Ar katalāņu komponistu un Katalonijas Mūzikas koledžas kompozīcijas profesoru Bernatu Vivankosu Latvijas Radio kori saista sena draudzība - jau ieskaņoti divi viņa mūzikas albumi un nu mūsu dziedoņiem un diriģentam Sigvardam Kļavam uzticēts arī jaundarbs. “Klusās nedēļas responsoriji” pirmatskaņojumu piedzīvoja  12. aprīlī Ventspilī, 15. aprīlī tas izskanēs Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, bet 18. aprīlī Spānijā, Peraladas festivālā. Pēc šiem koncertiem plānots darbu ieskaņot un izdot arī skaņu ierakstā.

Komponists Bernats Vivankoss par jaundarbu raksta: “Viena no lielākajām dzīves dāvanām man bija iespēja vienpadsmit gadu vecumā, dziedot Monseratas zēnu korī, ierakstīt Tomasa Luisa de Viktorijas ”Klusās nedēļas responsorijus”. Šī pieredze atstāja uz mani milzīgu iespaidu. Tagad, 40 gadus vēlāk, ar visu pazemību uzdrīkstos sacerēt darbus ar tiem pašiem tekstiem. Šis ir mēģinājums saglabāt cieņu pret meistaru, bet vienlaikus pievienot savu balsi un laikmetīgo skanējumu.”

Komponistu uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis.

Sarunā ar LR3 kolēģi pirms desmit gadiem runājat par kontemplāciju savā mūzikā. Vai tā joprojām ir viena no jūsu mūzikas centrālajām tēmām?

Jā, kontemplācija, bet jautājums ir – kas ir kontemplācijas objekts. Es domāju, ka skaistums ir ļoti svarīgs. Skaistums – tas ir sarežģīts jēdziens, jo arī šķietami neglīta mūzika var būt skaista. Bet man kontemplācija nozīmē – klausīties un tiekties pēc skaistuma, vai precīzāk -  radītāja – šajā gadījumā komponista – godīguma.

Es ticu, ka katram komponistam ir sava patiesība – gan dzīvē, gan mūzikā. Man ir svarīgi, lai klausītājs spētu pārdomāt manu vēstījumu par šo patiesību.

Jūs nupat runājāt par skaistumu mūzikā, un te mūsu sarunā varētu ienākt Tomass Luiss de Viktoria. Pētnieki slavē viņa inovatīvo harmonisko valodu, un dažuprāt viņš bija viens no tiem, kas priekšvēstīja mažora/minora skaņkārtu nozīmību Rietumeiropas mūzikā vēlākos gadsimtos. Esmu dziedājis Luisa de Viktorijas mūziku amatierkorī. Un mani šajā mūzikā ar savu skanējumu ļoti saistīja minora akordi – (ja tos varam dēvēt par akordiem  lineārās polifonijas kontekstā). Un arī disonanses, kas vienmēr atrisinās, bet piešķir viņa mūzikai raksturu. Runājot gan par mūzikas skaistumu, gan jūsu muzikālo valodu – vai varat pastāstīt, kādu vietu jūsu mūzikā ieņem konsonanses un disonanses? Kā ar tām strādājat, un vai tās, jūsuprāt, saistās ar skaistumu mūzikā?

Es drīzāk runātu nevis par konsonansēm, bet harmonijas spriegumu. Tas ir svarīgi, jo, protams, tonālajā mūzikā pastāv spriegums, kad dominantes funkcija atrisinās, un tā tālāk. Bet manā skatījumā, strādājot ar laikmetīgo valodu, nav runa tikai par konsonansi. Tas vairāk ir par akordu spriegumu, kas mainās no akorda uz akordu – bet ārpus tonalitātes. Saviem kompozīcijas studentiem es dodu šādu vingrinājumu (mācu kompozīciju Barselonas konservatorijā). Viņiem saku: „Jums jāuzraksta 50 akordi – katrā no divām līdz deviņām notīm. Un katram akordam jānosaka sprieguma līmenis: no 1 līdz 3.” Tā ir sprieguma ideja, kas klausītājam ļauj sekot līdzi mūzikai. Spriegums un atslābums.

Labi, tātad tas ir jūsu kursa mācību programmā, bet kā ir ar jūsu mūziku?

Protams, arī manā mūzikā ir tas pats. Jūs minējāt Tomasu Luisu de Viktoriju. Man ir ļoti svarīga ir viņa cieņpilnā attieksme tekstu, pret vārdiem. Ja kādam vārdam, īpaši sakrālā tekstā, ir noteikta krāsa vai nozīme, viņš to parāda mūzikā. Protams, savā muzikālā valodā. Bet man ir tāpat –

ja vārdam vai frāzei ir liela intensitāte, harmonijai jāatspoguļo šis spriegums.

Tātad harmonija seko tekstam?

Pilnīgi noteikti. Mums jāizturas ar lielu cieņu pret tekstu. Teksts ir pirmais, un tikai pēc tam tam var pievienot mūziku. Un svētajos tekstos tas ir īpaši svarīgi.

Vai jūs varētu pastāstīt mazliet vairāk par šiem Klusās nedēļas tekstiem? Kā jūs tiem tuvojaties kā komponists?

Kad man bija 10 gadi, dziedāju korī un ierakstīju Tomasa Luisa de Viktorijas Responsorijus. Tagad izmantoju tos pašus tekstus. No Luisa de Viktorijas var mācīties, kā komponēt ar cieņu pret tekstu.

Mans piegājiens ir moderns, bet izmantojot vēsturiskus, tradicionālus tekstus.

Vai rakstot jums nācās distancēties no Luisa de Viktorijas mūzikas?

Protams, es esmu Bernats Vivankoss, nevis Tomass Luiss de Viktorija. Viņš ir meistars. Protams, starp mums ir liela distance. Nē, es atveidoju nevis viņa mūzikas harmonisko valodu, bet gan filozofiju par sakrāliem tekstiem – ka ik vārds, ik frāze ir svarīga. Savukārt mūzikas valoda ir mana. Jā, es esmu spāņu komponists, un varbūt jūs tajā sadzirdētu kādas, tā sakot, dienvidnieciskas krāsas.

Jums pašam arī šķiet, ka tāda dienvidnieciskā nokrāsa tur ir jūtama?

Es domāju, ka nē. Varam runāt par nokrāsām šajā darbā, bet es cenšos būt ļoti godīgs pret sevi, pret tekstu, ko komponēju. Varētu teikt, ka cenšos atrast kodolīgu, iedarbīgu harmonisko valodu, jo darbs ir rakstīts sešām balsīm. Un tas ir svarīgi – ne četrām, ne trijām, ne četrpadsmit.

Kāpēc?

Kad ar Latvijas Radio kori ierakstīju savu pirmo albumu Blank un vēlāk Rekviēmu, es komponēju 16 balsīm – tur bija daudz polikoralitātes, daudz mākslīgu rezonanšu. Bet šajā darbā – Responsoria – ir tikai sešas balsis un nekas cits. Un rakstīt četrām vai sešām balsīm ir daudz grūtāk. 20 balsīm tu vari uzrakstīt lielu klasteri – tas ir viegli. Un izklausās ļoti iespaidīgi.

Kad strādā ar nelielu ansambli, tas ir ļoti grūti, jo katra nots ir svarīga. Te nav vietas kādiem blakusslāņiem vai efektiem. Tikai pašas notis – sešas vai mazāk.

Vai spektrālisms joprojām ir klātesošs jūsu darbā?

Jā, spektrālisms man ir svarīgs, jo tam saknes ir dabā. Kad atklāju spektrālo mūziku, nodomāju, ka varbūt šie komponisti nemaz nav īsti komponisti. Mēs aizgūstam skaņu izkārtojumu no dabas, un tālāk nodarbojamies ar materiāla sakārtošanu. To var izdarīt labāk vai sliktāk. Bet šeit būtiska ir doma par strukturētu materiālu, kas nāk no dabas. Tas ir ļoti svarīgi. Un savā ziņā tā man ir kā pateicība dabai. Es iepriekš piesaucu lielmeistaru – komponistu Tomasu Luisu de Viktoriju. Katalonijā, Barselonā, mums ir vēl viens meistars – Antonio Gaudi, modernists. Sagrada Familia baznīcas celtnē redzam, ka viņš iedvesmojās no dabas. Šķiet, ka baznīcas formas pakļaujas gravitācijai. Un viņš ļoti ticēja Dievam – viņš bija katolis. Un viņš uzskatīja, ka daba ir Dieva dāvana, un viņam tā vienkārši jāatdarina un jāorganizē. Bet tas ir Gaudi. Mūzikā līdzīgi ir ar spektrālismu –

es vienkārši sakārtoju to, ko man devusi daba, un pasaku paldies šim dievišķajam skaistumam.

Vai jūs varētu pastāstīt par vokālajām tehnikām, ko izmantojāt šajā darbā?

Viss ir ļoti skaidrs. Te nav tādu efektu, kādus izmantoju Rekviēmā, piemēram, difoniju vai ko tamlīdzīgu. Protams, es izmantoju dinamisko spektru no pianissimo līdz fortissimo. Bet neko vairāk.

Tātad nekādas paplašinātās vokālās tehnikas?

Nē. Paplašinātajās tehnikās rakstīt ir diezgan viegli. Grūtāk ir uzrakstīt mecopiano noti un izlemt – kur un kad to ievietot.

Vai mikrotoralitāte jūs interesē?

Jā, bet ne šajā darbā. Protams, tā ir skaista un bagāta, tā ir pavisam cita pasaule.

Šajā Responsorijā man svarīga ir būtība – nekādu paplašināto tehniku, nekādu ceturtdaļtoņu. Tas nav būtiski šim darbam.

Vai jūs varētu mazliet pastāstīt par kompozīcijas struktūru? Cik svarīga jums ir kopējā forma? Vai jūs sākat ar mazām tēmām vai lielāku arhitektonisku ieceri?

Man ir ļoti svarīgi sākt ar lielo un virzīties uz mazajām detaļām. Ar lielo es domāju darba plānojumu, kopējo ideju. Jāizplāno, cik gara būs kompozīcija, kādas būs tās daļas. Šajā posmā vēl nedomāju par harmoniju, faktūru vai balsvedību. Ir svarīgi vispirms redzēt kopējo ainu, pirms sāc rakstīt detaļas un skaņas artikulāciju. Tas viss nāk vēlāk. Jo, kad raksti otrās minūtes materiālu, tev jāsaprot, kas notiks devītajā. Ir jāizplāno struktūra, un pēc tam – jāstrādā pie detaļām.

Jūs pieminējāt divus meistaru, ļoti nozīmīgas figūras Spānijas mūzikā, vizuālajā mākslā un arhitektūrā. Vai varat nosaukt arī dažus mūslaiku komponistus vai citu mākslu pārstāvjus, kas jums ir īpaši tuvi?

Jā, mani iedvesmojis [īru-amerikāņu mākslinieks] Šons Skalijs. Viņš glezno un darbojas arī citās tehnikās. Viņš izmanto tikai divas, trīs, piecas krāsas. Te atkal ir ideja par būtiskā meklējumiem gleznā vai zīmējumā, un tas mani ļoti iedvesmo. Nākammēnes Barselonā viņam būs liela izstāde, un tur skanēs arī mana mūzika. Tas ir ļoti skaisti, jo tajā ir askēze –

ja izmanto tikai trīs vai četras krāsas, kāpēc gan vajadzīgas 20? Tu vari uzzīmēt vienu līniju vai ko citu, bet šai līnijai ir jārunā. Ar mūziku ir līdzīgi.

Kad rakstāt mūziku Klusajai nedēļai, kas pēc būtības ir liturģiska mūzika, vai arī domājat par šo liturģisko aspektu?

Jā, es kā katoļticīgais ticu šiem tekstiem. Bet man ir ļoti svarīgi, lai cilvēks, kurš ir citas ticības vai netic vispār, spētu klausīties šo mūziku un vienkārši nodoties pārdomām. Šis teksts katoļiem ir ļoti svēts, bet vēlos, lai arī cilvēki ar citiem uzskatiem varētu klausīties un sajust to pašu skaistumu. Jo beigās – skaistums un reliģija ir par vienu un to pašu. Manā skatījumā tā ir tā pati sajūta, kā vērojot dabu. Daba ir Dievs, jā, protams, bet daba ir arī skaistums, kam nav iespējams uzlikt birkas vai etiķetes. Tas ir ļoti atvērts skaistums. Manā pēdējā ierakstā ar Latvijas Radio kori es strādāju pie sava Rekviēma. Tekstus izvēlējos ļoti brīvi, dažādās valodās, ne visi bija kanoniskie teksti. Toties šajā darbā, tie ir tikai un vienīgi katoļu teksti, taču ideja paliek tā pati – būt ļoti atvērtam pret skaistumu.

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe

Izsakoties Jura Ābola vārdiem, "intonēma ir runas zīme un katrai no tām piemīt noteikta emocionāla nokrāsa".

No komponista Andreja Selicka esmu saņēmusi Jura Ābola traktātu par intonēmām. Darbs ir rakstīts ar rakstāmmašīnu, un nu jau apdzeltējušās lappuses nav iesietas. Materiāls ir ticis uzglabāts vien plāna kartona mapē un titullapa ir nozudusi. Ar darbu ir iespējams iepazīties, sākot no satura rādītāja, un, spriežot pēc 1. nodaļas nosaukuma "Valodas un mūzikas mijiedarbības estētiski filosofiskie aspekti", arī kopējais darba nosaukums varētu būt līdzīgs. Citām nodaļām nosaukumi nav piedēvēti.

Darba rakstīšanas gads varētu būt 1977., vadoties pēc literatūras atsaucēm un 1977. gada avots ir darbā jaunākais. Traktātam ir piecas nodaļas un katrai no tām ir vairākas apakšnodaļas. Intonēmas ir aprakstītas 3. nodaļas 2. apakšnodaļā 53. lappusē.

Lūk, kādu definīciju intonēmām piedēvē Juris Ābols: "Intonēma – ar šo jēdzienu mēs negribam uzstiept mūzikas zinātnei kādus lingvistiskus postulātus vai preambulas. […] Kamēr pirmatnējam cilvēkam vēl nebija attīstījusies skaņas augstuma sajūta, nevar būt runas par kādu muzikālu uztveri vai pat psihiskiem un emocionāliem muzikālo izjūtu veidojošiem spēkiem.

Šie spēki sākumā darbojās valodas spēju attīstīšanas virzienā. Tad, kad šīs spējas bija nonākušas uz zināma attīstības līmeņa tālākas komunikatīvas pilnveidošanās nolūkos, valoda sāka muzikalizēties. Kā tas notika?

Liekas, ka šeit vispirms darbojās p a t s k a ņ u  s i m b o l i k a, un viens no primitīvākajiem jēdzieniem, ko pauda vēl runāt neprotošais neandertālietis, bija "liels" – vai arī šī jēdziena pretstats – "mazs".

Varam puslīdz droši apgalvot, ka šiem jēdzieniem sava pirmatnējā veidā atbilst attiecīgi patskaņi "i", "u" vai "o". Lai significētu mazu dzīvnieku, neandertālietis izrunāja vai intonēja attiecīgi augstākā un zemākā balsī. Šos jēdzienus padara skaidrākus attiecīgo patskaņu dubultošana vai akcentēšana. Piemēram, varēja teikt: "i-i-i-i" augstāk intonēts, quasi staccato un "o-o-o" zemāk intonēts, pie kam šī intonācija varēja būt arī krītoša, stiepta, izdziestoša. Loģiski, ka mazs priekšmets vai dzīvnieks varēja izraisīt prieku, bet liels dzīvnieks varēja iedvest bailes un šeit ir visu signifikantu saskares punkts. Bailes savienotas ar kustību, savu izpausmi varēja rast augstu intonētā un stieptā "o" vai "a" utt."

Ņemot vērā to, ka Juris Ābols nesniedz priekšvārdus saviem skaņdarbiem, tad intonēmas tulkojums ir atstāts gan katra izpildītājmākslinieka interpretācijas, gan arī klausītāja individuālās uztveres ziņā.

Interesanti, ka muzikoloģe Inese Lūsiņa atceras: "Viņā eksperimentētāja, meklētāja gars vienmēr gāja kopā ar humoru. Piemēram, viņš ļoti daudz strādā ar fonēmām, ar tādām pirms valodas esošām formām, kur dažādas intonācijas, tas, kā tu pasaki dažādas zilbes, izsaka to, ko mēs šodien mēģinām izteikt ar valodu, ar gatavu noformulētu valodas formu un it kā nepārprotamiem vārdiem un teikumiem, kas ir ielikti kontekstā. Un viņa konteksts bija fonēmas pašas. Juris Ābols līdz šim pirmais un vienīgais mūsu dadaists mūzikā."

Nedaudz atskatoties vēsturē, ir zināms, ka dadaistu mūzikas žanru klāstā bija arī viņu iedomāta "Negro" mūzika. Tās izcelsme bija rodama Tristana Carā vaļaspriekā – afrikāņu masku kolekcionēšanā un arī darināšanā, bez tam nereti dzejas priekšlasījumos tika lietotas maskas.

1916. gadā Carā un Balss aizrāvās arī ar mūzikas (skaņas) un dzejas apvienojumu. "Negro" mākslas eksperimentu pamatā bija idejas par to, kā mūzika vai runa varētu izklausīties pirmatnējo cilvēku izpildījumā, piemēram, aizvēsturiskai mūzikai nav nosakāma tonalitāte un tajā nav nekādu likumu, ir tikai noskaņa vai transa stāvoklis.

Tā pati ideja attiecās arī uz dzeju un fonētiku – pateiktais vārds vai nevārds zaudēja savu jēgu, tāpat kā mūzika zaudēja savus izteiksmes līdzekļus. Brīdī, kad pazuda vārda un mūzikas jēga, tad pāri palika ritma funkcija, kas savā veidā padarīja dzeju par "mūziku" un mūziku par "dzeju".

Kopumā par vārda būtību dadaistiem bija arī savi īpaši uzskati, kas tika pausti jau sākot kopš "Voltēra kabarē" atklāšanas vakara. Jau toreiz Balls savā manifestā deklarēja: "Man negribas vārdus, ko izgudrojuši citi. Visus vārdus ir izgudrojuši citi. Es gribu pats savu bezjēgu (…) Katrai lietai ir savs vārds; vārds pats tur ir kļuvis par lietu. Kāpēc koks nevarētu saukties "pupluš" vai "pluplubaš", ja ir lijis? Un kāpēc vispār ir kaut kā jānosauc? Vai tiešām visam jāatskan no mūsu mutēm? Vārds – vietai šai tagad ir dzemdību sāpju smārds, vārds, mani kungi, ir kļuvis par visaugstākā ranga publisku nodarbošanos."

Mums atkal laipni savas durvis ver Emīla Dārziņa mūzikas skola, bet šoreiz galamērķis ir čella skolotājas Ievas Upatnieces klase. Viņa palīgos aicinājusi savu audzēkni Annemariju Paulu.

Cik dažādi var būt čelli, kādiem nolūkiem tā galā nepieciešams metāla puļķis un vai arī mājas apstākļos varētu tikt pie čella? Šos un vēl citus jautājumus sagatavojusi Rasa Roze un Pauls.

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī.

Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi.

Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu.

Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem.

Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi…

Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei?

Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā.

Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu?

Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem. 

Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla.

Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas).

Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto? 

Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem.

Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne?

Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot. 

Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli.

Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot.

Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds?

Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu. 

Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu.

Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties! 

Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes.

Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

"Būtībā tā ir iespēja brīvi teikt visu, ko vēlos, jo tā beidzot ir mana mūzika, man nav jābūt uzmanīgam ar muzikāliem lēmumiem, izvēlēm. Un šī brīvība pieņemt jebkādus lēmumus iet kopā ar brīvību tikt ietekmētam no tik daudziem dažādiem žanriem un dažādiem mūziķiem, komponistiem un vienkārši no atšķirīgas mūzikas. Bet no ietekmes viedokļa es par to nekad nedomāju. Es nekad neko nekopēju. Varbūt kopēju, bet tas nav apzināti," – tā par savu kompozīcijas un muzicēšanas stilu saka Jievars Jasinskis (Jievaras Jasinskis), kurš savā dzimtenē Lietuvā ir viens no aktīvākajiem džeza trombonistiem, aranžētājiem un komponistiem. Viņa mūzika ir enerģijas, dažādu ritmisku un harmonisku faktūru pilna. 

Jievars uzstājies arī Latvijā: 2018. gadā, kad Eiroradio džeza orķestra projekts norisinājās Rīgā, Jievars tajā piedalījās kā mūziķis, bet pirms diviem gadiem, kad starptautisko projektu pie sevis uzņēma Viļņa, Jievars jau bija šī sastāva diriģents un programmas mūzikas autors. Viņš Viļņā izveidojis arī "Vilnius JJAZZ Ensemble", kas ir vienīgais bigbends Viļņā. 

Anete Ašmane-Vilsone: Ja runājam par tavu radošo ceļu, tu esi izvēlējies trombonu, kas, ja skatāmies uz Latvijas situāciju, ir ne pārāk populārs instruments, ko mācīties jauniem mūziķiem. Kā tas ir Lietuvā, vai situācija ir līdzīga? Un tu arī sāki ar klasisko mūziku un pēc tam pārgāji uz džezu – arī mūsu jaunais mūziķis Vadims Dmitrijevs darīja tāpat, tā ka varbūt tas ir pareizais ceļš?

Par trombonu – es pats neizvēlējos šo instrumentu... Mans onkulis bija mūziķis, pianists, vēlāk studēja mūzikas teoriju. Bet padomju laikos armijā viņš gribēja būt orķestra sastāvā, jo ir mazliet vieglāk būt mūziķim un spēlēt un nevis būt karavīram uz pilnu slodzi. Tāpēc viņš gribēja būt orķestrī, bet viņš spēlēja klavieres, viņam nebija iespēju būt tādā orķestrī. Tad viņš teica – dodiet man jebko, es spēlēšu, gribu būt mūziķis uz šo vienu gadu.

Tad nu viņam iedeva trombonu, bet viņš nekad to neiemācījās pa īstam spēlēt, pēc tā gada pārtrauca. Un vēlāk mani vecāki izvēlējās trombonu man. Es to neatceros, jo es sāku iet mūzikas skolā piecu gadu vecumā. Šis ir stāsts, ko mani vecāki man stāstīja un tagad es turpinu to stāstīt citiem cilvēkiem.

Bet, manuprāt, tas ir diezgan simboliski un diezgan forši, un mans onkulis joprojām ir ļoti priecīgs, ka es turpinu viņa trombona ceļojumu mūsu ģimenē.

Un kāda situācija Lietuvas džeza vidē ir ar metāla pūšaminstrumentālistiem? Vai ir spēcīgi mūziķi? Jo Latvijā mēs vienmēr runājam, ka mums ar to ir problēmas un kaut kas jādara.

Jā, mums ir ļoti līdzīgi, īpaši džezā, jo ​​klasiskajā mūzikā pūtēju situācija ir diezgan laba. Esmu diezgan lepns par to. Mums ir daudz mūziķu, un, tā kā mums ir trīs simfoniskie orķestri Viļņā un trīs pūtēju orķestri Viļņā, mūziķiem ir daudz, ko darīt. Tātad viss ir kārtībā. Bet patiesībā džeza jomā ir ļoti maz, tikpat kā neviens.

Kāpēc?

Nezinu, bet tas ir traki, jo nav džeza izglītības pūšaminstrumentu jomā, īpaši Lietuvā, iespējams, varbūt pat visā Baltijā.

Nav tradīcijas?

Jā, tradīcijas, jo mums, piemēram, ir ļoti spēcīgas saksofona tradīcijas. Pieņemu, ka Latvijā ir tāpat. Mums saksofona skolā ir pat dažādi džeza stili. Tātad tā nav problēma. Un mums ir tik daudz saksofonistu, un viņi ir ļoti labi. Bet metāla pūšaminstrumentālistu ir ļoti maz. Ir daži trompetisti, kuri ir ļoti labi, bet viņus varbūt neaizrauj būt par skolotājiem. Es nezinu, ir daudz dažādu stāstu, bet šobrīd mums nav studentu. Precīzas detaļas es nezinu, bet studentu praktiski nav nemaz. Es ceru, ka man būs iespēja kaut kā parunāt ar jaunajiem mūziķiem par metāla pūšamajiem instrumentiem, bet, ja viņi grib izvēlēties citu instrumentuu, es viņiem nekad neteiktu – spēlē trombonu.  Jo cilvēkiem ir jāgrib spēlēt metāla pūšaminstrumentus, jo patiesībā trombons ir fiziski grūts un smags instruments. Tāpēc ikreiz, kad redzu trombonistu, vienmēr viņam pasaku, ka tas ir patiešām labs lēmums.

Tātad tev kā trombonistam ir daudz darāmā, koncertu netrūkst?

Jā, noteikti.

Es džeza mūziku izvēlējos ļoti dabiski, nekad neesmu to studējis. Tas notika dabiski, jo, kad es sāku spēlēt citus žanrus ārpus klasiskās mūzikas, dažu gadu laikā es sapratu, ka vispār vairs nespēlēju klasisko mūziku.

Un tas notika studiju laikā, kad es mācījos klasisko mūziku, tāpēc bija neliels konflikts ar skolotājiem. Bet, kad sāku pelnīt maizi ar šiem koncertiem, sapratu, ka tā ir mana dzīve un es ļoti gribu to darīt. Tāpēc man bija skaidrs, ka vēlos vienkārši pamest klasisko mūziku, bet man bija jāmācās vēl divi gadi. Tā bija tāda smieklīga situācija. Bet, kad ar savu skolotāju izrunāju, ka man tagad ir pastāvīgs darbs bigbendā, man ir daudz koncertu, es arī sāku aranžēt mūziku, mēs vienkārši vienojāmies par šo lēmumu, un tas bija ļoti labi. Tie divi gadi, protams, nebija paši loģiskākie, bet viss bija izrunāts un skaidrs.

Ja kāds google meklētāja ierakstīs tavu vārdu, tad viena no pirmajām lietām būs, ka tev ir ārkārtīgi daudz aranžējumu, un tie nav skaitāmi simtos, bet jau tūkstošos. Kā šī lieta ienāca tavā dzīvē?

Patiesībā tas arī sākās tāpat kā viss manā karjerā – ļoti dabiski, un tas nebija mans lēmums.

Ap 2008. gadu es spēlēju latīņu popgrupā un aranžēju partijas sev un trompetistam, nelielas aranžijas tikai diviem instrumentiem, un man pat nebija datorprogrammas, lai rakstītu mūziku, es vienkārši pierakstīju notis uz salvetēm vai tamlīdzīgi.

Un mūsu skaņu inženieris bija draugos ar TV šovu producentu. Un situācija Lietuvā ar profesionāliem aranžētājiem ir diezgan līdzīga kā ar trombonistiem, tāpēc labi aranžētāji vienmēr ir ļoti vajadzīgi. Un mūsu skaņu inženieris ieteica mani kā aranžētāju, bija redzējis, kā es uz salvetēm rakstu notis. Mūsu grupa toreiz izjuka, un man ļoti vajadzēja darbu, jo es trīs gadus biju spēlējis vienā grupā, mēs uzstājāmies katru nedēļas nogali, tāpēc man nebija citu projektu. Un tajā gadā arī piedzima mana meita, tā ka es varēju daudz laika pavadīt mājās, un šķita, ka tā ir lieliska iespēja pamēģināt aranžēt. Bet es nekad nebiju mācījies to darīt profesionāli.

Bet tu esi studējis kompozīciju?

Daudz, daudz vēlāk. Bet es mēģināju to darīt pēc dzirdes, jo tās bija ļoti konkrētas lietas, kas man bija jādara. Klausījos ierakstus un pierakstīju visu, tur nebija vajadzīgs nekāds radošums. Tā bija patiešām laba skola televīzijā, darbs bija intensīvs tikai viens mēģinājums tajā pašā dienā, kā ierakstu sesija, dažreiz pat uzreiz tiešraide. Protams, pirmie mēģinājumi bija nedaudz haotiski, ja es uz tiem tagad paskatos, bet orķestri bija priecīgi, jo parādījās kāds jauns aranžētājs. Esmu pateicīgs, ka visi bija tik atbalstoši. Un tad bija vēl viens projekts, un kopš 2012. gada es strādāju katru dienu pilnu slodzi, pat divas.

Tad es pieņemu, ka arī komponēt tu sāki pavisam dabiski?

Pilnīgi dabiski! (smejas) Tāpat kā viss, kā jau minēju, tas bija tiešām dabiski, jo aranžēt bija forši un tas bija ļoti labs darbs jaunam mūziķim, bet, protams,

es gribēju sākt radīt kaut ko, kas ir mans, vienkārši gribēju to izmēģināt. Bet es nekad nebiju pietiekami drosmīgs un nevarēju iedomāties spēlēt savu mūziku.

Lai gan pusaudža gados es spēlēju fanka grupā, kur mēs arī komponējām, bet es uzskatīju – ja tu spēlē jautru mūziku, tā nav īsta kompozīcija, tas vienkārši ir jautri. Bet rakstījām partijas, tā bija oriģinālmūzika, tagad es to saprotu. Vēlāk, kad strādāju Kauņā, man bija draugs bigbendā, un viņš savā pilsētā Ķēdaiņos, mazā, mazā Lietuvas pilsētiņā, uzsāka džeza festivālu. Un viņš teica: “Tu tik daudz strādā, es nevaru skatīties, ka tu esi tik aizņemts.” Viņš ieteica, ka varbūt es varu būt vēl aizņemtāks, bet ar kaut ko savu, viņš manī kaut ko saskatīja un iedomājās, ka es varētu izveidot savu grupu un spēlēt viņa festivālā. Man gan tajā laikā nebija grupas, uz ko viņš atbildēja – vienkārši izveido to un uzraksti mūziku. Un tas bija grupas “Reinless” sākums. Vēlāk mēs ierakstījām divus albumus, un pārtransformējāmies par “Vilnius JJAZ Ensemble”, kas ir galvenais, ko es šobrīd daru – bigbends Viļņā.

Un kāda ir situācija ar bigbendu skatuvi Lietuvā? Jo mūsu džeza vēstures pētnieks, profesors Indriķis Veitners vienmēr saka, ka mums Latvijā ir spēcīgākas bigbendu tradīcijas, salīdzinot ar Igauniju vai Lietuvu.

Viņam ir taisnība. Mums nav tik daudz bigbendu kā Latvijā, bet domāju, ka mums ir daudz un dažreiz es pat atklāju jaunus bigbendus Lietuvā, par kuriem iepriekš neesmu zinājis. Protams, bieži tie ir mūzikas skolu bigbendi, kas nav pazīstami un tie ir studentu projekti. Bet tomēr tie ir diezgan labi bigbendi. Un es domāju, ka tā ir tradīcija, kas ļoti strauji attīstās, bet mums nav tādas ļoti senas tradīcijas. Piemēram, mums ir bigbends Kauņā, un tas tika dibināts neilgi pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Un tas ir vecākais bigbends. Vēl mums ir bigbendi Šauļos un Klaipēdā. Bet Viļņā nekad nav bijis bigbenda, tāpēc radās ideja tādu izveidot. Mums ir militārais bigbends, bet nekad nav bijis tāds kā Viļņas pilsētas bigbends ar džeza mūziķiem. Tā ka šī vide attīstās, mēs cenšamies jūs panākt! (smejas)

Kāpēc, tavuprāt, ir šāda atšķirība? Jums savukārt ir spēcīgākas tradīcijas brīvajā džezā un improvizētajā mūzikā, salīdzinot ar Latviju.

Jā, es domāju, tas ir visa pamatā. Jo

pirmās grupas padomju laikos bija tiešām slavenas ar savu ļoti spēcīgo avangardu un brīvās, improvizētās mūzikas tradīcijām, tāpēc varbūt tā ir pirmā lieta, kas nāk prātā, domājot par Lietuvas džezu.

Un tā ir patiesība, jo pēc šiem puišiem mūsu džezā notika daudzas lietas.

Un bigbendā to nevar darīt.

Jā, noteikti. Tātad būtībā tradīcija un, protams, Viļņas džeza festivāls, kas ir labi zināms frīdžeza dēļ. Varbūt tāpēc Viļņā nekad nav bijis bigbends. Bet mums ir ļoti spēcīgs projekts "Improdimensija". Tas ir Ļuds Mockūns un citi avangarda scēnas mūziķi, bet tas nekad nav bigbends, tikai liels ansamblis, kas vienmēr mainās. Reizēm mūziķu nav tik daudz, bet reizēm vairāk kā desmit. Taču tas ir citādāk. Nu jā, un mēs nodibinājām bigbendu, kad sapratām, ka Viļņā tāda nav, un tagad oficiāli mums ir divi gadi, joprojām esam ļoti jauni.

Un nosaukums ir Vilnius JJAZZ Ensemble. Kāpēc tur ir papildus J burts?

Es pieliku vēl vienu J, jo nekad negribēju saukt to par Jevara Jasinska bigbendu. Tāpēc šis ir tā slepeni iekodēts ar diviem J burtiem blakus.

Pirms tam tā bija cita grupa, tā tikai veidojās, un tad mēs pārmainījāmies, izmainījām visu, un sākām kā bigbends ar projektus "Viļņas pokers".

Un tu komponē mūziku šim bigbendam?

Jā. Un patiesībā ir vēl viens puisis no grupas, Ļutaurs Janušaitis. Viņš ir saksofonists, un mēs bijām divi pirmie, kas runāja par to, ka mums Viļņā vajadzētu izveidot bigbendu. Viņš arī komponē. Tad mums bija daži projekti ar vokālistiem, un mēs komponējām mūziku kopā ar Doroteju Budaiti, un tagad viņa ir arī mūsu menedžere. Jā, bet es

sapratu, ka mums nav tik liela bigbendu mūzikas un bigbendu vēsture kā Latvijā, tātad mums nav tik liels oriģinālmūzikas repertuārs, bet tieši to mēs gribējām. Tad no sākuma komponējām trīs, bet vēlāk es ļoti vēlējos, lai katrs mūziķis vismaz pamēģina kaut ko uzrakstīt.

Un mums bija koncerts mazākā sastāvā, 11 mūziķi, un mēs atskaņojām 9 jaunas kompozīcijas, jo mūsu bastrombonists un trompetists nāk no klasiskās mūzikas un nekomponē. Bet pārējie pamēģināja, un viņiem izdevās, par to man ļoti liels prieks. Un šī programma arī ir ierakstīta albumā"Odd Numbers", un tas ir spēcīgi – deviņi dažādi komponisti, dažādi stāsti, krāsas, personības. Esmu ļoti priecīgs, ka mums Lietuvā oriģinālmūzikas paliek arvien vairāk.

Vai jūsu bigbendam ir finansiāls atbalsts no valsts vai Viļņas pilsētas?

Mēs esam kā ārštata bigbends. Mums nav algu, mēs vienkārši esam džeza mūziķi, kas satiekas šajā projektā. Bet, protams, bez atbalsta mēs neko nevarētu izdarīt. Mums ir atbalsts no valdības, pilsētas vadības un dažādām asociācijām, taču tas vienmēr ir tikai projekts pēc projekta. Tā, piemēram, šo albuma projektu sponsorē mūsu autortiesību aģentūra un Viļņas pilsēta. Mēs saņem projektu atbalstu, nevis esam darbā. Mēs tiešām jūtam, ka esam pamanīti, bet tomēr mums ir brīvība. Tas ir citādi, nekā šeit, Rīgā, bet tomēr mēs esam pietiekami aktīvi – jau pieci albumi divu gadu laikā.

Jūs esat aranžējis tik daudz citu komponistu mūzikas, tāpēc es pieņemu, ka komponējot jums ir kaut kas personīgs, ko vēlaties pateikt un ko nevar ielikt citu cilvēku mūzikā. Kas ir tas, ko vēlaties nodot klausītājiem – vēstījums, vērtības, tēmas?

Būtībā tā ir iespēja brīvi teikt visu, ko vēlos, jo tā beidzot ir mana mūzika, man nav jābūt uzmanīgam ar muzikāliem lēmumiem, izvēlēm. Un šī brīvība pieņemt jebkādus lēmumus ir kopā ar brīvību tikt ietekmētam no tik daudziem dažādiem žanriem un dažādiem mūziķiem, komponistiem un vienkārši no atšķirīgas mūzikas. Bet no ietekmes viedokļa es par to nekad nedomāju.

Es nekad neko nekopēju. Varbūt kopēju, bet tas nav apzināti. Bet sākumā, kad es komponēju mūziku grupai "Reinless", bija vienkārši būt brīvam.

Un arī grupas nosaukums nozīmē nevis "bez lietus", bet "bez grožiem", līdzīgi kā zirgs, kas ir brīvs, viņš var brīvi iet un skriet, kur vien vēlas.

Un vēl manā daiļradē ir divu mūzikas tipu sajaukums. Viens, kad ir jāraksta precīzas tēmas, kaut kas ļoti konkrēts, piemēram, mūzikls vai balets, vai tamlīdzīgi. Kaut kas ar konkrētu stāstu. Un tad dažreiz džeza mūzikā es ļoti godīgi pasaku, ka mūzika ir par neko, tā ir tikai mūzika, tai nav jābūt saistītai ar kaut ko.

Sākumā es nebiju drošs, vai tas ir labi. Bet laika gaitā sapratu, ka tas ir pilnīgi pieņemami. Jūs vienkārši rakstāt mūziku, ieliekat visas sajūtas, zināšanas, visu, ko jūtat, ieliekat to mūzikā. Un tad, kad tu nezini, par ko ir skaņdarbs, tas ir labi. Jo cilvēki taču mēdza rakstīt vienkārši pirmo, otro, trešo simfoniju, un tas ir ok. Un tagad, kad runāju par savu mūziku, es saku, ka vienkārši komponēju. Tāpēc man ļoti patīk projekti kā Eiroradio bigbends. Protams, mūzika bija par Viļņu, jo es to veltīju pilsētas jubilejai. Bet, kad man vajadzēja atdalīt daļas, man nebija problēmu vienkārši nosaukt to par pirmo, otro, trešo daļu.

Un šādā veidā arī katrs no klausītājiem var kaut ko iztēloties un just pats, nevis viņam tiek pateikts priekšā.

Tas ir patiešām jauki, ka tu to pateici, jo tā bija arī ļoti patīkama lieta pēc viena koncerta. Atnāca daži cilvēki no publikas un stāstīja stāstus, par ko, viņuprāt, šī mūzika ir. Un man tā mūzika bija galīgi par ko citu, bet man ļoti patika viņu interpretācija, un no tā brīža man bija pilnīgi skaidrs, ka es rakstīšu vienkārši mūziku, tā nebūs programatiska. Tad katrs var iedomāties savu versiju, un tas ir tiešām forši. Tas kļūst vēl maģiskāk. Tāpēc man ļoti patīk šāda veida mūzika.

Vairāk - audioierakstā.

Matīss Kaža Nacionālajā teātrī ir iestudējis izrādi "Nacionālais kanāls" par žurnālistiku un stāvokli pasaulē 21.gadsimtā.

Tas ir darbs, kas ļauj daudz ko pārdomāt arī Latvijas dzīvē par to, kā runājam, domājam, izprotam notiekošo – pat tad, ja bieži domājam ļoti atšķirīgi.

"Šņorbēniņu" studijā šoreiz režisors Matīss Kaža un žurnālists Arnis Krauze, sarunu vada Zane Radzobe.

"Pagājušā gada rudenī man bija laime būt klāt tieši tam radošajam procesam, kad dzimst jaunas idejas, kad diriģenti nāk ar saviem piedāvājumiem, ar savu redzējumu. Tas ir katra mūzikas menedžera sapnis – ka esi klāt no pašiem pirmsākumiem līdz pat programmas idejas īstenošanai. (..) Mani šis darbs nebeidz pārsteigt ar to, ka joprojām gandrīz katra diena ir jaunatklājums, un darba lauks plešas arvien plašāks un plašāks. Man par to ir liels prieks!" sestdienas rīta programmā "Atspere" intervijā Ilzei Mednei uzsver Latvijas Radio kora direktore Ilze Paidere-Staķe.

Ilze Medne: Kopā ar Latvijas Radio kori esi jau gadu. Kāds bijis šis laiks? Vai tas, uz ko cerēji, ir īstenojies? Un varbūt pat ar uzviju?

Ilze Paidere-Staķe: Daudz kas ir sākts, un daudz kas patiešām ir jau piepildījies. Bet mani šis darbs nebeidz pārsteigt ar to, ka gandrīz katra diena joprojām ir jaunatklājums, un darba lauks plešas arvien plašāks un plašāks. Man par to ir liels prieks! Korī ienācu pagājušā gada februārī, kad jau viss pagājušais gads bija saplānots un man atlika vien pieskatīt, lai visi plāni īstenojas. Un tad

vēlā rudenī man bija laime būt klāt tieši tam radošajam procesam, kad dzimst jaunas idejas, kad diriģenti nāk ar saviem piedāvājumiem, ar savu redzējumu. Tas ir katra mūzikas menedžera sapnis – ka esi klāt no pašiem pirmsākumiem līdz pat programmas idejas īstenošanai.

Šī fāze man sākusies tikai beidzamajos mēnešos.

Kā Latvijas Radio koris ir tevi pieņēmis?

Droši vien tas būtu jājautā viņiem. Bet neslēpšu, ka man pašai ir ļoti, ļoti laba sajūta. Man šķiet, ka mēs ļoti labi saprotamies un ka viņi ir mani ļoti labi pieņēmuši.

Tas ir brīnišķīgi! Tev ir arī ļoti laba izglītība, kas saistīta tieši ar mūzikas menedžmentu. Kā tev noder tas, ko savulaik apguvi Hamburgā, un vispār starptautiskā pieredze un zināšanas, kas gūtas ārpus Latvijas?

Tas ļoti palīdz. Nu jau kāds laiks kopš Hamburgas pagājis, pa vidu krājusies vēl dažāda veida pieredze, bet

tas pamats patiesi tapis Hamburgā: šī izglītība bija ļoti praktiski orientēta – teorija un prakse bija labā līdzvarā, un jau tajos gados man bija iespēja būt pasaules augstākā ranga mūziķu mūzikas menedžmenta sabiedrībā: gan Hamburgas Džona Noimaijera baletā, gan prestižajā Sonjas Simenaueres impresariātā, kur strādāju un izgāju praksi paralēli studijām.

Tie ir tādi reāli un konkrēti pamati, kuri man ir ielikti un kuri man šobrīd ārkārtīgi noder: saskarsmes kultūra, kontaktu veidošana. Daudzi komponenti, kurus, iespējams, var iegūt arī Latvijā, tomēr tas mērogs, kas bija Hamburgā un vispār atrodoties starptautiskajā vidē – tas man šobrīd ļoti, ļoti noder. Jo Latvijas Radio koris ir starptautiska mēroga spēlētājs, un te patiešām vēriens ir ļoti būtisks.

Un arī valodas!

Jā, arī valodas. Liela daļa koncertdzīves notiek vāciski runājošajās zemēs, tāpēc vāciski nākas runāt ļoti, ļoti daudz. Bet ne tikai – noder arī angļu, tāpat man ir arī dāņu valoda, kas noder Skandināvijā. Plašāks redzējums ir priekšrocība.

Kā, tavuprāt, ir mainījies mūzikas menedžments, salīdzinājumā ar tavu studiju laiku? Kāds tas ir šodien? Pasaule kļūst straujāka, aizvien vairāk ienāk dažādas tehnoloģijas, ir iespējams daudz ātrāk kaut ko panākt, bet vai vienmēr šis temps nāk lietām par labu?

Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka šī ir joma, kurā tempu varbūt jūt mazāk: es runāju tieši par muzikālo daļu un vispār kora darbu – tu nevari ātrāk nodziedāt koncertu, tu nevari ātrāk apgūt repertuāru, tam visam ir savs noteikts ritms,

kā tas notiek, un līdz ar to arī no menedžmenta viedokļa nekas nenotiek ārprātīgi strauji, viss rit savu gaitu. Tas man šķiet tik ļoti simpātiski – es to izjūtu pat tādu kā salu šajā trakajā pasaulē, ka varam darboties savā ritmā. Kā mana vīramāte savulaik teica – ka mūzika faktiski ir vienīgā joma, kurā nav iespējams samelot; tas ir kaut kas tik patiess un īsts, ka tai vajag savu laiku un pareizo secību. Līdz ar to es šajā darbā neizjūtu to šausmīgi straujo tempu.

Latvijas Radio koris ir vienība, kuru pazīst, kuru ciena, kuru apbrīno pasaulē. Aicinājumi piedalīties festivālos un koncertos reizēm nāk vienlaicīgi. Kā izvēlēties svarīgāko un kā sakārtot kora dzīvi tā, lai tas nebūtu pārāk intensīvi un neprasītu pārlieku lielus spēkus? Piemēram, trīs nedēļu koncerttūre no vietas...

Taisnība, mūsu ikdienā ik pa laikam ir jāsaka nē, ka mēs kaut ko patiešām nevaram un no šī viedokļa varbūt ir labi, ka ir Kultūras ministrijas regulējums ar mūsu koncertu un ierakstu skaitu gadā, ko drīkstam mūsu darba ietvaros paveikt. Un otrs – teikšu varbūt piezemētāk: raugoties uz turnejām,

ļoti svarīgi arī menedžmenta līmenī saglabāt cilvēcību, kas ir visa pamatā. Tāpēc plānojot kora noslodzi, iejūtos dziedātāju un diriģentu kurpēs, cik nu vien es to varu, jo pat tik piezemētas lietas kā izgulēties, paēst, paelpot svaigu gaisu, izstaigāties – tās ir tikpat būtiskas kora sniegumam koncertā.

Līdz ar to trīs nedēļu turnejas ar koncertu katru dienu, nebeidzamajiem pārbraucieniem – man ir skaidrs, ka ne par kādu naudu mēs to nevaram atļauties, lai noturētu kvalitāti un reputāciju.

Tikko koris piedzīvoja skaistu ceļojumu uz Holandi: bija skaisti koncerti Utrehtā, Groningenā un Amsterdamā, un tu biji tur klāt. Kādi tev bija iespaidi, redzot to, kas sarūpēts un kā tas izskan, un kāda ir publikas reakcija uz to?

Brīnišķīgi, fantastiski iespaidi, nudien! Man kā kora direktorei arī šī bija tāda īsā turneja, kur man likās, ka ir ārkārtīgi labs laika balanss, jo mums pat bija viena brīva diena Amsterdamā starp koncertiem, kurā pilnīgi jutu, kā koris atjaunojas, kā dziedātāji atjaunojas, kā viņi var uzelpot un sagatavoties noslēdzošajam koncertam. Man bija liels prieks par milzīgo publikas interesi un siltumu, stāvovācijām, kas mūs sagaidīja koncerta beigās.

Viena detaļa, kas man ļoti palika prātā no šīs turnejas.

Utrehtā uz koncertu bija ieradusies arī Latvijas vēstniece Nīderlandē Solvita Āboltiņa ar savu vīru, kura pēc koncerta teica tā: "Ilze, nu es varu iet mājās! Lūk, kas ir diplomātija!"

Proti, tas, ka mēs atvedam un koncertā parādām Latvijas Radio kori šai publikai, daudz vairāk pavēsta par Latviju, nekā, iespējams, kāda diplomāta darbs ikdienā uz vietas, cenšoties stāstīt un rādīt. Tas ir ļoti, ļoti būtisks un svarīgs, labs "ierocis", lai mēs stāstītu visai pasaulei par savu zemi, par to, kas mēs esam. Ka mēs esam pilnībā piederīgi un ka mūsu vieta ir Eiropas un pasaules kultūrā. Ka mēs tiešām ar paceltu galvu varam rādīt, ko protam un kas mēs esam. Šī sajūta man tiešām bija ļoti klātesoša visā šajā Nīderlandes tūrē.

Vairāk – ierakstā. 

Svētdien, 13. aprīlī, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uz kamermūzikas vakaru "Skandināvijas skaņas" aicina divi jauni Latvijas mūziķi - vijolnieks Ankits Tripathi un pianiste Ērika Jākobsone, piedāvājot soma Žana Sibēliusa un norvēģu Edvarda Grīga un Bjārnes Brūstada skaņdarbus. 

​Ankits studē Lielbritānijā Karaliskajā Mūzikas koledžā pie Sašas Roždestvenska, bet Ērika meistarību apgūst Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesoriem Sergeja Osokina un Hertas Hansenas, kā arī Folkwang Mākslas Universitātē Vācijā pie Jevgēnija Sinaiska.

Ar abiem mūziķiem tikās Ieva Zeidmane, izvaicājot par gaidāmā koncerta programmu, satikšanos mūzikā, studijām un šī brīža aktualitātēm.

Ērika Jākobsone: Pašlaik ļoti daudz nodarbojos ar kamermūziku, visvairāk sadarbojos ar vijolniekiem. Man šobrīd Vācijā ir iedoti četri vijolnieki un divi kameransambļi. Iesāku jaunu posmu savā dzīvē. Pirms daudz ļoti daudz spēlēts solo, piedalījos J. Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā, arī meistarklasēs, kur iepazinos ar daudziem mūziķiem no Vācijas un Nīderlandes.

Ankits Tripathi: Daudz spēlēju koledžā, koncertos, arī kamermūziku ar draugiem - trio, kvartetus. Man ir arī oktets, ar kuru plānojam spēlēt Mendelszona oktetu.

Kā jūs abi satikāties?

ĒJ: Mūs sapazīstināja pedagoģe. Mēs viens par otru bijām tikai dzirdējuši, bet pazīstami nebijām. Viņa piedāvāja saspēlēties kopā, un mēs piekritām. Vakar pirmo reizi satikāmies mēģinājumā un mums veidojas ļoti laba sadarbība.

Tā ir lielajā mūzikas dzīvē - jums ir viena tikšanās un jāspēj uzreiz būt ļoti, ļoti uzmanīgiem vienam pret otru.

AT: Un jāklausās. Kamermūzikā vienam otru jāklausās, neatkarīgi no mūziķu skaita.

Kas ir laba kameransambļa pamatā? Kādas kvalitātes gaidāt no saviem saspēles partneriem?

ĒJ: Svarīga ir kopējā elpošana, kā mēs kopā diriģējam, kā mēs kopā dziedam, kā muzicējam. Un idejas. Ja sakrīt idejas, tas ir ļoti forši, un mums ar Ankitu ļoti daudz kas sakrīt. Mēs ļoti daudz ko jūtam līdzīgi.

AT: Jā, piekrītu Ērikai. Klausīšanās ir vissvarīgākā pazīme kamermūzikā.

ĒJ: Un man ļoti patīk sadarboties ar citiem mūziķiem. Ar vijolniekiem kaut kā dzīve ļoti bieži saved kopā (smejas).

Svētdien, 13. aprīlī, koncertzālē "Cēsis" festivālā "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" izskanēs kamermūzikas programma, kurā uz vienas skatuves būs dziedātāja Maija Kovaļevska, pianiste Agnese Egliņa, flautiste Dita Krenberga, čellists Kristers Šīmanis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs.

Programmas centrā likti Pētera Vaska darbi - kamerkantāte “Latvija”, kas pirmatskaņota 1987. gadā festivālā “Varšavas pavasaris”, cikls “Mīlas dziesmas”, "Ainava ar putniem" un tautasdziesmu apdares.

Ar Maiju Kovaļevsku tikās Rūta Paula, aicinot stāstīt par gaidāmo notikumu, kurā izskanēs arī Jāzepa Vītola, Jāņa Mediņa un Riharda Dubras opusi, par dziedones koncertceļiem un dalību vasarā gaidāmajos kārtējos Starptautiskajos Siguldas opermūzikas svētkos un īpašo interesi par Riharda Vāgnera mūziku.

Maija Kovaļevska: "Man ir milzīgs pagodinājums dziedāt Pētera Vaska kantāti “Latvija”, kuru Zigrīda Krīgere savulaik atskaņojusi Mūzikas akadēmijas Ērģeļzālē, tā Vaska kungs atcerējās. Ir bijis arī viens slēgtais koncerts, bet lielākai publikai tiks atsvaidzināts šis opuss, kas ir vienkārši fantastisks meistardarbs - ļoti spēcīgs, ļoti jaudīgs. Tas pilnīgi atspoguļo mūsu latviešu tautas likteni ar Annas Rancānes smeldzīgo, spēcīgo, dramatisko tekstu.

Rūta Paula: Kā Jūsu uzmanības lokā nonāca vokālais cikls "Mīlestība"?

Covid laikā bija mazliet vairāk laika, līgumi bija atcelti, un kaut kas mani arvien vairāk un vairāk saistīja pie latviešu komponistiem. Sāku pētīt Pētera Vaska daiļradi, un man nebija zināms, cik īsti viņš ir soprānam uzrakstījis. Zināju par tautasdziesmu apdarēm, kuras pati biju dziedājusi un tās bija sirdij tuvas. Domāju, varbūt ir vēl kaut kas. Sāku pētīt un sarakstā atradu kantāti un arī trīs "Mīlas dziesmas", kuras 2013. gadā ļoti skaisti iedziedājusi Inga Šļubovska-Kancēviča ar Agnesi Egliņu, tās bija iespēja noklausīties. Brīnišķīgas!

Mīlestība ir atklāta patiesā un tiešā veidā ar Imanta Ziedoņa tekstu - kas var būt skaistāks? Tā ir tāda vokālā kamermūzika, kas ir ne tikai ievērības cienīga, bet arī būtu biežāk jāiekļauj ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.

Kas tieši Jūs saista Pētera Vaska mūzikā un kā to varētu aprakstīt? Jūs ne tikai dziedat, bet esat dzirdējusi arī citus viņa skaņdarbus.

Tas, kas mani pārsteidz un emocionāli uzrunā, ir lielais dramatisms, kā kantātē “Latvija” viņš parāda tautas likteni. Es to redzu gandrīz kā filmu. Emocionālais lādiņš un pilnīgs kontrasts. Savukārt “Mīlas dziesmās” tā tiešām ir mīlestība. Tās patiesās emocijas, ko komponists ieliek, tās nāk no sirds dziļumiem, tās uzrunā māksliniekus, skatītājus, klausītājus. Vēl viena lieta ir enerģija un ritmi, kā viņš ir uzrakstījis kaut vai tautasdziesmu apdares. Kad Kanādā, Toronto Dziesmusvētkos ar Rūdolfu Ozoliņu pie klavierēm, Ilonu Kudiņu ar flautu un Juri Ķeniņu, pašu svētku vadītāju, ar čellu izpildījām šīs trīs latviešu tautasdziesmas, publika vienkārši gavilēja! Tādas ovācijas latviešu mūzikā ir liels, liels sasniegums.

Arvien, manuprāt, ir tāda sajūta, ka Pēteris Vasks katru konkrēti un personīgi uzrunā, un tas arī aiziet līdz dvēselei un sirdij.

Noteikti, es pilnīgi piekrītu. Protams, latviskais un tautiskais, īpaši šajā laikā, kad mums blakus notiek karš - kantāte skanēs tieši par šīm tēmām. Ir tik emocionāli grūti, ka jau mēģinājumi tepat Mūzikas akadēmijā, vēl pat ne Cēsīs, jau ir emocionāli piesātināti. Tā intensitāte, kas mūzikā ir, tur neviens nevar palikt vienaldzīgs.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns

Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu.

Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne.

Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko  pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena.

3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu.

Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē.

Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas  un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!"

Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī.

"Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja.

Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot.

Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas.

Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku.

"Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties.

Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju. 

Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības".

Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru.

Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību.

Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā  pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.