"Skatoties uz to, kas šobrīd notiek pasaulē, ļoti daudz kas no tā, ko māca Jēzus, ir ārkārtīgi aktuāls. Bet mēs tajā neieklausāmies, jo netiekam pāri bērnišķīgi naivajiem skaidrojumiem. Ja es varētu ar šo grāmatu kādam cilvēkam mazliet atvieglot šo ceļu un saprast, ka tev nav jākļūst neloģiskam, ka tev nav jāatsakās no savas izpratnes par pasauli, lai tu varētu būt Kristus māceklis, tad es justos ļoti priecīgs," – tā par savu grāmatu "Jēzus zīmes Jāņa evaņģēlijā. Brīnumu darīšanas pamati", ko nule klajā laidis apgāds "Zvaigzne ABC", intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" saka mācītājs Indulis Paičs.

Orests Silabriedis: Tiklab šeit ir brīnumi, un tiklab šeit ir zīmes. Sāksim uzreiz ar terminoloģiju. Kādēļ būtu pareizi lietot šo vārdus – zīmes?

Indulis Paičs: Tāpēc, ka brīnums bieži vien nozīmē to, ka ir kāds notikums, kuru mēs nesaprotam, par kuru mēs nezinām, ko ar to darīt, tas vienkārši mūs šokē, un paliekam pie tā, ka notika kaut kas neizskaidrojams. Bet evaņģēlijā attiecībā par Jēzus darītajiem darbiem ļoti bieži lieto šo vārdu zīmi – semeia, kas tulkojumā nozīmē – norāde uz kaut ko. Un tad man liekas svarīgi saprast, ka visi šie Jēzus brīnumdarbi patiesībā domāti tam, lai mēs ieraudzītu kaut ko, saprastu kaut ko, un tādā veidā iegūtu paplašinājumu savā pasaules redzējumā. Man liekas, ka šis vārds ir ļoti, ļoti palīdzošs, lai mēs nepieķertos pie šiem notikumiem ārēji, bet mēģinātu saprast to būtību.

Šeit ir runa par Jāņa evaņģēliju. Tu velc labas paralēles ar Johana Sebastiāna Baha mūziku: ka visi vienmēr augstu slavē viņa Mateja pasiju, kas patiešām ir ģeniāls darbs, bet tā īsteni līdz sirds dziļumiem izdrebina un satricina viņa Jāņa pasija. Un Jāņa evaņģēlijs arī drusku atšķiras no trim mums labi zināmajiem. Kas būtu galvenā atšķirība?

Jānis evaņģēliju raksta ne tikai tāpēc, lai fiksētu vēsturiskos notikumus, bet lai dotu mums jau kaut kādu interpretāciju. Lai mēs mazliet vairāk saprastu, ko Jēzus darīja un kāpēc darīja.

Jo pirmie trīs evaņģēliji ir tādas kā hronikas. Tajās vienkārši savākti atsevišķi notikumi, tu viņus izlasi un tālāk dari, ko gribi ar to visu. Saproti, kā gribi.

Jānis raksta evaņģēliju daudz literārākā veidā. Viņš no visiem, visiem Jēzus darbiem izvēlas tikai septiņus brīnumus. Pastarpām ir diezgan gari Jēzus dialogi, pat Jēzus runas, un, tajās klausoties, lasītājs tiek iepazīstināts ar to, kas tad viņš īstenībā ir. Un tad jau pieminētā pasijas daļa – tā evaņģēlija daļa, kurā viss aprakstīts: Jēzus arests un ciešanas, guldīšana kapā un augšāmcelšanās, kas ir šīs nedēļas galvenā doma. Tad mēs uz to sākam skatīties pilnīgi savādāk, jo mēs Jēzu labāk pazīstam. Jānis mēģina ielūkoties Jēzus sirdī, ielūkoties viņa domāšanā.

Tas nozīmē, ka Jānis salīdzinājumā ar citiem mācekļiem bijis dziļāk redzošs?

Ir pilnīgi skaidrs, ka pārējos trīs evaņģēlijus, visticamāk, nav uzrakstījis neviens no Jēzus tiešajiem mācekļiem. Varbūt viņi bijuši mācekļu mācekļi, bet par Jāni brīžiem tiešām ir tāda sajūta, ka viņš pats ļoti tieši bijis klāt daudzos notikumos, tāpēc lasītājiem var iedot pilnīgi jaunas nianses.

Starp citu, sākumā pētnieki uzskatīja, ka Jāņa evaņģēlijs tapis ļoti vēlu un ka tas ir vairāk tāds literārs darbs. Bet vēlāk, iedziļinoties un pētot, atklājies, ka šis evaņģēlijs ir pārsteidzoši uzticams arī tīri vēsturiskajā līmenī. Ir tiešām tāda sajūta, ka to runā kāds, kurš Jēzu saprot.

Vairāk klausieties raidījumā!

Orķestris "Rīga" Lielās piektdienas koncerta programmā 18. aprīlī izvēlējies pašmāju un ārvalstu komponistu mūziku, kas estētiski un tematiski atbilstoša Lielās piektdienas kristīgajai tradīcijai.

Programmas centrā – Uģa Prauliņa Stabat Mater pirmatskaņojums pārlikumā korim un pūšaminstrumentu orķestrim – skaņdarbs, kas 2019. gadā pasaules pirmaskaņojumu piedzīvoja tieši Lielajā Piektdienā Vinspīras centrā Edmontonā, Kanādā, bet Latvijā vēl nekad nav skanējis. Līdzās pirmatskaņojumam koncertā arī Viļņa Šmīdbera "Elēģija", Jēkaba Mediņa "Golgātas krusts", Johana Sebastiāna Baha un Antonio Lotti opusi.

Koncertā, kuru tiešraidē piedāvās "Klasika", piedalīsies ar Rīgas kamerkoris Ave Sol, un pie diriģenta pults stāsies tā mākslinieciskais vadītājs un šīgada jubilārs Andris Veismanis, ar kuru "Klasikā" tiekamies jau šobrīd.

Diriģents atklāj, cik daudz viņam savā laikā nācies pievērsties Stabat Mater un atbild uz jautājumu, vai šī forma pieprasa kādas kanoniskas likumsakarības, kas jāievēro. Viņš arī tuvāk raksturo Uģa Prauliņa Stabat Mater, kurā jūtamas folkmūzikas ietekmes, atzīmējot, cik svarīgi atskaņojumā domāt par balansu starp kora, solistu balsu un orķestra skanējumu.

"Uģa Prauliņa darbā var just arī folkmūzikas iespaidu – interesants pavērsiens!" uzsver Andris Veismanis.

"Zinot, kā Uģis vispār raksta – viņš folkmūziku nekad nepamet! Atceros viņa sākotnējo sadarbību ar grupu "Iļģi", darbojoties kā producentam un skaņu operatoram – šie ieraksti man ir neaizmirstams piedzīvojums! Šīs tēmas Uģī joprojām ir dzīvas un darbojas.

Nedaudz viņa mūzikā vienmēr jūtu arī popmūzikas ietekmi, bet ne šī vārda sliktākajā nozīmē, bet gan formas ziņā, kur ir gan džezs, gan rokmūzika. Jo Uģis savulaik darbojies ar rokmūziku, un tas ir jūtams. Šis veids ir aktuāls arī paņēmienā, kādā "Stabat Mater" uzrakstīts pūtēju orķestrim. Un tas mani uzrunā."

Sarunas turpinājumā diriģents raksturo Jēkaba Mediņa darbu "Golgātas krusts" un Antonio Lotti Crucifixus, ko koris dziedās a cappella, kā arī runā par Viļņa Šmīdberga "Elēģijas" un Sabīnes Ķezberes/Baha korāļprelūdijas iekļāvumu šajā Lielās piektdienas programmā. 

Latviešu indīroka grupa "Sigma" svin savu 20. dzimšanas dienu ar koncertu, kas notiks 23. aprīlī plkst. 19.00 mūzikas namā "Daile". Dzimšanas dienas koncertu gaidot, grupas solists Jānis Ozoliņš stāsta par tā ieceri, atskatās uz grupas pagātni, domā par savu klausītāju un dzejas nozīmi mūzikā. 

Jubilejas koncerts vienlaikus būs arī koncertieraksts, radot klausītājiem īpaši autentisku pieredzi un vienlaikus jaunieskaņojot "Sigmas" labākās kompozīcijas no visa grupas pastāvēšanas laika.

Koncertā piedalīsies: 

Stīgu kvartets "Sponte": Marta Spārniņa, Liene Neija-Kalniņa, Ivars Brīnums, Dace Zālīte-Zilberte

"Grupa "Sigma" sākās ilgi pirms pirmajiem izdotajiem albumiem, un mums visiem tas ir bijis ilgs un pacietīgs darbs. Mūsu mērķis ir bijis uzturēt nemainīgi augstu kvalitāti un precizitāti gan mūzikā, gan arī sadarbībā ar citiem māksliniekiem, piemēram, dziesmu tekstu autoriem vai mūzikas video māksliniekiem. Katrs no mūsu trim albumiem ir bijis jaunatklājums arī mums pašiem. Arī šis koncerts būs prinicipiāli jauns - tas atklās, kā mūsu mūzika skan, ja paļaujamies nevis uz rūpīgu pēcapstrādi, bet izciliem mūziķiem, kas sadarbojas ar mums dzīvajā ierakstā," stāsta grupas solists Jānis Ozoliņš.

Dace Volfa, rakstot par grupas "Sigma" trešo albumu "Ostinācijas", raksta: "Šie trīs mūziķi [..] arvien brīvāk peld pašu izdomātajā skaņu un dzejas ezerā, liekot malā stāvošajiem brīnīties, kā tas vispār iespējams."

Šis koncerts būs iespēja pieredzēt grupas "Sigma" skaņdarbu tapšanu vistiešākajā veidā, vienlaikus piedzīvojot arī tās retrospekciju divdesmit gadu garumā.

"Sigma" ir latviešu indīroka grupa, kas pastāv kopš 2005. gada. Grupa ir izdevusi trīs studijas albumus: "Sazaroto taku dārzs" (2015), "Mitoloģijas" (2018) un "Ostinācijas" (2022). Iepriekš izdots arī koncertieraksts "Dzejkoncerts" (2015) kopā ar latviešu dzejniekiem Kārli Vērdiņu, Inesi Zanderi, Uldi Bērziņu, Ingu Gaili un citiem. Visi "Sigmas" izdotie albumi ir izpelnījušies dažādas nominācijas un apbalvojumus, apliecinot grupas vērā ņemamo ieguldījumu Latvijas populārajā mūzikā un kultūrā.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa  

Lielākais un smalkākais tirdzniecības nams 20. gadsimta sākumā Rīgā bija "J. Jaksch & Co". Greznā ēka, kas Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta, atradās kādreizējā Svērtuves ielā 11 (iepretī Melngalvju namam).

Nams tika uzcelts 1900.–1901. gadā pēc arhitekta Karla Felsko projekta, pārbūvējot 19. gadsimta vidus ēku.

20. gadsimta sākuma Rīgas ceļvežos tas raksturots kā viena no "brīnišķīgākajām Rīgas celtnēm gan praktiskā iekārtojuma, gan skaistuma ziņā". 

Namā bija ierīkota centrālapkure, elektriskais apgaismojums un – pirmo reizi Rīgā – lifts, kura apgādi ar elektrību nodrošināja vietējā spēkstacija.

Vecrīgas blīvajā apbūvē ēka izcēlās ar grezno un izsmalcināto fasādes noformējumu. Apakšējo stāvu klāja Ārensburgas (tag. Kuresāre) kaļķakmens plāksnes, bet pārējo fasādi – keramikas mozaīka, kurā alegoriskas figurālas kompozīcijas papildināja ornamentāli ierāmējumi neorenesanses stilā. Mozaīka bija izgatavota uzņēmumā "Villeroy & Boch" Vācijas pilsētā Metlahā pēc Nirnbergas arhitekta Teodora Eiriha skicēm veikala iepriekšējās paplašināšanas laikā – ap 1895. gadu.

Jaunās fasādes vajadzībām nedaudz tika mainīta kompozīcija, jo veikals bija ieguvis papildu stāvu un plašus logus. Vienīgais zināmais materiāls, kas ļauj novērtēt iespējamo nama polihromiju (okera gamma ar sarkanīgu nokrāsu un atsevišķiem silti zaļiem un sarkaniem akcentiem), ir akvareļa tehnikā darināts ēkas attēls, kas izdots kā pastkarte, bet vēlāk izmantots uzņēmuma reklāmā Rīgas adrešu grāmatā.

Saskaņā ar veikala darbības sākotnējo specifiku (porcelāna, stikla un zeltlietu tirdzniecība), fasādes mozaīkās attēloti nozīmīgi 16. un 17. gadsimta Vācijas stikla, porcelāna un juveliermākslas meistari: 16. gadsimta keramiķis Bernārs Palisī, 17. gadsimta ķīmiķis Johans Kunkels, Meisenes porcelāna ražotnes pamatlicējs 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā Johans Frīdrihs Betgers, kā arī Nirnbergas 16. gadsimta zeltkalis Vencels Jamnicers. Motīvu simboliskais aspekts: divi ķerubi fasādes malās, kuri "izaug" no piramidālām, spirālveidā vītām kolonnām, saule, globuss, sieviete ar lāpu un lodi, kas izstaro gaismu. Celtnes interjerā savulaik vienā no plafoniem tika iekļauts 1716. gada gleznojums "Sābas ķēniņienes pieņemšana ķēniņa Zālamana pilī". Nozīmīgais darbs, kas tapis Rīgas krāsotāju cunftes meistara Korda Meiera darbnīcā, zudis līdz ar ēku, kurā tas atradās.

"J. Jaksch & Co" veikalā bija pieejamas daudzas un dažādas preces: līdzās traukiem, sudraba galda piederumiem, porcelāna sīkplastikai, zeltlietām, pulksteņiem un lampām, kas veidoja galveno sortimentu ap 1901. gadu, varēja iegādāties izsmalcinātu sadzīves tehniku, interjera priekšmetus, rotaļlietas un citas preces.

Arhitekts Edgars Slavietis savās bērnības atmiņās par 20. gadsimta sākuma Rīgu atceras, ka pie Jakša  turīgie rīdzinieki varēja iegādāties arī pirmos fajansa tualetes podus, kurus lepni veda mājās bez iepakojuma...

Kā liecina 20. gadsimta sākumā (domājams, ne agrāk par 1906. gadu) izdotais veikala reklāmas katalogs, “J. Jaksch & Co” varēja atļauties piedāvāt daudzu slavenu Eiropas uzņēmumu ražojumus, kā arī preces no visas pasaules, akcentējot to kvalitāti.

Piedāvājums ietvēra gan priekšmetus, kas bija darināti pēc ievērojamāko jūgendstila meistaru metiem (piemēram, Emīla Galē vāzes), gan antīku kristāla slīpējumu kopijas vai itāļu un vācu marmora skulptūras. Sortimentā bija arī ekstravagantas lietas, piemēram, no krokodilādas vai varžu ādas gatavoti portmoneji un piezīmju grāmatiņas.

Tomēr nozīmīgākais bija fakts, ka līdzās mākslinieciski augstvērtīgajam Kopenhāgenas un Meisenes porcelānam šeit varēja iegādāties Anša Cīruļa keramiku, kā arī citus vietējo mākslinieku un amatnieku izstrādājumus – kamīna piederumus un elegantas pītas mēbeles, tādējādi veikalam kļūstot par labas gaumes un jūgendstila popularitātes veicinātāju Rīgā.

"Daiļslidošana man ļoti palīdzējusi visu dziedātājas karjeras laiku! Jo, pirmkārt, sports māca izturību, spēku, koncentrēšanos. Gribasspēku, ja kaut kas nesanāk. Darba tikumu – darīt un strādāt, kamēr iznāk. Jo sportā, sevišķi daiļslidošanā, kad mācies kādu jaunu lēcienu vai kādu jaunu elementu, visu laiku krīti, krīti, krīti, krīti, krīti... Kamēr sanāk!" smej dziedātāja Ieva Kepe, kura savulaik sajūsmināja skatītājus ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, lieliski atveidojot Turandotu, Aīdu, Salomi un daudzas citas lomas. Vēlāk Baltajā namā bijusi režisora asistente, bet tagad ir neaizstājama un saprotoša sufliere. 10. aprīlī viņa svinēja skaistu un apaļu dzīves jubileju.

Sandra Ņedzvecka: Raugoties uz jums, iespaids ir tāds, ka ar teātri saslimst tieši aizskatuves un teātra dzīves dēļ, nevis pašas dziedāšanas dēļ.

Ieva Kepe: Droši vien... Ja tā padomā, man jau īstenībā nebija izvēles, jo visa mana bērnība, cik vien sevi atceros, pagājusi Rīgas Operetes teātrī, kur strādāja mamma un paps, un viss brīvais laiks, kas bija, tika pavadīts tur. Bērnudārzā neesmu gājusi. Turpat netālu, ejot pa Artilērijas ielu uz augšu, bija Rīgas Sporta pils, kur no četru gadu vecuma nodarbojos ar daiļslidošanu. Tur vienmēr treniņi bija vakaros, un mammai bija ļoti ērti mani uz tiem aizvest, ātri aizskriet atpakaļ uz darbu, bet pēc tam atnākt man pakaļ. Bet viss pārējais laiks, kas bija ārpus skolas un daiļslidošanas, man ritēja Operetes teātrī. 

Klausītājiem atgādināsim, ka jūsu mamma ir Lilija Sniedze, bet tētis – Ramons Kepe. Cik lielu iespaidu viņi atstājuši ne tikai uz operetes, bet vispār mūzikas patikšanu?

Viņi atstājuši iespaidu tieši uz klasiskās mūzikas patikšanu.

Visapkārt tolaik skanēja estrādes mūzika, bet Operetes teātrī izdzirdēju savādāku mūziku dzīvā orķestra pavadījumā. Man tas viss ļoti patika. Kaut kā tas likās ļoti dzīvi – daudz dzīvāk nekā estrādes mūzika, kas bija ierakstīta un zināmā mērā skanēja vienā ritmā.

Šeit bija ātrāk un lēnāk, klusāk un skaļāk, un tas viss kaut kā vilka no manis ārā to patikšanu un emocijas. Kad bija jau kādi piecpadsmit, sešpadsmit, aktīvi gāju skatīties izrādes uz operu, kas man kaut kā patika labāk. Protams, mans sapnis bija mūzikli, bet tolaik pie mums tie tika uzvesti ļoti reti – tik, cik Operetes teātrī, bet ne manā laikā, kad es tur strādāju. Tas man palika kā sapnis. Bet operete mani iemācīja cienīt un mīlēt klasisko mūziku – ar klasisko orķestri, ar klasiskiem instrumentiem un klasiskām balsīm.

Kuri ir tie krustpunkti, kuros daiļslidošana izrādījās palīdzīga kļūšanā par dziedātāju?

Daiļslidošana man ļoti palīdzējusi visu dziedātājas karjeras laiku! Jo, pirmkārt, sports māca izturību, spēku, koncentrēšanos. Gribasspēku, ja kaut kas nesanāk. Darba tikumu – darīt un strādāt, kamēr iznāk. Jo sportā, sevišķi daiļslidošanā, kad mācies kādu jaunu lēcienu vai kādu jaunu elementu, visu laiku krīti, krīti, krīti, krīti, krīti... (smejas) Kamēr sanāk! Nevar teikt, ka caur sāpēm – kritieni uz ledus nesāp – , bet caur tādu nevarēšanu... Caur ērkšķiem uz zvaigznēm! Un daudzās lomās, sevišķi ņemot vērā to, ka biju dramatiskais soprāns un manas varones bija dāmas ar raksturiem, šis sportiskais piegājiens ļoti, ļoti palīdzēja. Ļoti bieži to arī saviem kolēģiem dziedātājiem esmu teikusi, ka šeit jābūt sportiskam piegājienam. Un arī tagad saviem jaunajiem kolēģiem, kas nāk un prasa man kādus padomus, vienmēr stāstu, ka jābūt tīri sportiskam, mērķtiecīgam piegājienam. Uz dažām lomām it īpaši.

Kā tas var būt, ka slidošanā, uz ledus krītot, nesāp?

Nezinu… Protams, bijis arī tā, ka lielā ātrumā esmu ielidojusi apmalē – tad sāp, jā. Bet tad, kad krīt uz dibena vai sāniem – nezinu, kāpēc, laikam tas saskares moments izslīd, un līdz ar to sāpes nejūt. Protams, ceļi slapji ir katru treniņu, bez tā jau nevar iztikt. Bet sāpju nav bijis.

Uz skatuves jums ir nācies krist?

Man ir nācies krist no skatuves... Tas bija diezgan smags gadījums. Tas bija periods, kad Operas nams bija remontā un dažas izrādes tika spēlētas pie mums Operetes teātrī. Izrāžu vajadzībām orķestra bedres maliņās tika uzbūvēti tādi trijstūrīši, un mēs tos trijstūrīšus arī izmantojām. Tas bija Jura Kulakova mūzikls "Latvijas karalis", kur man bija jādejo tieši uz tā trīsstūrīša, un pie teksta: "Ja šitā ies, lai sarga Dievs!" tas trijstūrītis salūza – kaut arī tolaik biju ļoti, ļoti tieva un viegla.

Iegāzos orķestra bedrē, uzkritu virsū 17. gadsimta čellam, kurš izšķīda skaidās; galva bija pārsista gan man, gan čellistei... Protams, izrāde apstājās un tālāk vairs negāja. Mūs aizveda ar "ātrajiem" uz slimnīcu, sašuva galvas. 

Kāds bija brīdis, noliekot malā slidas un aizejot no sporta?

Diezgan grūts, jo no četriem gadiem līdz 26 gadu vecumam es slidoju: visu laiku treniņi, treniņi. Pierasts bija ļoti. Visa mana dzīve bija ar to saistīta. Bērnības un jaunības atmiņas nav saistītas ar skolu, bet tieši ar daiļslidošanu, ar daiļslidošanas kolēģiem, sporta nometnēm un to, kādas nebēdnības tur darījām. Viss ar to ir saistīts.

Kad bija jānoliek slidas, man palīdzēja tas, ka tikko biju sākusi savu dziedātājas karjeru, un tur visa pasaule bija vaļā... Viena loma, otra loma, trešā loma. Tas visu kompensēja.

Ja būtu jāaiziet no daiļslidošanas uz nekurieni, būtu bijis daudz sāpīgāk, taču man priekšā bija lielas, skaistas lomas, un līdz ar to bija vieglāk. 

Un mūzika, kuru klausīsimies kā pirmo jūsu atsūtītajā sarakstā, saistīta tieši ar daiļslidošanu! 

Jā, tas ir "Ēdelveiss" no filmas "Mūzikas skaņas". Šī bija pirmā mūzika, ar kuru es uzstājos savās pirmajās sacensībās. Tas bija "Dinamo" stadionā, ārā, ziemā, un pa visu Zaļās ielas rajonu skanēja "Ēdelveiss"... 

Vai atceraties savu pirmo uzkāpšanu uz Operetes teātra skatuves? Kas tā bija par lomu? Kā bija ar sirds drebēšanu?

Sirds nedrebēja, bet kājas gan! (smejas) Tā bija Evelīnas Valēras loma izrādē "Zilā maska". Tā bija mana pirmā loma, un uzreiz – galvenā! Protams, ka visas malas trīcēja, bet – kā jau jaunībā...

Jaunībā vienmēr liekas – jūra līdz ceļiem, es taču varu! Un, ja jau es varu nodziedāt, tad liekas – nu, tad skatieties, kā es tagad dziedāšu! (smejas)

Ar katru gadu cēlās atbildības sajūta un arī sapratne par to, ko daru nepareizi. Līdz ar to nevarētu teikt, ka pēdējos karjeras gadus es būtu dziedājusi bez uztraukuma. Galīgi nē. Man liekas, ka sākumā varbūt pat ir vieglāk, jo es taču speru pirmos soļus, man daudz ko piedos. Protams, tolaik tā nedomāju – tagad es to saprotu. Un tā jūra līdz ceļiem – tas nebija tikai man. To redzu arī savos jaunajos kolēģos operā. 

Vairāk – ierakstā.

* Dziesma "Ēdelveiss" no Ričarda Rodžersa mūzikla "Mūzikas skaņas" ekranizējuma ar Kristoferu Plammeru fon Trapa lomā, 1965

* Viljas dziesma no Franca Lehāra operetes "Jautrā atraitne" / Džoana Sazerlenda, New Philharmonia orķestris, Ambrosian operas koris un diriģents Ričards Bonings, 1966

* Dziesma Memory ("Atmiņas") no Endrū Loida-Vebera mūzikla Cats ("Kaķi") / Bārbra Streizande, 1981

* Zentas balāde no Riharda Vāgnera operas "Klīstošais holandietis" 2. cēliena / Ieva Kepe, Latvijas Nacionālās operas orķestris un koris, diriģents Gintars Rinkēvičs, 2003

* Toskas ārija Vissi d’arte no Džakomo Pučīni operas "Toska" 2. cēliena / Marija Kallasa, Milānas operteātra La Scala orķestris un diriģents Vitorio de Sabata, 1953

* Eboli ārija O don fatale no Džuzepes Verdi operas "Dons Karloss" / Elīna Garanča, Neapoles San Carlo operteātra orķestris un diriģents Jurajs Valčuha, 2022 

Turpinām iepazīties ar LALIGABAS "īsajiem sarakstiem".

Jau vairākus gadus Latvijas Literatūras gada balvas eksperti vispirms piedāvā "garo sarakstu", kur ir desmit izvēlētās jomas darbi, bet mēnesi pirms uzvarētāju paziņošanas varam iepazīt īstenos nominantus.

Šoreiz Liega Piešiņa tuvāk iepazīstina ar kategorijā "Labākais ārvalstu daiļliteratūras tulkojums latviešu valodā" nominētajām grāmatām un piedāvā sarunu ar rakstnieku, LALIGABAS ekspertu Vili Kasimu, kā arī dzejniekiem un atdzejotājiem Annu Auziņu un Arvi Vigulu, kuri līdz ar Evelīnu Andžāni strādājuši pie Gaļinas Rimbu dzejas izlases "Tu — nākotne", ko klajā laidis apgāds "Neputns".

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā...

Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā.

Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte...

Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas.

Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot.

Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja.

Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā.

Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus.

Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs.

Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo.

Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu.

Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā.

Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda."

Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti.

Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk.

Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.

No 16. līdz 20.aprīlim Rīgas Domā izskanēs trīs Lieldienu laika garīgās mūzikas koncerti, kuros uzstāsies dziedātāji Viktorija Majore un Rūdis Cebulis, čelliste Guna Šnē, ērģelnieki Ilze Reine un Aigars Reinis, trompetists Jānis Porietis, jauktais koris "Sōla" un citi mūziķi.

Būs iespēja dzirdēt Džovanni Batistas Pergolēzi kantāti "Stabat mater", Pētera Vaska un Maijas Einfeldes darbus čellam un ērģelēm, mijoties ar J.S. Baha Piektās čellsvītas daļām, kā arī daudzveidīgu kormūzikas programmu.

Plašāk par gaidāmo - Anetes Ašmanes-Vilsones sarunā ar Rīgas Doma mūzikas direktoru, ērģelnieku Aigaru Reini.

Aigars Reinis: Šis laiks tiešām garīgi uzrunā cilvēkus, jo tās ir ne tikai Lieldienas, tas ir ciešanu laiks. Arī programmas un dievkalpojumi tematiski ļoti spēcīgi atšķiras, sākot ar Pūpolsvētdienu. Tā ir īpaša diena, kas sākas priecīgi un drīz vien iet uz skumīgu noti. Šis laiks liek izdzīvot pilnu emociju gammu gan mūzikā, gan dzīvē. 

Ar kādu sajūtu šogad esat veidojis Lieldienu laika muzikālo programmu Rīgas Domā? Vai tai ir kopīga noskaņa?

Noskaņa ir ceļš uz Lieldienām, kas ir galvenā kristiešu vēsts. Šie notikumi kaut kādā mērā veidojas arī neatkarīgi no manis, nav tā, ka es viens visu izdomāju, daudz kas notiek caur sadarbību ar dažādiem sadarbības partneriem. Šīs programmas ir ļoti daudzveidīgas. 

Jau trīs gadus Lieldienu laiks un mūzika ar vēstījumiem, kas tajā izskan, arī šonedēļ pēc kārtējās traģēdijas Ukrainā liek domāt par pašlaik notiekošo, sajust un, cerams, arī rast mierinājumu un veldzi mūzikā. 

Mūzika šo ļaunumu pasaulē dziedina, kaut kādā veidā mazina, un galu galā arī mēs, izvēloties skaņdarbus, nevienu negribam ievest bēdās, bet noteikti ir līdzās mūzika par gaismu un cerību.

17. aprīlī Mazajā ģildē izskanēs koncertprogramma "Priekšnojautas" ar četriem opusiem.Norvēģu komponistes Majas Ratjes (Maja Rathje) cikls mecosoprānam un klavierēm "Atpūta" un Evijas Skuķes jaundarbs soprānam un 11 instrumentiem Lamento della terra (2025) runā par zemes ciešanām cilvēces darbības rezultātā, ekoloģisko krīzi, kura nes arvien jaunus izaicinājumus. Jāņa Petraškeviča darbs "Klusā balss" klavierēm solo ir iekšējais monologs, bet Leldes Tīreles jaundarbs "Priekšnojautas" analizē kara ēnu, kurā dzīvojam jau vairak ka trīs gadus.

Koncertā piedalās dziedātājas Gunta Gelgote un Tīna Gelnere, flautiste Liene Denisjuka-Straupe, obojists Māris Kuģis, klarnetiste Laima Ratniece-Miltiņa, fagotists Raimonds Gulbis, vijolnieki Anti Kortelainens un Liene Neija-Kalniņa, altists Ivars Brīnums, čellists Ēriks Kiršfelds, kontrabasists Viktors Stankevičs un sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš.

Pie klavierēm - Lelde Tīrele, kuru uz sarunu aicināja Anna Marta Burve. Intervijā - par priekšnojautas dažādajām nozīmēm, par to, ko tā nozīmē šī koncerta programmā, par to, cik svarīgi ir runāt par pasaulē notiekošo arī mākslā. Šajā gadījumā - par ekoloģisko un ģeopolitsko krīzi. Lelde Tīrele arī atklāj, cik smalki veidota koncerta programma ne tikai skaņdarbu izvēles ziņā, bet arī secībā - viens beidzas un otrs sākas tā, it kā tas būtu viens un tas pats. Programmas emocionālā arka ir plaša - no iekšēja monologa Jāņa Petraškeviča darbā, kas rakstīts solo klavierēm, līdz kolektīvām skumjām Evijas Skuķes un Leldes Tīreles jaundarbos.

Lelde Tīrele: Domāju, ka ir ļoti svarīgi mūziķiem runāt par to, kas notiek apkārt, kas ir aktuāli, neabstrahēties. Ir viegli mūzikā aizbēgt no tā, kas notiek, bet ir svarīgi arī pievērsties, tādēļ

koncertā būs divas šobrīd aktuālas tēmas - ekoloģija un viss, kas šobrīd notiek ar zemi, un bailes par sekām cilvēku rīcībai, un kara tēma.

Man liekas neiedomājami jocīgi, cik ļoti īsā brīdī pēc kara sākuma un Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā no domas saudzēt lielākā daļā demokrātisku valsti var pāriet uz domu iznīcināt, kaut arī aizsargājoties un baidoties, bet tomēr - šī maiņa var notikt tik ātri, pateicoties notikumiem, kas pasaulē sašķobījusi visas demokrātiskās vērtības un to, kas agrāk tika uzskatīts par pašsaprotamu. Tādēļ vārds “priekšnojautas” ir, man liekas, visvairāk neziņa, bet sajūtas, kas ir ļoti mainīgas - kādā brīdī tās var būt gaišākas, kādā tumšākas, bet tās ir sajūtas, kas ir svarīgas un klātesošas visu laiku par visādām lietām, ko mēs dzīvē darām vai ar ko vēlamies nodarboties.

Jūs esat atradusi daudz domubiedru šai programmai un koncepcijai. Kāda bija nepieciešamība?

Jāatzīst, ka man un Evijai Skuķei šī iecere bija lielam kameransamblim vai kamerorķestrim. Būs pasaules pirmatskaņojums viņas skaņdarbam Lamento della terra. Kad bija skaidrs Evijas darba sastāvs, mēģināju piemeklēt ko tematisku. Šis skaņdarbs ir par zemes sajūtām, to, kā cilvēks ar zemi apietas un kā jūtas zeme. Vēlējos runāt par kara tēmu, jo tas ir tas, kas šobrīd aizēno šīs rūpes un iet viens otram tik ļoti pretstatā. Ilgi meklēju skaņdarbus, kas man liktos piemēroti un būtu līdzīgam sastāvam. Tā kā nevarēju tādus atrast, tad

nolēmu pievērsties lietai, ko sen neesmu darījusi - kompozīcijai - un uzrakstīju skaņdarbu, kas atbilst maniem priekšstatiem par to, kam šajā koncertā saturiski būtu jābūt.

Spēlēt par aktuālo pasaulē ir vieglāk vai grūtāk? Varbūt vieglāk no tā viedokļa, ka beidzot var izteikt tdaudz ko, ko ar vārdiem varbūt nevar pateikt, bet vienlaicīgi arī grūtāk, jo tā ir ļoti skaudra realitāte. Kā Jūs teiktu?

Jā, gan, gan. Visdrīzāk neiešu piketēt uz ielas un nestāstīšu cilvēkiem savu viedokli par lietām, kas mani satrauc, bet šādā veidā es to varu izdarīt. Varu pievērst uzmanību, parādīt, ka par to domā arī mūziķi un ka mūziķiem tas ir svarīgi. Tas ir veids, kā ar to, ko mūziķi var un māk darīt vislabāk, viņi var piedalīties kopējā sarunā par aktualitātēm, varbūt pat mēģināt kaut ko ietekmēt. Protams, mūziķi ļoti daudz piedalās visādās labdarības akcijās un tas ir ļoti svarīgi, bet ar šādām saturiskām programmām var ļoti konkrēti uzrunāt sabiedrību un pievērst uzmanību - mēs arī par to domājam, mēs par to runājam, mēs uzskatām, ka tas ir svarīgi.

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane

Vai zini, kā 18. gadsimta viola da gamba virtuozs Marins Marē (Marin Marais) mūzikā soli pa solim aprakstīja viņam veikto operāciju?

Jau kopš viduslaikiem zinām mūziķus, kuri cieši saistīti ar medicīnu. Piemēram, Hildegarde no Bingenas, ievērojamā 12. gadsimta mistiķe, komponiste un ārstniecības augu pārzinātāja: viņas darbi par augu medicīnu tiek izdoti arī mūsdienās.

Vairākas labi zināmas personības mūzikas vēsturē – piemēram, mūzikas teorētiķis Marins Mersenē 17. gadsimtā, mūzikas vēsturnieks Čārlzs Burnejs 18. gadsimtā un arī ērģelnieks un Johana Sebastiana Baha biogrāfs Alberts Šveicers savā profesionālajā darbībā apvienoja gan mūziku, gan medicīnu. Un ir daudz tiešu un netiešu atsauču mūzikā par tās dziedinošo spēku.

Pieminēsim Heinriha Ignaca Franča Bībera "Rožukroņa sonātes" un vijoles stīgu pārskaņošanas izmantošanu, lai vēl spilgtāk atspoguļotu fiziskās un garīgās ciešanas un mūzikas spēju tās remdēt.

Tāpat teju vai katram no mums būs kāds skaņdarbs, kas mūs uzmundrina, vai, gluži pretēji, liek ieslīgt vēl dziļākā melanholijā. Jā, mūzikas ietekme uz mūsu emocionālajiem un arī fizioloģiskajiem procesiem ķermenī ir nenoliedzama.

Bet Marina Marē muzikālais operācijas apraksts tiešām ir unikāla kompozīcija. Darbs atrodams 1725. gadā izdotajā "5. grāmatā" violai da gamba ar pavadījumu, kurā apkopti 115 nelieli skaņdarbi. Un Nr. 108 "Le Tableau de l’Opération de la Taille" ir ar 14 operācijas gaitu aprakstošām un mūzikā atveidotām frāzēm!

Medicīnā par litotomiju sauc ķirurģisku operāciju akmeņu izņemšanai no urīnpūšļa. Lai gan šādas operācijas tika veiktas jau Senajā Ēģiptē, 18. gadsimtā Parīzē ar to iepazīstina vairāki vadošie ķirurgi. Kā jau varat iedomāties, operācija tajā laikā tika veikta bez anestēzijas, izdarot iegriezumu un izņemot izveidojušos akmeni. Un,

lai gan mirstības rādītāji šīs ķirurģiskās manipulācijas rezultātā bija 6-13%, Marins Marē tomēr piekrita veikt operāciju, jo viņam kā vienam no ievērojamākajiem karaļa Luija XIV galma mūziķiem bija pieeja pašiem labākajiem tā laika speciālistiem, kuri ārstē pašu karali.

Lai gan partitūrā nav norādes par to, ka pavadošo tekstu jāatskaņo kopā ar muzikālo operācijas atainojumu, mūsdienās, izpildot šo skaņdarbu, Marina Marē detalizēti fiksētā operācijas gaita tiek lasīta atskaņojuma laikā, liekot klausītājam vēl spilgtāk iztēloties komponista piedzīvoto.

Viss sākas ar epizodi "Operācijas galda parādīšanās. Trīsas no redzētā" – tā raksta Marins Marē, mūzikā to atainojot ar daudzām ātrām, atkārtotām notīm.

"Apņēmība tajā nokļūt" un "Uzkāpšana uz tā" – operācija varētu sākties, bet… "Izkāpšana, apņēmības zudums" un "Nopietnas pārdomas" (Réflections sérieuses – atcerēsimies par mirstības rādītājiem!).

Bet, uzticoties mediķiem, viņš atgriežas uz operāciju galda, un tā var turpināties.

"Roku un kāju zīda saišu nostiprināšana"

Skaņdarbs ar Nr. 109 Marina Marē "5. grāmatā" violai da gamba ar pavadījumu ir Mimažorā, priecīgi kontrastējot ar iepriekš miminorā aprakstīto operācijas gaitu. Skaņdarba nosaukums " "Les Relevailles" – "Pamošanās" jeb "Atlabšana" – pārliecina mūs par veiksmīgo operācijas rezultātu, un mums atliek cerēt, ka pati operācija nebija garāka par tās atainojumu mūzikā…