Kā trompetistam var noderēt sulas pudele ar salmiņu? Un kāpēc labi džeza trompetisti mēdz iegriezties santehnikas veikalā? Trompeti un tās daudzās surdīnes Emīla Dārziņa mūzikas skolā Teodoram demonstrē Klāvs Borozdins un viņa audzēknis Haralds. 

Svētdienas rīta intervijā tiekamies ar Latvijas Literatūras gada balvas laureāti par mūža ieguldījumu – tulkotāju Mudīti Treimani, ar kuras gādību Latvijas jaunākās paaudzes lasītāji iepazinuši Pepiju Garzeķi un Lennebergas Emīlu, Ronju – laupītāja meitu, Brālīti un Karlsonu, burvja cepuri, mazos troļļus un daudzus citus kolorītus skandināvu grāmatu varoņus.

"To es tagad sāku apjaust, ka cilvēki – pat ne pārāk pazīstami ļaudis – man pēdējos gados ir pateikušies par to, ka viņu bērni un mazbērni iepazinuši Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones grāmatas. Tās ir divas rakstnieces, kas man pašai ļoti patikušas, un tās arī no visiem visvairāk ir pārtulkotas: viņu darbi ir lasītāju visiemīļotākie un cienītākie. Par to man ir liels prieks," teic Mudīte Treimane, kuru uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Mudīt, vai brīvdienu rīti jūsu dzīvē atšķiras no darbadienu rītiem?

Atšķiras gan! Cenšos darbus sadalīt pa sešām dienām, lai svētdiena man būtu lasīšanai vai pasākumu apmeklēšanai. Katrā ziņā tas ir ļoti dažādi. Bieži vien atkarīgs no garastāvokļa. 

Un kā svētdienas rīts sākas?

Ar ilgu gulēšanu, kas parasti nenotiek darbadienās.

Un kas ir pirmais, kas tiek lietots brokastīs?

Brokastīs man ir tāds interesants maisījums: vidēja lieluma bumbieris, jogurts un mājas siers. To jau sen esmu ieviesusi. Vēl kādu baltmaizi klāt.

Kā ir ar grāmatas lasīšanu gultā?

Nē, tas nav man. Lasu pie galda. Man ir labs rakstāmgalds. Gultā nevaru.

Kā tas ir – gandrīz piecdesmit gadus nostrādāt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā?

Man vienmēr ir paticis darbs bibliotēkā: tādā ziņā varu sevi saukt par laimīgu cilvēku. Bez piepūles, ar tulkojumiem un visu ko citu. Labā omā!

Vai mājās jums arī ir daudz grāmatu? 

O, jā! Ar vīru abi bijām grāmatnieki. Jau padomju laikā piestaigājām uz antikvariātu Tērbatas ielā – tur pirkām arī angļu grāmatas, jo arī vīrs bija angļu filologs; es – gan angļu, gan zviedru un citās valodās.

Antikvariātā ir tik liela dažādība… Kādā veidā grāmatas jūs uzrunā, ka tās kļūst par jūsējām?

Kā kura. Laiku taupot, vienmēr esmu uz antikvariātu gājusi ar konkrētu mērķi – mani vienmēr interesējusi konkrēta tēma.

Un nekad nav paslīdējusi kāja?

Nē, neatceros, ka būtu bijis kas tāds. (smejas)

Mudīt, vai jūs apzināties, ka četrdesmit gadu laikā, kopš tulkojat skandināvu literatūru, ar to iepazīstinot lasītājus Latvijā, esat radījusi veselu pasauli un ar šīm grāmatām uzaugušas vairākas paaudzes? 

To es tagad sāku apjaust, ka cilvēki – pat ne pārāk pazīstami ļaudis – man pēdējos gados ir pateikušies par to, ka viņu bērni un mazbērni iepazinuši Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones grāmatas. Tās ir divas rakstnieces, kas man pašai ļoti patikušas, un tās arī no visiem visvairāk ir pārtulkotas: viņu darbi ir lasītāju visiemīļotākie un cienītākie. Par to man ir liels prieks.

Vai ar Astridu Lingrēni un Tūvi Jānsoni esat tikusies arī personīgi?

Jā, bet tās tikšanās bijušas ļoti īsas. Gan ar Astridu Lindgrēni, gan Tūvi Jānsoni – kad biju tur, tas man bija liels gandarījums, bet pirms tam tā uztraucos – nu, kā es tur ar viņām sasveicināšos, kā ar viņām sarunāšos. Bet tur, uz vietas, man bija pilnīgs miers. Kādus vārdus pārminām.

Vai nav tā, ka esat iztulkojusi pilnīgi visas Astridas Lindgrēnes grāmatas?

Faktiski jā. Ir gan daži mazāk zināmi darbi, kas arī zviedriski ir mazāk populāri un nav tik daudz izdoti atkārtoti. Tā izvēle atkarīga arī no tā, kā rīkojas paši zviedri: ja viņi atkārtoti izdod, nu, tad tas tiešām liecina par to, ka grāmata ir ļoti populāra un arī mums tai vajag pievērst lielāku uzmanību.

Vai nav pārsteidzoši, ka mēs, latvieši, Astridu Lindgrēni un Tūvi Jānsoni uztveram gluži kā savējās, bet Nīderlandē, piemēram, par viņām īsti nemaz nezina?

Par to arī es esmu brīnījusies. Būtu interesanti noskaidrot.

Kas jūs pamudināja 2007. gadā uzrakstīt grāmatu par pašu Astridu Lingrēni? Grāmatas nosaukums bija "Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi".

Mani pamudināja tas, ka

jau no astoņdesmitajiem gadiem par Astridu Lindgrēni ļoti daudz tulkoju avīzei "Pionieris" – ar fotogrāfijām, ar biogrāfiju, ar visu ko. Tas materiāls bija tik liels, tāpat interese par to tik ļoti liela, un mani laikam arī kāds pamudināja uz to, ka vajadzētu uzrakstīt par viņu pašu vairāk,

jo īsajās nodaļās ieliku tikai pašu galveno. Man bija prieks, ka cilvēki varēja Astridu Lindgrēni iepazīt tuvāk. Arī bildes varēju vēl pielikt klāt.

Vai rakstnieks, kurš pats nav nebēdnis, var maz uzrakstīt tik nebēdnīgas grāmatas? 

Talantīgs rakstnieks var. Viņš visu ko var uzrakstīt! Mums varbūt pat prātā tas neienāk. Varbūt arī Astridai Lindgrēnei kādureiz iešāvās prātā kāda traka doma, par kuru viņa nemaz nebija domājusi, ka tur kaut kas tāds iznāks. Tas ir kaut kas neiztulkojams. Tas vienkārši cilvēkā acīmredzot sēž iekšā, un kad pienāk īstais brīdis, tiek šauts ārā.

Vai esat aizdomājusies par to, kāpēc liktenis izvērties tā, ka lielākoties tulkojat bērniem un jauniešiem domātās grāmatas?

Domāju, ka tā ir nejaušība. Jo antikvariātā sāku lasīt pieaugušo grāmatas. Tur nebija nevienas bērnu grāmatas. Bērnu stāsti, bērnu grāmatas nāca pēc tam.

Tas varbūt bija tāpēc, ka tulkojāt "Pionierim"?

Varētu būt, jā. Tur diezgan daudz rakstīju par dažādiem notikumiem un arī atsevišķiem rakstniekiem.

Vai skandināvu rakstniecību bērniem jau no paša sākuma uztvērāt par savu dārziņu?

Nē. Tā vienkārši sagadījās. Un es biju priecīga par to. Sevišķi publikācijas "Pionierī". Toreizējie bērni vēl tagad atceras, kā ģimenē to visu lasīja: piemēram, "Ronju – laupītāja meitu" ar turpinājumiem. Tā tas viss pats par sevi salikās. Un viss bija patīkams. Jebkas no zviedru vai citu skandināvu literatūras.

Esat sacījusi, ka attiecībā uz tulkošanu no zviedru valodas svarīgs ir melodiskums. 

Man tas vienkārši patīk! Jau pašās pirmajās reizēs šī valoda uz mani atstāja lielu iespaidu. 

Un kādas tādā gadījumā ir jūsu attiecības ar mūziku? Mūsu saruna skan "Klasikā".

Mūziku klausos, un tieši "Klasiku"! Radio kopumā daudz neklausos, bet klasiskās mūzikas koncertus "Klasikā" gan – tos atzīmēju avīzē un klausos.

Cik jums bieži pašai gribas atgriezties Skandināvijā? Un vai ir kādas vietas un notikumi, uz kuriem noteikti cenšaties aizbraukt?

Esmu Astridas Lindgrēnes biedrībā – tur atgriežos reizi gadā, kad notiek sanāksmes. To dēļ braucu uz Zviedriju. 

Vai to, ka gadus četrdesmit esat saistīta Rakstnieku savienības tulkošanas sekciju, vairāk uztverat kā pienākumu vai vienkārši kā prieku?

Laikam jau kā pienākumu, kas sākās 1992. gadā, kad man piedāvāja šo amatu. Un tā līdz šim brīdim! Lai gan apjoms ir mazāks, mēs, tulkotāji, sanākam kopā reizi mēnesī un savā sabiedrībā jūtamies ļoti labi.

Ir jau tā, ka nereti, ja kaut ko grāmatā nepamana, tad tas ir tulkotāja vārds un uzvārds. Vai arī tagad ir kļuvis labāk?

Tagad ir kļuvis labāk: tagad taču tulkotāja vārds ir pat uz vāka! Agrāk tā nemaz nebija. Un man liekas, ka nebija arī pirmajā lappusē. Tagad ir. Deviņdesmitajos gados, atceros, šad un tad tulkotājs pat nemaz nebija minēts. Tagad tas ir mainījies.

Vārds var būt krāšņs, precīzs, daudznozīmīgs. Kā jūs izvēlaties konkrētos vārdus, kad tulkojat?

Tas atkarīgs no teksta.

Teksts man it kā pasaka priekšā, un tad es pakārtoju vārdu tekstam. Un teksti man bijuši ļoti dažādi!  Ir gan bērnu bilžu grāmatas, gan trīssimt lappušu bieza grāmata. Tas atkarīgs no konteksta, no autora, no rakstnieka. Man ir jāatrod īstais vārds īstajā vietā. 

Ne vienmēr tas ir viegli. 

Ne vienmēr. Bet ir reizes, kad tas prasa ilgu laiku. Katrs rakstnieks jau raksta citādāk. Man jāpiemeklē, kas der kontekstam. Tur ir diezgan daudz, ko funktierēt.

Ar kurām vārdnīcām strādājat?

Ar visām, kuras tik vien var dabūt.

Vairāk grāmatas formātā, vai tomēr elektroniskajām?

Joprojām esmu uzticīga grāmatām – kā no sākuma, tā līdz pat šim brīdim.

Un ne elektroniskajām?

Paskatos, bet īsti nav bijis nedz laika, nedz vēlēšanās.

Vai sākāt rakstīt uz rakstāmmašīnas? 

Sāku ar rakstāmmašīnu, tagad ir dators. Kad bija rakstāmmašīna, diezgan daudz rakstīju arī ar roku, un pēc tam ar rakstāmmašīnu pārrakstīju. Tas bija pats sākums tulkošanai. No sākuma pie datora bija grūti pierast, un arī tagad šad un tad kādu īsāku tekstu vienkārši pierakstu ar roku un pēc tam pārrakstu. Bet kopumā cenšos pielāgoties laikmetam. (smejas)

Vai arī jums tulkojot bija pārsteigums, cik ļoti mūsdienīga ir Astridas Lindgrēnes "Kara dienasgrāmatas", kas raksturo laika posmu no 1939. līdz 1945. gadam? To lasot, brīžam pārņem sajūta, ka tā ir tapusi tikko.

Jā, tas pārsteidza arī mani, bet tas daudz ko pasaka par viņu pašu. Viņai jau toreiz tā domāšana bijusi tik dziļa, ko to grūti vārdos pateikt. Zināju par šo grāmatu arī agrāk, bet tad, kad man piedāvāja to tulkot – tas man bija liels gandarījums, ka to varu darīt. Visi, kas lasa, ir apmierināti.

Pirms gada saņēmāt Karaliskās Zviedru akadēmijas balvu. Ko šāda balva īsti nozīmē – ka tiec novērtēts ne tikai savā zemē, bet arī ārpusē?

Ja es to zinātu... (smejas) Tas man bija ļoti liels pārsteigums, un centos izdibināt, kas tas vispār ir. Redaktors, kurš vispirms man atrakstīja vēstuli, ka šis apbalvojums piešķirts, pēc tam atsūtīja arī apliecinājumu. Kad sāku interesēties par šo organizāciju, noskaidroju, ka reizi gadā viņi piešķir balvas visdažādāko jomu ļaudīm. Tāds ir viņu mērķis – pēc iespējas vairāk. Bet kāpēc viņi izraudzījās tieši mani? Tā joprojām man ir mīkla.

Pie kā jūs šobrīd strādājat? 

Pašlaik no tulkošanas nedaudz atpūšos. Ir gan viens iesākts darbs kopš pandēmijas laika.

Jaunākais jūsu veikums – grāmata "Viss, kas nav saskatāms" – klajā nācis izdevniecībā "Liels un mazs". Tā ir par mobingu. 

Tas ir mans atradums Stokholmā! Pirmais gājiens, kad aizbraucu uz turieni, man vienmēr ir uz grāmatnīcām – kas jauns izdots, kaut reizēm jau arī internetā paskatos.

Tā nu šo grāmatu ieraudzīju Stokholmā, izlasīju pirmo lappusi un sapratu: tas veids, kā šī raksta rakstniece Katarīna fon Brēdova – tādu nekad neesmu redzējusi un diez vai kādreiz arī redzēšu. Tas ir tik neparasts, ka man uzreiz šķita – to mums noteikti vajag.

Tā ir grāmata par skolu, par mobingu, par sesto klašu skolēniem un viņu problēmām.

Bet tur jau ir arī ģimene, kuru pametusi mamma. Man jau likās fantastisks kaut vai pats sākums – ka tas puisis jūtas kā izlijusi ūdens peļķe.

Jā, tas ir vienreizējs epitets – kaut ko tādu izdomāt! Tas ir ļoti, ļoti, ļoti neparasts darbs. Palasīju recenzijas – atzinīgas; arī mūsu pieaugušajiem [kritiķi] to iesaka izlasīt.

Tagad tā izvirzīta arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra organizētajā un koordinētajā lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025". Bet kas ir tas, ko jūs pašlaik pati lasāt?

Ļoti daudz lasu presi. "Kultūras Dienā" ir daudz lasāmā. Gari, interesanti raksti. Lasu "Domuzīmi". Sekoju līdzi periodikā, lai uzzinātu, kas jauns grāmatniecības jomā, kas man ir ļoti tuva un patīk.

Šogad no 24. līdz 26. aprīlim Vācijas pilsētā Brēmenē norisinās starptautiskais džeza mūzikas forums, izstāde, gadatirgus "jazzahead!", kurā jau 9. reizi piedalās arī Latvija.

Pirmo reizi šogad uz Brēmeni devusies Anete Ašmane-Vilsone, lai iepazītu džeza industrijas aizkulises, klausītos showcase koncertprogrammas, atbalstītu Latvijas pārstāvjus, iegūtu jaunu mūziku un sarunas, ko pēcāk atskaņot "Klasikas" klausītājiem.

Brēmenē tapis arī šīs nedēļas raidījums "Džeza impresijas", kurā viedokļos un iespaidos par "jazzahead!" piedzīvoto dalās Latvijas Mūzikas informācijas centra džeza eksperte Aleksandra Line un Latvijas stenda pārstāvji Inga Vamze un Harijs Ločmelis, mūziķi Santa Šillere un Elvijs Grafcovs, kā arī mūzikas menedžeris Ēriks Radželis. 

Šogad īpašs notikums Baltijas valstīm ir piedalīšanās "jazzahead!" rīkotajā notikumā "Club night", kas piektdienas vakarā vairāk nekā 35 Brēmenes kultūrvietas pieskandināja ar džezu. Pirmo reizi šajā notikumā piedalījās arī Baltijas valstis, un Latviju ar koncertu pārstāvēja Matīsa Čudara trio. Pēc koncerta iespaidos dalās Matīss Čudars un Edvīns Ozols.

Raidījuma sarunas fokusā ir pakalpojumu dizains — jēdziens, kas, lai gan tiek lietots arvien biežāk, joprojām raisa jautājumus un nereti arī neizpratni. Kas ir pakalpojumu dizains? Kādēļ pakalpojumam tas varētu būt nepieciešams, un kā tas tiek īstenots?

Par šiem un citiem jautājumiem diskutē pakalpojumu dizaineres Liene Kupča un Ilze Kundziņa.

Papildu praktiskajai darbībai pakalpojumu dizaina nozarē, Liene un Ilze ir cieši saistītas arī ar akadēmisko vidi. Ilze ir Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" (SDSI) direktore un asociētā profesore, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studente. Liene savukārt ir SDSI mācību kursa "Nākotņu dizains" lektore, kā arī Oslo Arhitektūras un dizaina skolas studente programmā "Sistēmorientēts dizains". 

Raidījuma producente — "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Kārtējā iknedēļas mūzikas notikumu apskatā Post factum ir daudz pārlūkojamā un apspriežamā turpat vai visas Lieldienu nedēļas garumā – uzmanības lokā seši koncerti!

Domās dalās eksperti: mūzikas apskatniece, žurnāliste, muzikoloģe Gunda Miķelsone, "Klasikas" programmu vadītāja Maruta Rubeze, kā arī pianists un rosīgais kamermūziķis Rihards Plešanovs.

* Atceramies Pūpolu jeb Palmu svētdienas pēcpusdienu Latvijas Radio 1. studijā, kur Baha/Buzoni, Pētera Vaska, Bendžamina Britena un Valentīna Silvestrova mūzikā satikās pianists Reinis Zariņš un divi dziedātāji: kontrtenors Jānis Šipkēvics un tenors Mārtiņš Klišāns;

* viesojamies arīdzan Pūpolsvētdienā un dienu pirms tās Cēsīs notikušajos festivāla Pētera Vaska mūzikas aprīlis abos koncertos: kamerorķestra Kremerata Baltica un Gidona Krēmera koncertā, kā arī soprāna Maijas Kovaļevskas solokoncertā, kurā piedalījās arī pianiste Agnese Egliņa, flautiste Dita Krenberga, čellists Kristers Šīmanis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs;

* pakavējamies Zaļajā ceturtdienā – 17. aprīlī – "Hanzas peronā" izskanējušajā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un igauņu diriģentes Kristīnes Poskas programmā ar Georgija Osokina solo Arvo Perta izvērstajā opusā klavierēm un orķestrim Lamentate, kā arī Ludviga van Bēthovena Sesto ("Pastorālo") simfoniju;

* ciemojamies Andra Veismaņa vadītajā Orķestra "Rīga" un kamerkora Ave Sol koncertā Lielajā piektdienā – 18. aprīlī – Rīgas Sv. Jāņa baznīcā Sabīnes Ķezberes, Jēkaba Mediņa, Viļņa Šmīdberga un Antonio Loti darbu programmā ar Uģa Prauliņa pamatīgo, kontrastiem bagāto vokāli instrumentālo opusu Stabat Mater finālā, kas tovakar piedzīvoja savu Latvijas pirmatskaņojumu;

* visbeidzot ielūkojamies pagājušās nedēļas īpašo viesu – Camerata RCO jeb Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra solistu un koncertmeistaru ansambļa koncertā Latvijas Nacionālajā teātrī – ar Volfganga Amadeja Mocarta un Johannesa Brāmsa šedevriem.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs.

Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei.

Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs?

Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas.

Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu?

Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos... 

Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums?

Tas būs pārsteigums.

Varēsiet atpūsties?

Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti!

Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā?

Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts. 

Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā?

Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu.

"Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu… 

Var arī nedejot un saukt to par deju...

Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā.

Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju?

Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē. 

Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne?

Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem.

Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā.

Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem?

Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums.

Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus?

Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā.

Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā?

Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām.

Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits?

Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka. 

Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to.

Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus. 

Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi?

Jā.

Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises?

Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu.

Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja?

Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki.

Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu?

Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši.

Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija? 

Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties.

Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju?

Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs. 

Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu.

Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot...

Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs?

Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt. 

Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu?

Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz.

Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs".

Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis…

Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process.

Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Ar literatūrfilozofi Ievu Kolmani sarunājamies par Baltijas Asamblejas balvu. Ievadam pieskaramies balvu situācijai Latvijā vispār, paraugāmies, ar ko BA balva īpaša, kādas ir žūrijas darba īpatnības, kādus jaunus cilvēkus tur satiekam un ko žūrijas darbā jaunu uzzinām. 

Balvu literatūrā piešķir latviski, igauniski vai lietuviski uzrakstīta romāna, lugas, dzejoļu, stāstu un apcerējumu krājuma vai tamlīdzīga sacerējuma autoram. Darba pirmpublicējumam jābūt izdotam pēdējo piecu gadu laikā.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns

1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem.

Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes.

Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai.

Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi.

Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča...

Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības.

Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem.

"Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama."

Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība".

Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca. 

Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu.

Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss.

Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu.

4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu.

Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt.

Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!"

Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē.

Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā. 

Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu.

Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Jau piekto programmu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri iestudējis franču diriģents Žans Klods Kazadesī, kurš karjeras sākumposmā vadījis Parīzes Šatlē teātri un bijis diriģents Parīzes operā, ir Lilles Nacionālā orķestra dibinātājs un vadītājs vairāk nekā 40 gadus. 25. aprīlī kultūrvietā "Hanzas perons" izskanēs Džuzepes Verdi uvertīra operai “Likteņa vara” un Hektora Berlioza “Fantastiskā simfonija”, kā arī Kamila Sensānsa Pirmais čellkoncerts ar maestro tautieša Oreljēna Paskāla solo.

Runājot par koncerta "LNSO, maestro Kazadesī" programmu, dirģents atklāj savas ģimenes attiecības ar Kamilu Sensānsu - lielu vectēva draugu, pirmo prezidentu viņa orķestrim, fantastisku mūziķi, kurš apbrīnojis Brāmsu, Ravelu un ilgu laiku Francijā nebija pietiekami novērtēts, bet nu viņa mūzika piedzīvo jaunu elpu. Žans Klods Kazadesī detalizēti pievēršas arī "Fantastiskajai simfonijai", kuras autors Hektors Berliozs radījis mūsdienu orķestra sastāvu un uzbur īpašu telpiskumu, lai izceltu orķestra skanējumu, izmantojot, piemēram, zvanus aizskatuvē vai obojas skanējumu no tāluma. Berliozs, kuram simfonijas sacerēšanas laikā bija tikai 27 gadi, apbrīnoja Bēthovenu, kurš radīja daudzus paņēmienus simfoniskās mūzikas rakstībā.

23. aprīlī mediju pasākumā Rīgas Kongresu namā tika izziņoti Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 100. sezonas programmas notikumi. Ierakstos no preses konferences - Latvijas Republikas kultūras ministre Agnese Lāce un LNSO direktore Indra Lūkina.

LNSO šogad par savu mājvietu sauks Rīgas Kongresu namu, simboliski iezīmējot ceļu  uz Rīgas filharmoniju, kas šobrīd ir projektēšanas fāzē. Savu iepriekšējo sezonu orķestris pavadīja, koncertējot reģionālajās koncertzālēs visā Latvijā, bet par savu Rīgas rezidenci izraudzījās "Hanzas peronu".

"LNSO šogad svin īpašu notikumu - savu 100. koncertsezonu. Tas ir ne vien nozīmīgs vēsturisks brīdis, bet arī iespēja iezīmēt ceļu nākotnē.

Laikā, kamēr norisinās LNSO mājvietas - Lielās ģildes - rekonstrukcija, orķestris ikdienā strādā Rīgas Kongresu namā. Šajā pavasarī kopā ar sadarbības partneriem esam raduši iespēju jaunajā sezonā LNSO koncertu norisei šeit," norāda kultūras ministre Agnese Lāce.

"Esam gandarīti par ļoti labu un konstruktīvu sadarbību ar Rīgas Kongresa nama saimniekiem - SIA "Rīgas nami" un Kultūras ministriju -, jo tikai pateicoties visu pušu ieinteresētībai un aktīvai darbībai, šobrīd šajā namā ikdienā var strādāt gan LNSO, gan Latvijas Radio bigbends. Tas ir patiess prieks, ka jaunajā sezonā šeit arī koncertēsim un uzsāksim ceļu pretī nākotnē gaidāmajai Rīgas filharmonijai! Pirmajā koncertā, ko sniegsim Rīgas Kongresu namā, klausītājiem būs iespēja satikt īpašus māksliniekus - divus slavenās Somijas diriģentu skolas pārstāvjus - jauno zvaigzni, LNSO māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski un vecmeistaru Jormu Panulu. Esam pagodināti 15.augustā ar šo koncertu atzīmēt maestro 95. dzimšanas dienu!" par gaidāmo jauno sezonu stāsta LNSO direktore Indra Lūkina.

Plašāk - ierakstā un šeit.