10. maijā koncertzālē „Cēsis” Cēsu Pils koris ar koncertu „Treju laiku lokos” svinēs savu trīsdesmito jubileju. Iecerēts muzikāls ceļojums no pagātnes uz nākotni, akcentējot latviešu tautasdziesmu nozīmi tautas pašapziņas modināšanā un kormūzikas tradīcijā.

Diriģentu Marikas Austrumas un Evitas Konušas vadībā koris koncertā izpildīs gan par klasisku vērtību kļuvušas tautas dziesmu apdares jauktajam korim, gan mūsdienu komponistu skaņdarbus, gan džeza mūziķa Ritvara Garozas īpaši šim notikumam radītu dziesmu ciklu “Šaipus kalnam”, kur jauktais koris skanēs līdz šim neraksturīgās džeza toņkārtās kopā ar džeza grupu “Lupa”.

Diriģente Marika Austruma atklāj, ka Andris Veismanis ar piedāvājumu tikt pie sava kora viņu pārsteidzis vēl kā pirmā kursa studenti. Kopš tā laika, par spīti koristu sākotnējai skepsei, viņa ik nedēļu mēro teju divu stundu ilgo ceļu, lai būtu kopā ar saviem dziedātājiem. Sarunā - par gaidāmo pirmatskaņojumu, pabāršanos un paslavēšanu, vērtībām un pārsteigumiem.

Marika Austruma: Kori 1995. gadā dibināja brīnišķīgais diriģents Andris Veismanis, klāt bija arī spīdošas personības Cēsu kultūras dzīvē - Nata Livonska un Lelde Krastiņa.

Jauni, dziedātgriboši cilvēki skaitā ap 30 apvienojās un gribēja īpašāk dziedāt, un meklēja sev īpašu diriģentu, un to viņi toreiz atrada Andrī Veismanī.

Koris sāka dziedāt, muzicēt, rīkot koncertus, tomēr Andris sāka aktīvāk darboties Latvijas profesionālās mūzikas dzīvē un Cēsis Rīgai nav tuvu, tamdēļ pēc pusotra gada man, savai pirmā kursa studentei, pasniedza brīnišķīgu dāvanu - pašai savu kori, kuru vadu joprojām - 28 ar pusi gadus.

Domājams, viena no ilgtspējīgākajām dāvanām, kas saņemta!

Jā, kuru var turpināt lietot, un tas ir brīnišķīgi!

Savā jubilejas koncertā “Treju laiku lokos” sestdien koncertzālē "Cēsis"goda vietā celsiet tautasdziesmu?

Šoreiz jā. Laikam ritot, ir darīts daudz kas, bet šajā reizē vēlamies godināt latviskumu tā pamatos un saknēs, nacionālismu, kora dziedāšanas tradīciju, izglītību, kas ir ārkārtīgi svarīga, arī pārmantojamību. Es pati un mūsu otra brīnišķīgā diriģente Evita

Vīnē dzīvojošās komponistes Santas Ratnieces mūzika skan divos festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2025" koncertos. 9. maijā LU Lielajā aulā Latvijas Radio koris pirmoreiz Latvijā atskaņos 2016. gadā amerikāņu korim The Crossing un International Contemporary Ensemble komponēto opusu My soul will sink within me (“Mana dvēsele nogrims manī”), bet 10. maijā LNB Ziedoņa zālē pirmatskaņojumu piedzīvos Valsts kamerorķestrim Sinfonietta Rīga un diriģentam Normundam Šnē veltītais opuss Passacaglia (“Pasakalja”).

Par pasaules un Latvijas pirmatskaņojumiem, mūzikas tapšanu, iedvesmām, impulsiem, komponista ideju saklausīšanu un šodienas pasaules izjūtu mūzikā - saruna ar Santu Ratnieci, kura saka:

"Mana mūzika iet tik daudzos virzienos, ka nav vajadzīgs ļoti sagatavots klausītājs vai klausītājs-mūziķis, nobriedis vai jauns. Domāju, ka mana mūzika uzrunā visus."

Vaicāta, vai mūzika viņasprāt piedzimst tajā brīdī, kad tā satiekas ar klausītāju, komponiste atklāj, ka ir trīs stadijas: "Pirmā, protams, ir komponēšanas process, kad viss tiek izauklēts un iekšēji izklausīts. Otrs komponistam ļoti svarīgs brīdis ir pirmo reizi to dzirdēt mēģinājumā un trešais - kad skaņdarbs jau ir iestudēts un viss ir savās vietās, un to pirmo reizi dzird klausītājs."

10. maija koncertprogrammas centrālā personība ir filozofe Milda Palēviča, kuras dienasgrāmatā atrastas iedvesmojošas rindas: “Cik viss ir uzspējams, ja ir viegla un tīra sajūta. Dzīvot nozīmē tad dievišķīgi spēlēties.”  Komponisti ļoti saista ideja, ka festivāla programmās ir centrālās personības, jo viņu izpēte ļāva uzzināt daudz vairāk un iedziļināties. Bet par jaundarbu Santa Ratniece teic, ka nosaukums "Pasakalja" ir vienkāršs, tomēr šim laikam ļoti atbilstošs:

"Mēs esam ceļā uz kaut ko, dodamies pāri, esam starpposmā un nezinām, kas būs, daudz nedomājam par pagātni".

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne

Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ēka Mārstaļu ielā 6 atrodas vienā no Rīgas vēsturiskā centra kodola senākajām daļām, ko sākotnēji dēvēja par Alksnāju – tas atradās nosacītās robežās starp tagadējām Audēju, Mārstaļu, Reformātu un Vecpilsētas ielām.

Veidojoties galvenajām pilsētas ielām, Mārstaļu iela veidoja savienojumu starp vecpilsētas tirgus laukumu un veco Rīdzenes ostu. Tas bija arī intensīvās apbūves ietvars.

Senākās liecības par kvartāla apbūvi un iedzīvotājiem atklātas arheoloģiskajos izrakumos, un atklājumi liecina, ka šis pilsētas rajons bija apdzīvots jau 12. gadsimtā.

No vēsturnieka Jāņa Strauberga pētījumiem izriet, ka Mārstaļu iela – tagadējās Šķūņu ielas turpinājums – attīstījusies no sena ceļa, kas savienoja Vidzemes ceļu ar Rīgu, šķērsojot visu pilsētu līdz pat Rīdzenes upes grīvai.

Pateicoties savienojumam ar Rīdzenes veco ostu, Mārstaļu iela izveidojās par vienu no Rīgas galvenajām maģistrālēm. Savu tagadējo nosaukumu iela ieguva 16. gs. sākumā.

Intensīvāka apbūve te sākās pēc otrā nocietinājumu mūra uzcelšanas un šīs teritorijas iekļaušanas tā iekšpusē. Līdz ar to jau 13. gs. pirmajā ceturksnī izveidojās kvartāla konfigurācija.

Audēju un Mārstaļu ielas vēsturiski attīstījās par kvartāla galvenajām ielām, bet Alksnāja un Vecpilsētas ielas – par aizmugures ielām.

Kvartāls ir viens no senākajiem Vecrīgas teritorijā, un viena no tā īpašajām vērtībām ir specifiskie šaurie gruntsgabali, kas sniedzas cauri visam kvartālam no ielas līdz ielai, iezīmējot viduslaiku periodā izveidojušos apbūves struktūru:

ēku galvenās fasādes bija vērstas pret Mārstaļu ielu, kamēr gruntsgabala dziļumā bija izvietotas saimniecības ēkas un iebrauktuve no aizmugures ielas.

Līdz mūsdienām ar nelielām izmaiņām saglabājušies divi senie gruntsgabali – 3/13 un 3/14; pirmais šodien atbilst Mārstaļu ielai 6 un uzskatāmi demonstrē viduslaiku kvartālu parcelācijas sistēmu. Gruntsgabalā kopumā atrodas trīs ēkas: divas no tām – Alksnāja ielā 6 un Vecpilsētas ielā 7 – ir tapušas 20. gs. sākumā. Sākotnēji šeit bijusi ķieģeļu mūra būve ar pildrežģa tehnikā celtām saimniecības ēkām. Pagrabā arī šodien saglabājušās ķieģeļu mūra cilindriskās un krusta velves.

Vēsturnieka Jāņa Strauberga arhīvu pētījumi atklāj dzīvojamās apbūves raksturu konkrētajā zemesgabalā. Tā bijusi "sēta starp Mārstaļu ielu un Vecpilsētu ar māju Mārstaļu ielā, četrām dzīvojamām mājām režģu būvē Vecpilsētā un izbrauktuvi".

Tāpat Straubergs noskaidrojis arī mājas īpašniekus 16. gs. gaitā.

Heinriha Tūma 1612. gada Rīgas panorāmā redzams, ka Mārstaļu ielas fronte sastāvēja galvenokārt no zelmiņu namiem, kas orientēti ar gala fasādi pret ielu. Šeit līdzās grupējās vairāki tipoloģiski radniecīgi turīgo pilsoņu dzīvojamie nami.

Rīgas Domā 8. maijā izskanēs XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena "Kara rekviēms", kura atskaņojumā, kas veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, Hermaņa Brauna fonda aicināti, piedalīsies 170 dalībnieki. Poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā muzicēs Valsts akadēmiskais koris "Latvija", zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un izcili solisti: soprāns Inga Kalna, Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds un britu tenors Alans Kleitons, kurš 2024. gadā piedalījās "Kara rekviēma" atskaņojumā festivālā BBC Proms Londonā ar diriģentu Antonio Papano.

Sarunā ar Dāvi Eņģeli Alans Kleitons stāsta par savu iepazīšanos ar Britena "Kara rekviēmu", šī darba aktualitāti un vēstījuma spēku. Runājam par operiskumu Britena rekviēmā, ietekmēm no Britena agrākiem skaņdarbiem. Sarunas noslēgumā - arī par Alana Kleitona sezonas plāniem: Stravinskis Zalcburgā, Britens Frankfurtē un Londonā.

Alans Kleitons: Tas ir apjomīgs, bet brīnišķīgs skaņdarbs. Kā zēns visai daudz dziedāju Britena garīgo mūziku, tā iepazinu viņu kā komponistu. Ar šo skaņdarbu iepazinos, to atskaņojot Austrālijā pirms apmēram 20 gadiem.

Šis ir ļoti operisks skaņdarbs - mūzika ir masīva. Man šķiet, komponists šajā skaņdarbā izjūt tādu brīvību, kādu varbūt nevar sasniegt operās.

Britens vairāk rakstījis maza apjoma skaņdarbus pēckara iespaidā 40.-50. gadu Lielbritānijā. Daudzas no viņa operām ir kameroperas, tās nebija tik apjomīgas kā šis skaņdarbs. Šī bija iespēja viņam eksplodēt. "Kara rekviēms" ir emocionāli intensīvs skaņdarbs, kurš dod iespēju parādīt daudz vokālo krāsu, daudz psiholoģisku aspektu, par kuriem domāt.

Tulkotājas Daces Deniņas veikums ir vairāk nekā 60 grāmatu tulkojumi no angļu, dāņu, norvēģu un zviedru valodām. Liega Piešiņa, iesākot sarunu ar Daci, skaidroja, kā pie šīm četrām valodām nonākusi.

Dace Deniņa: Angļu valoda jau palikusi novārtā, jo pārsvarā tulkoju no skandināvu valodām. Latvijas Universitātē iestājos studēt angļu valodu, bet tad,

90. gadu sākumā, parādījās pirmie skandināvu valodu pasniedzēji, bija iespēja pieteikties dāņu valodas kursā. Tā arī izdarīju, un tas pārvērtās par kaut ko ļoti nozīmīgu manā dzīvē,

jo tieši dāņu valoda paver ceļu uz pārējām skandināvu valodām. Mūsu pasniedzējs Karstens Lomholts kopā ar Pēteri Jankavu nodibināja izdevniecību “Atēna”, un tā tas viss sākās.

Kura bija nākamā valoda, norvēģu?

Jā, un pēc tam zviedru. Pie tā labā veidā vainojama “Atēna”, kas man lūdza pamēģināt, vai sanāks, un patiešām viss izdevās. Tā sāku tulkot arī no norvēģu un zviedru valodām.

Cik atšķirīga ir šī literatūra? Ko mēs kā latviešu lasītāji iegūstam?

Tās ir ļoti plaša un bagāta literatūra no visiem labi pazīstamajiem klasiķiem, latviešu iemīļotajiem skandināviem Hamsuna, Ibsena, Lāgerlēvas, Unsetes un citiem, arī 20. gadsimta vidus autori, kas varbūt pie mums nav tik plaši pazīstami. Tagad mēs cenšamies iepazīstināt ar 21. gadsimtu. Tā ir ļoti plaša literatūra, ļoti daudzveidīga. Diemžēl, tā kā grāmatas arī jāpārdod, ne tikai jāizdod, lielu vietu klāstā ieņem kriminālromāni.

Skandināvu kriminālromāni ir populāri visā pasaulē, tos pērk ļoti labi, un arī pie mums izdod un pērk. Bet mēs cenšamies iepazīstināt arī ar citu vērtīgu literatūru.

Attiecības ar detektīvliteratūru arī pirms tam bija labas?

Es arī pirms tam lasīju detektīvus. Man patīk atslodzei palasīt. Man ir bijis tas prieks strādāt ar pašiem labākajiem skandināvu detektīvu autoriem, Jusi Adleru-Olsenu, tagad daļēji arī ar Jū Nesbē.

Jāpiemin Stīga Lārsona darbu triloģija 2015. gadā.

Jā. Lārsons bija visa iesākums, kas iesāka milzīgo popularitātes vilni. Tas bija ļoti aizraujošs darbs. Man ļoti žēl, ka autors tik ātri aizgāja no dzīves un nevarēja pats turpināt, jo viņš noteikti būtu turpinājis citā veidā.

Skandināviem izdodas iepīt savas sociālās problēmas un visu sabiedrības panorāmu kriminālromānos. Tā ir interesanta iespēja ieskatīties skandināvu dzīvē.

Tas, kāpēc tieši šobrīd vēlējos ar Jums satikties, ir saistīts ar grāmatu “Ļaudis, kas sēj sniegā”.

Man prieks, ka šī grāmata tiek pamanīta. Katru reizi nopriecājos, kad kāds to izlasa un ir sajūsmā, un nāk pie manis ar labām atsauksmēm. Ļoti priecājos par to. Man šo piedāvāja apgāds “Jānis Roze” un Renāte Punka. Ieskatījos grāmatā un uzreiz redzēju, ka tas būs kaut kas ļoti interesants. Autore Tīna Hārneska ir sāmu izcelsmes zviedriete. Šis ir viņas debijas romāns. Tas šķiet gandrīz vai neticami, jo tas uzrakstīts tā, kā to droši vien nespētu daudzi pieredzējuši autori. Ārkārtīgi bagāta valoda. Sižets ir ļoti iztēles bagāts, interesants, ar izstrādātiem spilgtiem tēliem. Tur ir gan prieks, gan humors, gan skumjas - kā dzīvē.

Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece

Pirmais eiropietis, kas jau 13. gadsimtā piemin Ķīnas porcelānu, ir venēciešu tirgotājs un ceļotājs Marko Polo (1254–1324), aprakstot to savos slavenajos "Ceļojumos".

Marko Polo uz Āziju devās 1271. gadā ar noteiktu misiju – nodot pāvesta vēstījumu Ķīnas hanam. Ceļojums ieilga uz 24 gadiem un Marko Polo Eiropā atgriezās tikai1295. gadā. Venēcija šajā laikā karoja ar Dženovu un tā nu sanāca, ka dženovieši slavas vietā viņu ielika cietumā līdz pat 1299. gadam.  Bet nav sliktuma bez labuma – cietuma laiku viņš pavadīja kopā ar rakstnieku Rustičello: pateicoties šim faktam, Marko Polo ceļojumi, gan nedaudz piepušķotā veidā, bet tika pierakstīti.

Tur mēs atrodam arī aprakstu par ķīniešu porcelānu.

Tā nu sanāk, ka Marko Polo ne tikai atstājis senāko šīs apbrīnojamās baltās keramikas aprakstu, bet arī ieviesis tās apzīmējumu Eiropā.

Marko Polo materiāla faktūrā un izskatā saskatīja līdzību ar gliemežnīcām un pielīdzināja šo materiālu kauri gliemeža "Cypraea moneta" gliemežnīcai, kas dažās Ķīnas provincēs tika izmantota monētu vietā.

Marko Polo raksta: "Viņi izmanto balto "porcellane", proti, gliemežnīcas, kas atrodamas jūrā. Šajā provincē [..] izgatavo porcelāna traukus, [..] visizcilākos, kādus var iedomāties… No šejienes tos izplata visā pasaulē."

No tā laika vārds "porcelāns" ienāca visās Eiropas valodās, lai gan tas, ka apzīmējums norādīja arī uz gliemežnīcām, deva pamatu nopietnam pārpratumam.

Proti, gadsimtiem ilgi pētnieki uzskatīja, ka porcelāns iegūts nevis no māla, bet no ļoti smalki samaltām jūras gliemežu čaulām, kuras sajauc ar ūdeni.

Šis pārpratums turpinājās ilgstoši un pat atspoguļojas Ignacio Danti 1575. gadā gleznotajā "Ķīnas kartē" Ģeogrāfisko karšu zālē Florences "Palazzo Vecchio":  "Līdz ar citiem ražojumiem viņi izgatavo arī porcelānu, kas sastāv no pulverī samaltām jūras gliemežnīcām un olu čaumalām, kuras sajauc ar citiem materiāliem; šo masu viņi norok uz astoņdesmit vai simt gadiem, lai to nogatavinātu, un atstāj [kā vērtīgu mantu] saviem pēcnācējiem."

Atvesto priekšmetu bija tik maz, ka, protams, arī eiropieši vēlējās tādus ražot. 16. gadsimtā agrīnos eksperimentus īpaši atbalstīja Mediči dinastija Florencē. 

Francisko I Mediči aizgādībā no 1575. līdz 1587. gadam Florencē tika izveidota eksperimentāla manufaktūra. Florences alķīmiķu radītā masa tika izgatavota no baltajiem Vičencas māliem un samalta kalnu kristāla, kas – kā saprotam – bija neprātīgi dārgi. Arī nepieciešamās apdedzināšanas temperatūtras šādam materiālam izrādījās ļoti grūti sasniedzamas, tādēļ ražošana ātri apsīka. Daži eksemplāri ir saglabājušies un tos var apskatīt Metropoles muzejā Ņujorkā  vai V&A muzejā Londonā.

Pateicoties Rietumu misionāriem, kuriem izdevās iegūt nelielu ieskatu ražošanas procesā, ko ķīnieši turēja stingrā slepenībā, īstais porcelāna izejmateriālu noslēpums beidzot nāca gaismā.

Izrādījās, ka to izgatavo nevis no gliemežnīcām, bet no kaolīna – balta māla, kas tolaik Eiropā nebija pazīstams (tas nosaukts pēc Gaolinas reģiona Ķīnā), – un no laukšpatu saturoša ieža "petuntse".

Jautājumu līdz galam atrisināja tikai 16. gadsimta beigās dabas pētnieks Uliss Aldrovandi (1522–1605).

Jau pēc viņa nāves izdotajā darbā "Musaeum Metallicum", kas balstījās uz pirmo jezuītu misionāru aprakstiem, norādīts, ka porcelāns attiecas nevis uz zooloģijas, bet uz mineraloģijas jomu.

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis

Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri un organizācijas.

Trīs no šobrīd Purvīša balvas finālistu skatē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamajām izstādēm tapušas "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, to kuratore ir "Kim?" programmu direktore Zane Onckule. Daudzi manas paaudzes mākslinieki ir auguši kopā ar "Kim?", kas šogad atzīmēs gandrīz pilngadību, rīkojot festivālu "Ēdene: saldie sešpadsmit" savā nākotnes mājvietā Hanzas ielā 22. Un nu "Kim?" jau audzina jaunu, brīnišķu mākslinieku paaudzi, regulāri izsludinot pieteikšanos uz izstāžu rīkošanu.

"Kim?" pirmā mītne bija baltais kubs Spīķeru kvartālā. Sākumā uzņemtais galvu reibinošais temps (pa trim jaunām izstādēm ik mēnesi) laika gaitā kļuvis skatītājiem un rīkotājiem draudzīgāks, bet apmeklējums gan toreiz, gan tagad rāda, cik ļoti Rīgai šāda institūcija ir nepieciešama. Man šķiet,

"Kim?" dibinātājas Zanes Čulkstēnas radošo trakumu, dižķibeles ēnā uzsākot laikmetīgajai mākslai veltītu maratonu, labi raksturo atbilde uz manu jūsmošanu par viņas tolaik izloloto festivālu "Future shorts". Tas bija grandiozs īsfilmu, mākslas un radošas uzdzīves sajaukums. Zane atbildēja, ka tagad gribētos uztaisīt kaut ko lielu. Tas ir izdevies.

2008. gadā dibinātā mākslas centra mērķi ir veicināt jaunradi, sadarbību un laikmetīgās mākslas pieejamību. "Kim?" programmā tapušas vairāk nekā 250 izstādes, pārsniedzot miljonu apmeklējumu.

Jau kopš pirmā darbības gada "Kim?" organizē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju mākslinieku izstādes. Sākumā tās notika rezidenču programmas ietvaros. Pēdējo desmitgažu laikā mākslas rezidenču kustība pasaulē ir īpaši uzplaukusi. Tā ļauj radošo profesiju pārstāvjiem uz laiku dzīvot un strādāt jaunā un tāpēc, cerams, iedvesmojošā vidē. Mākslas rezidences nes labumu gan to dalībniekiem (laiks un telpa ārpus ikdienas), gan rīkotājiem.

Viesi ierodas ar savu pieredzi un skatījumu, bet dodas prom ar dziļāku izpratni par Latviju. Tik nedrošā ģeogrāfiskajā vietā un politiskajā laikā, kādā mēs dzīvojam, katrs jauns draugs ir no svara.

Viens no pirmajiem "Kim?" rezidentiem, nīderlandiešu mākslinieks Bass de Būers, pat nosprauda savai turpmākajai dzīvei jaunu noteikumu – ik gadu atgriezties Rīgā. Vēl pagājušogad viņam bija lieliska izstāde "Tur" telpā.

Pirms desmit gadiem "Kim?" dibināja Rezidences balvu. Tās ieguvēji devušies strādāt uz Laikmetīgās mākslas institūta "KW" rezidenci Berlīnē, "Gasworks" rezidenci Londonā, "Artport" rezidenci Telavivā un ISCP rezidenci Ņujorkā.

"Kim?" atgriežas arī pie savas rezidences rīkošanas idejas. Jau šovasar Rīgā viesosies viens no pussimta pieteikumus iesniegušajiem ārvalstu māksliniekiem.

Pēc divām dažādām īres mājvietām 2024. gada martā Saeimā tika pieņemts likums, kas paredz "Kim?" īpašumā nodot valsts nekustamo īpašumu Hanzas ielā 22. No 1948. gada līdz 2015. gadam ēkā atradās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikums un Rīgas Uzņēmējdarbības koledža. Pēdējo desmitgadi tā bijusi neizmantota. 

Ēka pilnībā tiks atjaunota desmit gadu laikā un tur būs gan plašas izstāžu un pasākumu telpas, gan mākslinieku darbnīcas un rezidence. Atjaunošanas laikā "Kim?" turpinās savu darbību gan pašreizējās telpās Sporta ielā 2, gan ārpus tām.

Piemēram, jaunākā "Kim?" iniciatīva – pirmā starptautiski vērienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijā "Riga Contemporary" – jūlija sākumā notiks "Hanzas peronā".

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma "Kas ir māksla?", atbildes meklēšana joprojām ir "Kim?" centrālais uzdevums. Pie reizes tas ir šī mākslas centra nosaukums: "Kas ir māksla?", saīsinājumā – "Kim?"

Esiet sveicināti skaistajos svētkos – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 35. gadadienā! Šo stundu "Klasika" velta tiem mūsu līdzcilvēkiem, kuri saskaņā ar Ordeņu kapitula lēmumiem pelnījuši šā gada 4. maijā saņemt augstākos Latvijas valsts apbalvojumus.

No sirds suminot visdažādāko jomu pārstāvjus, vārdā sauksim un muzikālām vītnēm vīsim tos, kuri, darbodamies kultūras, mākslas un izglītības jomā, bagātina mūsu ikdienu ar sava nemitīgi pilnveidotā talanta un radošuma pārsteidzošajiem rezultātiem. Un tie ir gan starptautisku prestižu iekarojušie un tālu pasaulē Latvijas vārdu nesošie, gan šeit pat Latvijai godam kalpojušie pašaizliedzīgā un profesionāli augstvērtīgā mākslas, mūzikas, literatūras un kultūrizglītības darbā.

* Un šie pirmie muzikālie sveicieni būs arī pašu sarūpēti. Par izcilu radošo darbu un būtisku ieguldījumu Latvijas kultūrā un Latvijas tēla veidošanā par Triju zvaigžņu ordeņa komandieriem iecelti Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmas "Straume" režisors, scenārija un mūzikas autors Gints Zilbalodis, mūzikas līdzautors, komponists Rihards Zaļupe, producents un scenārija līdzautors Matīss Kaža. Lai turpinās "Straumes" panākumu plūsma un rod piepildījumu jaunas idejas! Viņus sveicam ar fragmentu no "Straumes" skaņuceliņa.

* Svētku koncerta turpinājumā suminām jauniecelto Triju zvaigžņu ordeņa virsnieku – rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Viktoru Kalniņu (Viku). Par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un latviešu literatūrā apbalvoto vārda meistaru šajās dienās iztaujājis Dāvis Eņģelis, un turpmākajā sarunas epizodē – par klasisku gadījumu līdz ar muzikālo ilustrāciju – Imanta Kalniņa dziesmā "Apliecinājums" Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā.

* Par izcilu ieguldījumu laikmetīgās mākslas attīstībā un Latvijas vārda popularizēšanu pasaulē Triju zvaigžņu ordeņa virsnieka godā iecelts mākslinieks Imants Tillers. Latvijas Republikas 100. dzimšanas dienas gadā bijām liecinieki ievērojamā Austrālijas latviešu mākslinieka vērienīgajai personālizstādei "Ceļojums uz nekurieni". Kopš tā laika līdz šai dienai Imanta Tillera darbi bijuši izstādīti daudzviet, šopavasar ekspozīcijā ar nosaukumu Metaphizical Jorney  ("Metafiziskais ceļojums") – vienā no Tasmānijas lielākās pilsētas Hobārtas galerijām. Ar ko šī izstāde bija svarīga pašam māksliniekam, varam uzzināt no video viņa mājaslapā.  Mākslinieka sacīto latviskos Dāvis Eņģelis, bet muzikālajā sveicienā skanēs Imanta Zemzara klavierdarbs "Baltās naktis" pianista Reiņa Zariņa ierakstā. 

* Pārraides turpinājumā sveicam Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri – muzeja "Rīgas Jūgendstila centrs" direktori, Rīgas Tehniskās universitātes docenti, arhitektūras doktori Agritu Tipāni. Ordenis piešķirts par nopelniem kultūrā, nozīmīgo ieguldījumu arhitektūras izglītībā un Latvijas arhitektūras mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā. Lai muzikālajā sveicienā skan Jūgendstila laikmetam un gadalaikam piestāvošās Johana Štrausa "Pavasara balsis" Ineses Galantes, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Imanta Rešņa sniegumā.

* Lai sirsnīgākie apsveikumi nonāk arī pie Triju zvaigžņu ordeņa kavalieres – ilggadējās Latvijas Radio ziņu dienesta redaktores Pārslas Zemītes. Lūk, kā viņu raksturojuši kolēģi: Pārsla Zemīte – leģendāra Latvijas Radio balss, izcila profesionāle un viena no spilgtākajām personībām latviešu radio žurnālistikā. Muzikālais veltījums Pārslai Zemītei – Emīla Dārziņa  "Melanholiskais valsis": ģitāras solo – Miks Akots, pie Liepājas Simfoniskā orķestra pults – diriģents Jānis Liepiņš.

* Par ilggadējo pašaizliedzīgo ieguldījumu skatuves uzbūves darbā Latvijas Nacionālajā operā un baletā – ar šādu formulējumu Triju Zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes goda zīmi saņems Taunis Grūbe – Latvijas Nacionālās operas un baleta Dekorāciju montāžas nodaļas vadītājs. Lai apsveikumā skan Svētceļnieku koris un fināls no Riharda Vāgnera operas "Tanheizers". Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves – Operas koris un orķestris, kā arī Latvijas Radio koris Mārtiņa Ozoliņa vadībā.

* Turpinājumā sveicam Atzinības krusta virsnieku Aivaru Buņķi. Krimuldas Mūzikas un mākslas skolas direktors, Krimuldas un Limbažu jauniešu simfoniskā orķestra vadītājs, diriģents Aivars Buņķis šo apbalvojumu saņem par nesavtīgo mūža ieguldījumu izglītībā un kultūrā un izciliem panākumiem jauno mūziķu audzināšanā. Kamerorķestris Kremerata Baltica Fēliksa Mendelszona "Dziesmā bez vārdiem", kā arī Jāzepa Mediņa mūzikas skolas orķestris Armoniko un diriģents Normunds Dreģis – ar Johana Štrausa "Trič-trač" polku, kurā solists būs Rūdolfs Dankfelds. Un abi sveicieni simboliski, jo ieskaņojumi veikti Krimuldas baznīcā!

* Un vēlreiz šajā svētku koncertā par kultūras saiknēm, kas stiprinātas starp Latviju un Austrāliju. Par pašaizliedzīgo mūža ieguldījumu latvietības saglabāšanā un kopšanā un Austrālijas latviešu diasporas saišu stiprināšanā ar Latviju par Atzinības krusta virsnieku iecelts latviešu sabiedriskais un kultūras darbinieks, Sidnejas Latviešu organizāciju apvienības valdes priekšsēdis un Sidnejas Latviešu biedrības valdes priekšsēdis Jānis Čečiņš. Bet pie šī oficiālā uzskaitījuma vēl minams kāds fakts, proti, Jānim Čečiņam ļoti tuva ir teātra māksla, un viņa iestudētais Austrālijas latviešu teātra trupas muzikālais uzvedums "Kabarē de Rīga" 2019. gada vasarā apceļoja teju visu Latviju.  Muzikālajā sveicienā – Artura Maskata muzikālā izrāde "Hotelis Atlantīda" Latvijas Radio kora, pianista Alda Liepiņa un diriģenta Sigvarda Kļavas sniegumā.

* Par ilggadējo radošo ieguldījumu latviešu tradicionālās mūzikas un kultūras popularizēšanā un Latvijas vārda nešanu pasaulē ar iecelšanu Atzinības krusta virsnieka kārtā sveicam bungu un dūdu mūzikas grupas "Auļi" vadītāju, mūziķi Kasparu Bārbalu, kā arī Atzinības krusta virsnieci, Latvijas Kultūras akadēmijas prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori Andu Laķi. Augstais apbalvojums viņai piešķirts par nopelniem augstākās izglītības, kultūras un zinātniskajā darbā un nozīmīgo ieguldījumu Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma pētniecībā un popularizēšanā. Šī svētku koncerta noslēgumā lai esam kopā ar Lolitas Ritmanis mūziku no filmas "Dvēseļu putenis" – skanēs arī Andas Laķes domas no 4. maija rīta sarunas "Klasikā". Dzied Rīgas kamerkoris Ave Sol un Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris "SŌLA", spēlē Orķestris "Rīga" diriģenta Valda Butāna vadībā, bet pēc tam kopā ar Orķestri "Rīga" Valda Butāna vadībā muzicēs grupa "Auļi"  Mārtiņa Miļevska "Saules dejā".

Svētku dienās "Etnovēstīs" atskatāmies uz paveikto, kā arī ielūkojamies nākotnē, sperot soli tuvāk XIII Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem. Atskatāmies, kā gāja labākajiem Latvijas folkloras kopu bērniem un jauniešiem dziedāšanas, dejošanas un tradicionālās muzicēšanas finālkonkursos 26. aprīlī Rīgas Skolēnu pilī. Piedāvājam arī aktuālu sarunu ar ilggadējām svētku rīkotājām – Māru Mellēnu un Dinu Liepu. Raidījuma noslēgumā, kā ierasts, tuvāko notikumu afiša.

Latvijas bērnu un jauniešu folkloras kopas ar katru dienu ceļo tuvāk Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem, kas notiks jūlijā. Aprīļa beigās "Etnovēstis" viesojās Rīgas Skolēnu pilī, kur satikās labākie no labākajiem folkloras kopu dalībniekiem, lai piedalītos folkloras finālkokursos. Šajā svarīgajā solī tuvāk svētkiem uz sarunu aicinājām svētku rīkotājas un veidotājas – svētku koncertu projektu vadītāju un režisori Māru Mellēnu un folkloras koncerta māksliniecisko vadītāju, kā arī folkloras kopas "Kokle" vadītāju Dinu Liepu.

Pēc garās konkursu dienas sarunājamies arī ar Liepājas folkloras kopas "Ķocis" jauniešiem: Henriju, Katrīnu, Elzu, Kristapu un Lauru. Viņu vidū ir gan tādi, kas uzstājās arī visos trijos konkursos – gan dziedāja, gan dejoja, gan spēlēja tradicionālu mūzikas instrumentu, gan arī tādi, kas ieguva augstāko pakāpi un maksimālo punktu skaitu. Viņi braukuši tālu ceļu, cēlušies pirms saules un ļoti gaida jūliju, lai piedalītos Dziesmu un deju svētkos Rīgā.

Dzīvais mantojums visā Latvijas vēsturisko zemju lokālo tradīciju daudzveidībā ir viens no Latvijas kultūras savdabības būtiskajiem avotiem. Folkloras programma "Dindaru, dandaru", atsaucoties uz svētku moto "Radu darot, daru radot" un ievērojamās latviešu diplomātes Ainas Nagobads-Ābolas moto "Daru un daru zināmu", ar spēlēšanos un priecīgu sadarbošanos nodrošina neapdarināta, dzīva mantojuma klātbūtni XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku notikumos. Katra folkloras kopa ir sagatavojusi lokālā tradīcijā balstītu individuālu priekšnesumu, kas veidos programmu "Radu novadu rakstus" Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā un Vērmanes dārzā; savukārt folkloras programmas individuāli dalībnieki, nelieli ansambļi savu meistarību, ievērojot dziedāšanas, dejošanas, muzicēšanas un valodas īpatnības novados, demonstrēs folkloras konkursu laureātu koncertā "Re, kā varu" VEF Kultūras pilī, bet visi kopā mēs vīsim "Rotaļu viju Latvijai" Brīvības laukumā, parādot rotaļu burvību, spēles prieku un kopā būšanas azartisko sadarbošanos. Tiekamies svētkos!

Kuru instrumentu sauc par latviešu arfu? Un kāpēc koklētāju vectēvi savulaik slēpa savas jostas? Koklētājas Andas Eglītes klasē Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā viesojas Jasmīne un Jēkabs.