Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis stāsta par gaidāmajiem notikumiem koncertzālē, kā arī ieskicē satura līnijas žurnāla "Mūzikas Saule" jaunajā laidienā, kuram viņš ir galvenais redaktors.

"Mūzikas Saules" centrālā tēma šoreiz ir jubilāri, un lasāmi raksti par Palestrīnu un Vīgneru Ernestu, vēstule Emīlam Dārziņas un pieredzes stāsts par saistību ar Mikaloju Konstantinu Čurļoni, diskusija par Morisu Ravelu, Egila Straumes komponētās mūzikas apskats, kā arī Lučāno Berio, Pjēra Bulēza un Veljo Tormisa dzīves un daiļrades apskati.

Orests stāsta arī par dažādām interesantām blakus tēmām - par ukraiņu pianistes Violinas Petričenko atradumiem, viltotām grupām uz kinoekrāniem, atmiņām par leģendārā restorāna " Jūras pērle" mūzikas daļu, Jāni un Laumu Reinholdiem, Toskanīni harismu utt. Sarunā - arī par nemainīgajām "Mūzikas Saules" rubrikām, autoru stilu un izvēli, arī par Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" gaidāmajiem notikumiem nedēļas nogalē. Arī Liepājas Simfoniskā orķestra koncertu "Oratorijas: Jančevskis un Kančeli" 12. aprīlī, kurā piedalīsies arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un diriģents Māris Sirmais.

Orests Silabriedis: "Jēkaba Jančevska oratorija “No letu zemes” noteikti ir pelnījusi dzīvi uz skatuves vēl un vēl, jo pirmatskaņojumā tas bija ļoti iespaidīgs pasākums. Jēkabs Jančevskis, šķiet, ir drusku pieskāries šai partitūrai, kā komponisti to dara - kad atkal nāk jauns uzvedums, tad ir mazliet jāpārskata, varbūt kaut kas jāpārinstrumentē vai jāpieinstrumentē, bet pamatideja būs tā pati, kas toreiz.

Interesanti, ka par godu “Lielā dzintara” apmeklētājiem no Lietuvas, kuru ir arvien vairāk un vairāk, būs stāsts par Lietuvas pirmā kronētā karaļa Mindauga sievu Martu, kura savukārt nākusi no letu zemes.

Līdzās šim Jēkaba Jančevska stāstam ir Gijas Kančeli “Styx”, kas savukārt ir no sengrieķu mitoloģijas ņemts stāsts par laiku. Tad mēs varam domāt, kad mums katram ir laiks, vai kāds pats izvēlas, kāds neizvēlas celties pāri Stiksai, bet labāk tomēr pagaidām vēl palikt šaipusē (smejas) un klausīties, kā Liepājas Simfoniskais orķestris Māra Sirmā vadībā sniedz šo ģeniālo mūziku. Domāju, ka pāri visam šeit ir iespēja atkal Latvijā dzirdēt altistu Maksimu Risanovu. Tā jau mēs nevaram skaitīt, kurš labākais, kurš sliktākais, bet tas, ka viņš ir pasaules labāko altistu trijniekā, droši vien varētu būt. Alta spēlē Maksims Risanovs ir patiešām nepārspējams meistars, un mēs zinām, ka Kančeli “Stiksa” viņa altam ļoti labi piestāv.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa

19. beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad Rīga pārtapa par lielpilsētu. Pilsētas ekonomiskā augšupeja noritēja uz komplicēta sociālipolitiska fona. Strauji augošās buržuāzijas (arī latviešu) centieni pašapliecināties, kā arī milzīgā sociālā nevienlīdzība raksturo Rīgu kā 19.–20. gadsimta mijai tipisku spēcīgu kontrastu pilsētu.

Rīga īsā laika posmā bija kļuvusi par trešo lielāko toreizējās Krievijas impērijas rūpniecības centru. Pilsētā risinājās vērienīga daudzstāvu īres un veikalu namu celtniecība. Šis ir laiks, kuru pazīstam Rīgas arhitektūrā kā jūgendstila periodu un pamatoti ar to lepojamies.

Jūgendstils namu fasādēs ienesa jaunus kompozicionālos paņēmienus un asimetriju, bet to dekorā – jaunus ornamenta motīvus un tēmas, kas ietvēra visplašākā spektra dabas motīvu, faunas un floras pārstāvju atveidojumu.

Fantastisku būtņu un jauna veida cilvēka tēla traktējumu pavadīja savdabīgais līnijas kults, no vienas puses, un ornamenta formu ģeometrizācija, no otras. Tomēr līdzās jaunajam netika aizmirsts arī kopš antīkās senatnes labi zināmais ornamenta diapazons. Ļoti svarīga ir jūgendstila saikne ar simbolismu, tādēļ arī Rīgas ēku fasādēs nereti izvēlēti  motīvi, kuriem piemīt aizsargājošas īpašības vai arī kas var kalpot kā spēka vai skaistuma simbols. Dažkārt dekors norādīja uz nama īpašnieka profesiju vai uzvārdu.

Ikviens namīpašnieks vēlējās savu namu padarīt īpašu un unikālu. Lai to panāktu, arhitekti un dekoratīvās tēlniecības uzņēmumi lika lietā gan izdomu, gan visdažādākās paraugu grāmatas, kuras lielā skaitā klajā laida izdevniecības Vācijā vai Austrijā.

Iedvesma tika meklēta arī Vīnes, Helsinku vai Berlīnes arhitektūras motīvos. Tradīcijas un inovācijas varēja mierīgi līdzpastāvēt, sevišķi pēc spožā, bet īsā ziemeļu nacionālā romantisma jeb ziemeļu jūgendstila iznāciena, kad oriģinalitātes meklējumi namu dekorā arvien biežāk lika ieskatīties ne vairs jūgendstila paraugu grāmatās vai jaunajam stilam uzticīgo žurnālu lappusēs, bet atgriezties pie 19. gadsimta vidū nodrukātiem paraugiem vai foto albumiem ar, piemēram, Berlīnes historisma celtņu detaļām.

Spilgts piemērs ir īres nams Lāčplēša ielā 18, kuru 1906. gadā projektējis arhitekts Jānis Alksnis un kura abos zelmiņos atkārtota viena un tā pati divu figūru kompozīcija – zelmiņa kreisajā pusē vecs vīrs ar grāmatu, bet pa labi – jaunas sievietes figūra.

Šī kompozīcija ir precīza kopija tēliem, kas reproducēti Berlīnes tēlnieka Oto Lesinga sagatavotajā fotoalbumā, kas laists klajā 1880. gadā. Izdevumā paraksts zem ciļņa fotoattēla vēsta, ka bārdainais vīrs ir Leonardo da Vinči, bet kompozīcija  kopumā ir zinātnes alegorija.

Tā bija  viena no sešām kompozīcijām, kas rotāja slaveno 1877. gadā celto rūpnieka Alberta Borsiga pili Berlīnē. Tā autors ir vācu tēlnieks Emīls Hundrīzers. Borsiga pils bija vērienīga itāliskās renesanses stila villa Berlīnes centrā, tās fasādi rotāja vairāku vēsturē nozīmīgu personību tēli, kas saskaņā ar nama īpašnieka ideju personificē cilvēces tehnisko progresu. Otrā pasaules kara laikā šī celtne tika pilnībā  iznīcināta.

Borsiga pils un attiecīgi arī Lāčplēša ielas nama zelmiņa cilnī Leonardo da Vinči tēls tērpts antīkā togā, bet figūras galva ir reālistiski veidota un tajā atpazīstam tradicionāli pieņemto renesanses ģēnija atveidu, kādu esam raduši skatīt viņa skolnieka Frančesko Melci slavenajā zīmējumā, kuru ilgu laiku uzskatīja par Leonardo pašportretu.

Tā kā abi zelmiņi ir identiski, Rīga tādējādi var lepoties ar diviem Leonardo da Vinči tēliem. Jāatzīst, ka abas Borsiga nama figūras ir atkārtotas ar atzīstamu meistarību.

Vienīgais papildinājums šajā kompozīcijā ir tās centrā ietupinātā dīvainā un biedējošā būtne ar kliedzienā atvētu muti, kas pilda tādu kā atlanta funkciju un nedaudz atgādina kādu šausmu filmas varoni, kaut arī šīs būtnes uzdevums, visticamāk, ir namu aizsargāt un atvairīt ļaunos spēkus, līdzīgi kā gorgonu Medūzai arhaikas laika grieķu tempļa frontonā.

Atgādinājums par vēl vienu itāliskās renesanses dižgaru – Rafaelu – Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras dekorā ir cilnis Lāčplēša ielas 61 fasādes centrā (1907, arhitekts Rūdolfs Donbergs).

Tā kreisā puse ir darināta, izmantojot kādu no neskaitāmajām gravīrām, kurās reproducēta Rafaela skolnieku darinātā freska "Dievu sapulce" Romā, villā "Farnezīna".

Noslēdzot stāstu par itāļu renesanses atskaņām Rīgas namu dekorā, jāpiemin portāla cilnis īres namā Lenču ielā 2, (1911, arhitekts Oskars Bārs), kas ir amatnieciska kopija no Florences katedrāles kantorijas ciļņiem, kurus darinājis 15. gadsimta Florences tēlnieks Luka della Robia, kas slavu iematoja kā glazētās keramikas darbnīcas Florencē izveidotājs.

"Odisejā" pavisam karsts jaunums - somu grupas "Uusikuu" albums "Piknik", kas klajā nācis šī gada februārī. Grupas līderi Laura Rīhanena (Ryhanen) un Miko Kuisma dzīvo Vācijā, kur viņus sazvanīja Gita Lancere.

Gita Lancere: Mans pirmais jautājums ir par vārdu - vintage. Tas bieži tiek izmantots,aprakstot jūsu mūziku. Vai tas nozīmē, ka jūs emocionāli esat vairāk piesaistīti pagātnei? Kad zāle bija zaļāka… 

Laura: Laikam jā. Tas neparādās tikai mūsu mūzikā, es domāju, ka visi mūsu grupas dalībnieki labprāt apmeklē krāmu tirdziņus, iegādājas vecas mēbeles, vecas drēbes. To varētu aprakstīt kā lēnāka patēriņa gaisotni. Un, protams, vecie labie laiki - tad bija labāk. Bet es domāju, ka runa ir vairāk par dzīvesstilu - mēģināt novērtēt būtisko, nevis tikai dzīvot šo ātro dzīvi, kas mums visiem ir jādzīvo.

Miko: Papildinot teikto saistībā ar mūziku, man tas nozīmē saknes. Lai gan mēs nespēlējam tikai tradicionālo mūziku vai folkmūziku vārda tiešākajā nozīmē, apzīmējums vintage nozīmē, ka mēs cienām mūzikas saknes, sapratni par tās izcelsmi daļēji arī tradīcijas nozīmē. Man liekas, ka saknes ir labs vārds šai domai, vismaz man.

Vai jūs jūtaties kā ziemeļnieki?

Miko: Absolūti! Es domāju, ka tad, kad kāds saka: "Mēs esam skandināvi," mēs, somi, izlabojam, ka neesam skandināvi, bet gan ziemeļnieki. Varētu būt, ka mēs jūtam saikni tieši ar ziemeļiem vārdā "ziemeļnieki".

Laura: Jā, noteikti. Un es domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka tev ir tāda identitāte - īpaši, ja tu spēlē tādu mūziku kā mūsējā. Mūsu mūzika ir dažādu tradīciju apvienojums, ja domā par tango, par svingu. Visas šīs nav tikai somu lietas. Bet tas leņķis, no kura mēs lūkojamies vai ko mēs izmantojam mūsu mūzikai, tie stāsti ir ļoti ziemeļnieciski. Stāsti mūsu sarakstītajās dziesmās ir ļoti tipiski mūsu domāšanas veidam, mūsu humora izjūtai, skatam uz dzīvi, vēsturei un dzīvesveidam.

Es biju ļoti pārsteigta, ka tikai divi no grupas dalībniekiem ir somi, jo jūsu mūzika šķiet ļoti somiska. Ko domā jūsu kolēģi? Varbūt viņi arī jau jūtas kā somi?

Laura: Man liekas, ka mums ir laba kombinācija. Dažkārt viņi saka, ka nevēlas pārāk daudz klausīties mūsu pirmos ierakstus, lai viņi spētu piešķirt mūzikai paši savu nokrāsu, savu interpretāciju. Tas mums ļauj skanēt tā, kā mēs skanām. Jo tad no mūsu somu klausītājiem mēs bieži dzirdam: "Tas ir patīkams, svaigs pavērsiens." Tā nav veco ierakstu kopēšana. Protams, viņi visi ir somi pēc būtības. Viņi ļoti priecājas, kad uzstājamies Somijā. No sākuma viņi droši vien uztraucās, vai somi un cilvēki, kas pazīst somu mūziku, viņus pieņems. Bet es domāju, ka tas viņiem ir ļoti labi izdevies. 

Es paskatījos jūsu koncertu kalendārā un redzēju, ka šogad esat ļoti aizņemti. Bet man radās priekšstats, ka jūs vairāk spēlējat Austrumeiropā, Centrāleiropā, ne tik daudz Somijā. Vai jūs jūtaties kā Somijas vēstnieki Eiropā? Jo ģeogrāfiski jūs atrodaties ļoti īpašā pozīcijā - Vācijā.

Miko: Noteikti. Man šķiet, ka mēs vienmēr esam - un tā ir laba pozīcija, kur atrasties - nepiederošie visās dažādajās scēnās, kurās mēs darbojamies. Vācijā esam autsaideri tāpēc, ka nākam no Somijas un spēlējam klausītājiem nepazīstamu mūziku, spēlējam, iespējams, ko jaunu. Somijā arī esam autsaideri, jo mēs tur nedzīvojam. Kā jūs teicāt, mēs Somijā daudz nespēlējam, daudz vairāk uzstājamies šeit. Arī tādā ziņā esam nepiederīgi. Bet man šķiet, ka būt nepiederīgam ir labi, jo tad iedvesmoties no visdažādākajām vietām un apvienot vairākus stilus ir daudz vieglāk. Tevi nekavē piederība.

Laura: Tas nav saistīts tikai ar valsti, bet arī ar pasākumu veidiem, kuros mēs uzstājamies. Mēs nespēlējam tikai pasaules mūziku, mēs uzstājamies arī džeza, klasiskās mūzikas festivālos, rokmūzikas klubos, alternatīvās mūzikas klubos. Tā laikam ir laba zīme - mūsu mūzika ir kā hameleons, tā var būt jebkas. Tas mums piešķir patīkamu brīvību. 

Šoreiz uzmanības lokā Pētera Vaska ikoniskais šedevrs "Musica dolorosa" (1983), ko daudzi uzskata par vienu no komponista daiļrades augstākajām virsotnēm. 

Raidījuma ievadā Baiba Santa Vanaga saka: "Viens no sāpju piepildītākajiem Vaska darbiem "Musica dolorosa" komponēts māsas Martas piemiņai. Viens no retajiem komponista opusiem bez gaismas klātbūtnes. Šis darbs ir kā tilts no avanagarda mūzikas izteiksmes uz viņa vēlākai mūzikas valodai raksturīgo rokrakstu. Īstas, pārņemošas zaudējuma sāpes mūzikā attēlotas ar rezignētu, teju nemainīgu balstu, lejupejošām lamentējošām intonācijām, krītošiem glissando. Arī komponistam raksturīgā tiekšanās augšup šeit norit caur sāpēm, katarsi sasniedzot aleatoriskā haosā vidusposmā. Tam noklustot, uz kontrabasa ērģeļpunkta seko dziļš, smeldzīgs čella monologs. Arī darba noslēgums nepiedāvā gaismu vai mierinājumu, vien apliecina, ka arī sāpes ir jāizdzīvo pilnasinīgi un pilnībā."

Komponiste, muzikoloģe Santa Bušs un diriģents, dziedātājs Kristofers Volšs-Sinka klausās Tovija Lifšica un Latvijas filharmonijas kamerorķestra ierakstu (1984, ar Maijas Prēdeles čella solo), skatās notiņas un sarunājas par opusa muzikālo nozīmīgumu un emocionālo iedarbīgumu. Sarunā abi neizbēgami pieskaras padomju okupācijas laika kontekstam un atšķirībām Vaska mūzikas traktējumā dažādās zemēs.

26. aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas laureāti. Pagaidām iepazīstam un izvērtējam nominantus.

Katra joma piedāvā pārsteigumus, bet, šķiet, debija ir vispārsteidzošākā un negaidītākā. Šorīt iepazīstam spilgtākās nominētās debijas grāmatas. Liega Piešiņa uzrunājusi "Laligabas" eksperti dzejnieci un publicisti Katrīnu Rudzīti, kā arī dzejnieci, mākslinieci un pētnieci Ievu Viesi.

Stāsta mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka 

Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoņi daudz vairāk ir bijuši spilgtas iztēles augļi, kaut daži saukti konkrētu māju vārdos. Ķencis ir bijis Pidriķis Branders – kuplas ģimenes izdarīgs tēvs.

Lūk, kā Kārlis Ruks apraksta savas skolas gaitas pirmā pasaules kara laikā un iepazīšanos ar Ķenča dzimtu: "Lai kara apstākļos bērni nepaliktu "ābečniekos", tika organizētas mājskolas. Tāda nodibinājās arī kaimiņu "Jaunseviķos", un to es apmeklēju vairākas ziemas. Galvenā pasniedzēja bija mājas saimnieces Emīlijas māsa Lūcija, tāpēc to sauca par Lūcijas skolu. Viņa bija Ķenča prototipa Pidriķa Brandera meita.

Atļaujos piezīmēt, ka Kaudzīšu Ķencis ir stipri kariķēts – viņš ir tālu no oriģināla. Lūcijas tēvs, "Kalnaķencu" saimnieks, ir gan tirgojies ar jēriem, kā daudzi piebaldzēni tanī laikā, bet vienlaikus aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bijis progresīvs saimnieks un visām septiņām meitām devis labu izglītību – ģimnāzijas vai augstāko.

Visi progresīvās Branderu Lūcijas skolnieki, tai skaitā arī es, sekmīgi izturējām iestājeksāmenus ģimnāzijās, vidējās, arodskolās, skolotāju institūtos un citās līdzīgās mācību iestādēs. Esmu  pateicīgs par viņas pašaizliedzīgo izglītojošo darbu Pirmā pasaules kara laikā."

Patiesībā Lūcija dokumentos bija Kornēlija. Dzīvē viņai šis vecāku dotais vārds tā nepaticies, ka savu radu vidū viņa likusi sevi dēvēt vienīgi kristītajā vārdā – par Lūciju.

No 1914. līdz 1918.gada augustam viņa mācījusies Maskavas augstākajos sieviešu kursos medicīnas fakultātē. Pēdējo mācību gadu nepabeidza, tuvāk iepazīstoties ar sociālrevolucionāru Pēteri Zāģeri un, domām, idejām, jūtām saskanot, norunātā kopdzīvē bez reģistrācijas pārnākusi dzīvot viņa mājās. 

Kopīgi viņi izveidojuši personisko bibliotēku ar vairāk kā pieciem tūkstošiem grāmatu, un devuši tai īpašu nosaukumu – "Brīvība".

Cita Ķenča meita, brīvdomīgā Paulīne, trauksmaini aizbrauca meklēt laimi Krievijas impērijas karstākajā galā – Turkestānā un atrada arī, apprecoties ar sava vācu izcelsmes darba devēja dēlu.

Tēvs Pidriķis Branders bijis stingri pret laulībām ar sveštautieti un izslēdzis nepaklausīgo meitu no mantojuma. Viņš nepieredzēja arī to brīdi, kad Paulīne svešumā mira un viņas māsa Lūcija cauri revolūcijas ugunīm 1917. gadā no Ašhabatas uz Latviju pārveda trīs viņas mazos bērnus.

Kad tie no tuksnešu zemes nokļuva Piebalgā, tad latviski nemācēja pateikt ne vārda. Visi trīs bērni tika izdalīti pa māsu Branderu ģimenēm, atgūstot latviskās saknes un piederību.

Ķenča ģimene izrādījās stipra un saliedēta, turklāt bērni netika šķiroti – kā savējie, tā audžubērni visi ieguva gan mājas, gan izglītību.

Viena no tām bija arī mana, Elvitas Rukas, vecmāmiņa. Dzimusi kā Nadežda Eberts, Latvijā kļuvusi par Nadīnu, un, izejot pie vīra, par Ruku.

Audžumātes Emīlijas ģimenē viņa pieredzējusi, kā pārmantotas slavenās piebaldzēnu aušanas tradīcijas – tiek lietotas vēveru īstās uzriktes un darba paņēmieni. Izrādās, ka Ķenča jeb Pidriķa Brandera ģimenē audekli ir austi cauru gadu un saražotie iztirgoti visā Krievzemē. Tomēr meitām nekas netika uzspiests, katra atrada savu ceļu.

Herta Brandere, piemēram, teju pusgadsimtu bija leģendāra matemātikas skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā un materiāli atbalstīja māsas bērnu izglītību.

Cita māsa, Ida, savukārt uzņēmās risku un “Ķencu” siena šķūnī slēpa māsas meitas vīru, Ruku Valdi, kad tas pārdroši bija aizbēdzis no vācu leģiona. Māsu savstarpējā izpalīdzība visos politiskajos laikmeta griežos palika apbrīnojami spēcīga.

Visas Pidriķa meitas – Lūcija, Paulīne, Herta, Emīlija, Elīze, Ida un Karlīna – bija baudījušas labu izglītību un devušas to arī saviem bērniem, audžu bērniem un skolniekiem.

Patstāvīgas, drosmīgas, dažādas un spilgtas sievietes – viņu dzīves stāsti vislabāk apliecina, cik tāls no oriģināla ir bijis brāļu Kaudzīšu izveidotais Ķenča tēls.

9. aprīlī pulksten 19:30 VEF Kultūras pils Kamerzālē cikla Come prima ietvaros uzstāsies vijolniece Elīna Bukša un pianiste Aurēlija Šimkus. 

Programmā skanēs Pētera Vaska, Ludviga van Bēthovena, Arvo Perta un Morisa Ravela mūzika, bet koncertu vadīs muzikologs, "Klasikas" programmu vadītājs Dāvis Eņģelis.

Bet jau šobrīd ar vijolnieci Elīnu Bukšu tiekamies "Klasikas" studijā: runājam gan par abu mākslinieču satikšanos uz vienas skatuves un pavasarīgā kamermūzikas koncerta ideju, gan par turpmākajiem radošajiem plāniem.

Otrdienas "Pārmijās" tiekamies ar teātra zinātnieci, mūzikas un teātra kritiķi un žurnālisti, kā arī JVLMA pētnieci un konferences "Postkoloniālais stāvoklis mākslā pēc Padomu Savienības sabrukuma: pieredze, ietekme, pārvērtēšana" organizētāju Laumu Mellēnu-Bartkeviču, lai runātu par konferences tēmu loku, dalībniekiem un iecerēm, gatavojot šo notikumu, kurā aicināts ikviens interesents laikā no 9. līdz 12. aprīlim.

Vērienīgajā konferencē vairāk nekā 60 dažādu mākslas nozaru zinātnieki no 12 valstīm iepazīstinās ar mūzikas, skatuves mākslas, vizuālās mākslas, literatūras un kino jomu pētījumiem par laika periodu pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā.

Starptautiskajā konferencē tiks skarta padomju mantojuma, visu veidu mākslas un to saistīto zināšanu dekolonizācijas problemātika, izgaismojot aktuālo situāciju un izaicinājumus, ar kuriem jāsaskaras šodien, pētot un vētījot padomju laika mākslas un kultūras procesus un to ietekmi uz mūsdienu kultūru un sabiedrību Eiropā. Šī tēma ir aktuāla ne tikai Austrumeiropas reģionam un padomju okupāciju piedzīvojušajām valstīm, bet arī plašāk, sevišķi akadēmiskajā vidē, kur saduras dažādas tradīcijas, pieejas un metodes.

Konferences darba valoda ir angļu (bez tulkojuma). Konference ir atvērta apmeklētājiem.

Informācija par konferences programmu un dalībniekiem šeit!

9. aprīlī 10.15. konferencē ar paneļreferātu Joys and fears: Postcolonial Affect in Postcommunist Environments ("Prieki un bailes: postkoloniālais afekts postkomunisma vidē") uzstāsies postkoloniālisma studiju eksperte Dorota Kolodziejčika (Dorota Kołodziejczyk) no Vroclavas Universitātes Polijā, savukārt 11. aprīlī 11.00 paneļreferātu Postcolonial Biographies: Emotion, Memory and Representation ("Postkoloniālās biogrāfijas: emocijas, atmiņas un reprezentācija") lasīs Benedikts Kalnačs no Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un Mākslas institūta.

Konference ir valsts pētījumu programmas "Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai" (2023. – 2026.) projekta "Latvijas kultūras ekosistēma kā resurss valsts izturētspējai un ilgtspējai" / CERS (Nr. VPP – MM- LKRVA – 2023/1-0001) notikums. Projektu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija valsts pētījumu programmas “Latvijas kultūra - resurss valsts attīstībai" (2023.–2026.) ietvaros. Valsts pētījumu programmu administrē Latvijas Zinātnes padome.

Sāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane

Reiz viens no dižākajiem 18. gadsimta flautas pedagogiem, pedagoģiskā bestsellera autors un atzīts sava laika komponists Johans Joahims Kvancs bija spiests slēpties skapī. Tas notika 1730. gada vasarā Berlīnē, Prūsijas karaļa un Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma I galmā. Viņa dēls, princis Frīdrihs, kurš kļuva par nākamo Prūsijas karali Frīdrihu II jeb Frīdrihu Lielo, bija nodevies ierastajām pēcpusdienas nodarbēm ar savu cienījamo pedagogu, talantīgo flautistu un komponistu Johanu Joahimu Kvancu.

Lai gan nākotnē Frīdriham lemts kļūt par ietekmīgu valdnieku, kurš savas valdīšanas laikā ar militāriem panākumiem ievērojami paplašināja Prūsijas teritorijas, jaunībā viņu tomēr vairāk saistīja mūzika un filozofija, tāpat arī franču mode.

Lieki piebilst, ka viņa autoritatīvajam tēvam, karalim Frīdriham Vilhelmam I, sauktam arī par "zaldātu ķēniņu" šīs nākamā valdnieka aizraušanās ar daiļajām mākslām, smalkiem franču apģērbiem un matu sakārtojumiem nešķita karaļa un armijas virspavēlnieka cienīgas.

Lūk, kā notikumus tālajā 1730. gada vasarā apraksta Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā biogrāfs Tomass Kempbels savā 1842.gadā izdotajā karaļa dzīvesgājumā aprakstā: "Kādu dienu, kad princis, kā ierasts pēcpusdienā, bija novilcis savu uniformu un, saģērbies tērpā pēc franču modes, muzicēja kopā ar Kvancu, leitnants fon Kate steigā iebrāzās viņa apartamentos un pavēstīja, ka karalis tuvojas un jau ir pavisam netālu.

Paķerot flautas un nošu grāmatas, Kvancs paspēja paslēpties mazā kambarī, kur parasti tika glabāts kurināmais krāsnij, tikmēr Frīdrihs steigšus uzvilka atpakaļ savu uniformu. Karalis ienāca, bet liktenīgā soma, kurā atradās matu sasukas pēc franču modes, princi nodeva – to viņš nebija paspējis noslēpt.

Karalis, meklējot aiz aizkara, atklāja arī plauktus ar grāmatām un grezniem rīta tērpiem. Pēdējos, tāpat kā somu ar franču parūkām, tika nolemts sadedzināt, bet grāmatas karalis pavēlēja atdot grāmattirgotājam Haudem. Viņš neatstāja istabu, līdz savam dēlam nebija nolasījis garu lekciju, ko Kvancs, bailēs trīcēdams, noklausījās savā slēptuvē.

Vēl vairāk Kvancu satrauca tas, ka viņš pats bija ģērbies sarkanos svārkos – krāsā, kuru karalis īpaši nemīlēja. Pēc šī gadījuma Kvancs, apmeklējot Berlīni, vienmēr rūpīgi izvēlējās apģērbu, izvairoties no sarkanas un izvēloties svārkus pelēkā vai zilā krāsā."

Lai gan Kvancam vairākkārt tika piedāvāts pastāvīgs darbs Prūsijas karaļa galmā, viņš par galma komponistu, flautas pasniedzēju un arī instrumentu meistaru kļuva tikai tad, kad karalis Frīdrihs Vilhelms I bija devies mūžībā,

un viņa talantīgais skolnieks tika kronēts par jauno Prūsijas karali un Brandenbrugas kūrfirstu. Un tā no 1741. gada līdz pat sava mūža pēdējām dienām 1773.gadā, tātad vairāk kā 30 gadus, Kvancs pavadīja Berlīnē un Potsdamā, Sansusī pilī, karaļa vasara rezidencē, kura tika pabeigta 1747.gadā, lai, kā karalis pats teica "…varētu atpūsties no Berlīnes kņadas". Un tiešām pils nosaukums precīzi atspoguļo šeit valdošo noskaņu – 'sans souci', tulkojot franču valodas, nozīmē – bez rūpēm.

Pilī katru vakaru no pulksten septiņiem līdz deviņiem notika karaliskie kamermūzikas koncerti, kur karalis Frīdrihs II spēlēja kopā ar saviem labākajiem mūziķiem – Karlu Filipu Emanuelu Bahu, Karlu Heinrihu Graunu, vijolnieku Franci Bendu un citiem.

Kvanca galvenie darba pienākumi bija pasniegt karalim flautas stundas, rakstīt viņam mūziku un izgatavot instrumentus. Fridriha II īpašumā bija vairāk nekā 10 Johana Joahima Kvanca gatavotie instrumenti, un par katru no tiem karalis arī dāsni maksāja, līdztekus jau tā bagātīgajam mūziķa atalgojumam.

Kvancs bija atbildīgs par ikvakara koncertprogrammu – Frīdrihs Lielais parasti atskaņoja Kvanca, Bendas vai savus paša rakstītus skaņdarbus flautai, jo skolotājs biju viņu apmācījis arī kompozīcijas mākslā. Karalis, kurš raksta mūziku un ar savu flautas spēli ik vakaru priecē savus padotos – tiešām neierasti!

Viņu pārspēt šajā ziņā varētu tikai karalis, kurš dejo! 

Kvancs šajos koncertos kā mūziķis nepiedalījās, ja nu vienīgi karalis vēlējās atskaņot kādu triosonāti kopā ar savu skolotāju.

Ādolfa Mencela 1852. gadā radītajā gleznā, kurā attēlots viens no šādiem kamermūzikas vakariem Sansusī pilī, solista lomā redzams karalis Frīdrihs Lielais, pie klavesīna – Karls Filips Emanuels Bahs, bet labajā malā pie sienas ir Johans Joahims Kvancs uzmanīgi klausās koncertu. Viņam mugurā pelēkzili svārki.

Lielo pasaules apceļošanas ekspedīciju Lenesons noslēgs, dodoties jūrasbraucienā pāri okeānam uz Ziemeļameriku, lai izzinātu tās aizraujošākos noslēpumus un ar tiem iepazīstinātu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestram mazākos klausītājus. 

Par koncertuzvedumu, kas 12. aprīlī plkst. 11.00 un 14.00 risināsies "Hanzas peronā", pirmdienas "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta fagotists, cilvēks-orķestris un diriģents Raimonds Gulbis.

Uzveduma radošā komanda: Aktieri Anastasija Rekuta-Džordževiča, Agris Krapivņickis un Artūrs Putniņš, režisore Paula Pļavniece, dramaturgs Klāvs Mellis, māksliniece Austra Sniķere, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un trombonists Kristaps Malahovskis solista lomā. 

Programmā: Leonarda Bernsteina, Džordža Gēršvina un Ārona Koplenda mūzika.