Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe

"Katarses atkarība no labās puslodes funkciju deficīta" ir latviešu komponista Jura Ābola radīts darbs, kas iekļauts piecdaļīgā ciklā "Normāla fizioloģija". Arī citu daļu nosaukumi ir ne mazāk skanīgi savā oriģinālajā priekšlasījumā un tie ir: "Protoplazma", "Skeletotopija", "Generatio spontanea" un "Postludium".

Ar hepeninga elementiem piesātināts skaņdarbs, kas Ābola vārdiem žanriski dēvēts par instrumentālo teātri: "Mana estētika, rēķinoties ar entropiju, proti, novecošanos, balstās uz dzīvu elpu kā darbojas jebkurš dzīvs organisms. Tas ir teātris kāpināts kubā, proti, teātris teātra teātrī."

Pats autors atzīst, ka "Normālā fizioloģija" ir viens no viņa pirmajiem dadaistiskajiem darbiem. Viņš ir teicis, ka: "Te ir vērts piegriezt vērību daļu nosaukumiem, kas uzdzen ja ne nelabu dūšu, tad jēlas šaušalas dažiem estētiem. Jo šausmīgāki, jo labāki bija tie nosaukumi – tā es toreiz biju uzspicējies."

Savukārt 2006. gadā Ābols Latvijas Televīzijas raidījumam "Portretu izlase" ir veltījis šādu komentāru: "Māksla ir izziņas process un, ja es kādas skaņas tur kombinēju, tad ir jātiek galā ar labo un kreiso smadzeņu puslodi, nedrīkst tikai balstīties uz kādām savām abstraktām sajūtām un jūtīgiem akordiem, un lai būtu skaistāk, aizgrābīgāk vai neparastāk. Es neticu tam. […] Īstenībā, informācijai jāienāk pa vienu smadzeņu puslodi iekšā un pa otru jāiet ārā – tas ir dabisks process, lai jebkurš dzīvs organisms eksistētu un tas ir ļoti naturāli."

Juris Ābols nereti smēlās iedvesmu vēsturisko dadaistu veikumos un šeit iederas atskats uz leģendārās Cīrihes kafejnīcas jeb avangarda teātra "Voltēra kabarē" mākslinieku darbiem.

Hīlzenbeka memuāros ir lasāms: "Voltēra kabarē dadaisti izpildīja bruitismu, vēloties sniegt cilvēku dvēselēm mierinājumu. Trokšņi ir kā nebeidzama šūpuļdziesma, māksla un abstraktā māksla." (Huelsenbeck 1920: 26) Hīlzenbeks izcili ierakstījās ne tikai Cīrihes, bet arī, protams, Berlīnes iecienītākajās trokšņu mūzikas piekritēju aprindās un bija entuziasma pārņemts bruitiskās izpausmēs, par kurām darbā "En Avant Dada" raksturoja šādi: "Le bruit ir troksnis ar iztēles efektu mākslās un šajā sakarā diez vai var atdalīt vienu no otras – mākslu, mūziku vai literatūru. Marineti bija pirmais, kurš izmantoja rakstāmmašīnu, tējkannu, grabulīšu un katlu vāku kori ne tikai, lai rosinātu iztēlē lielpilsētas pamošanos, bet lai nesaudzīgi un vardarbīgi atgādinātu par dzīves krāsainību." (Huelsenbeck 1920: 25)

Skaidri apliecinot savu piederību antimākslinieciskajai orientācijai, Hīlzenbeks pievienojās Berlīnes dadaistiem 1917. gadā un līdztekus daudziem citiem saviem darbiem 1920. gadā atkārtoja 1916. gadā Cīrihē izpildītās Fantastiskās lūgšanas (vāc. Phantastische Gebete) – dzejoļu krājumu tomtoma pavadībā. Hīlzenbekam mūzika nebija galvenais izteiksmes kursors – citējot: “Mans sapnis arvien ir bijis radīt literatūru ar ieroci rokās.”

Savukārt nākamo paaudžu vidū vidū Vācijā visvairāk dadaistiski antimuzikāli noskaņotie no viņiem bija, piemēram, ukraiņu izcelsmes gleznotājs un komponists Jefims Goliševs (Jefim Golyscheff vai Golïshev, 1897–1970), austriešu un čehu izcelsmes ebreju komponists Ervins Šūlhofs (Erwin Schulhoff vai Ervín Šulhov, 1894–1942), vācu un amerikāņu izcelsmes komponists Stefans Volpe (Stefan Wolpe, 1902–1972).

Goliševs izgudroja savu atonālās notācijas sistēmu un 1919. gada 30. aprīlī kā kulminācija dadaistu kopā sanākšanas vakaram Berlīnes galerijā "Graphisches Kabinett" tika atskaņota Goliševa "Antisimfonija: muzikāli cirkulāra giljotīna" (Die Antisymphonie Musikalische Kreisguillotine), kurā tika iekļauti bruitiski efekti – virtuves trauku šķindoņa un rotaļlietu trokšņi. Antisimfonijas trīs daļu nosaukumi: "Provokatīvās injekcijas" (Provokatorische Spritze), "Haotiskais mutes dobums jeb zemūdens gaisa kuģis" (Chaotische Mundhöhle oder das submarine Flugzeug) un "Aplausi hiper fadiēzmažorā" (Zusammenklappbares Hyper-Fis-chen Dur). Vēl tika izpildīts Goliševa "Šņācošs vingrinājums: Citoplazma" diviem timpāniem un desmit grabulīšiem ar desmit sieviešu un pastnieka palīdzību (Keuchende Übung: 22 Zytoplasma für zwei Pauken und zehn Rasseln mit Hilfe von zehn Frauen und einem Postboten), kas pirmizrādi piedzīvoja tajā pašā vietā 1919. gada 24. maijā. Goliševa mūzikas darbu nosaukumi satīriski uzsvēra bezgaumību un māksliniecisku absurdu. "Antisimfonija" un "Šņācošais vingrinājums" bija Goliševa galēji dumpinieciskie protesta akti, ar kuriem viņš uzstājīgi cīnījās pret tām mākslinieku konvencijām, kuras noliedza.

Atgriežoties pie Ābola novatorisma, jāpiemin viņa sacītais 2001. gadā: "Novatorisms ir veids, kā es veicu savu misiju. Es aktīvi izmantoju 1.) KOMISMU, lai pielec ātrāk. Es izmantoju 2.) psihedēliskus trikus, lai aiziet līdz kaulam, līdz zemapziņai. Es spēju iet līdz pat psihofašismam. Es izmantoju zemapziņas līmeņa DADA! Otrkārt = kritika, pie tam kreisa! […] Kas attiecas uz mani, tad es visus aicinu atjēgties, kamēr vēl nav par vēlu. Es provocēju un izlieku bīstamas bumbas. Es kopš savu studiju laikiem esmu bijis BĪSTAMS. Un arī tagad – par cik neleju ūdeni uz paņūdu dzirnavām."

Orests Silabriedis un diriģents Andris Veismanis klausās un vērtē jaunu tvartu, kurā jubilāra Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas mūziku ieskaņojis The Hilliard Ensemble, Taverner Consort, Concerto Palatino, Chanticleer, Oksfordas Jaunās koledžas koris, Kembridžas Karaļa koledžas koris, Kembridžas Klēras koledžas koris, klavesīnists Žans Rondo un vēl citi mūziķi. Albums šogad nācis klajā mūzikas izdevniecības Warner Classics paspārnē.

Balva "Austras koks" par mūža ieguldījumu folklorā piešķirta folkloras zinātājam, teorētiķim un aktīvam izglītotājam Austrim Grasim un ansambļa "Gudenieku suiti" ilggadējai vadītājai un dziesmu teicējai Lidijai Jansonei.

"Etnovēstis" aprunājās ar Folkloras biedrības vadītāju Andri Kapustu par folkloras balvas aktualitātēm, kā arī ar abiem šī gada balvas par mūža ieguldījumu ieguvējiem.

"Kad sāku strādāt Gudenieku pamastkolā - tas bija 1965. gads -, pagastā nebija neviena vokālā ansambļa, ne arī deju kolektīva vai pašdarbības teātra," atminas Lidija Jansone. "Pēc mēneša ciema Tautas namā vajadzēja notikt ražas svētkiem un sarīkot tos uzdeva man. Jo jaunajam skolotājam  bija jāveic kāds sabiedriskais darbs ciema ļaužu labā.

Tas bija pēc principa, ka dari kā pats, aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Nevar taču programmu izveidot no bērnu dzejolīšiem!

Es gribēju atteikties, bet direktors teica, ka būs skandāls. Visi domās, ka tu nevis nevari, bet negribi palīdzēt. Mēģini kaut ko izdomāt! Un tad man ienāca prātā, vai pagastā nav kāds tautas dziedātājs, suitu dziesmu teicējs, locītājs, vilcējs. Laimīgā kārtā es viņas atradu un apvienoju pulciņā. Jau pēc mēnēša, ražas svētkos, sievas kāpa uz skatuves, un suitu burdona dziedāšana skanējā visā krāšņumā.

Par to jūsmīgi priecājās arī visa skatītāju zāle, un kopā ar viņām es saņēmu daudz pateicības vārdu.

Vēl dažs kāpa uz skatuves, lai pārbaudītu, vai teicēja Anna Gotfridsone tiešām spēj saukt dziesmas, sēžot pie ratiņa, un vienlaicīgi savērpt tik smalku un līdzenu linu dziju. Viņas apdziedāšanās dziesmu laikā zāle locījās smieklos.

Brīnišķīgi, dzija bija tik līdzena, ka ļaudīs brīnijās, ka tas vispār ir iespējams. Bija gan atsūtīta no kolhoza gara lapa ar apdziedāmo ļaužu sarakstu, taču Anna (Gotridsone) to ignorēja.

Gluži tāpat rīkojās arī nākamā izcilā suitu teicēja, dziesmu saucēja Rozālija Rudzīte. Kad viņai piedāvāja apdziedāšanās sarakstu, pat dažkārt atsūtīja jau gatavas rindas, viņa noteica: "Kas tos penterus var atcerēties un no papīra es dziedāt negribu!" Pateicoties tādai savpatīgai stājai, skanējā īstās tautasdziesmas: gan par darbu pļavās, gan tīrumā, gan par lopkopja darbu. Ļaudīm tās ļoti patika, viņi priecājās līdz ar mums."

Atceroties pirmos ansambļa pastāvēšanas gadus, Lidija Jansone atminas: "Ja ņem vērā tos laikus  – 60. un 70. gadus, kad ļoti konkrēti tika ieteikts un pat pieprasīta visāda kritika un paškritika, tad manu teicēju nostāja bija izbēgt no bezgaumības. Turklāt viņas vēl ļoti labprāt paķircināja ar apdziedāšanu no rajona atsūtītos pilnvarotos.

Tā bija staigāšana pa plānu ledu. Mēs tikām brīdinātas, ka nedrīkst dziedāt par gaļu, jo gaļas veikalā nebija.

Mēs cenšamies sevi iedziedāt arī bērnos un mazbērnos, jo laiks iet uz priekšu un es jau kopš 2020. gada, kad suitiem apritēja 55 gadi, nolēmu, ka ansambļa vadības groži man pamazām jāsāk nodot savas meitas Skaidrītes rokās. Tā es to daru jau piecus gadus."

Jansones kundze arī dalās savā motivācijā, kas ir tas, kas liek viņai visus šos gadus turpināt tik aktīvi un nenogurstoši darboties suitu kultūrtelpas stiprināšanā: "Laikam tas ir tas, ka jau sākotnēji, jau kopš bērnības, un arī Sibīrijā pavadītajos gados, kur augu no astoņiem līdz sešpadsmit gadiem, māte bija spējusi mani pārliecināt, ka tā ir vērtība. Es bērnībā biju dzirdējusi kāzu apdziedāšanos, bet es to vēl nespēju īsti izprast. Pēc atgriešanās, kad dzirdēju šo kāzu balsi, šo dziedāšanu, ar mani tajā brīdī kaut kas notika. Tas mani tik ļoti emocionāli iespaidoja, ka visu mūžu esmu prātā paturējusi šo izjūtu. Tas man licis iet daudzus un dažādus ceļus; braucot ar velosipēdu, meklēt un atrast tautas dziedātājus, pierakstīt dziesmas, pētīt gan novada vēsturi, gan folkloru, gan savu radu dziedātās dziesmas."

Tikām folklorists un aktīvais latviešu tautas tradīciju kopējs un zinātājs Austris Grasis sarunā atklāj, ka pat tad, ja tagad atgrieztos studenta gados, viņš vēlarvien turpinātu dziedāt: "Es noteikti dziedātu, jo tautas mūzika ir neizsmeļama. Tur ir visam mūžam, ko dziedāt un darīt. To es arī esmu centies darīt visu mūžu."

Runājot par savu motivāciju, Austris Grasis atceras, ka galvenais pagrieziena punkts bijuši latviešu Dziesmu svētki Līdsā, Bredfordā. "Man personīgi izšķirošais bija Dziesmu svētki Līdsā, kur biju ar Ķelnes kori. Braucot atpakaļ no turienes, mēs runājām, ka tautasdziesmās tik bieži ir pieminētas bungas, bet neviens tās nespēlē. Nolēmām veidot tautas deju ansambli mūzikas pavadībā. Nodibinājām ansambli "Ķelnes prāģeri". Tas bija izšķirošais brīdis, kad pievērsos aktīvai folkloras apgūšanai un izpildīšanai."

Vaicāts, kas ir labākais, kas notiek folkloras jomā Latvijā, Austris saka tā: "Labākais ir tas, ka jaunatne lielā mērā pievēršas folklorai. Man, piemēram, pēc Jāņiem jaunieši nāk klāt un saka: "Graša kungs, mēs nemaz nezinājam, ka folklora ir tik interesanta!" Par to man ir liels gandarījums."

Par akordeona daudzo pogu un klapīšu nozīmi Jasmīnei un Jēkabam Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā stāsta Artūrs Noviks.

Inese Kalniņa ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja. Amata nosaukums garš, bet mūsu sarunas priekšmets ir pavisam konkrēts: Minsteres Latviešu ģimnāzijas un Minsteres Latviešu centra arhīvs, ar kura izpēti Inese nodarbojas kopš 2019. gada.

Runājam par Minsteres nozīmīgumu latviešu trimdas dzīvē pēc Otrā pasaules kara un uzsveram latviešu skolas nozīmi vairāku paaudžu jauniešu izglītošanā. Uzzinām arī ko jaunu par arhivēšanas principiem, par jaunāko tehnoloģiju iespējamo izmantošanu un arhīvu digitalizēšanas nozīmi vispār.