Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa.

Siļķes, šaujampulveris, medus, skābēti kāposti, vīns, alus, eļļa, labība, tauki, ogles, degvīns un viskijs, un apelsīni, un grāmatas… Vai varat atminēt, kas vieno visu  uzskaitīto (un vēl arī nepieminēto)? Ja tirgus precei ilgi jāglabājas un jādodas tālā ceļā, bez piemērota un droša iepakojuma neiztikt. Ozola muca gadsimtiem ilgi ir kalpojusi kravu transportam – pa ūdensceļiem pārvietojās mucām piekrautas liellaivas un kuģi, pa zemesceļiem preci mucās veda smago ormaņu pajūgi.

Muca ir sen zināms, standartizēts svara un tilpuma mērs, tās lielumu un formu noteica uzglabājamā produkta veids. Dažādas mucas apraksta seni vēstures avoti. Mucā varēja pārlaist naktis, pat dzīvot, kā vēsta leģenda par antīko grieķu filosofu kiniķi Diogenu un imperatoru Aleksandru Lielo. Tiesa, Diogēna muca (dolia), visdrīzāk, bija darināta no māla. Jūlijs Cēzars licis ar katapultām mest degošas mucas aplenktajās pilsētas, lai izraisītu ugunsgrēkus, savukārt Marseļas aizstāvji laiduši virsū degošas mucas aplencējiem. Alpos, gallu ciemos redzētās triju veidu koka dēlīšu mucas pirmais aprakstījis romiešu dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais.

Viduslaikos mucenieku amata meistari prata izgatavot dažāda veida mucas lielā skaitā, turklāt katru mucu meistars marķēja ar savu zīmi, tā garantējot sava darba kvalitāti.

Rīgā mucu meistaru pienākumus un mucinieku amata jeb kompānijas (cumpanye van deme bodekwerke) kārtību jau kopš 1375. gada noteica šrāga (der bodeker schra).

Rīgas meistariem bija jāprot izgatavot triju lielumu mucas. Mucu izmantošana grāmatu, pergamenta rokrakstu un dokumentu ruļļu transportam ir mazāk zināms, mūsdienās pat mulsinošs grāmattirdzniecības vēstures jautājums. Līdz ar grāmatu iespiešanas sākotni (Mainca, 1450) Eiropā spēji palielinājās iespiesto grāmatu kopskaits, tika dibinātas jaunas tipogrāfijas un atvērti jauni grāmatu veikali un  izdevniecību pārstāvniecības. Pirmajos 50 grāmatiespiešanas gados Eiropā tika  izveidotas 282 tipogrāfijas, kurās iespieda aptuveni 29 000 izdevumus, katru no tiem iespieda daudzos (100–300) eksemplāros.

Eiropu pārpludināja aptuveni pusmiljons  (550 000) iespiestu grāmatu; tās pirka un pārdeva, grāmatu tirdzniecības apgrozījums pieauga daudzkārt. Grāmatas tirgoja veikalos, grāmatsietuvēs un pilsētu gadatirgos. Frankfurtes grāmatu gadatirgus (Buchmesse) ir visvecākais un slavenākais grāmatu gadatirgus jau 500 gadus. Dažāda lieluma, bieži samērā smagu grāmatu pārvietošana bija visai nopietns jautājums.

Grāmatu papīrs vai pergaments ceļojuma laikā nedrīkstēja ciest – aizvākota, noblīvēta muca labi sargāja no mitruma un cita veida bojājumiem.

Ar grāmatu pārdošanu un transportēšanu no un uz gadatirgiem nodarbojās īpaši specializējušies pārvadātāji–grāmatu tirgotāji jeb ceļojošie grāmatu vedēji (Buchführer). No drukas kungiem (proti, tipogrāfiem) saņemtās grāmatas varēja pārvietot saiņos (Ballen), kastēs un mucās, iepakoto preci nodeva pārvadātāju (smago ormaņu vai kuģinieku) rīcībā, turklāt pēc saņemšanas iztukšotā grāmatu muca bija jāatgriež tirgotājam. Grāmatu tirgotāji redzami vien pāris 16. un 17. gs. attēlos. Zīmējums Nirnbergas amatnieku brālības piemiņas grāmatā (att.) rāda vietējo grāmatu vedēju Hansu Kepneru (Keppner, +1543), kas septiņus gadus darbojies amatā. Kepners liek vidēja lieluma grāmatas visai augstā, stīpotā mucā.

Cits attēls liecina, ka grāmatu muca varēja būt zema un plata. Tādu mucu grāmatu tirgotāju veikala noliktavā 1698. gadā redzējis vācu gravieris Kristofs Veigels (Weigel), kurš attēloto ainu pavadījis ar pamācošu, pārdomu pilnu dzejolīti: "Grāmatu tirgotājs ved jums gudrības dārgumus, atrodiet  vietu labām grāmatām. Kas gan še ir cilvēka miesa? / Ceļinieka manta zūdīga, visos laikos, / blīvi apdrukāts papīrs, / grāmata, rūpestos iesieta; ar to tirgojas nāve un laiks, / līdz beidzot mūžība izpako."

Abi attēli liecina, ka mucās blīvi pakotas jau iesietas grāmatas. Nirnbergas grāmatu vedējs kārto mucā atbilstoši vācu renesanses gaumei iesietas grāmatas ar melnu un sarkanu ādu pārvilktos koka vākos ar slēdžiem un apkalumiem.

Tomēr jāzina, ka grāmatu vedēji un tirgotāji parasti transportēja neiesietas grāmatas, pircējs pats pēc savas gaumes un rocības pasūtīja un apmaksāja iesiešanu.

Tāpēc mūsu bibliotēku krājumos atrodamas daudzas 15.–16. gs. Venēcijā vai Nirnbergā drukātas grāmatas, kuru iesējumi visdrīzāk darināti Rīgā. Tas arī saprotams, jo smagie koka vāki grāmatu mucas svaru stipri palielināja, bet muitas un tirgus nodevas bija atkarīgas no preces svara.

Nav šaubu, ka ārzemju grāmatu tirgotāji 15.–17. gs. pārdeva savu preci Rīgas gadatirgos, bet Rīgas pirmais grāmatiespiedējs Nikolauss Mollīns 1599. gadā veda savus izdevumus uz Frankfurtes gadatirgu. Lai gan droši tas nav zināms, var pieņemt, ka pa laikam šīs grāmatas tika pārvietotas mucās.

Laba, liela muca ir visādi noderīga.

Muca glābj nelaikā pārsteigtus mīlniekus: Džovanni Bokačo “Dekamerona” (1348) 7. dienas novele stāsta, kā liela muca ļāva izmanīgai neapolietei apmānīt savu vīru un ļauties mīlas priekiem ar mīļāko.

Mucā var paslēpties kopā ar savu “klarineti”, lai noklausītos citu runas. Uz mucas var pakāpties, lai dziedātu vakara dziesmu iemīļotajai, kā to gribēja  precēties kārais Dundurnieks Ādolfa Alunāna dziesmu spēlē “Mucenieks un muceniece” (1872). Un tā vien šķiet, ka asprātīgais latviešu teātra tēvs Alunāns vēlējies parādīt, ka viņam viduslaiku erotiskais stāsts par mucu ir zināms.

No amatniekiem visiem ir

Tas jautrāks mucenieks,

Pie darba citi sten un pūš,

Bet mūsu darbs ir prieks.    

            (Ādolfs Alunāns. Mucenieks un muceniece)

Rotko muzejā atklāta vasaras izstāžu sezona, piesakot sešus formā un saturā jaudīgus izstāžu projektus.

Skatītājus sagaida Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa kolorītā “Pasaules kārtība”, iesīkstējušus pasaules uzskatus izaicinošā Sergeja Djomina “Glezniecība”, pieredzes bagātā lietuviešu grafiķa Vaidota Januļa dziļdomīgā “Melnā klusuma grafika”, Daugavpils mākslinieka Leonīda Baulina piemiņas izstāde, pērn mūžībā aizsauktās latviešu keramiķes Violetas Jātnieces radošā mantojuma liecības un no senlaiku dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem starojošā “Austrumu elegance”.

Rotko muzeja vasaras sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 24. augustam, izņemot Kaspara Zariņa “Pasaules kārtību” un Vaidota Januļa “Melnā klusuma grafiku”, ko varēs baudīt līdz 17. augustam.

Rotko muzeja vasaras sezona ir tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Latvijas Laikmetīgās keramikas centru, Tiaņdzjiņas muzeju un Ķīnas Tautas Republikas vēstniecību Latvijā, mākslas centru “Zuzeum” un galeriju “Bastejs”. Atbalsta – Valsts kultūrkapitāla fonds, Daugavpils valstspilsētas pašvaldība, “Valmiermuiža”, “Devona” un “Caparol”.

Par visu plašāk stāsta Rotko muzeja vadītājs Māris Čačka.

Apgāds "Neputns" regulāri iepriecina ar jauniem dzejoļu krājumiem, kas veido šī brīža latviešu dzejas ainu. Šodien, piemēram, notiks Annas Auziņas jau piektā dzejas krājuma "Kāpostu zupa" atvēršanas svētki, bet Liegas Piešiņas veidotajā ierakstā būs stāsts par kādu nesen iznākušu "Neputna" dzejas krājumu, kura autors ir Ivars Šteinbergs. Ar viņu tad arī tiekamies plašākā sarunā. 

Stāsta "Latvijas Pasta" filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs

Latvijas pastmarka nav tikai neliels papīra gabaliņš, kas apliecina sūtījumu apmaksu — tā ir arī kultūras, mākslas un vēstures nesēja. Katra jauna pastmarka ir kā logs uz Latvijas identitāti, dabas bagātībām, notikumiem vai ievērojamiem cilvēkiem. Bieži cilvēki jautā: "Kā rodas šīs pastmarkas?"

Ceļš līdz pastmarkai sākas ar Pastmarku emisijas komisiju. Tā ir īpaša ekspertu grupa, kas darbojas “Latvijas Pasta” paspārnē. Komisijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt nākamā gada pastmarku tēmas. Tajā strādā pārstāvji no "Latvijas Pasta", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Mākslas akadēmijas, kā arī citi kultūras un filatēlijas jomas eksperti. Tēmas tiek izvēlētas ar mērķi atspoguļot Latvijas daudzveidību – vēsturi, dabu, arhitektūru, sportu, svarīgus notikumus un personības. Tēmu ierosinātāji var būt gan institūcijas, gan arī iedzīvotāji.

Kad tēmas ir apstiprinātas, sākas mākslinieciskā daļa. Pastmarku dizainu izstrādei mākslinieki tiek izraudzīti ar uzaicinājuma kārtību vai konkursa ceļā. "Latvijas Pastam" ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem profesionāliem māksliniekiem – Alekseju Naumovu, Elitu Viliamu, Liliju Dineri, Artu Ozolu Jaunarāju, Robert Rūrānu un citiem, kuri ir veidojuši desmitiem oriģinālu pastmarku. Māksliniekiem tiek dota izvēlētā tēma un norādes, bet dizaina interpretācija paliek viņu radošajā ziņā.

Kad dizains ir apstiprināts, pastmarkas tiek nodotas drukāšanai.

Pirmās Latvijas Republikas pastmarkas dažkārt tika drukātas uz karšu un naudas zīmju aizmugurēm – tas papīra trūkuma dēļ. Savukārt atjaunotajā Latvijas Republikā pastmarkas tika drukātas ārzemēs, jo tāda tipa augstas kvalitātes drošības druka Latvijā netika veikta.

Pastāvīga sadarbība bija izveidojusies ar Austrijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs bāzētām specializētām tipogrāfijām, kur tiek ievēroti visi drošības standarti. Taču jau no 2008. gada pastmarkas tiek drukātas Latvijas vērtspapīru tipogrāfijā "Baltijas Banknote", kura veiksmīgi konkurē ar ārvalstu tipogrāfijām.

Jāatceras, ka pastmarka ir vērtszīme. Tā, līdzīgi kā nauda, apliecina vērtību – konkrētu samaksu par pasta pakalpojumu. Tāpēc to ražošana notiek ar stingru kontroli.

Pastmarkām bieži ir iestrādāti arī pretviltošanas elementi – mikrodruka, neredzamās tintes un speciāli perforācijas risinājumi.

Katru gadu Latvijā tiek izdotas vidēji 20 līdz 25 jaunas pastmarkas, un katra no tām kļūst par daļu no Latvijas vizuālās un kultūras vēstures. Tās kolekcionē ne tikai filatēlisti, bet arī mākslas cienītāji, vēstures interesenti un tautieši visā pasaulē. Aiz katras pastmarkas slēpjas rūpīgs darbs, izvērtēšana, mākslinieciska radošuma process un tehniska precizitāte. Un katra no tām, nonākot uz aploksnes, nestāsta tikai par adresātu — tā stāsta arī par Latviju.

Atbildot uz jautājumu – pastmarka nav vienīgā vērtszīme, uz kuras redzams uzraksts "Latvija", taču tā noteikti ir viena no redzamākajām un simboliskākajām vērtszīmēm.

Latvijā ir vēl dažas vērtszīmes, uz kurām tiek norādīta valsts identitāte, tostarp eiro monētas un īpašās kolekciju monētas, valsts vērtspapīri un akcīzes markas tomēr, ja runājam par plaši pieejamu un ikdienā redzamu vērtszīmi, kurā ir uzraksts "Latvija", tad pastmarka tiešām ir unikāla savā nozīmē – tā regulāri nes valsts vārdu gan iekšzemē, gan starptautiski, un to papildina simboliska un mākslinieciska valsts reprezentācija.

Sarunā ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu - par aizvadīto sezonu, kas bijusi notikumiem bagāta, šajā nedēļas nogalē gaidāmajiem koncertiem kopā ar britu džeza dziedātāju Entoniju Strongu, dalību Latvijas Radio 2 30 gadu jubilejas koncertā "Radio cauri laikiem" un iecerēm jaunajai sezonai.

“Entonijs Strongs ar savu perfekti izkopto džeza vokālu, apbrīnojamo klavierspēli un izsmalcinātajiem aranžējumiem ir to tradīciju turpinātājs, ko aizsāka tādi mūziķi kā Frenks Sinatra, Dīns Martins, Semijs Deiviss Juniors un Nats Kings Kouls. Entonijs Strongs ir viens no retajiem šo tradīciju turpinātājiem, kas cenšas atrast jaunas krāsas un oriģinālu pieeju šim tradicionālajam svinga skanējumam un džeza orķestra burvībai,” par Entoniju Strongu stāsta Kārlis Vanags. Kopā gaidāmas trīs uzstāšanās - 5. jūnijā Spīķeru koncertzālē,Radio SWH džeza klubā, 6. jūnijā Šauļu džeza festivālā un 7. jūnijā Rīgas festivāla atklāšanā Dzintaru koncertzālē.

Latvijas Radio 2 jubilejas koncertā 8. jūnijā Dzintaru koncertzālē skanēs melodijas no "Bellacord" laikiem, "Mikrofona aptaujas" zelta fonda un "Muzikālās bankas" hiti, kuriem jaunus aranžējumus bigbenda sastāvam veidojuši Kārlis Vanags un Māris Jēkabsons. Solisti būs Ance Krauze, Aija Andrejeva, Zigfrīds Muktupāvels, Daumants Kalniņš u. c.

No 15. maija līdz 1.jūnijam Leipcigā notika Dmitrija Šostakoviča festivāls, veltīts komponista atceres 50. gadskārtai, dodot iespēju noklausīties visas viņa simfonijas, koncertus, kvartetus, daļu instrumentālās un vokālās mūzikas. Viens no festivāla idejas autoriem ir Leipcigas Gewandhaus intendants Andreass Šulcs, kuru uz sarunu aicināja LR3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode.

Šulca kungs, šodien ne tikai laiks sāk kļūt karsts, bet arī pats festivāls tuvinās vārīšanās temperatūrai, jo tas jau ilgst divas ar pusi nedēļas. Kam pieder ideja rīkot tik plašu un lielu festivālu?

Ideja pieder trim cilvēkiem. Pirmkārt, Andrim Nelsonam, mūsu Gewandhaus kapelmeistaram, tad mūsu koncertu biroja vadītājam Tobiasam Nīderšlāgam, kurš ir atzīts Šostakoviča eksperts, un man. Kad pirms gadiem apmainījāmies ar idejām, kas būs ik pēc diviem gadiem notiekošie lielie festivāli, kurus komponistus, personības mēs vēlētos izcelt, tad, protams, 2021. gadā tas bija Gustava Mālera festivāls, ko mums nācās pārcelt uz 2023. gadu. Un toreiz jau bija skaidrs, ka 2025. gada festivālam noteikti jābūt veltītam Šostakovičam. Toreiz mums pat prātā neienāca, ka tas kļūs tik vērienīgs. Viss attīstījās. Un nākamās idejas, par kurām mēs tagad domājam, ir, protams, 2027. gads, kad uzmanības centrā būs Ludvigs van Bēthovens.

Tas nozīmē, ka sagatavošanās bija diezgan ilga.

Jā, sagatavošanās ilga vairāk nekā trīs gadus, jo mēs ļoti gribējām izmantot 2019. gada pieredzi, kad mūsu Gewandhaus orķestris bija koncerttūrē ASV un tur sniedzām pirmo kopīgo koncertu ar Bostonas simfonisko orķestri. Visu noslēdzām ar īpašu svētku koncertu no Vācijas - Amerikā. Koncertā bija mūsu pašreizējais federālais prezidents Valters Šteinmeiers, kurš teica ļoti skaistu runu. Un vienmēr bija jautājums, kad to varētu atkārtot ar abiem orķestriem šeit, Vācijā. 

Visām šīm idejām par Šostakoviču un abiem orķestriem bija nepieciešams laiks, lai tās varētu īstenot, lai mēs zinātu, vai tas ir iespējams un kā to var izdarīt. Beidzot Bostonas orķestris bija šeit, un mēs kopā pavadījām lielisku laiku.

Mēs zinām, ka šogad aprit 50 gadi kopš Šostakoviča nāves, bet kāpēc, jūsuprāt, tieši tagad ir svarīgi pētīt Šostakoviča mantojumu?

Mums, protams, ir svarīga viņa nāves 50. gadadiena, bet ir vēl daudz citu saistību ar Šostakoviča mūziku. Piemēram, Bruno Valters 1929. gadā Leipcigā pirmoreiz atskaņoja Šostakoviča Pirmo simfoniju. Šostakovics šeit bija 1950. gadā kā J. S. Baha konkursa žūrijas loceklis, tātad šeit viņš daudz nodarbojās ar Johana Sebastiāna Baha mūziku. Cieša draudzība Šostakoviču saistīja ar Kurtu Mazūru, kurš 1976., 1977. un 1978. gadā diriģēja pirmo Šostakoviča ciklu pasaulē. Tomēr viņa mūzika nebija galvenā, tā mijās ar Bēthovena darbiem. Tomēr arī toreiz tika atskaņotas visas 15 simfonijas un koncerti. Šis vēsturiskais aspekts bija vairāk nekā iemesls teikt, ka tagad, 2025. gadā, mēs spēlēsim Šostakoviču.

Mēs ilgi domājām par viņu kā personību, kas nebūt nav vienkārša, jo Šostakovičs rakstīja gan politiski konformistisku mūziku, bet vienlaikus arī distancējās no režīma.

Viņa mūzikā ir neticami daudz atklāsmju par šo sašķelto personību, kas iemieso frustrāciju, bailes, bet bijusi režīmam arī lojāla. Ja mēs rīkotu festivālu, kurā atskaņotau tikai viņa labākās simfonijas, kuras visi zina - Piekto, Septīto un Desmito un tā tālāk, tad mēs nebūtu godīgi pret Šostakoviča personību. Un mēs nolēmām šajās gandrīz trīs nedēļās atskaņot visas simfonijas, lielāko daļu viņa kamermūzikas, kora darbus, dziesmas, tātad ļoti plašu spektru. Ar ievadlekcijām, simpoziju, nakts koncertiem, atpūtas seansiem, kur mākslinieki sarunājas – izdarīt tik, cik vien iespējams, lai katrs viesis, kas ir šeit, bet arī katrs mūziķis, kas ir šeit, varētu patiesi iegremdēties Šostakoviča pasaulē, un varbūt pats izveidot savu priekšstatu. 

Vai nu atrast savu attieksmi pret Šostakoviču, vai patīk viņa mūzika vai nē, vai arī vienkārši klausīties viņa mūziku bez politikas. Viss ir iespējams, bet mēs gribējām veidot pēc iespējas plašāku spektru.

Protams, šajā nestabilajā pasaulē, it īpaši mūsu reģionā, pastāv arvien pieaugošas debates, vai ir jāspēlē Šostakoviča mūzika no padomju laikiem. Dažkārt arī tādi darbi, kā mēs dzirdējām, Otrā vai Trešā simfonija, kas vismaz tekstā slavē šo režīmu?

2014. gadā mēs pirmo reizi piedzīvojām, ka Krievija anektēja Krimu. Kad sākās karš Ukrainā, mēs, protams, gatavojāmies festivālam, bet daudzas lietas tolaik vēl nebija plānotas tā, kā tas ir šodien. Un, protams, mums atkal un atkal jautā, vai šādos laikos vispār ir pareizi spēlēt Šostakoviča darbus? Ja lasa Otrās un Trešās simfonijas tekstus, tad zinot, kas šodien notiek pasaulē, var tikai iekšēji satrūkties. Es uzskatu, ka tas ir labi, jo

mums atkal un atkal rodas debates, vai vizuālā māksla, mūzika, literatūra vispār var dot cilvēkiem orientāciju vai veicināt attieksmi, kas ļauj ignorēt politiku.

Ka mēs varam nodarboties ar šo mūziku, ar mākslu, varbūt tajā atrast atbildes uz jautājumiem, varbūt arī neatrast atbildes uz jautājumiem un vienkārši dzīvot tā, kā ir. Mēs par to ļoti intensīvi diskutējām un teicām - nē, Šostakovics ir un paliek viens no 20. gadsimta lielākajiem simfonistiem, tāpat kā daudzi citi lielie krievu komponisti pirms viņa un pēc viņa. Es uzskatu, ka nespēlēt viņa darbus tikai tāpēc, ka ir karš, nav pareizi.

Domāju, ka mūzika un literatūra, māksla, kas gadsimtiem ilgi ir ietekmējusi cilvēci, vienmēr var būt augstāka par to, kas šodien ir mūsu pasaules politika. Tas varbūt izklausās grūti, bet uzskatu, ka aizliegt visu vai visu interpretēt politiski vai sistēmiski ir grūti. Tas, ko iepriekš riunājām, ka mēs mūsu festivālā būtu izvēlējušies tikai mīļākos darbus vai tos, kurus Šostakovics rakstījis ar zināmu attālumu no režīma, būtu bijis nepareizi. Tāpēc mēs teicām, ka ir skaists, sens vācu vārds, kas nozīmē, ka mēs godīgi parādām visu, kas ir, lai cilvēki varētu iepazīt šo komponistu visā viņa dzīves pretrunā, kurā bija gan lojalitāte pret politiku, gan atturība no tās, un vienpusēji  attēlot tikai vienu pusi būtu bijis nepareizi.

Jo īpaši daudzajos priekšlasījumos, ko mēs piedāvājām mūsu publikai vācu un angļu valodā, mēs atkal ļoti apzināti un ļoti kritiski pievērsāmies Šostakoviča personībai.

Uzskatu, ka tieši tā ir šī festivāla īpatnība. Varam baudīt un klausīties mūziku, bet mēs piedāvājam saviem viesiem ļoti plašu informāciju par to, ka to nevar novietot ne vienā, ne otrā stūrī. Tas nav ne glorificējošs, ne tikai slavinošs, bet mēs piedāvājam plašu priekšstatu par to, kas Šostakoviču veidoja kā mūziķi, bet arī kā cilvēku.   

Šodien, protams, daudz naudas tiek tērēts aizsardzībai un drošībai. Vai tagad pietiek arī kultūrai?

Ne vienmēr. Kultūrai patiesībā vajag arvien vairāk. Jo kultūra šajā nozīmē nav ekonomiski izdevīga. Protams, var izpārdot koncertu un gūt labas ieņēmumus no biļešu pārdošanas.

Esmu ļoti pateicīgs, ka Leipcigas pilsēta tik ļoti atbalsta kultūru, ka mums ir pietiekami daudz naudas, lai papildus vienai parastajai sezonai, kas vēl turpinās, būtu pietiekami daudz naudas festivālam.

To nodrošina arī daudzi sponsori un, protams, ieņēmumi no biļešu pārdošanas, kas padara šādu festivālu vispār iespējamu.

Festivāla pārdošanā bija diezgan liels izaicinājums. Es teikšu nedaudz neformāli, ka Bēthovenu vai Mocartu pārdot ir daudz vieglāk, jo viņu mūzika mums varbūt ir daudz tuvāka un daudz vieglāk saprotama nekā Šostakoviča mūzika. Pāris nedēļas pirms festivāla sākuma jau biju nedaudz satraucies, jo daudzi koncerti bija pārdoti tikai par 60 vai 70 procentiem, tātad vēl bija daudz iespēju. Bet ar festivāla sākumu radās tāds vilnis - festivāla vilnis, kas entuziasmā lika visam pārvērsties,  bija dienas, kad mēs uz koncertiem pārdevām vairāk nekā 800 biļetes.

Ne viss bija izpārdots, bet apmeklētība bija ļoti laba. Cilvēkus, kas bija šeit, Šostakoviča mūzika pilnībā aizrāva, un to varēja manīt.

Jūs jau eminējāt, ka tie nebija tikai koncerti, bet arī dažādi satelītpasākumi.

Prieks , ka mums ir šī bagātīgā programma ar, manuprāt, vairāk nekā 50 pasākumiem. Ne tikai divu dienu simpozijs, ko rīkoja Vācijas Šostakoviča biedrība, bet arī trīs performatīvie vakari ar aktiermākslas elementiem, trīs nakts koncerti. Leo Švarca foajē ir liels gleznojums, kurā attēlotas dažādu mūziķu sejas, un, kad izslēdz gaismu, Šostakovics it kā iznāk no gleznas, ko atveido aktieris, kurš stāsta par viņa dzīvi ļoti, ļoti skaistā iestudējumā. Mums bija arī septiņi, astoņi atpūtas saloni, kuros tika uzaicināti koncertu mākslinieki vai menedžeri, lai runātu par Šostakoviču un šo festivālu. Kā jau teicu, bija daudz ievadlekciju. Vācu ievadlekcijās mums bieži bija 400 līdz 500 viesu, ja ņem vērā, ka zālē ir 1950 vietu, tas ir daudz. Mēs piedāvājām ievadlekcijas arī angļu valodā. Mums izdevās piesaistīt divus profesorus, kuri kopā ar saviem studentiem pētīja Šostakoviča dzīvi. Arī toreiz notika diskusijas, vai to patiesībā var darīt vai ne? Tad tomēr jā, ja to atspoguļo plaši, tad jā. Mums ir astoņi studenti, kuri ar mazākiem gleznojumiem vai mazākām instalācijām savā veidā pievērsās Šostakovičam.

Un tad vēl – Cappuccino! Koncerti, kuros vairāk izgaismojām filmu un izklaides mūziku. Jā, Šostokovičs sarakstījis ļoti daudz filmmūzikas.

Tika rādīta arī dokumentālā  filma.

Mums bija pat trīs filmu vakari. Mēs centāmies, pateicoties Tobiasa Nīderšlāga gudrajai programmas veidošanai, aptvert ļoti daudz aspektu, kas pārsniedz kamermūziku, dziesmu vakarus, kora koncertus.

Vai ar to var piesaistīt arī jaunus, arī gados jaunus  klausītājus?

Mums bija ļoti daudz jaunu klausītāju. Mēs viņus neskaitījām, bet, ja vakarā biji koncertā, to varēja redzēt. Protams, mēs vienmēr esam spējuši iedvesmot jaunākus mūziķus no mūsu festivāla orķestra. Ja viņi nav dalībnieki, vakaros viņi labprāt apmeklē koncertus. Mums ir starptautiski viesi no vairāk nekā 40 valstīm - no Austrālijas, Āzijas, Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas, Kanādas.

Šostakoviča fanu kopiena ir no visas pasaules.

Vakar bija arī liela grupa no Rīgas.

Jā, tieši tā. Tas ir ļoti jauki, ka ir atbraukuši tik daudzi. Un es arī ļoti ticu, ka daudzi, kas varbūt pirmo reizi dzirdēja Šostakviču, ir pilnīgi fascinēti. Domāju, ka ar atsevišķām simfonijām ir grūtāk ieinteresēt,  kā vakar - Otrā, Trešā, arī Pirmā simfonija. Bet pat visu Quator Danel 15 stīgu kvartetu koncertos pamanīju, ka tiem ir izveidojusies tāda kā fanu kopiena. Šis kvartets spēlē tik neticami lieliskus koncertus. Tas patiešām aizrauj cilvēkus un viņus iedvesmo.

Jums ir arī labas attiecības un sadarbība ar Bostonas simfonisko orķestri. Pirms festivāla bostonieši bija Rīgā, kur sniedza divus koncertus. Viņiem pie mums ļoti patika, un es nešaubos, ka arī te Leipcigā.

Jā, šis festivāls nav tikai Šostakoviča festivāls, tas faktiski ir neticams tilts, kas savieno. Tā ir muzikālās ģimenes atkalapvienošanos.

Bostonieši bija koncerttūrē, pirms viņi pie mums ieradās, un tad šeit nospēlēja trīs savus koncertus. Tad puse no Bostonas simfoniskā orķestra un puse no Gewandhaus orķestra veidoja lielu ansambli Septītajā „Ļeņingradas” simfonijā.  Mēs to nospēlējām trīs reizes.

Tas, ko redzējām uz skatuves -  cik vienojoši tas ir, cik draudzīgas ir savstarpējās attiecības, cik saskanīga muzicēšana - it kā jauns orķestris!

Kādu prieku Andris Nelsons izjuta, strādājot ar šo milzīgo orķestri. Tas bija iespaidīgi.

Ne tālab, ka tas vēstī par briesmīgajiem notikumiem Ļeņingradā. To, ka tā bija, var arī novērtēt un redzēt pavisam citādi, savienojošā tilta nozīmē, kaut kas īpašs tur notika.

Trešajā koncertā bija vēl arī festivāla orķestra iesaistīšana. Šeit varam atgriezties nedaudz atpakaļ: kad pirms divarpus gadiem mēs zinājām, ka Bostonas orķestris brauks ciemos un mēs varēsim kopā un arī atsevišķi spēlēt tik daudz simfoniju, mums vēl dažiem darbiem pietrūka atskaņotāju. Toreiz ilgi domājām, kuru citu orķestri varētu uzaicināt, ar kuru arī mums būtu saikne? Šī īpašā saikne, kas ir Bostonas un Gewandhaus orķestrim, ir labi zināma. Un pēc garām, intensīvām diskusijām radās ideja – kāpēc ne akadēmijas orķestri?

Bostonai vasarā ir Tenglvudas festivāls, un Tenglvudas orķestris nekad nav bijis Eiropā, nekad nav bijis turnejā. Tas bija plānots ar Leonardu Bernstainu, bet viņš nomira, un šī koncertturneja tika atcelta. Mēs to tomēr noorganizējām, kas nebija viegli, jo 30 studenti bija no Tenglvudas, un aptuveni 40 no mūsu Leipcigas Mendelszona Akadēmijas. Un šis orķestris ir lieliski saliedējies.

Tagad mums faktiski ir četri orķestri – Bostonas, Gewandhaus, tad abu apvienotais orķestris un Akadēmijas orķestris. Labāks, draudzīgāks rezultāts pat nav iespējams.

Vai jums pašam ir kāds Šostakoviča darbs, kas ir visnozīmīgākais?

Jā, man ir. Esmu atklājis, ka man visvairāk patīk 15 stīgu kvarteti, kas man vienmēr ir šķituši fascinējoši, bet esmu klausījies arī gandrīz visus koncertus. Uzskatu, ka tā ir lieliska mūzika, kas, lai gan sarakstīta tikai četrām balsīm, tomēr vislabākajā veidā apvieno visu Šostakoviča pasauli. Jā, un tad jums vēl jāpiebilst, ka dziesmās es atklāju daudzas lietas, ko līdz šim nezināju. Otro un trešo simfoniju nekad iepriekš nebija dzirdējis dzīvajā izpildījumā, tā bija atklājums.

Dzirdēt „Ļeningradas” simfoniju ar Bostonas orķestri bija atklājums. Bet viss, visi koncerti bija tik lieliski, ka pat nevaru pateikt, kas man patika vislabāk, jo tad man būtu jāmin arī opera „Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Tas bija neticams uzvedums, jo īpaši ar Kristīni Opolais titullomā. Tur bija tik daudz mākslinieciski augsta līmeņa darbu, ka

kā intendants patiesībā nevaru teikt, kas man patika visvairāk. Bet stīgu kvarteta skanējums patiešām ir īsts dārgums.

Un starp citu ir vēl viens jauns projekts – Gewandhaus Radio. Kas tas ir? Un ko par to saka MDR? Tam patiešām ir sena vēsture, un, protams, mēs meklējam veidus, kā paplašināt savu koncertzāli, es teiktu, digitālajā telpā. "Berlīnes filharmoniķi" to ir lieliski izdarījuši ar saviem koncertiem. Tas patiešām ir unikāls visā pasaulē. Daudzi orķestri ir mēģinājuši izveidot audio platformas vai video platformas, vai savus leiblus. Ir daudz ideju, ko var darīt. Arī mēs gadiem ilgi esam domājuši, ko darīt? Vai mēs atdarinām to, kas citiem jau ir, vai varam radīt kaut ko savu?

Koronavīrusa laikā un arī pēc tā notika mūsu Mālera festivāls, 2023. gadā. Toreiz visi koncerti tika translēti tiešraidē mūsu tīmekļa vietnē, un mums bija vairāk nekā 40 000 klausītāju visā pasaulē, tieši pateicoties gudrajām idejām un gudrajai sadarbībai starp mūsu preses sekretāru Dirku Šteineru un viņa kolēģi Stīvu Vakerhāgenu. Es toreiz teicu: apkopojiet visas idejas no jauna, kādas ir iespējas?

Tad abi nāca klajā ar ideju: vai nevajadzētu padomāt par Gewandhaus Radio?

Sākumā es pasmējos un teicu, ka to vajadzētu aizmirst, mēs to nedrīkstam darīt, jo esam valsts uzņēmums, kas darbojas kā neatkarīga iestāde, un Vācijas federālais mediju likums to skaidri regulē.

Taču mēs neatteicāmies no šīs idejas, daudzus gadus gatavoju fonda izveidi, kas 2023. gadā tika dibināts ar sešu personu atbalstu. Šis fonds, kā operatīva ātrgaitas laiva, ir Gewandhaus Radio rīkotājs. Mums ir līgumi ar fondu un SIA, kas to visu licencē. Un patiesībā Gewandhaus Radio ir tīmekļa radio. Tādējādi to var klausīties visā pasaulē bez ģeobloķēšanas.

Un Leipcigā ir pievienojies vēl viens skaists bonuss – mēs varējām piedalīties vienā konkursā un ieguvām vēl vienu DAB plus frekvenci. Tas nozīmē, ka Leipcigā to var klausīties mājās vai automašīnā aptuveni 60–80 kilometru rādiusā no Leipcigas, kā arī visā pasaulē internetā.

Un tas turpināsies arī pēc festivāla?

Tas turpināsies, tas ir 24/7 piedāvājums.

Gewandhaus Radio nav, teiksim, sociāli politisku ziņu, mums tas nav atļauts, bet tas ir, kā to sauc licencēšanas valodā, pašreklāmas kanāls.

Protams, mēs atskaņojam daudz mūzikas, ne tikai savu, bet arī citu ansambļu. Mums ir sadarbība ar Naxos Music Library, bet mums ir daudz satura par Gewandhaus -  ziņojumi par koncertiem, projektiem, ko mēs veicam. Tātad mēs to izmantojam kā papildu komunikācijas kanālu, lai reklamētu vai norādītu uz mūsu projektiem. Un manuprāt, tas nekādā ziņā nerada konkurenci lielajiem, piemēram, MDR, Bayerischer Rundfunk, WDR vai NDR. Mums nav nedz tik daudz redaktoru, nedz tik daudz naudas. Tas ir mazs, bet ļoti labi izveidots radio, taču mūsu mērķis nekad nav bijis kļūt par konkurentu publiskajām raidorganizācijām, bet gan paplašināt mūsu koncertzāli digitālajā telpā, pievēršoties Gewandhaus tēmām, mūsu koncertiem, koncerttūrēm – vienalga, vai spēlējam operā vai Tomasa baznīcā, un šeit vēl ir liels izaugsmes potenciāls. To mūsu vietā dara fonds, un tas ir lieliski, un mēs saņemam ļoti daudz pozitīvu atsauksmju par Gewandhaus Radio.

Ar Andri jūs joprojām esat apmierināts?

Ļoti. Tas, ko viņš šobrīd dara un sasniedz tieši festivālā… Varu godīgi teikt, ka, tad, kad to plānojām, es domāju: “Oho, kā diriģents to var izdarīt? Visas simfonijas un vēl koncerti.” Biju nedaudz skeptisks, jāatzīst godīgi, jo tas ir tik neparasts sasniegums.

Katru vakaru, kad pēc koncerta skatos Andra acīs, redzu, kā tās staro un mirdz, ka atkal ir bijis tik kvalitatīvs koncerts! Esmu dziļi iespaidots un izjūtu neiedomājamu cieņu pret šo sasniegumu.

Domāju, ka arī citi redz, ka tas ir kaut kas ļoti īpašs viņam. Es nedomāju, ka ir bijis kāds diriģents, kurš savā diriģenta karjerā ir varējis piedzīvot kaut ko tādu, organizēt šādu festivālu, neskatoties uz to, cik daudz pūļu tas prasa. Tas ir kaut kas īpašs, un es domāju, ka arī Andris to tā uztver. Es ļoti cienu to, kā viņš to dara, tas ir lieliski.

Tagad Šostakovics, kurš būs nākamais?

2027. gadā plānojam Bēthovena festivālu. Par to jau notiek daudzas sarunas. Ir vēl daži finansiāli nosacījumi, kuri mums iepriekš jānoskaidro. Bet, protams, ne tikai Bēthovena jubilejas gads, arī mūsu orķestris 1825. gadā pirmo reizi pasaulē atskaņoja visas Bēthovena simfonijas, vēl viņa dzīves laikā. Tas ir pietiekams sākumpunkts, papildus Trīskāršā koncerta atskaņošanai, kas mums šeit bija, un Piektajam klavierkoncertam. Ir jau daudz skaistu ideju. Tās visas ir galvā un uz papīra, un tiklīdz Šostakovics būs beidzies, mums intensīvi jāpievēršas nākamajam festivālam. Lieliski.

Daudz veiksmes festivāla noslēgumā un paldies, Šulca kungs, par minūtēm, ko atvēlējāt Radio "Klasika".

Ar lielāko prieku! Prieks, ka esat šeit, un paldies par interviju!

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde

Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu krājums ļauj izsekot papīra mūžam astoņu gadsimtu garumā – gandrīz no tā pirmsākumiem Eiropā līdz mūsdienām, kad to nomaina elektroniskie dokumenti.

Pirmo papīru izgatavoja Ķīnā jau mūsu ēras 105. gadā. Piecus gadu simtus vēlāk recepte ar mūku starpniecību aizceļoja uz Koreju un Japānu, bet 8. gadsimtā izgatavošanas mākslu iekaroja arābi, uzvarot kaujā un sagūstot ķīniešu amatniekus. Papīra izgatavošanas pirmsākumi Eiropā saistāmi ar arābu iekarotajām teritorijām Itālijā un Spānijā ap 12.–13. gadsimtu. Itāļu Fabriano un spāņu Ksativas pilsētu ļaudis joprojām sacenšas par pirmo papīrdzirnavu īpašnieku statusu Eiropā.

Sākotnēji papīra ieviešana Rietumu zemēs, nomainot pergamentu, bija lēna. Kristīgā baznīca norādīja, ka tā izgatavošanas māksla aizgūta no musulmaņu zemēm – svešas reliģijas, un sauca to par "sātanu materiālu".

Tikai pēc 15. gadsimtā atklātās grāmatu drukāšanas tehnikas izplatības papīrs pēkšņi piedzīvoja savu uzvaras gājienu Eiropā un tā ražošana strauji izplatījās līdz pat ziemeļiem Skandināvijā un aiz okeāna Amerikā. Svētos rakstus šādi varēja pavairot un, lētāk nekā no ādas izgatavotā pergamenta iesējuma veidā, izplatīt sabiedrībā. Vienlaicīgi ar kristīgo literatūru papīru sāka izmantot gan rakstvedībā, gan filozofiskās un zinātnes literatūras radīšanā.

Visstraujāk  papīrdzirnavu attīstība notika Holandē, tās meistari ražoja dažādus papīra veidus un eksportēja tos pa jūras un sauszemes ceļiem uz daudzām Eiropas valstīm.

Papīru izgatavoja no balinātām un samaltām linu vai kaņepju lupatu šķiedrām, smeļot tās ar metāla stiepļu sietiem koka rāmī, un stiprībai un tintes raksta noturībai iemērcot dzīvnieku līmes šķīdumā. Tāpēc radies termins "roksmēluma" papīrs.

Kā meistara vai īpašnieka piederības zīmi sietā iepina smalku stiepļu zīmējumu – ūdenszīmi – iniciāļus, simbolus vai ģerboņus, tā ļaujot noteikt papīra izcelsmi.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā pirmie papīra dokumenti datēti ar 14. gadsimtu, piemēram, Tērbatas rātes raksti Rīgas rātei (attēlā) vai Rīgas rātes raksts Lībekas rātei par tirdzniecības ar Krievzemi aizliegumu.

Līdz pat 19. gadsimta sākumam papīru ražoja papīrdzirnavās no lupatām – drēbēm, zvejas tīkliem, virvēm, maisiem, kuras savāca no iedzīvotājiem.

Lielu daļu Vēstures arhīva fondu veido tieši šādi papīra dokumenti. Pazīstamākie no tiem ir Rīgas rātes, Kurzemes hercogu, Kurzemes bruņniecības, muižnieku dzimtu rokraksti – protokoli, vēstules, ceļojumu apraksti, līgumi, reģistri, kartes.

Lai iegūtu biezāku papīru vai kartonu iesējumu vākiem, roksmēluma papīru līmēja vairākās kārtās. Piemērs tam ir divās kārtās salīmētā droši datētā Tobāgo karte, kuru zīmēja kāds no Kurzemes hercoga Jēkaba sūtītajiem pirmajiem kolonistiem, kas Tobāgo ieradās 1654. gada maijā. Atbraucēji salu nosauca par Jauno Kurzemi (Neew Coerlande).

Rīgas rātes dokumenti no tās pirmsākumiem līdz 19. gadsimta sākumam rakstīti uz iepirkta papīra, visbiežāk Holandes meistaru radīta, ko varam noteikt pēc ūdenszīmju  kataloga datiem.

Latvijas teritorijā pirmās papīrdzirnavas uzceltas tieši Kurzemes hercogistes laikā Tomē 17. gs otrajā pusē. Ūdens darbināja dzirnavu ratu, kas, savukārt, nodrošināja stampu darbību lupatu mīcīšanai.

Kopumā Latvijas teritorijā līdz 19.gadsimta beigām darbojās ap 20 šādu ražotņu, celtas pie Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas pieteku krastiem – Popē, Vilcē, Rendā, Carnikavā, Iecavā, Zasulaukā un vislielākās – Līgatnē.

Šajās dzirnavās papīra smelšanai lietoja gan iepirktus sietus ar Holandes meistaru ūdenszīmēm, gan uz vietas darinātus, kurus iespējams identificēt pēc zīmējumiem – ģerboņiem, iniciāļiem, uzrakstiem. Tā, piemēram, Zasulauka paīrdzirnavās ūdenszīmē attēlots Rīgas ģerbonis, bet Vilcē – ģerbonis un uzraksts "Wiltzen".

Viduslaiku roksmēluma papīru ir viegli atpazīt pēc sieta nospieduma līnijām, bieži nevienmērīga blīvuma lējuma un ūdenszīmes, ko labi saredzam aplūkojot pret gaismu.

Ūdenszīmju noteikšanai interneta pārlūkā atrodamas vairākas datubāzes, bet Latvijas teritorijas papīrdzirnavu ūdenszīmes apkopojis un manuskriptā aprakstījis ilggadējais arhīva darbinieks un pētnieks Georgs Jenšs (1900–1990).

Viduslaikos gatavotais roksmēluma papīrs ir ilgmūžīgs materiāls, jo izgatavots no dabīgām sastāvdaļām – augu šķiedrām un dzīvnieku līmes. Gadsimtu gaitā tas izturējis gan viduslaiku aukstās ziemas, gan kara laikus.

Tā saglabāšana un restaurācija, salīdzinot ar mūsdienu rūpniecisko papīru, ir krietni patīkamāka.

30. maija vakarā Zviedrijas karaliskajā Mūzikas Koledžā norisinājās Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens. Vienlaikus Jānis piedāvāja iepazīties ar jaunām radošām idejām un sadarbībām. Uz skatuves šajā vakarā muzicēja arfiste un džeza dziedātāja Anna Jelkius, Kristīne Botros ar elektroniku un balsi, basists Joels Henrisons un bundzinieks Jēkabs Rēders.

Jēkabs Rēders jau jūnijā vidū Kopenhāgenā, Dānijas Ritmiskās Mūzikas konservatorija sniegs savu eksāmenkoncertu ar savu solo projektu. Taču par to, kāds ir Jēkaba muzikālais ceļš, kā viņš nonāca Dānijā, kādiem šķēršļiem gājis cauri un kādas muzikālās ieceres plāno turpmāk, uzzinām sarunā ar Jēkabu Rēderu.

Stāsta pianists Ventis Zilberts

Vai zini, ka daudzu izcilu komponistu opusi dažkārt pie klausītājiem nonāk simtiem gadu pēc viņu nāves? Viens no autoriem, kura skaņdarbs tikai pēc apmēram 150 gadiem "ieraudzīja dienas gaismu", bija austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts.

Runa ir par viņa Rondo klavierēm un orķestrim La mažorā ar Keheļa kataloga numuru 386. Pēc autoritatīva amerikāņu muzikologa-pētnieka Alfrēda Einšteina (nesajaukt ar fiziķi Albertu Einšteinu!) domām tas komponēts 1782. gada beigās.

Lūk, īsa šīs partitūras likteņa biogrāfija. Šī Koncertrondo manuskriptu savulaik Mocarta atraitne pārdeva izdevējam Johanam Antonam Andrē, kurš to netika publicējis, jo trūka manuskripta pēdējo lappušu. Tāpēc viņš to pārdeva tālāk, un notis galu galā nonāca Anglijā kāda Sterndeila Beneta īpašumā. 1838. gadā cits anglis – komponists Cipriani Poters – izveidoja visa darba aranžējumu klavierēm solo, kurā pazudušo lappušu vietā bija iekļauts viņa paša radīts noslēgums. Pēc simt gadiem jau pieminētais Alfrēds Einšteins publicēja Rondo partitūras rekonstrukciju, izmantojot šo aranžējumu klavierēm solo. Tas bija 1936. gadā. Tad vēl dažu nozaudēto oriģinālo lapaspušu atradumi laiku pa laikam, un

visbeidzot, 1980. gadā, gandrīz 200 gadus pēc skaņdarba radīšanas, Britu bibliotēkā tika atrastas četras no septiņām pēdējām partitūras lapām! Partitūras ērkšķainais ceļš, lai to pilnvērtīgi atskaņotu koncertzālēs vai veidotu ierakstus, bija noslēdzies!

Bet kā pie mums, Latvijā? Mūzikas vēsture nesniedzas gadsimtu garumā, tomēr arī XX gadsimts devis vienu otru pārsteigumu klausītājiem, – gandrīz līdzīgi kā mazajā vēstījumā par Mocarta Rondo likteņgaitām.

Stāsts ir par diriģentu un komponistu Leonīdu Vīgneru un viņa sacerēto Klaviersonāti. Tālajā 1928. gadā, divus gadus pirms Jāzepa Vītola kompozīcijas klases absolvēšanas Latvijas konservatorijā, Leonīds Vīgners sava kompozīcijas skolotāja vadībā sacerēja Sonāti klavierēm, ļoti apjomīgu darbu četrās daļās. Domājams, ka sonātes žanrā rakstīts darbs bija obligāta prasība visiem tā laika kompozīcijas klases studentiem, jo līdzīga veida opusi atrodami arī citu tā laika konservatorijas studentu skaņdarbu sarakstos  – te var minēt gan Haraldu Berino, gan Jāni Ivanovu, gan Ādolfu Skulti. 

Pēc Sonātes nospēlēšanas eksāmenā, ko īsti nevar skaitīt par publisku atskaņojumu, Leonīda Vīgnera darbs pie klausītājiem nonāca tikai 60 gadus pēc uzrakstīšanas – 1988. gadā. Jutos ļoti pagodināts, kad Meistars man uzticēja pirmatskaņot to koncertā mūsu mūzikas augstskolas Lielajā zālē. Vēlāk mēģināju izzināt, kāds ir bijis pirmais publiskais skaņdarba eksponējums un kāpēc nošu materiāls tik ilgus gadus gulējis plauktā. Lūk, daži momenti no Leonīda Vīgnera paskopi stāstītā: vispirms par šo izvērstā opusa atskaņojumu viņa kompozīcijas eksāmenā.

Kā jau tas studentiem visos laikos raksturīgi, sonātes pēdējās lappuses tapušas burtiski dažas stundas pirms priekšā spēlēšanas Jāzepam Vītolam.

To atskaņojusi topošā diriģenta studiju biedrene Tatjana Babina – pēc Leonīda Vīgnera paustā – izcili talantīga pianiste. Saprotams, pēdējā brīdī rakstītais Sonātes noslēguma posms bijis jālasa no lapas. Vīgners pats atskaņojis skaņdarba lēno daļu. Viss izdevies lieliski, darbs novērtēts ar augstāko atzīmi. Vēlākajos gados autors, būdams aizņemts ar darbošanos diriģēšanas jomā, esot gluži vienkārši piemirsis par savu opusu. Piemirsis vairāk nekā pusgadsimtu!

Skaņdarba atdzimšanas sākuma  impulss bija tik pat īss, cik maestro sacītais: "Es, krāmējoties pa šūflādi, atradu notis, – varbūt ņemsi nospēlēt!"

Pēc pirmatskaņojuma tapa radio ieraksts, vēlāk Sonāti atskaņoja arī pianiste Jautrīte Putniņa, viņa par tās materiālu izsacījās visai jūsmīgi, kas nebūt nebija viņai raksturīgi. Sonāti iepazinis arī viens otrs students, atskaņojot atsevišķas daļas.

Un, visbeidzot, vēl viens pārsteigums, atkal ar skatu uz plašo pasauli.  Pagājušā gada oktobrī masu medijos parādījās lakoniska ziņa: "Ņujorkas Morgana bibliotēkā atrasts manuskripts ar partitūru, kuru, domājams, 19. gadsimta 30. gados sarakstījis Šopēns." Tikai 24 taktis! Eksperti spriež, ka var dot 98% garantijas, ka šo miniatūru – Valsi – pirms gandrīz 200 gadiem rakstījusi slavenā poļa roka. Tikai trīs, manuprāt, saviļņojoši  gadījumi, bet līdzīgu mūzikas vēsturē ir gana daudz, bet par tiem – kādu citu reizi.

Skaisto un daudzsološo vasaru uzsākot, pašā ziedu laikā ir uzplaucis kāds jauns un īpašs mūzikas albums Asnatei Rancānei un Staņislavam Judinam. Tas ir minialbums jeb mazalbums "Rotā". Tas ir turpinājums jau rudenī izdotajam minialbumam «Kur zeme», kas, savukārt, šī gada rudenī taps pilnmetrāžas albumā.

Par jaunā albuma dziesmām, ko sniedz muzicēšana šajā sastāvā, par iedvesmas avotiem – sarunājāmies ar mūziķi Asnati Rancāni.

Minialbumā "Rotā" – trīs dziesmas. Latviski, latgaliski un bulgāru valodā. Par to, kāpēc bulgāru un kādas vēl iedvesmas un intereses ir mūziķiem, klausieties sarunā.

Dažādu tautu tautasdziesmas apvienojumā ar folkmūziku un brīvo kontrabasa improvizāciju, – otrais albums top līdzīgā stilistikā, un vēl papildus šajā ierakstā piedalījušies arī mūziķu domubiedri – vijolnieks Aleksejs Bahirs, sitaminstrumentālists Artis Orubs un pianists Edgars Cīrulis — katrs ar savu balsi un krāsu bagātinot mūziku, kas klausāma "Rotā".