Akustiskajā koncertzālē ĪLE vasaras koncertu sērija sāksies sestdien, 28. jūnijā, ar kora "Balsis" un Royal Holloway Founder`s Choir koncertu, kā arī koncertprogrammu "Tango. Agentīnietis Īlē". Uz šiem notikumiem, kā arī turpmāk ieplānotajiem pasākumiem no notikumu vietas Īles aicina diriģents Ints Teterovskis.

Karaliskā Holoveja dibinātāju korī ir trīs desmiti dziedātāju no Londonas Universitātes Royal Holloway koledžas un to diriģē kāds pēdējā kursa vai maģistrantūras students, šogad - Lūks Čerijs (Luke Cherry), Royal Holloway ērģelnieks-stipendiāts. 

Programma "Tango. Agentīnietis Īlē" balstīta tango ģēnija Astora Pjacollas mūzikā, kuru papildina arī Rišāra Galjano, Sabīnes Ķezberes un Marselo Nisinmana darbi. Piedalās Raimonds Melderis (vijole), Artūrs Noviks (akordeons, akordīne, bandoenons), Raivo Ozols (kontrabass), Ainārs Paukšēns (čells), Sandis Šteinbergs (vijole) un Arigo Štrāls (alts).

Ints Teterovskis: Akustiskā koncertzāle "Īle" un Īles luterāņu baznīca ir viena un tā pati vieta, jo šeit atjaunota draudzes darbība un regulāri reizi mēnesī notiek dievkalpojumi, kā arī ir ļoti aktīva koncertdzīve un daudz kas paredzēts šajā vasaras sezonā. (..)

Pagaidām šī koncertzāle nav visu Latvijas mūziķu redzeslokā, bet lēnām tas notiek.

Uzrunāju Raimondu Melderi, un mēs sapratām, ka šī būtu tāda atbilstoša programma, jo arī es vēlējos koncertzālē izmēģināt dažādus instrumentus. Akordeona skaņa vēl tur nav bijusi. Ļoti svarīgs ir mūziķu sajūtu stāstījums, lai saprastu, ko vēl akustiski var uzlabot šajā koncertzālē, jo ir iespējams izmantot arī akustiskos vairogs. Līdz šim šeit skanējusi gan solo vijole, ērģeles un solo balsis. Pagaidām visi saka, ka akustiska ir lieliska, var izbaudīt dažādus tempus un dinamiku. Pat visklusākā izvēlētā dinamika šajā zālē skan lieliski un skaņas nesaplūst. (..)

Mūziķiem parasti vaicāju, kādu temperatūru viņi vēlas, un tieši tādu mēs arī varam nodrošināt.

Ja mūziķis labi jūtas koncertvietā pirms koncerta, tad ir skaidrs, ka būs lielisks koncerts un arī skatītājs vienmēr gūs vislielāko baudījumu.

Par deju svētku pirmsākumiem Latvijā stāsta ilggadējā Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte.

Uzzinām, ka par deju svētku aizsākumu būtu uzskatāmi 1930. gadā aizsargu un mazpulku organizāciju rīkotie sporta un latviešu deju svētki. Šajā laikā arī sāka vākt latviešu tautas deju aprakstus un izdot metodiku, tamdēļ arī Pirmo deju svētku rīkotājiem 1960. gadā bija zināma šī pieredze. Kā tika vērtētas dejotāju skates un kamdēļ atteicās no iesaistītajiem vingrotājiem, kādēļ deju svētkos piedalījās sarīkojumu deju dejotāji un kāda vieta koncertos atvēlēta viņiem, kāda bija lietuviešu un igauņu pieredze deju svētku rīkošanā un kuras personības bija vadošās deju jomā Latvijā. Ingrīda Edīte Saulīte atklāj, ko svētkos darīja bērnudāznieki un kad tika ieviesta stadionu marķēšana, bet noteicošais visos laikos - augsts mākslinieciskais līmenis.

Klajā nācis žurnāla «Teātra Vēstnesis» vasaras numurs, par kura saturu stāsta teātra zinātniece, «Teātra Vēstneša» redaktore Edīte Tišheizere.

Uz žurnāla vāka - Mārtiņš Kalita, kurš atveido Mārtiņu Elmāra Seņkova iestudējumā «Baltijas teļš». Šī Liepājas teātra izrāde ir viens no iestudējumiem par padomju laiku, ko rubrikā «Process» vērtē Valda Čakare. Numura tēma «Starp mazo un lielo zāli» pēta telpas mēroga nozīmi teātra mākslinieku darbā. Jaunajā žurnāla numurā portretēts režisors Mārtiņš Eihe, publicētas intervijas ar Jāni Kroni un Māru Ķimeli, kā arī Ingas Siliņas saruna ar Kristīni Krūzi. Rubrikā «Jaunie teātrī» Edīte Tišheizere publisko savas piezīmes uz programmiņu un citu lapiņu malām, reflektējot par Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomandu pirmajiem soļiem uz skatuves.

Atsaucoties uz ziņu, ka šobrīd Dailes teātris atrodas viesizrādēs Holandē, Inta Pīrāga vaicā arī par teātra kritiķu kultūrceļojumiem pasaulē. Runāts tiek par Latvijas brīvdabas izrādēm un publiku. Uzzinām, no kā atkarīgs žurnāla tēmu loks, interviju un portretu klāsts, kāda ir ārzemju teātra kritiķu un mūsu studentu iesaiste rakstu veidošanā.

Edīte Tišheizere: Ja žurnāls iznāk četras reizes gadā, mums ir tiešām liels darbs periods, tāpēc cenšamies rakstīt nevis recenziju kā recenziju - tās jau ir bijušas “Kultūras Dienā” un “Latvijas Avīzē”, bet tēmu skatīt kompleksi kompleksi vai rakstīt par problēmām, jo

dienas prese nekad nerakstīs par teātri kā par problēmu. Mēs vai “Kroders”, kas kaut kādā ziņā ir mūsu brālis, varam rakstīt par problēmām, un tas, domāju, ir mūsu spēks un mūsu uzdevums.

Inta Pīrāga: Studenti ir kaut kā jāiesilda teātra pasaulē? Vai jāgādā, lai rakstošajiem žurnālistiem būtu pēctecība?

Signija Joce jau krietnu laiku raksta, un raksta labi “Kroderā”. Mēs viņu zināmā mērā pārvilinājām. Ar citiem jaunajiem mēs vienkārši strādājam, sēžam blakus un ķidājam teikumu pēc teikuma.

Es ļoti vēlētos, lai jaunie vairāk uzturētos tieši teātrī, otrā pusē. Viena lieta ir skatīties kā skatītājam, bet otra lieta ir jebkādā veidā iesaistīties teātra darbībā un redzēt, kā tas top.

Un varbūt mazināt zināmu viszinību un kategorismu.

Kas teātra kritiķim ir laba vasara un kāda ir labākā atpūta, kā uzkrāt spēkus nākamajai sezonai?

Labākā atpūta ir dzīvot bez teātra kādu brīdi (smejas).

Par Ausekļa dzejoļa „Uz skolu” muzikālajām versijām stāsta IV – X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs, XI un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents Jānis Erenštreits.

No 30. maija līdz 7. jūnijam Portugālē (Porto un Lisabonā) notika festivāls “Pasaules jaunās mūzikas dienas” (World New Music Days), kuras rīko Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība ISCM jeb International Society of Contemporary Music. Tā ir senākā (dibināta 1922. gadā) organizācija, kas rūpējas par jaunas mūzikas tapšanu un popularizēšanu visā pasaulē. Latvija ISCM sastāvā ir darbojusies 1930.–1940. gadā un kopš 2004. gada, kad organizācijā iesaistījās Latvijas Komponistu savienība ar tālaika valdes priekšsēdētāju Uģi Prauliņu priekšgalā. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā mūsu ISCM nodaļas vadītāji ir bijuši gan pats Uģis Prauliņš, gan arī komponistes Indra Riše, Santa Bušs un Anna Veismane, aktīvi darbojoties šajā organizācijā, nodrošinot informācijas apmaiņu un radot iespējas latviešu mūzikai tikt atskaņotai ikgadējā ISCM organizētajā festivālā “Pasaules jaunās mūzikas dienas”. Pašlaik nodaļas vadītājs ir komponists Rolands Kronlaks.

Šogad festivāla tēma bija “Slāpes pēc pārmaiņām”, aicinot māksliniekus un publiku uz pārdomām par jaunrades lomu mainīgajā pasaulē, uz pārmaiņām, kurās mūzika rada jaunas perspektīvas izaicinājumiem, ar kuriem mūsu planētai jāsaskaras.

Uz šo pārmaiņu tēmu tādā vai citādā veidā atsaucās daudzi festivāla programmās iekļautie darbi. Kopumā festivāla ietvaros izskanēja 27 koncerti visdažādākajos žanros, sākot ar vairākiem solokoncertiem un mazajiem ansambļiem līdz pat trim simfoniskā orķestra koncertiem, tāds bija gan Porto, kurā muzicēja Porto simfoniskais orķestris, gan Lisabonā — Gulbenkjana orķestra un Lisabonas Metropoles orķestra sniegumā.

Latviju festivālā pārstāvēja Krista Auznieka skaņdarbs septiņiem instrumentiem Turning The Wheel. Komponistam pašam klātesot Porto arhitektoniski un akustiski izcilajā koncertzālē Casa da Música, tas izskanēja portugāļu ansambļa Sond’Ar-te Electric izpildījumā.

Ieva Zeidmane: “Pasaules jaunās mūzikas dienas” ir maratons, kas ļauj izdarīt secinājumus un gūt pārskatu par to, kas šobrīd notiek mūzikas ainā?

Rolands Kronlaks: Šajā ziņā jāsaka, ka neko ļoti pārsteidzošu vai tādu, kas līdz pamatiem satricinātu manu uztveri par to, kas notiek pasaules mūzikā, jaunajā mūzikā - tāds šis piedzīvojums noteikti nebija. Vairāk dzirdēju kaut ko, kas ir ļoti kvalitatīvi izdarīts. Dzirdēju arī kaut kādas lietas, kas man likās ne tik interesantas, un varbūt pabrīnījos, kā tās festivālā nokļuvušas.

Lai gan tas nav konkurss, bet festivāls, par to, kā šie skaņdarbi tur ir nokļuvuši, tomēr rūpējas žūrija, kuras atlasi visi atskaņotie skaņdarbi ir izgājuši.

Patiesībā ir pat divas žūrijas. Ir dalīborganizāciju žūrija, un ISCM biedri var būt arī vairāki no vienas valsts. No Ķīnas ir divi, kopā ar Taivānu un Honkongu no šī reģiona ir veseli četri.

Bet, ja mēs skatāmies uz Latvijas situāciju, kāda tā ir lielākajā daļā valstu, tad ir nacionālā atlase, kur izvēlas sešus skaņdarbus, un pēc tam starptautiskajā  - vienu vai divus. Bija valstis, kas bija pārstāvētas vairāk, daļēji arī tāpēc, ka var pieteikties arī individuāli, nevis caur dalīborganizāciju. No Latvijas vēsturiski vienmēr ir paņemts viens darbs, un šoreiz tas bija Krista Auznieka “Turning the Wheel” lielam ansamblim - sešiem instrumentiem. Tas izskanēja Porto. Es diemžēl to nedzirdēju, bet no paša Krista dzirdēju ļoti jūsmīgas atsauksmes. Viņš bija ļoti apmierināts gan ar sadarbību ar mūziķiem, gan šo notikumu kā tādu.

Atgriežoties no šāda festivāla, kādi ir secinājumi? Vai ir ieguvumi vai pieredze, ko varam pārnest uz Latvijas situāciju?

Kā pieredzējušam festivālu organizatoram man bija ļoti interesanti redzēt, kā festivāls ir organizēts. Savā ziņā tas bija organizēts līdzīgi kā mēs organizējam “[Latvijas Jaunās] mūzikas dienas” - sākumā notiek sarunas ar kolektīviem, kas varētu spēlēt šajā festivālā, sarunas ar koncertzālēm, un tad jau lielu daļu no šī sloga paņem sadarbības partneri.

Es apbrīnoju, ar cik mazu komandu šis festivāls tiek veidots, jo pamatkomandā bija četri cilvēki. Tas nozīmē, ka viņiem pretī ir koncertzāles un mūziķu kolektīvi, kas uzņemas lielu atbildību šos koncertus sarīkot.

Protams, ka nevaram salīdzināt, kas ir “Mūzikas dienas” un ko nozīmē noorganizēt šādu festivālu. Interesanti arī, ka lietuvieši un igauņi to jau ir paveikuši - 2008. gadā bija festivāls Viļņā un 2019. gadā - Tallinā. Kā mēs pārrunājām ar kolēģiem, ar ļoti, ļoti lieliem budžetiem.

Ja runājam par apmeklētību, man pārsteigums bija, ka šajā ziņā bija “no-līdz” - no nelielas apmeklētības līdz ļoti lielai. Piemēram, “Gulbenkian Orchestra” koncerts, kurš gan bija bezmaksas - zāle bija piepildīta, un tie bija, es teiktu, 1000 vai mazliet vairāk cilvēki. Un programma bija tikai ar laikmetīgo mūziku, tā kā tas bija tiešām pārsteidzoši. Bet, protams, bija arī koncerti, kur delegāti bija apmēram puse no publikas - kopā 100 cilvēki zālē, no kuriem 50 ir kaut kādā veidā saistīti. Tā būtu tā ierastākā situācija, kāda vispār ir ar laikmetīgo mūziku.

Plašāk - audioierakstā.

Vilis Kasims ir latviešu rakstnieks, tulkotājs, redaktors un literārais aģents. Publicējas no 2006. gada. Viņa pirmais iespiestais darbs ir satīrisks un tā nosaukums "Lielā pasaule". Nesen kopā ar rakstnieci Daci Vīganti viesojās pie Vācijas lasītājiem.  Liega Piešiņa viņu uzaicināja uz sarunu par jaunāko darbu, romānu esejās "Svešuma grāmata", kas iznākusi izdevniecībā "Latvijas

Vilis Kasims: “Svešuma grāmatu” nosaucām par romānu esejās, jo tās ir it kā atsevišķas esejas, kas savstarpēji saistītas ar vienojošo pavedienu - tēva lomu, gan man pašam zaudējot tēvu pirms dažiem gadiem, gan pāris gadus pēc tam, kad piedzima mana pirmā meita un vajadzēja savā ziņā pārorientēt sevi un mēģināt saprast, kas es tagad esmu. Es joprojām, protams, esmu dēls savai mammai un arī savam tēvam, pat, ja viņš ir aizgājis, bet vienlaikus tagad man jāuzņemas cita loma.

Atgriežoties atmiņās par šiem laikiem, kad pats augu, kādas bija manas attiecības ar tēvu, es sapratu, ka man ar tēvu ir kopīga iekšējā svešuma sajūta, kas vienlaikus pastāvīgi pavada un no kuras it kā gribas atbrīvoties, bet tajā pašā laikā tas ir tas, kas sniedz iedvesmu, kur var iegūt ļoti daudz ko.

Šajās esejās vēlējos koncentrēties uz to labo, ko var iegūt no šīs svešuma sajūtas, vienlaikus meklējot tai saknes, bet tad arī mēģinot izvērtēt un saprast, ko es daru ar šo svešumu sajūtu un kāpēc man negribas to zaudēt.

Nils Sakss, arī pretrunīgi, runā par pieaugšanu. Man šķiet, ka tas, ko Jūs darāt - tā arī ir pieaugšana, vienkārši to esat nosaucis citā vārdā.

Jā, domāju, ka pieaugšana ir nebeidzams process. Gribētu cerēt, ka gan es, gan Jūs, gan visi klausītāji turpina pieaugt. Varbūt pēc pieciem gadiem, kad atkal rakstīšu par pieaugšanu, tas jau būs pavisam citādi un tur būs cits rakurss.

It viss mūsu dzīvē, man šķiet, ir pastāvīga sevis pārradīšana, pastāvīgi sevis meklējumi un atrašana, atkal pazaudēšana.

Pieaugšanai kā tādai ir iespējami ļoti daudz dažādi skatījumi. Man liekas, ir ļoti labi, ka ir gan Nila Saksa grāmata, gan Svena Kuzmina “Brīvībene”, gan Annas Auziņas “Mājoklis”, Dainas Tabūnas grāmata, Jāņa Joņeva, ļoti daudz var nosaukt, kas visas savā ziņā ir par pieaugšanu no atšķirīgiem skatupunktiem. Tieši šie atšķirīgie skatupunkti, man liekas, ir vērtīgākais, kas ir mūsdienu latviešu literatūrā, ka ir cilvēki, kas nāk no dažādām pieredzēm un dažādos veidos apraksta šo savu pieredzi.

Parunāsim par žanru, jo eseja nav pats populārākais žanrs. Šo žanru vairāk mēģina iedzīvināt, tas nenāk organiski. Jums tas likās organiski?

Jā. Šajā grāmatā “organiski” ir tas vārds, kas man šķiet piemērotākais. Pašā sākumā tas daļēji bija apstākļu dēļ, proti, ar mazu bērnu ir ļoti grūti katru dienu vairākas stundas pievērsties domām par romānu, jo tas ir kaut kas tāds, kur tev pastāvīgi jābūt tajā prāta stāvoklī.

Ar esejām vari pievērsties konkrētai pieredzei, pievērsties valodai, pievērsties pašai rakstīšanai tajā stundā vai divās, kas tev ir.

Kad sāku to darīt, tā bija atvēršanās sajūta, ka, jā, tas patiesībā ir tieši tas, kā jūtos, ļoti brīvi, kā elpot man bija rakstīt šo grāmatu. Arī tāpēc, ka tagad, kad pieaugšana ir mazliet aizgājusi kādus soļus uz priekšu, man aizvien vairāk ir sajūta, ka es gribu rakstīt to, kas pašam šķiet vērtīgs un netērēt laiku varbūt interesantās idejās, bet kuras nešķiet absolūti nepieciešams izteikt. Šajā gadījumā es gribēju runāt par tēva lomu, par svešuma sajūtu, un man likās, ka esejas ir tam piemērotākā forma. Kad sāku rakstīt, sapratu - jā, tur nav citu variantu.

Rudenī klajā nāks grāmata „Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības”. Tās sastādītāja un viena no autorēm ir muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa. Autoru vidū arī diriģents Jānis Erenštreits. Viņu stāsti ļauj ielūkoties topošajā grāmatā.

Pirmajā raidījumā par dziesmu dienu Neikena kalniņā 1864. gadā stāsta muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa.

Vidzeme tiek uzskatīta par dziesmusvētku šūpuli. Arī pats nosaukums 'dziesmusvētki' dzima un tika plašāk lietots tieši šajā novadā, kur par tā parādīšanos ir stāstījis Juris Neikens. Bet ziņas par dziesmu dienu Neikena kalniņā 1864. gada trešajos Vasarsvētkos ir visai skopas. Turklāt vēsturē tas visbiežāk minēts kā vīru koru pasākums. Bērnu tajā vēlāk it kā pat aizmirsti. Izsmeļošākais avots par šo dziesmu dienu, ko paši organizētāji pirmoreiz nosaukuši par dziesmusvētkiem, ir laikraksts "Ceļa Biedrs" un tā ir mācītāja Jura Neikena izdotā avīze, kurā viņš vairāk nekā pēc gada, 1865. gada 9. septembrī, vēstī: "Svētku rīta saulīte mirdzēja caur plāniem, gaišiem padebešiem, un putnu balsis atskanēja siltā, klusā gaisā. Ap pulksten astoņiem jau viesi sāka rasties, visvairāk tālnieki, kas nebija zinājuši noteiktu stundu, kad dziesmas sāksies. Tie nāca arvien biezāki kājām un braukšus, līdz pēdīgi bija lasījies tāds ļaužu pulks, kā reti te būs redzēts. [..]

Šīs draudzes pagasta skolnieki, 120 skaitā, bija pulcējušies Dikļu pagasta skolā, kas tepat tuvu pie baznīcas, tie, garā strēķī stādīti, pa trim un četriem līdzās, ap pulksten divpadsmitiem dziedādami nāca uz dziesmu placi.

Lai smalkās balsītes ir plašā birzē būtu dzirdamas, tad visas četras skolas savu spēku savienoja un dziedāja nu kopā bērnu korī gan baznīcas, gan lauku dziesmiņas, uz divi, trīs un arī četrām balsīm." Tātad, pēc Neikena stāstītā, dziedāja gan korāļus, gan arī lauku dziesmiņas, proti, tās dziesmas, kuras Cimze nosauca par lauka puķēm, proti, latviešu tautasdziesmas.

Neikenam bija arī kritiskas piezīmes, ko teikt. Viņš raksta: Jāpiemin, ka nerādījās vis derīgi dziesmu placī savienoties, pirms pa priekšu provi kopā dziedājuši, un provi nebija tikuši." Tātad Neikens min, ka nebija notikusi iepriekšēja mēģināšana. Un tālāk paskaidro: "Tādēļ, ka ganiņiem vasaras laikā maz vaļas". Un tālāk seko kritika: "Cik troksni pienāca, tik zuda saskaņa." Ar vārdu sakot, jo skaļāk dziedāja, jo vairāk zūd saskaņa. Tālāk Neikens turpina, ka dažas dziesmas placī nebūt tā neizdevās, kā savās skolās paraduši dziedāt. Mācītājs uzsver, ka "šai lietā uz priekšu, ja Dievs vēl likšot dziesmu svētkus svētīt, tad gan darīšot citādi.

Kad skolnieciņi bija jau pāris stundas dziedājuši, tad mazie, kas citi tai dienā agri cēlušies un labu ceļa gabalu nākuši, pusdienas saulē stāvot, palika gurdeni".

Jā, bērnu ģībšana nebūt nav tikai mūslaiku svētkiem raksturīga. Spriežot pēc stāstītā, dziedāšana bija visai gara - pāris stundas, tātad ar visai plašu repertuāru, kurš diemžēl tuvāk netiek aprakstīts. Neikens teic: "To [proti, gurdenumu] manīdami, metām agrāk mieru, nekā pa priekšu bija nodomāts, un steidzāmies pie kliņģeru kurvja un alus mucas, kur atkal atdabūjām spirgtumu. Pa tam pēc rīta cēliena sanākuši dziedātāju pulki: vīru kori, lielsalacieši, straupieši, limbažnieki, mazsalacieši, rūjienieši un pēdīgi diklieši. Svētki beidzās ar kopīgi dziedātu dziesmu "Lai Dievu visi lūdz"". Jā, kā raksta Neikens: "Lutera draudze ir dziedātāju draudze un latviešu tauta ir dziedātāju tauta."

Kad sezona beigusies, teātri joprojām var baudīt. Tikai - citviet. Kāpēc skatītāji mīl izklaidi repertuāra un citos teātros, kādas ir tās funkcijas un ko vajadzētu iemācīties lielo teātru māksliniekiem - par to sezonas noslēguma "Šņorbēniņos" ar Zani Radzobi sarunājas producente Jurate Silakaktiņa un režisori Juris Rijnieks un Klāvs Mellis.

Zane Radzobe: Kā jūs katrs definētu, ko darāt izklaides žanrā? Ņemot vērā, ka jums visiem ir akadēmiskāka teātra saknes, kā pie šiem projektiem nonācāt?

Juris Rijnieks: Jaunībā daudz laika esmu patērējis visādām interesantām teātra mākslas novirzēm un stiliem. Man jāatzīst, ka teātris izklaidei pēc manas sapratnes visvairāk atbilst teātra būtībai kā tādai.

Teātra būtība ir pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu uzrunāt ar tām alūzijām un spoguļiem, kas sabiedrībā spoguļojas.

Tas domāts lielām skatītāju masām, mazākais, 300 cilvēkiem. Jau šajā aspektā varam domāt par to, kā uzrunāt vai kā atrast to interesanto dvēseles stāvokli cilvēkiem, kuri būtu ar mieru ziedot laiku un naudu, skatoties kaut ko, ko esi izdomājis. Otra lieta, protams, ka izklaide - tas vienmēr ir jautri. Tam ir jābūt jautri, kas dod iespēju atlasīt materiālu, kādā virzienā cilvēkus uzrunāt un nepalikt jēlam. Vistrakākā izklaides žanra problēma ir jēlība. Tāpēc, no vienas puses, profesionāļiem ar to jānodarbojas, kaut gan tas absolūti nenozīmē, ka profesionālis nevar kaut ko jēlu uztaisīt, pilnīgi droši to var izdarīt (smejas). Vismaz līdz šim tās izrādes, ko mēs taisām, un tie materiāli, ko mēs atlasām, atrod atsaucību cilvēkos.

Tādā veidā, kā mēs esam pieraduši izrādes analizēt, kritizēt, skaitļot, skaidrot, šo žanru nevar izskaidrot.

Ja nesaproti, kas un kā tajā brīdī cilvēku ietekmē, tad arī priekšnesumam ir maz skaidrojuma.

Jurate, pirms sarunas man rakstījāt, ka gribat parunāt par mītu, ka projektu teātri vienmēr ir haltūras. Kāpēc cilvēki uzskata, ka projektu teātri ir haltūra?

Jurate Silakaktiņa: Ne vienmēr. Ir arī ļoti atklātas haltūras, nenoliedzami. Šobrīd tas ir viens no maniem mērķiem - šo mītu salauzt un ārpus valsts teātra taisīt labāko, ko spēju. Šurp nākot mēģināju atcerēties, kā es projektos kā tādos nonācu, un man šķiet, ka tas bija Operetes teātris, kur man piedāvāja veidot vienu izrādi. Es atteicu, sapratu, ka tur nebūs vienkārši, jo mums ar režisoru ir pilnīgi cits redzējums par aktuālo estētiku un ideju. Pēc tam bija “Jautrā atraitne” un “Balle Savojā”. Tas bija ļoti grūti, bet tur ieslēdzās mans spīts.

Tā droši vien ir zināma psiholoģiska īpatnība, ka visu laiku vajag kaut ko izcīnīt. Tā es turpinu ar to nodarboties dažādos formātos.

Neteikšu, ka esmu producents, nē, bet projektu vadītāja varbūt, protams, kostīmu māksliniece, tekstu autore un tā tālāk.

Klāv, šogad [darbojies] ļoti konceptuāli, un man liekas, ka tā ideja ir asprātīga - esi mēģinājis ienest tādu teātri, ko parasti īsti neredzam lielajos valsts teātros, uz lielo teātru skatuvēm. Tas droši vien nozīmē, ka tu paņem, pieņemsim, šādu izklaides repertuāru un mēģini ar to vēl kaut ko izdarīt. Kā tu noformulētu, kā to dari?

Klāvs Mellis: Godīgi sakot, nezinu, vai es mēģinu vēl kaut ko izdarīt. Izvēle tā darīt kopumā nāk no divām pusēm - viens ir ārējāks impulss un otrs ir iekšējāks. Man liekas, tas iekšējais impulss ir tāds, ka dažus pēdējos gadus jūtos drusku slikti, tīri emocionāli.

Skaidrs, ka teātra taisīšana un droši vien jebkura profesija ir nedaudz pašterapijas metode.

Man liekas, ka diezgan ilgi mēģināju terapeitēties no tās puses, kurā meklē sliktos cēloņus, baksti savās brūcēs un citu vainās ar pirkstu un tamlīdzīgi. Ne pavisam apzināti, bet, tagad atskatoties, man šķiet, ka tas tā ir. Tad kādā brīdī sapratu, ka varbūt tā nav tā pareizākā terapijas metode. Kāpēc vairot skumjas? Lai vairojas prieks. Es, protams, ceru, ka tas tiek nodots arī skatītājiem, bet vairāk vai mazāk tas ir man pašam. Es gribu kaut ko tīru.

Vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, Kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā ģilde” un tautas deju ansamblis “Līgo” sadarbībā ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju ar siera siešanu, folkloras kopu priekšnesumiem un koncertiem visas dienas garumā vērienīgi svinēs TDA “Līgo” 80 gadu un VPDK “Līgo” 50 gadu jubilejas. Diždienas noslēgumā pirmizrādi piedzīvos horeogrāfa un tautas deju ansambļa "Līgo" mākslinieciskā vadītāja Jāņa Purviņa skatuviskās tautas dejas mistērija “Mēs deviņi bāleliņi”, kuru izdejos visi “Līgo” sastāvu dejotāji.

Iestudējums tapis, iedvesmojoties no 2021. gadā izdotā latviešu postfolkloras un folkroka grupas “Iļģi” opusa, latviešu folklorā garākās dziesmas “Mēs deviņi bāleliņi” ieraksta. Šī tautasdziesma latviešu folklorā ir unikāla dziesma – tai ir ļoti daudz dziesmas tekstu un mūzikas variantu, tās izcelsme attiecas uz vissenākajiem vedību dziesmu slāņiem, taču galvenais – tā ir garākā dziesma latviešu folklorā – 65 pantus gara.

Sarunā ar Jāni Purviņu - par to, cik svarīga ir koncerta norises vieta, par sakņu spēku ģimenē un ansamblī "Līgo", par ilggadējo sadarbību ar "Iļģiem" un savstarpējo uzticēšanos, par dejotāju paaudzēm, idejas iznēsā­šanu un nobriešanas laiku, par "Mēs deviņi bāleliņi" ieslēpto vēstījumu un gaidāmajiem Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem.

Jānis Purviņš: Jau 30 gadus vadu deju ansambli “Līgo”. Interesanti ir tas, ka savus pirmos aptuveni 30 gadus deju ansamblis bija bez nosaukuma, tas bija Arodbiedrību padomes jauniešu deju kolektīvs.

Pirmais koncerts notika vasaras saulgriežu laikā Viesturdārzā 1945. gadā, un tad šī ķēdīte veidojās - pirmais koncerts vasaras saulgriežos, pēc kāda laika nosaukums “Līgo”.

Man nav informācijas, vai tas ir savstarpēji saistīts vai tāds vārds vienkārši nāca tā laika cilvēkiem. Nu jau 30 gadus arī vadītājs Jānis. Mēs savas skaistās jubilejas arī svinam tieši vasaras saulgriežu laikā, līdz ar to svinēšana sanāk kopīga.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Šogad skaista jubileja - 80 gadi. Jau esat izbraukājuši visu Latviju, un centrālais notikums būs 21. jūnijā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Vai arī šai vietai ir kāda nozīme? Tikpat labi varējāt visus sapulcināt kādā arēnā, koncertzālē vai citā brīvdabas estrādē.

Mums vienmēr ir bijusi būtiska vide, kurā dejojam. Manuprāt, gan mūsu nosaukums, gan tas, kā mēs to darām, kā dejojam, ir ļoti iederīgs dabiskā vidē. Mums ir bijuši koncerti un īpaši notikumi gan Valātas pilskalnā Kazdangā, gan Piejūras parkā Liepājā. Šajā reizē, manuprāt, jubileja ir gana nozīmīga, lai mēs katram latvietim nozīmīgā vietā varētu šo koncertu dejot, un šoreiz tas ir Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Mēs visu savu jubilejas sezonu svinam caur deju, un pavasara posmā tie bija četri ieskaņu koncerti Latvijas novados. Katram arī dots ļoti simbolisks nosaukums saistībā ar mūsu kulminācijas punktu - no tapšanas uz sēšanu, caur augšanu un plaukšanu līdz ziedēšanai. Kāpēc tieši ziedēšanai?

Jo mēs esam kā Līgo pļava - katrs savādāks, katrs no savas Latvijas puses, visi sanākam kopā un esam šī ziedošā pļava, kas uzzied tieši vasaras saulgriežos.

Ideja vispirms tapa par vietu un vienu koncertu, un tad, vairākkārt viesojoties Brīvdabas muzejā, nāca atklāsme - kāpēc viens koncerts, ja mēs varam šo dienu izvērst plašumā? Tas nozīmē, ka mēs, “Līgo” dejotāji, šajā dienā dejojam deviņus koncertus dažādos laikos, vakara izskaņā horeogrāfiskā mistērija “Iļģu” opusam “Mēs, deviņi bāleliņi”. Tas ir jau 10. koncerts. Manuprāt, šai dienai ļoti iederīga un piederīga ir arī skaniskā vērtība un iesākšana, iešūpošanās, ielīgošana šajā vasaras saulgriežu dienā ar folkloras kopām jau no plkst. 11:00. Paralēli tam notiks arī interesantas meistarklases - saprotams, ka vainagu pīšana un siera siešana, bet līdzās tam arī pirtsslotu siešana, zāļu paklāju veidošana, pīrāgu cepšana un tamlīdzīgi. Man liekas, ka katrs varēs pēc sajūtām izvēlēties sev piemērotāko veidu, kā pavadīt šo dienu Brīvdabas muzejā.

Dziedātājas un dvīņu māsas Inese Romancāne un Iveta Apine aicina dalīties priekā un slavēt Dievu koncertā "Jubilate Deo" Rīgas Domā 25. jūnijā, kā arī sarunā stāsta par līdzīgajām un atšķirīgajām krāsām savās balsīs, svarīgajiem skolotājiem, aktuālo ikdienas ceļos un muzikālo gaitu sākumu.

Koncertā kopā ar māsām piedalīsies arī tenors Jānis Kurševs un ērģelniece Līga Ivāne, atskaņojot H. Šicam J. S. Baha un V. A. Mocarta, J. Vītola un Ē. Ešenvalda opusus. Šim vakaram par godu radīts Ingmara Zemzara darbs “Aiz zemes tumsas”, kas piedzīvos pirmatskaņojumu.

Liene Jakovļeva: Vai nav mazliet kaitinoši un apnicīgi, ka jūs bieži komplektā vien min, komplektā arī skanēsiet? Vai tomēr  māsība ir ļoti svarīga?

Inese Romancāne: Jā, ar laiku kļūst svarīga. Jaunībā vārds “māsas” galīgi nepatika, jo mēs tiešām gribējām, ka esam personības, ka mūs sauc vārdā, mums vecāki ir arī vārdus iedevuši. Tagad pie vārda “māsas” nav tādas reakcijas,

mēs tiešām sākam māsību novērtēt. Mēs nezinām, kā ir citādāk. Zinām tikai to, ka uz pasaules ir vēl kāds cilvēks, kas runā gandrīz tāpat un dzied gandrīz tāpat.

Tagad kopīgos brīžus, kas nav tik bieži, tiešām novērtējam, un sākam novērtēt to dāvanu, kas mums ir iedota. Mēs tomēr līdz galam to neesam izmantojušas. Tā mums ir sanācis līdz šim.

Jūsu balsis ir ļoti līdzīgas vai dziedamajās balsīs tomēr ir būtiska atšķirība jūtama?

Iveta Apine: Kaut kādas nianses ir. Protams, skolotāji ir pielikuši savu roku pie skološanas un izkopšanas, un ir dziedātas daudzas un dažādas balsis, sākot no 2. alta korī “Kamēr…”, studiju laikā 1. alta, un tā pamazām, pamazām esam kāpušas pa trepītēm uz augšu un...

Un kļuvušas par soprāniem.

Iveta Apine: Jā, jau daudzus gadus esam soprāni.

Inese Romancāne: Krāsa ir tā, kas atšķir. Piemēram, runājamā balsī mamma mūs neatšķīra pa telefonu un mēs varējām mierīgi runāt.

Iveta Apine: Mānīties.

Inese Romancāne: Mēs varam tā runāt, ka nevar nofiksēt, kura ir kura, bet dziedamajā gan. Tembrāli mēs esam ļoti līdzīgas, un diriģenti arī ir izmantojuši mūsu dabas doto krāsu, kas ir tembrāli ir ļoti, ļoti saskanīga.

Iveta Apine: Nav grūti ansamblēties, jo tur daba visu ir iedevusi.

Inese Romancāne: Tās meitenes, kas ir izbaudījušas mums pa vidu dziedāt, ir ļoti laimīgas bijušas (smejas).

Kopā dziedāšana duetos ir daudz bijusi? Divi soprāni nav nemaz tik daudz izmantoti, komponisti nav tik daudz atvēlējuš?

Inese Romancāne: Jā, būtu gribējies vairāk. Vairāk ir korī sanācis. Paldies Radio “Klasika”, ka mums tomēr kaut kādi ieraksti ir. Bijām tiešām priecīgas dzimšanas dienā tās dažas taktis dzirdēt. Korī ir mazliet atšķirīga balss, tur ir jāpielāgojas, un mums ir tādas balsis, kas tiešām spēj pielāgoties dažnedažādām diriģentu vēlmēm un prasībām. Mēs esam visu laiku skolojušas balsi paralēli dziedāšanai korī. Liekas, ka tas vēl nav viss, ka gribas vēl un vēl. Klasiskie dueti lielākoties dziedāti vasaras koncertos, daudz to nav. Te tiešām izbaudām to, kas diviem soprāniem rakstīts, tāpēc programma Rīgas Domā arī sastāv no duetiem, kas ir pārbaudīti un dziedāti.