​No 15. līdz 20. jūlijam Dzintaru koncertzālē norisināsies ikgadējais Jūrmalas festivāls, vērienīgā programmā piedāvājot jauno talantu parādi ciklā "Dzimuši Latvijā", simfoniskos koncertus, operbalsis, flamenko dejas un saullēkta koncertu pludmalē. Festivālu otrdienas vakarā atklās Liepājas Simfoniskais orķestris un tā galvenais diriģents Guntis Kuzma, sadarbojoties ar pianistiem Sergeju Osokinu, Andreju Osokinu un Georgiju Osokinu.

Koncertā skanēs daļas no Roberta Šūmaņa un Edvarda Grīga  klavierkoncertiem, Morisa Ravela "Bolero" versijā trim klavierēm, Volfganga Amadeja Mocarta Koncerts trim klavierēm un orķestrim,un Johana Sebastiāna Baha Koncerts četrām klavierēm reminorā, kas ir Antonio Vivaldi koncerta četrām vijolēm pārlikums – šajā reizē tas izskanēs Georgija Osokina versijā trim klavierēm un orķestrim.

Plašāk par gaidāmo koncertu stāsta Sergejs un Andrejs Osokini.

Andrejs Osokins: Pirms desmit gadiem ideja nospēlēt lielu koncertu ar orķestri Dzintaru koncertzālē mums visiem trim likās mazdrusciņ traka un pārāk ambicioza, bet,

kad bijām uz skatuves un ļoti labi mēģinājām, tad sapratām, ka varbūt tomēr mēs būsim ļoti laimīgi pēc šī koncerta.

Tad, kad vairāk nekā 2000 cilvēku atnāca uz klasiskās mūzikas koncertu, man bija lepnuma un pagodinājuma sajūta. Tieši klausītāju dēļ, jo viņi bija ārkārtīgi ieinteresēti un viņiem ļoti patika ideja, ka trīs paaudžu pianisti, trīs tik dažādi pianisti, spēlē klaviermūziku, spēlē arī kopā. Klausītājiem šī ideja ļoti patika, un tieši viņu dēļ mēs šos desmit gadus turpinājām gatavot jaunas programmas, spēlēt, vingrināties, veidot jaunas aranžijas. Repertuārs trīs klavierēm nav tik plašs, un mēs to paplašinājām, tādējādi varējām desmit gadus spēlēt ļoti daudzveidīgu mūziku. Arī šoreiz mēs nospēlēsim ļoti jaudīgu programmu.

Būs divi skaņdarbi, kas klausītājiem ārkārtīgi patika, var teikt, ka pēc klausītāju pieprasījuma tos atkārtosim, bet viss pārējais būs jauns, tāpēc būs ļoti spilgta programma.

Es vēlētos uzdot jautājumu Sergejam Osokinam, kurš noteikti licis pamatakmeņus šo abu mūziķu dzīvēs - vai ir kādi komponisti, skaņdarbi, kas tika atskaņoti Georgija un Andreja bērnībā, kas joprojām ietekmē viņu muzikālās izvēles un gaumi? Kas ir būtiskākie komponisti, kas iet laikam līdzi un joprojām paliek aktuāli?

Sergejs Osokins: Nav vienkāršs jautājums. No pedagoga puses, kad tu ar kādu talantīgu bērnu strādā ar kāda komponista skaņdarbu, tas ir mīļākais skaņdarbs, mīļākais komponists (smejas). Ir bijis dažādi.

Man vienmēr patīk strādāt ar Bēthovena mūziku, gan ar Andreju, gan ar Georgiju, ar Šopēna mūziku un Lista mūziku. Trīs komponisti.

Kā tika veidota šī programma, cik ilgs laiks tas ir bijis? Vai katram tiek dots vārds izvēlēties kādu skaņdarbu, tā ir kopīga ideja?

Sergejs Osokins: Protams, idejas ir no katra, bet pēc tam seko nelielas diskusijas. 2015. gadā tā bija ideja par vienreizēju notikumu. Mums bija prieks, un tikai pēc tam, bet uzreiz pēc tam, mēs sapratām, ka publikai patīk ideja un ir jāturpina. Es domāju, ka tagad diskusiju laiks ir mazāks. Tagad mēs daudz ko starp mums saprotam bez vārdiem.

Par personīgo pieredzi dziesm svētkos stāsta VIII – XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Eduards Grāvītis.

Mana pirmā satikšanās ar dziesmusvētkiem bija kā Dārziņskolas puikam. Tas bija 1967. gads, diezgan sen. Bija garās dziedāšanas stundas, diriģenti nāca un gāja, bet īpaši brāļus Kokarus. Tālākie ceļi man saistījās ar Gido, jo viņš man mācīja diriģēt, pirms tam nodziedāju ilgu laiku “Dailē”. Bet jau kā virsdiriģents skolēniem biju 2000. gadā.

Tas bija ļoti interesants laiks, jo iepazinos ar komponistu Imantu Mežaraupu.

Tā kā mani izvirzīja skolēnu dziesmusvētkos par virsdiriģentu, mēs sākām strādāt pie tautasdziesmu cikla. Imants man palūdza sameklēt dziesmas. To, ko  uzrakstīja, viņš nesa man atrādīt, un tad es skatījos, kas būtu vērā ņemams no balss tesitūrām, un tad lūdzu viņam šo to pamainīt. Forma bija pilnīgi viņa ziņā, bet balsvedību mēs mazliet pamainījām un attiecīgi pieskaņojām gan zēnu korus, gan 5.-9. klašu korus, gan jauktos korus tā, lai viņiem īpaši nekrustotos balsis. Cikls skanēja ļoti jestri.

Tas, ko atceros no Covid laika, bija tas, ka man bija iespēja ar “De Cantare”, Aizkraukles novada vidusskolas jauniešiem, uzstāties Sidraba birzī.

Mēs laikam bijām četri vai pieci jauktie kori, kas tur dziedāja, arī 5.-9. klašu kori. Tie bija maziņi, maziņi Dziesmu svētki, bet zīmīgi birzs tika ieskandināta.

Kas varētu būt tāds interesants un neraksturīgs svētkiem? Bija 2015. gada svētki. Mana ikdiena, svētkiem tuvojoties, īpaši nemainījās - no rīta mostos, aizeju salaistīt dārzu, izvingrojos. Rokas ir mitras, un līdztekas augstas, 3 metri, un viena roka izšļūk, lidoju 3 metrus lejā un sasitu labo roku. Vakarā ir televīzijas raidījums par dziesmusvētkiem, tur jau esmu ar iekārtu roku. Dziesmusvētki pēc divām nedēļām. Dakteris ierādīja vingrinājumus un ieteica zāles, kuras uzlabotu atveseļošanos, un tā mierīgi es jau pirmajā mēģinājumā varēju kustināt labo roku.

Godīgi sakot, te izjutu, ka, ja darba aparāts nav īpaši kārtībā, koris neskan.

Tā otrreiz, trešoreiz un beigu beigās pirms ģenerālmēģinājuma es domāju - lai notiek, kas notikdams, sāp vai nesāp, diriģēšu kā vienmēr. Koris ieskanās. Un tā ar sakostiem zobiem nodiriģēju ģenerālmēģinājumu, nodiriģēju koncertu, un roka atkal pagalam. Bet pagāja neilgs laiks, septembrī gatavoju malku ziemai, un ar abām rokām cirtu malku. Roka bija atguvusies.

Gatavojoties šiem svētkiem, man palaimējās, jo vienu no mīļākajām bērnu un pieaugušo dziesmām man ir uzticēts vadīt, un tā ir Renāra Kaupera un Ingas Cipes “Mana dziesma”.

Mēs ar Renāru jau divas reizes esam izdziedājušies novada svētkos Kuldīgā un Aizkrauklē, un tur bērniem tas bija tāds bumbas sprādziens, pirmkārt jau satikt Renāru. Mēs šos koncertus nosaucām par citādiem mēģinājumiem, jo tas ir ceļš uz dziesmusvētkiem, tā kā mēģinājums. Tas laikam būtu tas, ko vēlējos pateikt - novēlēt visiem labu veselību, možu garu, spirgtu attieksmi svētku laikā, lai visiem skan un dejotājiem raits solis, muzikantiem jauki skaņdarbi!

Par 1989. gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un svētku nozīmītēm stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmusvētku ekspozīcijas vadītāja Edīte Putniņa.

Svētku nozīmīšu veidošanas tradīcija ir ļoti sena - jau 1922. un 1928. gadā jaunatnes svētki izdeva īpašas svētku nozīmītes. Muzejam lielu dāvanu ir dāvinājis kolekcionārs Roberts Kulpe, apkopojot apjomīgu nozīmīšu kolekciju. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcijā atrodas visu Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nozīmītes, sākot no 1967. gada. Roberts Kulpe ir atzīmējis un fiksējis, ka

pirmajos Padomju Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētkos 1960. gadā nozīmīte netika izveidota.

Interesanti ir pavērot 1984. gada un 1989. gada svētku nozīmītes - tie ir piektie un sestie svētki pēc skaita. Krāsu fons - tā būtu ne tik būtiska atšķirība, bet mēs redzam, ka 1984. gada nozīmītē bērniem ap kaklu ir pionieru kaklauti, tad ir tāda zvaigzne lejā, tie bija Latvijas PSR svētki, savukārt 1989. gada nozīmītē bērni ir it kā tie paši, bet viņiem nav ap kaklu pionieru lakatiņu, nav šīs zvaigznes, taču cipars “6” jau ir ietverts auseklīša zīmē. Lai gan formāli tie vēl saucās Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, atmodas process jau bija sācies, un uz nozīmītes mēs vairs neredzam Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētku nosaukumu. Te paliek tikai Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.

Muzejā ir arī nozīmīte auseklīša formā, un tādas tika izgatavotas svētku laureātiem.

Redzams arī Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas izgatavots vimpelis - Latvijas Skolu jaunatnes sesto dziesmu un deju svētku laureāts, pirmās pakāpes laureāts. Vimpelis ir izgatavots no lina auduma bārkstiņām un, līdzīgi kā Līgo karogs, ar šķērskoku, un arī šeit ir izšūti auseklīši.

Acīmredzot svētku pacilājums svētku rīkotājiem ir bijis tik liels, ka ir nolemts izgatavot lakatiņus - diezgan liela izmēra lakatiņus kvadrāta formā, ko apsiet ap kaklu, kur vienā stūrī ir arī nozīmītes atveids ar diviem rokās sadevušamies bērniem un daudzu diriģentu un deju virsvadītāju paraksti.

Pirmais šāds lakatiņš uz Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju atceļoja no Leonīda Vīgnera ģimenes, kur arī ir brīnišķīgais Leonīda Vīgnera paraksts ieraugāms. Mēs redzam Jāņa Erenštreita, Jāņa Branta, Jāņa Dūmiņa, Baibas Šteinas un daudzu citu svētku virsdiriģentu un rīkotāju parakstus. Tāds lakatiņš tika izsniegts katram dalībniekam.

Mēs šodien daudz runājam par īpašajiem 1989. gada svētkiem, un tos mēs vislabāk varam ieraudzīt fotogrāfa Aivara Liepiņa nodotajā mantojumā.

Viņš ir iemūžinājis ļoti daudzus svētkus, un muzeja jaunieguvumu krājumā mēs to ar prieku pieņemam. Tur mēs redzam gan sarkanbaltsarkanos karogus, kas jau ieņem savu vietu svētkos, gan lakatiņus bērniem ap kaklu. Tās ir skaistas liecības, ko mēs varam baudīt.

Liela kolekcijas daļa ir dažādu veidu dokumenti, sākot ar sapulču protokoliem, programmiņām un svētku katalogiem. Ja šodien lielo akcentu vēršam uz 1989. gada svētkiem, tad mēs redzam šo unikālo situāciju, kad

pusgadu pirms svētkiem virsdiriģenti nolēma veikt šo drosmīgo soli un mainīt repertuāru.

Viens no muzeja jaunieguvumiem ir 1988. gadā izdots dziesmu krājums 5.-8. klašu koriem, kas ir tieši mērķēts uz sekojošā gada svētkiem. Mēs skaidri un gaiši redzam, ka repertuārā, protams, ir gan PSRS valsts himna paredzēta, gan Latvijas PSR valsts himna, gan dziesma par Ļeņinu, un tās tiek ņemtas ārā no repertuāra. Tā vietā mūsu diriģenti nolemj iekļaut, protams, mūsu himnu “Dievs, svētī Latviju!”, “Nevis slinkojot un pūstot”, un virsdiriģents - Leonīds Vīgners. Ļoti simboliski un ļoti būtiski mums visiem.

Okupācijas muzejā 9. jūlijā tiks atklāta Andras Putnis grāmata "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" - divu sieviešu ceļojums no kara plosītās Eiropas uz Austrāliju.

Grāmata ir personīgs un emocionāls ceļojums dzimtas vēsturē, par divu latviešu ģimeņu likteni un latvisko identitāti trimdā. Debijas grāmatā Andra Putnis stāsta par savām vecmāmiņām Mildu Māsēnu Bērziņu (1913-1997) un Alīnu Putnis (1924-2021), kuras piedzīvoja Otrā pasaules kara šausmas un došanos trimdā uz Austrāliju.

Andra Putnis ir dzimusi un augusi Austrālijā. Grāmata Austrālijā iznāca 2023. gadā ar nosaukumu What My Grandmothers Didn’t Tell Me, bet tagad tā iznākusi apgādā "Zvaigzne ABC". Grāmatu latviešu valodā tulkojusi Daina Grūbe.

Liega Piešiņa par šo grāmatu sarunājās ar Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāju Valdu Liepiņu.

Valda Liepiņa: Es šo grāmatu lasīju apmēram pirms gada, un tad man šķita, ka tā noteikti jātulko latviešu valodā, jo šis ir neparasts stāsts, varētu teikt, pat ļoti intīms stāsts par abām vecmāmiņām. Daudz kas izstāstīts, ko parasti, man liekas, nestāstītu. Odziņa ir arī tā, ka

Andra Putnis reflektē, atskatās uz to, kā kara laika traumas ir ietekmējušas viņas vecākus un viņu pašu.

Man liekas, ka tā ir salīdzinoši nesena atklāsme, kā mūsu vecāku vai vecvecāku piedzīvotais kara laikā ir ietekmējis mūs nezinot, un droši vien arī mūsu bērnus, jo pārnesamas ir šīs traumas, kas pārdzīvotas.

Varat izstāstīt arī kādu konkrētu epizodi no grāmatas?

Te ir eleganti izstāstīts, kā, piemēram, viena vecmāmiņa izbrauc no Latvijas ar puišeli pie rokas un gaidībās. Otru bērnu viņa laiž pasaulē Vācijā, militārajā slimnīcā. Otra meita tiek atšķirta no vecākiem un nosūtīta uz Vāciju darba dienestā. Viņa vairs nekad nesatiek savus vecākus. Cilvēki taču meklē mīlestību. Nelaimīgās mīlestības un negaidītais bērniņš, un ko darīt ar šo bērniņu, jo viņa ir palikusi viena - viss tas, kas nāk līdzi dzīvē ar to, ka viņa ir dabūjusi atdot bērniņu adopcijai.

Kad iznāca grāmata, rakstnieces tēvs viesojās Latvijā, es ar viņu tikos un teicu, ka ir apbrīnojami, ka ļauj šo visu izstāstīt grāmatā.

Viņš teica, ka jā, viņa mamma no sākuma piekritusi, bet tad, kad izlasījusi grāmatu, gandrīz vai negribēja, lai to publicē, bet beigās esot atļāvusi. Tas to visu padara tik ļoti dzīvu, un sāpes ir tik īstas. Bet vēl pa vidu ir tas, kur Andra apstājas un padomā par to, kā tas ir ietekmējis arī viņas vecākus un viņu. Kas viņa ir kā Austrālijā dzimusi latviete, kura diemžēl nerunā latviski, bet tāpat latviete? Kādas ir viņas attiecības ar Latviju šodienas ģeopolitiskajos apstākļos?

Kā šī grāmata var palīdzēt izprast to, ko var redzēt Okupācijas muzejā?

Andrai pēdējās sešas lapaspuses ir tieši par to, ka viņa viesojās Okupācijas muzejā. Viena vecmāmiņa ir Milda. Staigājot pa Okupācijas muzeju, viņa ieraudzīja Mērijas Stakles kabatlakatiņu, uz kura viņa ieraudzīja vārdu “Milda”. Lai gan saprata, ka tā nav viņas Milda, bet tikpat labi viņas vecmāmiņa būtu varējusi būt starp tām sievietēm.

Mēs runājam par okupāciju, un cilvēki iedomājas, ka mēs runājam tikai par Latvijas okupāciju trīs režīmos - padomju, nacistu, padomju. Bet bez okupācijas nebūtu trimdas, nebūtu šo stāstu par bēgļiem, cilvēkiem, kuri izgāja ļoti smagus apstākļus.

Nebija viegli nodibināt jaunu dzīvi Austrālijā. Vēl ir stāsts, ka pēkšņi ne ko kurienes parādās vienas vecmāmiņas vīrs no Latvijas, Rūdis, kurš grib atbraukt ciemos, satikt savus bērnus un tā tālāk. Viņš jau bija tas, kas visu laiku mudināja, lai viņi brauc atpakaļ. Neatceros, kurai vecmāmiņai mamma bija atrakstījusi: “Tagad mums ir viss tas, kas avīžpuikam tādā un tādā ielā”. Tātad skaidrs, ka viņiem vairs nav nekā. Tulkojuma vākam esam izvēlējušies skaistu bildi, kur Milda staigā pa Rīgu. Tur uzreiz redzams tas skaistais, kas varēja turpināties. Un apakšā - kā viņiem jādodas, jākāpj uz kuģa, lai brauktu prom. Un pa vidu ir balta svītra, kas skaudri parāda, kā dzīve tika izjaukta. Ļoti skaisti ir izstāstīts stāsts, kā tas ir - jaunai sievietei atbraukt uz Latviju, apciemot vairākas vietas, iet garām Brīvības piemineklim un saprast, ka šis ir tas piemineklis, gar kuru gājušas viņas vecmāmiņas, par kurām viņa raksta.

Par Mārtiņa Brauna dziesmas „Saule, Pērkons, Daugava” un Jāņa Lūsēna „Labvakar, Latvija” iekļaušanu VI Padomju Latvijas Jaunatnes Skolu dziesmu un deju svētkos stāsta IV – X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs, XI un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents Jānis Erenštreits.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Ar desmit senās mūzikas pasākumiem - koncertiem, mazajiem klausītājiem veltītu bērnurītu “Senie mūzikas instrumenti”, nakts koncertu Bauskas pils pagalmā un 18. gadsimta operas uzvedumu sveču gaismā - 12. un 13. jūlijā jau desmito reizi Bauskā izskanēs Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivāls “Vivat Curlandia!”. Seni mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, ārmzemju un pašmāju senās mūzikas atskaņotāji pieskandinās Bauskas pili, Bauskas kultūras centru un Bauskas Sv. Gara baznīcu.

Par festivala programmu plašāk stāsta Rīgas Senās mūzikas centra vadītāja un festivāla producente Aija Dimza: Festivāls ir īpaši vēsturiskās mūzikas svētki, kas notiek, izmantojot tikai vēsturiskos mūzikas instrumentus vai to mūsdienu kopijas. Gaidītākais notikums daudziem ir operu uzvedums īstu sveču gaismā, kas rada šo atmosfēru. Tā būs Elīnas Šimkus debija operas režijā, viņa arī dziedās Didonas lomu H. Pērsela operā “Didona un Enejs”, kas ir visvairāk uzvestā šī komponista opera Latvijā, bet kādu laiku nav bijusi atskaņota. Tas būs, nevar teikt “jaunums”, bet “svaigums”. Ja Pērsela opera ir traģēdija, tad opervakara otrajā daļā būs absolūts pretstats un smiekli - Dž. B. Pergolēzi opera La serva padrona jeb “Kalpone - kundze”, kas tiešām sola daudz smieklu.

Liels retums Latvijā un ne tikai ir violoncello da spalla, ko varētu tulkot kā “pleca čells”, kas līdzinās un skan kā čells, bet to tur kā vijoli. To spēlēs izcila mūziķe no Japānas Tomoe Badiarova, kas dzīvo Nīderlandē un jau otro gadu ir arī mūsu baroka orķestra “Collegium Musicum Riga” galvenā koncertmeistare . Vienkārši fenomenāla mūziķe. Tas ir ļoti labs kombo - sestdien plkst. 17.00 viņas koncerts Bauskas pilī un pēc tam raitā solī dodamies uz Kultūras centru, kur plkst. 19.00 būs operu uzvedums. Pēc tā arī nevajadzētu braukt mājup, jo plkst. 23.00 Bauskas pils pagalmā, cerams, ka nelīs lietus, būs ļoti romantisks itāļu mūzikas koncerts renesanses noskaņās, arī sveču gaismā, kur uzstāsies trīs itāļu mūziķi, viens no tiem mums labi pazīstamais lautists Mauro Pinčaroli, kurš jau desmito gadu būs festivālā “Vivat Curlandia!”.

Plašāk - audio ierakstā.

Par deju svētku norises vietām un atgadījumiem stāsta Ilggadēja Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte.

"Svētki notika gan Dinamo stadionā, gan Daugavas stadionā, kur tolaik nebija seguma. Tad mēs nomīdījām skaisto futbola zālīti, ārkārtīgi lija, ka pilnīgi zampa parādījās, bet pēc svētkiem palika gan apļi, gan līnijas. Nevajadzēja nemaz zīmējumu zīmēt, tas tur pēc tam bija. Dejotāji ģenerālmēģinājumā - baltās zeķītēs un tērpos. Starpbrīdī ar šļūteni dubļainās kājas tika skalotas kājas.

Deju numurus mēs likām tāpat - zāle ne pēc kā neizskatās, melni plankumi, dubļi. Tādu negaru zālīti vajadzētu atvest, visu nokaisīt un tad būtu brīnišķīgi. Jauna zāle, laukums ir zaļš, tagad dejo.

Bija tāda deja “Zaķēni”, kur pa zemi jādarbojas. Ko dara bērni - visā dejas kompozīcijā mēģina atrast numuru zālienā un ar rokām notīrīt, lai būtu redzams, kur tas numurs ir.

Tagad jau grīda kā uz skatuves tiek uzlikta, tur var dzirdēt pat piesitienu, tas jau ir kaut kas cits. Pirmie bija sintētiski pārklājumi - dejas laikā pie numura vietām šur tur atspēra ar kāju, katrreiz pēc mēģinājuma bija jāizstaigā, jāpielabo un jāsaliek no jauna.

Svētku gājiens bija ļoti svarīgs - tas gāja apkārt stadionam, jo visapkārt bija tie, kas bija atnākuši dejotājus godināt un cienīt, saskatījās, aplaudēja. Arī dejoja katrs pret savu pusi, pret skatītājiem. Folklorā saka “dejoja godos” - jā, dejoja saimes namā, varbūt kādā sētā vai saejot kādā rijā kopā, kur lielāka telpa, kur skatītāji bija blakus un visi jutās vienoti. Tagad mēs arī vienoti jūtamies.

Tagad skatītāji pret dejas laukumu atrodas ļoti augstu, tāpēc neredzam ne ķermeni, ne dejošanu, ne attiecības. Tagad ļoti skaisti izskatās, kad veido dažādus deju rakstus, bet man brīžiem gribētos arī deju redzēt.

Ja saka “skatuves dejas”, kā tagad pieņemts teikt, tad ne visas skatuves dejas laukumā vispār ir uzvedamas, jo neveidojas kopīgā dejošana. Te ir kopīgā, kolektīvā dejošana. Visiem jābūt kā vienam. Problēmu ir daudz, bet cilvēki ir ļoti radoši, kas strādā un ļoti interesanti veido, un katru reizi programmā ienāk kaut kas jauns.

Agrāk bija ļoti sarežģīti meklēt mēģinājumu laukumus. Braucām pie "Rīgas Auduma" kaut kādā ielejā, tad pie Ķīšezera, Fizkultūras institūtā - viņi visi būtībā bija par vienu laukumu mazāki. Fizkultūras institūtā, izrādās, segums bija tenisīts, visiem beigās kājas līdz ceļiem bija sarkanas. Vēl pienāca klāt Rumbulas lidosta, tur bija visi laukumi vienā rindā un netraucēja viens otram, varēja tur pat pāriet, un tas nebija tik slikti.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Par disciplīnu korī un bērnu iedvesmošanu stāsta VIII – XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Eduards Grāvītis:

"Es ļoti iedvesmojos tajā brīdī, kad esmu ar kopkori vai vienkārši ar saviem bērniem, vai kādā kopmēģinājumā. Man nav blakuslietu, es tās neredzu. Esmu tikai šajā procesā, redzu bērnu acis. Redzu katru, kurš varbūt ir mazlietiņ palaidies, bet es viņus uzrunāju bez pārmetumiem, jo man ir prieks, ka viņi dzied, nevis verās savā viedierīcē. Tā ir vienīgā formula. Ar rāšanos tas pilnīgi nestrādā, jo bērns - viņš jau nenāk uz mēģinājumu ar domu “es tūlīt pekstiņus sataisīšu”,  viņš nāk, jo viņam gribas. Protams, tur ir daļa vecāku uzmanības, vecākiem patīk, ka bērns dzied.

Atceros sevi tajā laikā, kad biju puika un bija visas ēverģēlības, bet ausis un acis bija vaļā un sirds aizrāvās tajā brīdī, kad priekšā bija mūziķis.

Man ļoti patika dziedāt, tāpēc arī vecāki mani aizveda uz Dārziņskolu. Cik stāstīja, kad viņi atnāca mājās, es viņiem dziedāju operārijas, ko biju radio saklausījies, jo mans sarunbiedrs bija radio. Principā viss, ko tur dzirdēju, no klasikas līdz operetēm, bija manā repertuārā.

Es piesaukšu savu autoritāti, kuru laikam neviens nav pārmācis - tas ir profesors Leonīds Vīgners. Viņš teica tā - viduvēju dziesmu var izveidot par lielisku dziesmu un skaistāko dziesmu var galīgi sabojāt. Ne vienmēr dziesmas, kuras tev uzticētas dziesmusvētkos, pašam patīk. Tad domāju par dziesmu tiktāl, līdz man tā kļūst vislabākā, un tad es eju ar to dziesmu kā ar vislabāko. Es atrodu, kur ir problemātiskās vietas, ar kurām vajadzētu sākt, iedziedāšanās vingrinājumos pat mazlietiņ iekļauju tās intonācijas. Tad, godīgi sakot, viņiem vairs nav tik grūti. Ja bērnam vairs nav tik grūti, tad viņam arī patīk tas, kas viņam izdodas.

Mums katram patīk tas, kas mums izdodas - vai pankūkas cept, vai gaļu uzcept, vai puķes audzēt. Mums patīk, ja mums izdodas. Un, ja viņiem izdodas - acis deg, bērns ir mūzikā iekšā.

Šajā gadā, saskaroties ar "Manu dziesmu" - vai tā ir domāta bērniem? Divi kolosāli cilvēki - Inga Cipe un Renārs Kaupers - viņi jūt to matēriju, ar ko viņi stādās. Inga strādā ar bērniem deju kolektīvā. Renārs nekur nav aizgājis no savas bērnības, redzot, kā viņš darbojas ar jauniešiem, viņš ar viņiem ir kā vienaudzis. Tās problēmas, kas šajā dziesmā ir paceltas, tās ir viņu problēmas, tās ir jebkura cilvēka problēmas. Tā ir ļoti aktuāla dziesma, tāpēc nav brīnums, ka publika ceļas kājās un dzied līdzi. Sarežģītākais ir tas, ka katram par šo dziesmu jau ir radies savs priekšstats. Man tad vajadzētu ielikt nevis daļiņu no sevis, bet sevi visu šajā dziesmā, lai tas būtu mūsu kopdarbs. Kā teica kino režisors Viktors Kosakovskis - labs režisors ilgi domā, pirms viņš uzņem filmu, un tad ilgi domā, kad ir noskatījies šo filmu, bet tad, kad viņš ir pie filmas tapšanas, kad viņam blakus ir operators, viņš jūt, ko darīt. Līdz šim tā ir bijis arī ar mani. Es ilgi urbjos un domāju, kā būtu, ko darīt, ko pateikt, un pēc koncerta domāju “tā, te vajadzētu palabot šo, te vajadzētu savādāk”, bet, kad ir tā dziesma, ir tas dziedātājs un skaņdarbs sāk skanēt koncertā, tad mēs jūtam, kas notiek.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Vasaras pilnbriedā, 5. jūlijā, Valmiermuiža atkal kļūs par mājvietu vērienīgākajam etnomūzikas notikumam Latvijā, kas jau astoto gadu pulcē autentiskas balsis un instrumentus no visas pasaules. Plašajā programmā būs skatāmi un klausāmi gan pašmāju mākslinieki, gan ciemiņi, tostarp mākslinieku apvienības no ārvalstīm: Bulgārijas, Igaunijas, Ukrainas, Lietuvas un citām vietām.

Divas etnomūzikas skatuves, cirka mākslinieki, uguns šovs, dažādu tautu virtuve, mierīgas un nemierīgas zvilnētavas, dzeja, izklaidējoši izglītojošas meistarnīcas, kurās, pielietojot senās prasmes, tiks cildināta mūsdienīga ilgtspējība, – festivāls sola virkni daudzveidīgu iespaidu un lielisku gaisotni visai ģimenei! 2025. gada festivāla tēma ir "virzība" – viss, kas ir dzīvs, virzās.

Rīta regtaimā sazināmies ar Valmiermuižas kultūras biedrības vadītāju, Valmiermuižas etnomūzikas festivāla rīkotāju Sabīni Vandānu.

Rudenī klajā nāks grāmata „Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības”. Tās sastādītāja un viena no autorēm ir muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa. Viņas stāsts ļauj ielūkoties topošajā grāmatā.

Bēgļu nometnēs Eslingenā, Vircburgā un citur ātri vien izveidojās tā sauktās “mazās Latvijas” ar pamatskolām un vidusskolām, reliģiskajām draudzēm un dievkalpojumiem, teātra izrādēm un koncertiem, literāriem un saviesīgiem vakariem, mākslinieku izstādēm un daudzām sabiedriskām organizācijām.

Notika pirmie trimdas dziesmu svētki un dziesmu dienas, taču Eiropā patstāvīgu jauniešu un bērnu dziesmu svētku, ar nelielu izņēmumu Anglijā, nebija. Bērni piedalījās lielajos pasākumos, veidojot arī atsevišķas programmas daļas. Notika bērnu rīti, bērnu un jauniešu pēcpusdienas - Eiropas dziesmu svētkos 1964. gadā Hamburgā notika īpašs bērnu rīts, bet dziesmu svētkos Hannoverē 1968. gadā - bērnu un jauniešu pēcpusdiena. Arī turpmāk viens no dziesmu svētku akcentiem bija likts uz jauniešu muzicēšanu. Daudzu šo pasākumu dvēsele bija komponists Andris Vītoliņš. Vienīgais izņēmums bija 1970. gados, kad tika rīkotas divas Anglijas jaunatnes dziesmu dienas, lai gan tādu nosaukumu tām nedeva - tie bija nosaukti par jaunatnes svētkiem, bet tās bija kārtīgas dziesmu dienas. Kopumā, līdz ar citu organizāciju rīkotiem svētkiem un Pasaules latviešu dziesmu svētkiem, notika seši Eiropas dziesmu svētki.

Arī Kanādā un ASV bērni piedalījās lielajos trimdas svētkos, līdz Mārtiņam Štauveram Kanādā un viņa līdzgaitniekiem dzima ideja rīkot īpašus jauniešu dziesmu svētkus, kas laika gaitā apvienoja Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu jaunākās paaudzes.

Šajos svētkos, kas notikuši abās valstīs, sevi parādīja jaunie profesionālie mūziķi, diriģenti, komponisti. Šie sarīkojumi ļāva uz lielās skatuves parādīties jauniem talantiem - komponistiem Dacei Aperānei, Imantam Mežaraupam, Lolitai Ritmanei, pianistam Arturam Ozoliņam un daudziem citiem. Tajos notiek nereti novatoriski, pat provokatīvi pirmatskaņojumi, kā dziesmu spēle “Varoņdarbi”, kuras teksta autore bija Baņuta Rubess un komponiste - Dace Aperāne. Vidējās un vecākās paaudzes komponisti un atskaņotājmākslinieki - Andrejs Jansons, Tālivaldis Ķeniņš un daudzi citi - sniedz jauniešiem atbalstu svētku programmu izveidē. Pirms svētkiem tika rīkotas īpašas mūzikas nometnes Kanādā, kuras savā turpinājumā kļuva par Starptautiskajiem jauno mūziķu kursiem. Tie kopš 1994. gada ik pēc diviem gadiem notiek Latvijā.

Kopumā Kanādā un ASV notika seši jaunatnes dziesmu svētki - no 1975. gada Monreālā līdz 1987. gadam Šērbrukā, Kanādā.

Gan Eiropā, gan Amerikas kontinentā dziesmu svētku aktivitātes neaprobežojas tikai ar dziedāšanu un dejošanu vien, bet ietver plašāku mūzikas žanru parādīšanos, kā arī literatūras vakarus, teātri, mākslas izstādes. Līdzīgi tas joprojām ir Austrālijā, kur līdz pat mūsdienām turpina notikt Jaunatnes dienas. Vecie un pieaugušie ieceļotāji ar dzīves un darba pieredzi Latvijā jau 1951. gadā organizē pirmās Austrālijas latviešu kultūras dienas, bet 1954. gada septembrī Melburnā notika pirmās Viktorijas štata latviešu jaunatnes dienas. Interese par tām bija plaša, tāpēc tika pieņemts lēmums Jaunatnes dienas rīkot arī Austrālijas mērogā. No 1962. gada tās rotēja starp Melburnu, Sidneju un Adelaidi, universitāšu un skolu brīvlaikā maijā vai septembrī, vai oktobrī.

Jaunatnes dienas notika ik gadu, retu reizi pa kādam arī izlaižot. Zīmīgi, ka tajās savu vietu ieņem arī sports, saviesīgi pasākumi un ekskursijas, bet centrālajā vietā, protams, dejošana, dziedāšana, teātris, mākslas izstādes, dzejas vakari, dievkalpojumi.

Tieši Austrālijai raksturīgi, ka Jaunatnes dienas organizē paši jaunieši. Ir dažas iezīmes, kas apvieno visus pasaulē notiekošos latviešu jaunatnes dziesmu svētkus: gan plašā dažādo jomu aptvere, gan tuvošanās tradicionālajam etniskajam mantojumam. Ļoti plaši izplatīta ir kokles spēle, bet dejotāju vidū - etnogrāfiskā materiāla apguve.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.