Radošajā kvartālā ZEIT  Līgatnē 1. un 2. augustā gaidāmi divi īpaši notikumi, kuros piedalās 2020. gadā izveidotā mūziķu apvienība Kremerata Lettonica, - koncerts “Kamermūzikas tuvplāns” ar solistiem Lindu Leini, Andreju Osokinu un Gidonu Krēmeru, kā arī koncertuzvedums “Dzīves lauskas vēstulēs” ar Gidona Krēmera un Gundara Āboliņa dalību.

Sarunā ar vijolnieci Madaru Pētersoni pieskaramies atmiņām par noskaņu Gidona Krēmera dibinātajā Lokenhauzas Vasaras mūzikas festivālā Austrijā, kur tikko kā viesojās Kremerata Lettonica, atceramies ansambļa dibināšanas stāstu, kā arī Madara pastāsta par kamermuzicēšanas burvību, kas tur kopā šo Latvijas mūziķu kopu.

Uz kamermūzikas minifestivālu Kremerata Lettonica aicina arī 1. augusta dienas pirmajā pusē, ļaujot ielūkoties mēģinājumu procesā. Pirmais koncerts pamatā tiks veltīts latviešu mūzikai - Tālivalda Ķeniņa, Georga Pēlēča un Kristapa Pētersona darbiem. Kristaps radījis jaunu opusu, kas Latvijā izskanēs pirmo reizi, kā arī programmā iekļauts Fēliksa Mendelszona Oktets, savukārt otrs koncerts apvīts ar unikālu, personisku vēstījumu, ko savās vēstulēs atklājis vijolnieks Gidons Krēmers. Vēstuļu fragmentus koncertā lasīs aktieris Gundars Āboliņš, ko papildinās mūzika:

"Šis ir jauns Gidona Krēmera projekts, sadarbojoties latviešu aktieri Gundaru Āboliņu un ar mūziķiem no Kremerata Lettonica. Tajā Krēmers vēstulēs ģimenei, kolēģiem un draugiem atklāj savu dzīves gājumu mūzikā un ārpus tās – no agrīniem gadiem līdz mūsdienām.

Tā ir daudzbalsīga iekšējā un ārējā dialoga forma, kas veidota no pārdomām, šaubām, atklāsmēm un paradoksiem. Dzīvesstāsts atklājas kā sadrumstalots, bet jēgpilns pašportrets – reizē dramatisks un ironisks, vienmēr meklējošs un atklājošs. Mūzikas daļa – ar darbiem no četriem gadsimtiem – ir otra būtiska projekta sastāvdaļa, kas kalpo kā emocionāla atbilde uz lasīto tekstu."

Inga Žilinska: Tikko koncertējāt Lokenhauzas festivālā Austrijā. Kādas ir šīs atmiņas? Cik bieži tur esat? Vai gaisotne, kas tur valdīja Gidona Krēmera laikā, arvien ir tāda pati?

Madara Pētersone: Ar “Kremerata Lettonica” sastāvu esam bijuši jau vairākkārt, un šogad mums bija tas gods atgriezties kopā ar pašu Gidonu Krēmeru. Lokenhauzā pirmoreiz biju pirms pieciem gadiem, līdz ar to nevaru runāt par to, kā ir bijis agrāk, man nav šīs pieredzes. Šogad atmosfēra tur tiešām bija īpaša. Grūti vārdos ietērpt to sajūtu, kad ieej baznīcā un mēģinājuma laikā no rīta caur vitrāžām iespīd saule, bet tur ir pilnīgs klusums. Vienīgā skaņa, ko ik pa brīdim dzird, ir baznīcas zvani. Šodienas trokšņainajā pasaulē, lai kur es nebūtu, ja izdzirdu baznīcas zvanus, tas man liek justies labi, jo tas ir atgādinājums par to, ka pasaulē jebkurā gadījumā ir vērtības un tās pastāv joprojām, neskatoties uz visām šausmām un haosu, kas notiek mūsu dzīvēs visapkārt šodien.

Tā mūzikas oāze, kuru Gidons izveidoja Lokenhauzā, tur ir arī šobrīd. Tur skan mūzika. Tā skan no rīta, skan pēcpusdienā, skan vakarā.

Mums bija četri koncerti trīs dienu laikā. Mēs spēlējām no rīta līdz vakaram un mēģinājām dažādas programmas ar dažādiem cilvēkiem. Tā ir tā kamermūzikas ideja, ka tu atbrauc un satiecies, iepazīsties ar jauniem cilvēkiem, un tev ir stunda vai viens vai divi mēģinājumi, un tas ir tik ļoti uzlādējoši un iedvesmojoši. Man prieks, ka pasaulē šādas vietas eksistē. ļoti daudzi mūziķi var šo īsto festivāla atmosfēru nosaukt par mājām. Doma par festivāla atmosfēru mums ir arī Līgatnē, kur nedēļas nogalē būsim ar diviem koncertiem, bet mēģinājumu process - ja braucat cauri Līgatnei, atnāciet uz “Zeit”, mēs tur mēģināsim no rīta līdz vakaram (smejas).

Tas būs atvērts mēģinājums?

Jā, nāciet zālē klausīties, skatīties, ja jums ir interese, jo klasiskajai mūzikai un kamermūzikai nekas vairāk nav nepieciešams kā interese. Tas ir vienīgais. Ja mums kaut kas interesē, mēs to varam sasniegt, un vienīgais, kas mums ir nepieciešams, ir šī vēlme kaut kur aiziet, kaut ko darīt, kaut ko iemācīties, kaut ko jaunu izzināt, un to mēs darām mūsu mēģinājuma laikā. Mēs izzinām šīs brīnišķīgās partitūras, kuras atskaņosim, un mūsu doma ir dalīties ar visiem, kurus tas interesē.

Par māju sajūtu - kamdēļ mēs vispār dodamies uz Līgatni un “Zeit”. Mums visiem “Kremerata Lettonica” ir vēlme atrast mūsu pašu mājas. Latvija mums visiem ir mājas, bet tā sajūta - mums ir nepieciešama mūzika, mums ir nepieciešama skatuve, un es

vēlos teikt milzu paldies “Zeit” radošā kvartāla saimniekiem - Marģeram Zeitmanim un viņa palīdzei Signei Putniņai, kuri ir spējuši atrast vietu klasiskās kamermūzikas nedēļas nogalei. Domāju, ka jebkurš, kurš ir nodarbojies ar organizēšanu, sapratīs, ka tas nav pavisam vienkārši izdarāms.

Tur ir ļoti daudz darba, un tur ir dažādas lietas, kas ir nepieciešamas, lai jaunā vietā spētu no patiesībā nekā kaut ko radīt. “Zeit” ir nelielas iestrādnes ar akadēmisko mūziku, bet šis ir lielāka mēroga pirmreizējs notikums, jo mēs tiešām veidojam kaut ko no jauna - minifestivālu. Paldies, ka viņi ir tik drosmīgi kopā ar mums uzņemties šo atbildību, visu cieņu, ka viņi tic mums, un mēs ticam viņiem. Tā tiešām ir sadarbība. Mēs ļoti gaidām koncertus.

30. jūlijā raidījumā "Tāda mūzika" būs dzirdams ieskats jūnija un jūlija laikā publicētos frīdžeza un brīvās improvizācijas ierakstos, jo aizvadītie mēneši Lielbritānijas improvizētās mūzikas scēnā izcēlušies ar īpaši spilgtām publikācijām.

Eiropas vadošais brīvās improvizācijas saksofonists Džons Bučers (John Butcher) publicējis duetu albumu ar ilggadējo sadarbības biedru, kontrabasistu Džonu Edvardsu, tikmēr bundzinieks Marks Sanderss (Mark Sanders) veicis jau otro ierakstu ar savu trio Shifa, kurā dzirdams arī pianists Pets Tomass (Pat Thomas) un saksofoniste Reičela Musona (Rachel Musson).

Publicēti arī jaundibinātu vai pat ekstravagantu kolektīvu ieraksti: kontrabasists Olijs Braiss (Olie Brice) ierakstā All It Was prezentē savu jauno kvartetu, savukārt vācu avangarda pianists Georgs Grāve (Georg Graewe) pirmo reizi saspēlējies ar džeza kontrabasistu Bredu Džonsu (Brad Jones) un Rīgā drīz gaidāmo daudzpusīgo bundzinieku Hamīdu Dreiku (Hamid Drake).

Georg Graewe, Brad Jones, Hamid Drake - Leanings (More Than Anything, Trost Records, 2025), 05:16, fragments

Olie Brice Quartet - A Rush of Memory Was All It Was (All It Was, West Hill Records, 2025), 06:29, fragments

John Butcher & John Edwards - The Sharp End (This Is Not Speculation, Fundacja Słuchaj, 2025), 07:04, fragments

Shifa - Ecliptic (Ecliptic, Discus Music, 2025), 06:43, fragments

Aizsācies 2021. gadā, arī šogad augustā Dienvidkurzemes novadu apceļos Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotais mūzikas festivāls "Rimbenieks", piedāvājot vairākus izsmalcinātus muzikālus notikumus.

Liepājas Simfoniskā orķestra mākslinieki kopā ar saviem draugiem un domubiedriem dosies ceļojumā pa Dienvidkurzemes novadu, lai dažādos koncertos no 1. līdz 17. augustam ar mūzikas skaņām piepildītu kultūras namus, baznīcas, seno muižu ēkas un citas vietas. Šoreiz koncerti skanēs Kazdangā, Gramzdā, Aizputē, Dunalkā, Rucavā, Jūrmalciemā, Durbē, Pāvilostā un Grobiņā.

Arī šogad festivāls "Rimbenieks" sāksies Kazdangas Kultūras centrā. 1. augustā pulksten 19 Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā aicina klausītājus doties muzikālā ceļojumā no Edvarda Grīga rotaļīgas baroka stilizācijas līdz Fēliksa Mendelsona skotu ainavām, bet īsto intrigu šim vakaram piešķirs Heinriha Hīblera reti atskaņotais Koncertskaņdarbs četriem mežragiem un orķestrim.

Solistu lomā būs vienīgais profesionālais mežragu kvartets Latvijā - Liepājas Mežragu kvartets: Ingus Novicāns, Aivars Vadonis, Mārcis Auziņš un Ilmārs Bērziņš. Ar brašajiem mežradzniekiem un LSO galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Gunti Kuzmu tiekamies plašākā sarunā. 

Noskaidrojam, kāds ir Heinriha Hiblera koncertskaņdarbs mežragu kvartetam, ar ko Liepājas Mežragu kvartetam ir iespēja svinēt savu 10 dzimšanas dienu, pirmo reizi muzicējot kopā ar orķestri - saviem kolēģiem - Liepājas Simfonisko orķestri.

Šis koncerts 2. augustā izskanēs gan Rundāles pils Baltajā zālē, bet dienu iepriekš - 1. augustā - Kazdangas kultūras namā, atklājot Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks".

Guntis Kuzma tuvāk atklāj šī gada festivāla programmu, ko ievadīs un noslēgs izvērstāki opusi, savukārt vairākās līdz šim vēl neapgūtās koncertvietās Dienvidkurzemes novadā gaidāmi vairāki kamermūzikas koncerti, toskait Liepājas Laivu mājā, kas omulības dēļ ir klausītāju ļoti iemīļota. 

24. jūlijā tika pasniegtas ikgadējās Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā. Starptautisko balvu šogad saņēma vācu autore Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli", ko latviskojusi Signe Viška un izdevis apgāds "Liels un mazs". Tā rosina domāt par ļoti daudzām tēmām.

Viena no balvas pasniegšanas tradīcijām ir ārzemju autora ierašanās Latvijā. Tā tika ievērota arī šogad, un Liega Piešiņa balvas pasniegšanas vakarā sarunājās gan ar vācu rakstnieci Ditu Cipfeli, gan tulkotāju Signi Višku. 

Liega Piešiņa: Kā ir ar to pieaugšanas aspektu?

Dita Cipfele" Šī tēma man vienmēr bijusi tuva ne tikai kā rakstniecei, bet arī kā lasītājai. Bet es to drīzāk uzskatu nevis kā tēmu, par kuru apzināti izvēlos rakstīt, bet tas ir stāsts, ko stāstu es, un tā pieaugšana ir vienkārši dabiska daļa no tā. 

Kas šādos stāstos ir galvenais? Jo šeit ir dumpīga meitene, kas grib iet savu ceļu. Mēs drusku ticam šim fantastiskajam kungam… Cik tajā visā ir realitātes, un cik viss ir izdomāts?

Kā rakstniecei man kaut kas jājūt saistībā ar varoņiem. Tas ir gan humors, man varoņiem ir jāpatīk un jānotic – šīs lietas man ir svarīgas kā rakstniecei.

Kura varoņa ādā jūs visbiežāk un visvairāk iejutāties?

Runājot par šo grāmatu, galvenā varone ir Lūsija, jo notikumi risinās no viņas skatupunkta.

Rakstot grāmatu, man pašai ik pa laikam uzpeldēja kaut kādas atmiņas no saviem pusaudža gadiem, tā kā šis noteikti ir tas tēls, ar kuru varu identificēties visvairāk.

Šī grāmata ir domāta pusaudžiem, bet, manuprāt, tā noteikti jāizlasa arī visiem pieaugušajiem, visai ģimenei!

Paldies, ka jūs tā uzskatāt! Es pati grāmatas kategorijās nelieku – bērnu  literatūra, pusaudžu literatūra, pieaugušo literatūra. Man svarīgi, lai grāmata vienkārši ir laba un lai katrs to gribētu paņemt un izlasīt. Tas man ir svarīgākais.

Bet kādam tas tomēr ir jāiestāsta. Piemēram, pieļauju variantu, ka ar tādu grāmatas noformējumu, kā šis, pieaugušie vis nemetīsies to pirkt uzreiz. Jaunieši gan, jo tas ir atšķirīgi, tas ir ārpus rāmja, bet pieaugušie ļoti piedomās. Vai tā nav?

Jā, protams, ka tā var būt un tā arī bieži ir, bet tā tam nevajadzētu būt... Ja pieaugušie dotu iespēju šīm ilustrācijām, arī viņi varētu gūt daudz prieka no šīs grāmatas.

Grāmata kā medijs. Jūsuprāt, grāmata ir veca vai jauna? Jo mēs Latvijā jau trešo gadu atzīmējam Latvijas grāmatas 500. Jubileju un diezgan daudz cenšamies ļaudīm stāstīt par vēsturisko pusi.

Man šis medijs ir pārlaicīgs, man grāmatai nav citu aizvietotāju. Tāda ir mana pārliecība par grāmatu.

Vārdam "ārprāts" bieži vien ir kutelīga pieskaņa. Cik apzināti jūs kā grāmatas nosaukuma autore to izvēlējāties? Vai tādējādi mazliet centāties pievērst uzmanību?

Tas noteikti nebija apzināti. Un man rakstīšanā ir tā, ka patiesībā jau lielākā daļa lietu vienkārši notiek, viss ir procesā. Nav tā, ka tu sēdi un domā – jā, es darīšu to tā un tā. Tas vienkārši notiek. Tas process ir rakstīšanā.

Vai visas lietas var izskaidrot? Un vai visas lietas ir jāizskaidro? Grāmatā jūs cenšaties izskaidrot neizskaidrojamas lietas.

Noteikti negribu kādam kaut ko skaidrot, es drīzāk grāmatas rakstīšanas procesā kaut ko noskaidroju pati sev.

Bet es noteikti negribētu būt cilvēks, kura mērķis ir kādam kaut ko ieskaidrot. Kaut arī tas minēts grāmatas nosaukumā. 

Kā jūs abas satikāties, un vai jūs to uzskatāt par brīnumu?

Signe Viška: Satikāmies pirms trim gadiem Hamburgā, kur tika organizētas tulkotāju meistardarbnīcas – paredzētas tieši tiem, kuri tulko bērnu un jauniešu literatūru no vācu valodas.

Biju viena no tulkotājiem, bet Dita bija viena no autorēm, kas ieradās ar lekciju un lasījumiem. Jau tobrīd zināju, ka tulkošu viņas grāmatu, bet es viņu nekad nebiju satikusi. Tas bija jauks brīdis – satikt savu autoru!

Toreiz vēl tā kā kārtīgi sakautrējos. Uztaisījām dažas bildes kopā. Domāju, tas savā ziņā vienmēr ir brīnums – satikt autoru, kuru tu tulko. Jo tas nav pašsaprotami – satikt autorus, jo ne vienmēr viņi ir tuvu, un ne vienmēr viņi dzīvi…

Vairāk – ierakstā.

24. jūlijā, Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā ziedu smaržu un vasaras zaļuma ieskauta, kārtējo reizi tika pasniegtas Jāņa Baltvilka balvas.

Tas ir kļuvis par ikgadēju bērnu un jauniešu literatūras un grāmatu mākslas svētku kulmināciju Latvijā, un šogad tika godināts dzejnieks Krišjānis Zeļģis par dzejoļu grāmatu "Patīk!", ilustratore Dace Krēsliņa par grāmatām "Kas par smaku" un "Postaža parkā".

Savukārt mākslinieks Zahars Ze par ilustrācijām Helgas Tormanes grāmatām "Juki muzejā" un "Juki satiek draugus" saņēma "Latvijas Valsts mežu" balvu "Jaunaudze".

Lasītāju sirdis iekarojusi Sanita Reinsone, saņemot īpašo lasītāju simpātiju balvu par grāmatu "Draugi un kaimiņi".

Trešdienas rītā "Klasikā" varēsit dzirdēt sarunu ar vācu rakstnieci Ditu Cifeli un viņas grāmatas "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" tulkotāju Signi Višku. Viņas atzītas par Jāņa Baltvilka balvas šī gada starptautiskajām laureātēm. Pasākums, kas dibināts 2004. gadā, ar katru gadu apliecina savu neatsveramo lomu bērnu literatūras attīstībā un lasīšanas tradīciju stiprināšanā visā mūsu sabiedrībā.

Šoreiz uz sarunu aicinām dzejnieku KRIŠJĀNI ZEĻĢI.

Liega Piešiņa: Vai tu pats bieži dzīvē saki – patīk?

Krišjānis Zeļģis: Pārāk bieži nē. Es laikam esmu piesardzīgāks ar to "patīk".

Kā tad izveidojās tā, ka tapa dzejoļu krājums bērniem tieši ar tādu nosaukumu?

Grāmatas galvenais varonis ir bērns, un tad nu es iztēlojos šo bērnu, kurš ir spējīgs priecāties un brīnīties par visu vairāk nekā pieaugušie.

Vai tu gribētu būt tāds varonis kā tavas grāmatas "Patīk" varonis?

Jā un nē. Protams, bērns es negribētu būt...

Bet to spēju vairāk priecāties un brīnīties gan gribētu – tā spēja, laikam ejot, kaut kā lēnām zūd, un to noteikti gribētos atgūt.

2010. gadā iznāca tavs pirmais dzejoļu krājums "Visas tās lietas", un kopskaitā tev iznākuši pieci dzejoļu krājumi pieaugušajiem. Vai to, ka tagad izdevniecībā "Liels un mazs" iznācis šis bērniem domātais dzejoļu krājums "Patīk", varētu uzskatīt par sava veida debiju?

Jā, kaut kādā mērā tā ir cita darbības zona, kur ir citi noteikumi, cits lasītājs. Un tas ir arī mazliet bailīgi. Bet kaut kādā ziņā tā ir arī zināma attīstības stadija: domāju, ka ātrāk šo grāmatu nevarēju uzrakstīt. 

Jo tev pašam vēl bērniņa nebija.

Vispār grāmatu lielākoties uzrakstīju vēl pirms bērns bija piedzimis. Drīzāk domāju, ka tas ir tekstuālas pieredzes jautājums.

Tev pašam bija interesanti?

Jā, jā! Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc to darīju.

Jo dzejniekiem jau tā brīvība ir diezgan liela. Mums jau neviens izdevējs neklauvē pie loga un neprasa, kad būs manuskripts. Tas ir mūsu pašu interesēs – darīt vai nedarīt.

Tā ka grāmata noteikti izauga no manis paša intereses par šo tēmu. Kā tāds izaicinājums varbūt.

Vai tu savam bērnam lasi dzejoļus?

Savam dēlam nē. Viņam ir divi gadi un šobrīd ir mazliet citas intereses. Bet bildes viņam patīk skatīties. Viņš šobrīd ir apsēsts ar automašīnām un vilcieniem, kas nav temati, kas apskatīti grāmatā. Varbūt vēlāk... 

Kādas tev bijušas tikšanās par šo dzejoļu krājumu? Jo tev ir veiksmīgs liktenis, jo arī Latvijas Literatūras gada balvai tu biji nominēts.

Veiksmīgs liktenis... Jā, bijušas pāris tikšanās ar bērniem. Un tās bijušas patīkamas un interesantas – tās vairāk ir tādas sarunas ar bērniem par lietām, kas viņus interesē.

Bērniem jau bremžu nav, līdz ar to sarunas ir daudz vieglākas, nepiespiestākas. Izbaudu šīs tikšanās, jo tā ir tāda jautra parunāšana, nav nekā smagnēja.

Vai arī dzejniekam nedrīkst būt bremzes?

Nezinu... Tās neizbēgami izstrādājas laika gaitā. Tas ir plašāks jautājums – par  valodas lietojuma bremzēm vai tematisko loku. Var dažādi uz to skatīties. Ideāli būtu, ja tās bremzes vajadzīgajos brīžos varētu atslēgt: tas ir svarīgāk. 

Kā tev tas izdodas?

Droši vien varētu labāk. Reizēm izdodas.

Ja runājam vēl par krājumu "Patīk": tajā ļoti skaidri izpaužas puiku domāšana. Vai ir jābūt grāmatām, kas domātas meitenēm un puikām atsevišķi?

Nedomāju, ka grāmatām jābūt sadalītām. Tas var mierīgi pārklāties. Viens no šīs grāmatas uzdevumiem bija uzrunāt zēnus, jo zēni vienkārši mazāk lasa. Tas tā ir, un  jāmeklē veidi, kā sarunāties ar puikām, kurus kaut kādu iemeslu pēc literatūra neuzrunā.

Atceroties sevi bērnībā – es daudz lasīju, bet nelasīju to, kas bija jālasa skolā, jo man tas likās ļoti garlaicīgi. Lasīju Žilu Vernu, zinātnisko fantastiku – tādas lietas, kas bija aizraujošas un interesantas.

Tāpēc lasīt "Staburaga bērnus", kas nav sliktākais variants, ko lasīt puikam, kaut kā nebija interesanti. "Baltā grāmata" arī man likās ļoti garlaicīga tajā vecumā. Tā ka obligāto literatūru es visbiežāk vispār nelasīju, un man liekas, ka mana literatūras skolotāja pamatskolā nebija augstās domās par mani, jo viņai likās, ka es neko nelasu. Bet patiesībā es lasīju ļoti daudz! Tikai tās nebija grāmatas, kas bija jālasa skolā.

Vairāk – ierakstā.

28. jūlijā 100. gadskārta aprit Lidijai Doroņinai-Lasmanei, un pateicībā par viņas mūžu, kas kalpo kā iedvesma, viņas domubiedru grupa šovasar rīko vairākus pasākumus ciklā "Lidijas vasara". Svētku kulminācija notiks 26. jūlijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā -  izstādes atklāšana un notikums mūzikā un dzejā “Lidija 100” Ziedoņa zālē. Tā režisors ir Viesturs Kairišs, māksliniece – Ieva Jurjāne, producents – Arnis Šablovskis. Koncertuzvedumā piedalīsies pianists Vestards Šimkus, Latvijas Radio kora grupa, dziedātājas Iveta Apine un Marta Ozoliņa, Mateja draudzes koris Māra Dravnieka vadībā, kā arī aktieri Guna Zariņa un Vilis Daudziņš. Ar notikuma scenārija autori, dzejnieci Ivetu Šimkus tikās Ieva Zeidmane.

Iveta Šimkus: Man vienmēr šķitis, ka ir svarīgi atcerēties un godināt cilvēkus, kas ir mūsu tautai ļoti nozīmīgi, un tāda patiešām ir Lidija, jo viņas mūžs un dzīvesstāsts ir ne tikai īpaši notikumi, kuri saistās ar okupācijas laiku, ļoti tumšu Latvijas vēstures brīdi, bet, izejot cauri visiem šiem notikumiem, Lidijai ir radusies īpaša garīga pieredze, un tieši šīs pieredzes dēļ, ne tik daudz atskatoties uz pagātni, bet vairāk

domājot par mūsu šodienu un Latvijas nākotni, ir svarīgi atcerēties šos cilvēkus un uzklausīt un dalīties ar viņu pieredzi.

Cik tieša saskarsme Jums pašai ir bijusi ar Lidiju Doroņinu-Lasmani?

Lidija man ir ļoti tuvs un dārgs cilvēks. Mēs esam kopā gan bijušas, gan veidojušas, gan piedalījušās dažādos pasākumos. Mums abām rūp Latvija. Lidija vienmēr ir bijusi liela mūzikas un dzejas cienītāja, un arī šādā kontekstā mums ir bijusi saskare - gan koncertos, gan caur dzeju. Lidija ir tāds… Es negribētu teikt “tuvs draugs”, bet garīgi tuvs cilvēks. Nē, tomēr es teikšu, ka ļoti tuvs un mīļš draugs.

Māksliniece Ieva Jurjāne, kura līdzdarbojusies izstādes veidošanā, ir atzinusi, ka viņai ar Lidiju satiekoties ir tādas pusaudžu attiecības. Kāda Jums ir sajūta?

Kaut kas līdzīgs. Protams, vienmēr ir bažas, ka varētu traucēt kādā atpūtas brīdī, nav tā, ka iedomājos un piezvanu, bet tad,

kad esmu zvanījusi, ir ļoti sirsnīga saruna, un tā nav ar iepriekš paredzamiem formulējumiem, kas ir sen izdomāti, pareizi un jauki - Lidija vienmēr var pateikt kaut ko negaidītu un pat aušīgu.

Es piekrītu Ievai, ka tas raksturo cilvēka dzīvi un īstu attieksmi pret pasauli, nekādā veidā neko neuzspiežot vai nedeklarējot, bet pārrunājot un ļoti dziļi izprotot notikumus un situācijas, un cilvēkus.

Par ko Jūs esat domājusi, veidojot scenāriju šai muzikālajai pēcpusdienai, muzikālajam uzvedumam?

Protams, esmu ļoti domājusi, jo no vienas puses tie ir tie labie vārdi, kurus mēs varam Lidijai veltīt un teikt dzimšanas dienā. Starp citu, atklāšu vienu aušību - Lidija pavisam nesen sarunā ir teikusi, ka izturēt labos vārdus, kas varbūt reizēm ir nepelnīti, ir daudz grūtāk nekā sēdēt lēģerī, tā kā varbūt tie vārdi nav nekāds pašmērķis. Protams, Lidijai ir ļoti svarīgi, ka mēs ne jau izsakām tos vārdus, bet - es pāriešu uz arī savu redzējumu -

man šķiet, ka mums ir jāveic inventarizācija vai sirdsapziņas izmeklēšana, godinot Lidiju vai svinot viņas dzimšanas dienu. Gan katram cilvēkam, domājot par savu dzīvi, par savu likteni, par savām izvēlēm, gan arī tautai kā kopumam.

Mēs esam garīga kopība, kā teica Rainis - tauta nav cilvēku bars, kuri tikai kaut ko ražo un producē, bet tauta ir garīga kopība. Šādā nozīmē - kā mēs esam izdzīvojuši 20. gadsimtā to vēsturi, tos ļoti smagos brīžus, kad mēs esam zaudējuši brīvību, un kā mēs redzam savas attiecības ar varu? Un, ja Lidija ir spējusi nostāties pret varu, tad kādēļ viņa to ir darījusi? Tādēļ, ka tā vara ir bijusi pret Dievu, pret cilvēku, un tā vara ir demonstrējusi milzīgu brutalitāti, melus, propagandu. Es domāju, ka arī šodien mēs redzam, cik trausla ir demokrātija, cik trausla ir cilvēcība pasaulē. Šodien to smalki sauc par dehumanizāciju, Lidija dzīvoja totalitārisma laikā, bet tas pats vien ir - mēs otrā cilvēkā redzam politisko uzskatu pretinieku vai cīnāmies par savām šaurām interesēm, kas ir mūsu  partija, mūsu vide, un mēs neredzam to kopumu, mēs sevī nokaujam cilvēcību.

Lidija ir gribējusi uzturēt spēkā šīs vērtības un apliecināt Dievu, Latviju un brīvību - tie būtu tie trīs jēdzieni, kas ir viņas lielās vērtības.

Vēl man šķiet būtiski, ka viņa ir runājusi par izvēlēm. Grūtajos brīžos viņai vienmēr ir bijusi izvēle - nostāties gaismas vai tumsas pusē, vai iet kompromisu ceļu, it kā sevi attaisnojot un aizbildinoties ar grūtiem laikiem. Tad jautājums: kāpēc Latvija šodien ir krīzes situācijā pat bez visas starptautiskās situācijas, ka mēs neuzticamies viens otram? Varbūt tiešām mēs esam pazaudējuši garīgos orientierus un izdarījuši nepareizas izvēles, bet, izvēloties kaut ko, mēs izvēlamies savu nākotni, mēs paši sevi izvēlamies, un Lidija to ir ļoti labi sapratusi, ka nav iespējams sevi nodot. Tās ir pārāk augstas likmes.

Cēsu Pils parka estrādē sestdien, 26. jūlijā, izskanēs Cēsu Mākslas festivāla lielais brīvdabas koncerts, kurā uz vienas skatuves satiksies Īlingas simfoniskais orķestris no Londonas, diriģents Džons Gibonss un vijolnieks Roberts Balanas, kurš apvieno klasiskās mūzikas pieredzi ar popa, roka un fanka elementiem un veido aranžējumus elektriskajai vijolei. Tā ir īpaši viņam izgatavota Fortevio sešstīgu elektriskā vijole, kas skanēs arī Cēsīs.

Spāņu komponiste Anhela Luka īpaši orķestrim un latviešu vijolniekam radījusi Koncertu elektriskajai vijolei un orķestrim Machina Humana, kas ir oda vissarežģītākajai mašīnai – cilvēkam.

Pirmatskaņojumu darbs piedzīvoja šī gada maijā Londonā. Pēc atskaņojuma Londonā komponiste kopā ar solistu partitūrā veica dažas izmaiņas, bet par sadarbības sākumu Roberts stāsta:

"Anhelu satiku Londonā, kad viņa  studēja Karaliskajā koledžā, es - Karaliskajā akadēmijā. Viņa tolaik vēl rakstīja akadēmiskus darbus, šobrīd vairāk strādā pie filmu mūzikas, un pēdējo piecu gadu laikā atradusi savu balsi, daiļradē apvienojot spānisku skanējumu un flamenko ar popmūziku un elektroniskām skaņām.

Koncerts man ļoti iet pie sirds, atbilst arī manam raksturam un tam, ko es parasti spēlētu. Mēs jau gadu strādājam pie šī Koncertā kopā ar Anhelu un Īlingas orķestri.

Šajā koncertā ir četras daļas, un tās ir ļoti kontrastējošas. Sākas ar mašīnisku daļu, kur visi iejūtamies nedaudz robotiskās lomās. Otrā daļa ir kā cilvēka sapnis ar ļoti skaistu melodiju. Tā tiešām ir viena no manām mīļākajām lēnajām daļām. Trešā daļa ir "Dzīvnieks" un tur ir nedaudz ērmīga noskaņa, apvienojas dzīvnieciskas skaņas ar elektroniku. Ceturtā daļa atkal ir par mīlestību, tā ir flamenko iedvesmota - karstasinīgi spāņu ritmi ar melodijām un perkusijām, kuras jāatveido visam orķestrim. Ļoti interesanti paņēmieni."

Šī Robertam ir pirmā sadarbība ar Īlingas simfonisko orķestri, kas sākusies ar nejaušu sastapšanos ar orķestra vadītāju pirms diviem gadiem lidostā. Sarunā uzzinām arī par brīvdabas koncerta atšķirīgo, bet patīkamo atmosfēru, pieredzi šopavasar Mežaparka Lielajā estrādē, jaunu darbu radīšanu, gaidāmo koncertturneju Āzijā un prieku klausītājiem piedāvāt allaž ko jaunu.

Šodien sākas "Rojas kino brīvdienas 2025", kur gaidāmi vairāki programmas "viļņi" līdz pat sestdienai, bet viens no galvenajiem akcentiem šogad ir animācijas žanrs. Rīta sarunā ar Rojas Kultūras centra vadītāju Daci Broku pārlapojam festivāla programmu, jūras un kino satikšanās burvību un sagatavošanās procesu.

Festivāls sola brīvdabas kinoseansus un tikšanos ar filmu veidotājiem, koncertprogrammas ar pianistu Vestardu Šimku un dziesminiecēm Melisu Deboru Kaškuru un Antu Enģeli, kā arī izstādes, kurās būs aplūkojami Alekseja Naumova un Vladimira Leščova darbi, un ekspozīcija, kas veltīta Arnolda Burova 110. jubilejai. Būs filmas ar leģendāro franču aktieri Alenu Delonu, kā arī iespēja aplūkot oskarotās filmas “Straume” balvas un noskatīties pašu filmu pludmales seansā uz lielā ekrāna.

Anete Ašmane-Vilsone: Šis nav pirmais gads, kad kino un Roja satiekas. Tas nozīmē, ka cilvēki, gan vietējie, gan apkārt esošo novadu iedzīvotāji, gaida šo notikumu. Tas kļūst par neatņemamu vasaras sastāvdaļu.

Dace Broka: Pavisam noteikti.

Jūlija pēdējā nedēļas nogale ļoti daudziem jau ir iezīmēta kalendāros kā notikums, uz kuru noteikti jāierodas, jo kino Rojā tieši šajā laikā rāda jau vairāk nekā 10 gadus.

Tas vienmēr ir liels izaicinājums - iekārtot brīvdabas kinozāli pašā jūras krastā, bet tiešām nav labākas vietas, kur skatīties filmu, jo zvaigžņotas debesis, jūra fonā un zīdainas smiltis blakus - tas rada lieliskas sajūtas un vienreizējas emocijas, ko atcerēties visu auksto ziemu pēc tam.

Kā jūs izveidojat programmu? Šogad, protams, mūsu lielais notikums ir “Straume” un apbalvojumi, un pilnīgi loģiski, ka arī Rojā būs iespēja noskatīties “Straumi”, bet pārējā programma - kādi ir principi? Filmu taču ir tik daudz, personību kino mākslā, ko izcelt, arī gana daudz. Kāds ir programmas atlases un veidošanas process? Vai ir arī mākslinieciskas diskusijas, kur katrs grib kaut ko savu izrādīt un parādīt rojiniekiem?

Mēs pavisam noteikti strādājam pie programmas izveides un domājam, kuras filmas būtu pati labākā izvēle.

Šogad mēs gribējām pievērst uzmanību tieši animācijai, tāpēc katru dienu tiek demonstrēts kaut kas arī no šī žanra.

Mēs ļoti bieži sadarbojamies ar Latvijas Kinematogrāfistu apvienību, un tas ir ļoti nozīmīgs partneris un liels palīgs filmu izvēlē.

Kā ar laikapstākļiem? Šodien sola ļoti lietainu laiku un vēju. Tas traucē baudīt kino ārā, vai vienkārši ir jāsagatavojas? Tad tā varbūt ir vēl citādāka un īpašāka pieredze.

Teiksim tā - man šķiet, ka laika vecis, pats galvenais atbildīgais par laikapstākļiem, zina, ka mums šīs nedēļas nogales ir ļoti svarīgas un lietu mums nevajag, bet šodien mēs no tā esam paglābti, jo kino demonstrēšana notiek slēgtās telpās, Kaltenes klubā un kempingā “Melnsils”, un tur pavisam droši var ierasties un nebaidīties no tā, ka varētu būt lietus. Mēs ļoti ceram, ka rītdien laikapstākļi būs mums labvēlīgi, bet kādu lietussargu paņemt līdzi var. Bet mēs ticam, ka lietus nelīs (smejas).

"Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt. Bet šobrīd man vienkārši nav, kur to savu radošo enerģiju likt, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav, tā ka rakstīšana bija vienīgā iespēja kaut kur to enerģiju likt," smej televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa, kuras radītie "Likteņa līdumnieki" tiek uzskatīti par visu laiku skatītāko daudzsēriju videofilmu Latvijā. 

Pirms dažiem gadiem kopā ar dzīvesbiedru Jāni Lejiņu Virdžīnija sarakstīja romānu "Straupes pilskungi". Tā bija daudzu seriālu un dokumentālo filmu autores debija rakstniecībā. Jaunajā romānā "Reizēm. Vienmēr. Nekad." Virdžīnija Lejiņa prasmīgi un asredzīgi, ar krietnu devu ironijas parāda dzīvi mūsdienu Latvijas laukos un arī to, kā nepazaudēt sevi. Šobrīd viņas romāns "Reizēm. Vienmēr. Nekad." ir grāmatnīcās pirktāko grāmatu skaitā.

Liega Piešiņa: Kā īsti tu no režisores pārtapi par grāmatu autori?

Virdžīnija Lejiņa: Man vienkārši nav, kur likt to radošo enerģiju, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav. Tā kā tas bija vienīgā iespēja kaut kur likt to enerģiju.

Cik tas ir atšķirīgi no tā, ko savulaik esi darījusi televīzijā? 

Zināmā mērā, protams, ir atšķirīgi. Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu  no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt.

Un kā tu pārvarēji slinkumu?

Laikam bija pienācis kaut kāds brīdis, kad vīrs Jānis teica – paklausies, sēdies un raksti, citādi vairs nevar izturēt! (Smejas.) Līdz tam man kaut kā bija pilnīga neticība. Vienmēr teicu – nu, kādas muļķības! Domāt un iztēlē dzīvoties ir viena lieta, bet sēdēt un rakstīt – pavisam cita. Teicu – nelīdīšu citā profesijā!

Bet reiz vakarā nenāca miegs un kaut kā uzpeldēja pirmie teikumi. Kāpēc tie uzpeldēja, nemāku atbildēt. Pabrīnījos, bet piecēlos, paņēmu burtnīciņu un tos pierakstīju, tad vēl kaut ko pierakstīju klāt, un tad noliku.

Nebija laika. Pa vidu vēl bija filma par [Elvīru] Baldiņu, tā ka pagāja ilgs laiks. Pēc Baldiņas filmas iestājās liels tukšums. Palasīju Jānim savu rakstīto, un viņš, protams, teica – raksti tik tālāk! Tad vēl to visu palasīju dažiem draugiem, un tā pamazām, ar atsevišķiem piegājieniem, bišķi darīju.

Nekad nebiju rakstījusi datorā – arī sāku rakstīt ar roku, bet tad ar mokām pārrakstīju. Man tā riebās to darīt! (Smejas.) Pārrakstīju 50 lappuses, kas man bija uzrakstītas, bet vienā brīdī pat nezinu, ko nospiedu, bet viss pazuda... Bet nu – man tas viss bija rokrakstā. Ilgu laiku gan neko nedarīju. Tā ka visādiem kūleņiem viss gājis. 

Vai bija sajūta, ka raksti scenāriju?

Nē, man tā iztēle ir tāda, ka… Piemēram,

kad filmējām "Likteņa līdumniekus", dienā nofilmējām kādas desmit, divpadsmit epizodes, un pēc tam es varēju vienkārši iekšēji noskatīties to visu – man pat nevajadzēja pie montāžas galda to skatīties. Es vienkārši tās [sevī] noskatījos un konstatēju, kur kaut kas nav labi un kur kaut ko vajag savādāk.

Bija pat brīži, kad, brigādei par šausmām, lūdzu iespēju pārrakstīt, jo konstatēju, ka tur kaut kas nav tā. Līdz ar to es nevaru teikt, ka grāmatu rakstot, rakstu scenāriju. Es vienkārši rakstu to, ko redzu.

Ja tev būtu jāraksturo sava grāmata "Reizēm. Vienmēr. Nekad." – par ko tā ir? Par mūsdienu sievieti, ne pārāk jaunai, jāsāk dzīve no nulles?

Zini, es atsakos piecos teikumos stāstīt par to, par ko ir grāmata. Tad nebūtu jēga to vispār rakstīt. Ja kādam ir vēlēšanās, lai katrs lasa pats un domā, par ko ir grāmata.

Bet tev būtu tā jāraksturo, lai cilvēks saprastu, vai viņam tā der vai neder.

No pāris teikumiem jau neviens nesapratīs, vai viņam tā der vai neder. Bet ja burtiski patiešām pāris teikumos, tad man liekas, ka tā nav viena nosaucama tēma. Tas ir dzīves nogrieznis zināmā vietā, kas skar ļoti daudzus cilvēkus un daudzus likteņus. Varbūt viņus vieno tas, ko esmu pamanījusi gan pie sevis, gan pie citiem – ka cilvēks vienmēr domā: kāpēc [tas notiek] tieši ar mani? Un tad es meklēju atbildes uz šo jautājumu caur daudziem raksturiem un likteņiem – kāpēc tas, kas notiek, notiek tieši ar konkrēto cilvēku.

Kā ir ar grāmatas varoņiem un tevi? Kurā tu pati esi visvairāk izteikta? 

Varbūt kaut kādas manas īpašības izmētātas pa vairākiem tēliem, bet katrā ziņā grāmatā nav neviena prototipa un nav arī nevienas konkrētas vietas. Tas viss kaut kā dzima manā galvā un noteikti šeit nav nekādas konkrētības ar manu dzīvi.

Ja tev, piemēram, būtu iespēja šo grāmatu uzfilmēt – tu to darītu?

Riskanti... Jo viena lieta ir tāda: bieži esmu domājusi par grāmatām, kas cilvēkiem patīk. Labi atceros savu ārkārtīgi lielo vilšanos, kad skatījos Sigridas Unsetas romāna "Kristīne Lavransa meita" ekranizāciju. Jo izlasīju to tad, kad man bija divpadsmit, trīspadsmit gadu, un arī vēl pēc tam – reizes piecas. Man tās grāmata bija ārkārtīgi mīļa, es iztēlē dzīvoju tur, Norvēģijā, tajos apstākļos, un man tas viss ļoti gāja pie sirds! Un tad aktrise Līva Ulmane, kas man ļoti patīk, bija uztaisījusi filmu. Biju tik šausmīgi vīlusies! Ne tā Kristīne bija tāda, kādu es viņu biju iedomājusies, ne tas Erlends tāds, un līdz ar to es domāju, ka katrs cilvēks tos galvenos varoņus iedomājas citādākus. Uzņemot filmas, intuīcija man likusi izvēlēties tieši to aktieri, nevis citu. Tāpēc, ja man būtu jāfilmē, tad tā būtu problēma.

Ir ļoti skaists teiciens, ka dzīve ir traģēdija tiem, kas jūt, bet komēdija – tiem, kas domā. Bet cilvēkā mēdz būt abas šīs īpašības – viņi gan jūt, gan domā. Tāpēc traģikomēdija, man liekas, ir faktiski vienīgais īstais žanrs, kādā vajadzētu strādāt. Bet tā ir ļoti smalka padarīšana. Ja to neizdodas realizēt, čiks vien ir.

Man liekas, ka šis laiks ir ļoti grūts visiem. Ir grūti saprast, ir grūti paļauties uz kaut ko, un visi meklē kaut kādu izdzīvošanas veidu. Tādā ziņā arī manas grāmatas varone meklē izdzīvošanas veidu, un – jā, es viņai piešķīru to variantu, kādā es pati gribētu izdzīvot. Bet man tā liekas, ka tomēr mūsdienās viena no reālākajām izdzīvošanas iespējām ir lauki, daba. Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem patīk mana grāmata – ka tā tomēr dod tādu gaismas staru, iespēju. 

Ticību arī tad, ja tev ir grūti.

Ticība, kad ir viegli, jau vispār nav vajadzīga! Ticība nepieciešama tieši tad, kad ir grūti, un īstenībā jau tās lietas ir pavisam vienkāršas.

Arvien biežāk domāju, cik daudz ir tādu viltus vajadzību, viltus standartu, viltus vēlmju, jo īstenībā cilvēkam nevajag daudz.

Tā laime jau pašam sevī jāsagādā, neviens tev viņu nedos. Diemžēl, bet tā ir. 

Vai tu šobrīd jau atkal raksti?

Nē, vēl nerakstu. Bija gan kaut kādas idejas, bet tagad no tās lielās atzinības esmu nobijusies, jo tas ir diezgan riskanti – vienmēr jāiet tālāk uz priekšu un augstāk. Vai tas ir iespējams? Es tiešām nezinu.

Man ir tāds raksturs, ka nespēju raudzīties uz lietām, parādībām un notikumiem no malas, aukstasinīgi. Es skatos un jūtu: te ir filma.

Jānis jau smejas par mani: kaut kur braucam, un es saku – tas ir filmējams. Ja kaut kas notiek, saku – te būtu kolosāla filma! Bet kaut kāda ideja man ir. Ko es ar to darīšu tālāk? Nevaru pat atbildēt.

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā.

XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa.

25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku.

"Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Inguna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina.

Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti:

viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!"

26. jūlijā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi.

"Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot. 

Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns.

"Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu.

Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā.

Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violetas Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ.

Pēc Ingunas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes – ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori.

Un, otrkārt,

nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju.

Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!"

Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē."

"Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties," neslēpj Jūlija Vasiļjeva. "Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši."

Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Inguna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot:

"Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko."

Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks.

Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām!"

27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts.

"Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi!

Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus," stasta opersvētku rīkotājs Kalns.

To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncerts "Ielūdz Jānis Apeinis" notiks 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni."

Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav.

Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis. 

Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni – Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā.

Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas". 

Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis."

Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē – Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī tā ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Inguna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns.

"Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Inguna Puriņa.

"Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs.

Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams."

"Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti.

Bet mani ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"," prāto Dainis Kalns. 

Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku: "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, ka skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda.

Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā."

Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Inguna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās.Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties."

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā nākamā gada vasarā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. Dainis Kalns, opermūzikas svētku patrons un organizators, 27. novembrī tiekoties Rīgas Latviešu biedrības namā ar žurnālistiem un ārvalstu vēstniekiem Latvijā, atklāja, ka nākamvasar XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. 

Uz tikšanos par gaidāmo opermūzikas svētku norisi bija ieradusies arī Somijas vēstniece Latvijā Anni Solorantu, Igaunijas vēstnieks Ēriks Marmei un Igaunijas konsule Marika Keiva-Urma, kā arī Dantes Aligjēri biedrības Latvijā prezidente Hella Milbreta Holma.

Svētku organizators Dainis Kalns iepazīstināja klātesošos ar nākamās vasaras svētku programmu, apliecinot, ka arī 2025. gada vasarā opermūzikas svētku cienītājiem būs iespēja baudīt operas “Traviata” brīvdabas iestudējumu. Viņš atklāja, ka šogad operas iestudējums saņēmis lielu atzinību no apmeklētājiem, un, salīdzinot operas “Traviata” izrādes citviet pasaulē slavenos opernamos, brīvdabas iestudējums Siguldas pilsdrupās novērtēts kā viens no spilgtākajiem iestudējumiem, kas redzēts. “Traviatas” operu Siguldas pilsdrupu estrādē būs lieliska iespēja baudīt arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja to redzēt šovasar.

25. jūlijā plkst. 19.00 Svētku uvertīra – atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā;