Cikla "Pārbūves" jaunākajā izlaidumā sarunāsimies par piekļūstamību un sadarbību ar kopienām teātra notikumu un izrāžu veidošanā. Šīs reizes viesi – producente un projektu vadītāja Sandra Lapkovska un dažādu teātra projektu dalībnieks Samuels Ozoliņš.

Lai kultūru un tās notikumus veidotu atvērtākus ikvienai sabiedrības daļai un indivīdiem, pašas kopienas un to pārstāvji tiek iesaistīti dažādos projektos un izrādēs, lai kļūtu par to dalībniekiem, nevis tikai vērotājiem no malas.

Bet – lai ikviens spētu būt gan teātra mākslas līdzdalībnieks, gan vērotājs, mums jārunā par kultūras norišu piekļūstamību...

15. augustā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Jormu Panulu Žana Sibēliusa Vijoļkoncertu atskaņoja somu vijolniece Tami Pohjola, kuru uz sarunu par sadarbību ar maestro un Sibēliusa mūziku aicināja Liene Jakovļeva.

Kāda bijusi jūsu iepriekšējā sadarbība ar Jormu Panulu?

Ir liels gods muzicēt kopā ar maestro. Esmu ar viņu kopā spēlējusi vienu reizi, domāju, ka tas bija apmēram pirms septiņiem gadiem somu mūsdienu mūzikas koncertā, un tā bija ļoti jauka pieredze. Esmu ļoti priecīga atkal strādāt kopā.

Un kādas ir jūsu attiecības ar Sibēliusa Vijoļkoncertu?

Tas noteikti ir viens no maniem mīļākajiem koncertiem Es to ļoti mīlu. Man ir bijusi iespēja to spēlēt diezgan daudz.

Katru reizi, kad to atkal atskaņoju, man uzmetas zosāda, pavisam īpaša ir otrā daļa - tik izteiksmīga, sāpīga.

Kā jūtaties, atskaņojot to kopā ar Jormu Panulu?

Es domāju, ka te noteikti jūtama viņa daudzu gadu pieredze. Viņš stāstīja par to, kā reiz diriģēja šo skaņdarbu 50. gados. Viņš noteikti zina šo skaņdarbu daudz ilgāk nekā es. Un, manuprāt, viņa interpretācija ir ļoti dabiska un patiesa. Es piekrītu daudzām lietām.

Kā mūziķim panākt to, lai katru vakaru varētu pateikt kaut ko jaunu tik populārā mūzikā? Kā izdarīt, lai tas būtu interesanti gan jums, gan publikai?

Tas ir labs jautājums.

Man šķiet, ka katram mūziķim ir sava balss, savs skaņas tembrs, ar ko mēs izsakām to, ko vēlamies. Tās ir vienkārši atšķirīgas interpretācijas.

Arī es jūtu, ka katru reizi spēlēju atšķirīgi, jo ir cits diriģents, cits orķestris. Vienmēr ir kādas ietekmes, ko tu uzņem sevī un sneidz tālāk, un tad viss kļūst citādāks salīdzinājumā ar iepriekšējām reizēm.

Jūs esat pirmā soliste, kas šajā koncertzālē spēlē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Kā jūtaties pēc mēģinājuma šeit?

Tas ir patiešām jauki, un man ir ļoti patīkami šeit spēlēt. Man šķiet, ka mēs visi ļoti labi dzirdam viens otru, līdzsvars ir labs. Un tas, protams, ir Jormas nopelns.

Vai ir atšķirība, ja somu mūziku, piemēram, Sibēliusu spēlē somu mūziķi?

Es nevarētu teikt, ka somi to spēlē labāk, bet jūtu, ka mēs esam ļoti lepni par šo skaņdarbu. Un mēs, jaunie vijolnieki, to klausāmies jau no mazotnes.

Es domāju, ka tas patiešām daudzējādā ziņā atspoguļo somu tautas raksturu, mūsu dabas atmosfēru. Šis skaņdarbs mums ir ļoti dārgs, un tāpēc tā atskaņošana ir ļoti emocionāla.

Īpaši, ja tas programmā seko pēc Finlandia.

Jā, tieši tā.

Es Finlandia esmu dzirdējusi miljoniem reižu, bet joprojām man ir grūti aizturēt asaras, kad to dzirdu, jo tā ir tik skaista mūzika.

Un kā jūsu īpašais Gvadanjīni instruments izjūt Sibēliusu un somu mūziku?

Esmu ļoti laimīga, ka jau vairākus gadus man ir šis instruments. Es uzskatu, ka tam ir diezgan dziļa un tumša skaņa, īpaši sol stīgai. Un tas ļoti labi piestāv šim skaņdarbam, jo te ir tik daudz tumšu, ļoti spēcīgu emociju. Mi stīga ir ļoti gaiša, nav problēmu to sadzirdēt.

Kādi ir jūsu muzikālie plāni pēc šī koncerta?

Es atgriezīšos Somijā, kur būs daži vasaras festivāli. Vasaras vienmēr ir pilnas ar kamermūziku, kuru ļoti mīlu.

16. augustā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un 17. augustā Liepupes muižā kopā ar pianistu Edgaru Tomševicu uz kamermūzikas vakariem ar moto "Stīgu burvība" aicinā Šveicē un Itālijā dzīvojošais čellists Maksims Beitāns - mūziķis ar saknēm Jelgavā un tur gūtu pamatizglītību, ievērojamu starptautisku konkursu un koncertpieredzi, kurš šobrīd dzīvo Šveicē un Dienvidfrancijā un ir priecīgs atgriezties ar diviem koncertiem Latvijā. Sarunā - par ikdienu ceļā un skaistuma mīlestību, interesi par arhitektūru un vēsturi, čella skanējuma līdzību ar cilvēka balsi, pirmo sadarbību ar Edgaru Tomševicu, patiku pret pārlikumiem un iespēju spēlēt Stradivāri darinātu instrumentu.

Esat brīvmākslinieks un spēlējat dažnedažādās vietās?

Tieši tā. Esmu ļoti brīvs savā izvēlē, kur spēlēšu, ar ko spēlēšu un ko darīšu. Tāpēc, ka mūzika nav vienīgais, ko daru, es varu atļauties izvēlēties.

Un ko Jūs izvēlaties?

Brīvību.

Ko izvēlaties muzikālās sadarbības ziņā? Kam par labu parasti kāds fakts nospēlē - tā ir kamermūzika, lielie solo projekti?

Pārsvarā solo projekti un manis paša organizēti pasākumi.

Kā veidojat savas programmas? Jums patīk likt kopā dažādas krāsainas miniatūras vai pārsvarā tie ir lielie opusi?

Pieredze rāda, ka miniatūras un skaņdarbus, kurus cilvēki atpazīst, jo tos tagad vairāk klausās.

Nevajag būt kategoriskiem un sekot tikai savām vēlmēm, bet arī skatīties, kas publikai patīk, kāds formāts. Tas arī atšķiras.

Ja spēlē, piemēram, Vigmora zālē, tur nāk cilvēki, kuriem ir muzikālā izglītība, un viņi izvēlas lielākas formas, akadēmisko repertuāru. Bet, ja tie ir privāti pasākumi, kur es aicinu cilvēkus, daži no viņiem nav tik izglītoti muzikāli, viņiem gribas atpūsties, labi pavadīt laiku un dzirdēt kaut ko, ko viņi atpazīst.

Jūs esat teicis, ka čellu nevis spēlējat, bet liekat tam dziedāt. Vai tas nozīmē, ka liriskas un melodiskas lappuses Jums vairāk iet pie sirds?

Man viss iet pie sirds, to vienkārši vajag dinamiski dažādos veidos atskaņot.

Man ļoti patīk mācīties dziedāt un runāt uz čella, es ļoti daudz laika veltu tam un zinu, ka cilvēki to atcerēsies, jo es ne tikai radu skaņu mūzikā, es radu arī tekstu, kuru pats izdomāju.

Nevis verbāli, bet caur čella skaņām?

Gan emocionāli, gan verbāli. Es iedomājos, ko gribētu teikt, kādu emociju un ar kādiem vārdiem, un tad to pārlieku čellam. Mūzika vispār ir cita līmeņa komunikācijas veids. Cilvēki, kas vienkārši spēlē instrumentu, ir instrumentālisti, bet man liekas, ka ir svarīgi saprast, ka instruments ir daļa no tevis. Tas ir kaut kas tāds, kur tu vari pateikt vairāk ar savām emocijām nekā ar vārdiem. Kad spēlēju, es vienmēr komunicēju ar publiku enerģētiskā līmenī. Tas ir ļoti svarīgi.

Plašāk - audioierakstā.

16. un 17. augustā plkst. 22.00 Cēsu Pils parkā norisināsies multimediāls koncertuzvedums “Māls”, kur dziesma, deja, amatniecība un rūpniecība saplūdīs vienotā stāstā par māla ceļu no zemes dzīlēm līdz zvaigznēm. Kā vēsta uzveduma veidotāji, tā būs laikmetīga interpretācija par māla nozīmi un klātbūtni cilvēka dzīvē – no praktiska pielietojuma ikdienā līdz simboliskiem un filozofiskiem aspektiem.

Uzvedumā piedalīsies vairāk nekā 2000 dalībnieku: grupas "Auļi" un "Latvian Voices", kori, deju kolektīvi un dažādu žanru mākslinieki. Koncertuzveduma radošajā komandā darbojas idejas autore un režisore Inga Cipe, scenogrāfs Didzis Jaunzems, mākslinieciskais vadītājs Reinis Rešetins, mūzikas autori – Haralds Sīmanis, Mārtiņš Miļevskis, Laura Jēkabsone un Kaspars Bārbals. Uzveduma galvenais varonis – māls – dzīvos Ērika Kiršfelda spēlētā čella skaņās, Artūra Nīgala radītā dejā un aktiera Viļa Daudziņa balsī.

Sarunā ar Ingu Cipi uzzinām, kas vedināja Ingu šajā stāstā sapludināt dziesmu, deju, amatniecību un rūpniecību, runājam par attiecībām ar mālu un skatu uz šo materiālu ne tikai no Cēsu, bet daudz plašāka skatpunkta.  Par kuplo dalībnieku iesaisti, oriģinālmūzikas un adaptētas mūzikas  lietojumu, teksta autorību un iemesliem, kāpēc šis uzvedums iecerēts rādīšanai tumsā. Noslēgumā - arī par īpašas ceļojošās izstādes klātesamību.

Par ideju, kas briedusi jau vismaz sešus gadus, vēsta Inga Cipe: "Stāsts ir par to, kā māls, no zemes dzīlēm nācis, cilvēka veidots, līdz debesīm tapis. Tajā ir viss. Jo vairāk par mālu interesējies, lasi un pēti, jo redzi, ka māls ir apkārt visā, arī mūsu Cēsu novadā tas ir visur. Šogad to jūt īpaši, kad ir mitrs laiks. Mēs ticam stāstam, ka māls, no zemes nācis, top par bruģi, par ķieģeli un arī dakstiņu. Tad, kad ir dakstiņš, viņš jau lūkojas zvaigznēs, un mēs gribam šo sajūtu noķert."

17. augustā Dzintaru koncertzālē kā daļa no vērienīgās iniciatīvas “Baltijas balva / Baltic Awards” izskanēs divi koncerti: Mazajā zālē programmā “Jaunie un spožie” uzstāsies konkursa “Ineses Galantes talanti” uzvarētāji, bet Lielajā zālē - svētku vakars “Gala Galante. Trīs tenori & draugi”.

Programmā Una fiesta de la musica dziedās trīs tenori - Edgars Montvids (Lietuva), Liparits Avetisjans (Armēnija) un Raimonds Bramanis (Latvija) -, uzstāsies arī grupa Dagamba, pianists Andrejs Osokins, dziedātāja no Igaunijas Elīna Nečajeva, orķestri vadīs Ekharts Viciks (Vācija).

Ar "Baltijas Balvas" atlases komitejas priekšsēdētāju un konkursa "Ineses Galantes talanti" patronesi Inesi Galanti tikās Inta Pīrāga, noskaidrojot, kādēļ ir svarīgi rīkot šādus koncertus vasarā, kad un kāpēc radās "Baltijas balva", par mākslinieku degsmi, nirvānas sajūtu, labu vārdu teikšanu,  laimes un ģimenes sajūtu radīšanu.

Inese Galante: Koncerti vasarās notiek jau 20 gadus, tos gaida gan klausītāji, gan es pati. Man to vajag.

Vēlos pārsteigt mūsu draugus, skatītājus, klausītājus, radīt atmosfēru, kura paceļ cilvēkus virs zemes, dod laimes šprici, pozitīvas emocijas.

Mums visiem tā trūkst. Kā bijušais mediķis saprotu, ka zāles ārstē un skādē, bet mūzika un māksla nāk tikai par labu, tāpēc es aicinu savus kolēģus un draugus no visas pasaules. Viņi brīnās, kas tā par zemi, kur tā atrodas, un pēc tam - “kad tu mūs atkal sauksi?”. Tas pierāda, ka te ir fantastiski cilvēki, zinoši, inteliģenti, ir skaisti pie jūras, jūra šalc, priedes, ļoti garšīgs ēdiens un tik tīrs! Viņi vienmēr ir sajūsmā.

Šogad mums ir jauns projekts - “Baltic Awards” jeb “Baltijas balva”, kas saistīta ar trim Baltijas valstīm - Latviju, Igauniju un Lietuvu.

Dzīvojot ārzemēs, jau sen sapratu, ka pārāk maz zinām par notiekošo Baltijas zemēs. Brāļi, māsas, bet katram ir savs raksturs.

Gribas iepazīstināt mūsu un viņu publiku ar mūsu spožākajiem un talantīgākajiem cilvēkiem. Manai meitai radās šī ideja, to izrunājām, un tā bija ļoti laba, pareiza lieta. Mēs vēlamies apvienot visas 3 republikas, parādīt, kas notiek. Šogad mēs pārstāvējām mūziku un mākslu, Lietuva - zinātni, Igaunija - arhitektūru. Pēc tam būs rotācija, mēs mainīsimies, bet pasākums vienmēr notiks Rīgā.

Abi koncerti ir veltīti tieši “Baltijas Balvai”. Būs ļoti daudz fantastiskas, pievilcīgas mūzikas, kura atver sirdi un dod nirvānas sajūtu, retro, atmiņas vai atskatu.

Būs Andrejs Osokins, būs simfoniskais orķestris ar Ekhartu Viciku no Vācijas. Viņš sens draugs un ļoti labs diriģents, kurš prot vadīt tieši tādus pasākumus. Būs Dagamba un igauņu dziedātāja Elīna Nečajeva, kura pārsteigs ne tikai ar klasiku, bet arī ar savu māku citās nozarēs. Edgaru Montvidu pazīstu jau ļoti sen, no J. Vītola Vokālistu konkursa, kur biju žūrijas priekšsēdētāja un viņš veiksmīgi piedalījās. Būs mūsu Raimonds Bramanis, ar kuru jau ļoti ilgus gadus sadarbojos, būs armēņu tenors Liparits Avetisjans, kurš dzied visā pasaulē. Būs visādi salikumi, pārsteigumi, kuri nesīs cilvēkiem laimes un ģimenes sajūtu.

Kad visiem kopā ir labi un patīkami, tad visi jūtas kā viena milzīga ģimene, un to arī mēs gribam panākt.

Piektdien, 15. augustā, notiks jau 14. dzejas un elektroniskās mūzikas cikla "Dzejas pusnakts" pasākums, kas, iepriekš risinājies baznīcā, iepirkšanās centrā, skolā, graustā, kazino, cirkā, arī Tartu doma baznīcas drupās, nu aicina uz Daugavgrīvas cietoksni. Šoreiz tēma - “Dzejas brīvība un tās robežas”, un visas nakts garumā ar dzejas lasījumiem uzstāsies Krišjānis Zeļģis, Inga Pizāne, Zintis Sils un Artūrs Bricis, dzejnieču grupa “Post-mistiķes”, performanču apvienības “Briežrags” un “Drāmas dāmas”, kā arī Latvijas dzejas slama dalībnieki. Katrs mākslinieks sev izraudzījies “pusnakts vārdu” jeb pseidonīmu. Dzejas lasījumus papildinās performatīvi elementi, mijoties ar elektronisko mūziku un projekcijām, kas radīs gotisku gaisotni ar veļu tēliem vēsturiski nozīmīgajā Daugavgrīvas cietoksnī.

"Dzejas pusnakts" notiek kopš 2023. gada jūnija un apvieno literatūru ar mūziku un citām mākslas jomām, cenšoties ieinteresēt jauniešu auditoriju literatūrā. Dāvis Eņģelis ar "Dzejas pusnakts" producentu Kārli Knospiņu sarunājas par dzeju un elektronisko mūziku, dzejas performanci un dzejnieku alter-ego tēliem, kurus varēs sastapt pasākumā.

Kādas ir tavas attiecības ar dzeju un dzeju uz skatuves? Esi iestudējis vismaz vienu, varbūt arī vairākas dzejas izrādes. Kāda ir dzejas loma tavā dzīvē?

Dzeja vienmēr ir bijusi piesaistoša. Kaut vai skolā, mācoties literatūru, dzeja ir ieinteresējusi. Dzeja var būt izrādē, bet tagad ar “Dzejas pusnakti”, dzeja var būt arī performance, un šo performanci var veidot kopā ar pašiem autoriem, ar autoru dzeju.

Dzeja, manuprāt, ir ļoti interesanta, un ir tik daudz dažādu veidu, kā to apspēlēt.

Paturpini, lūdzu, par dzejas performanci! Kādos veidos mēģināsiet izpētīt šo dzejas aspektu?

“Dzejas pusnaktī” unikālais ir tas, ka ir ne tikai autors, kas lasa dzeju, bet, pirmkārt, autori izvēlas savu pusnakts vārdu un uzstājas nedaudz citādākā tēlā kā parasti. Otrkārt, ir dažādi performatīvi elementi, kas iekļauj mūziku, horeogrāfiju, scenogrāfiju - ir dažādi veidi, kā izteikties.

“Dzejas pusnaktī” kopā ar dzeju ir arī elektroniskā mūzika, videoprojekcijas, performances, dzīvā mūzika, un tas viss kopā veido ļoti interesantu dzejas attēlojumu.

Radio arhīvā ir dažas antoloģijas, kur latviešu dzejnieki ir ierunājuši savus dzejoļus, un parasti viņus pavada kāds mūziķis, kas ir veidojis skaņas celiņu. Gandrīz vienmēr tā ir elektroniskā mūzika. Kā tev šķiet, tā ir laikmeta zīme? Vai arī lasīts teksts vienkārši labi sapas ar to skaņas spektru, ko dod elektroniskie instrumenti?

Ir šis dzejas ritms, kas, man šķiet, mūsdienās jau ir pazudis, un varbūt pat labi, ka tā, bet tas noteikti ļoti labi sader ar elektronisko mūziku.

Bet nav arī tā, ka tā vienmēr ir elektroniskā mūzika. Mūsu gadījumā tas saistīts ar autoru un noteikto pasākuma tematiku. Elektroniskā mūzika vienkārši ir pateicīgāka tieši ritma ziņā.

Jūsu pasākumā Daugavgrīvas cietoksnī centrālo lomu no mūzikas skatupunkta ieņems elektroniskās mūzikas partitūras?

Jā, bet “Dzejas pusnaktī” tas ir nedaudz citādāk.

Mēs veidojam kontrastu starp šīm abām pasaulēm, kas ir elektroniskā mūzika un ballīte un dzeja ar tās vēstījumu.

Protams, tas viss kopā veido vienotu redzējumu apmeklētājam, bet mēs tiecamies uz dzejas un elektroniskās mūzikas kontrastu.

Oksana Zabužko ir mūsdienu ukraiņu rakstniece, dzejniece un esejiste, vairāku dzejas grāmatu, eseju krājumu un romānu autore.  Pazīstama gan kā rakstniece, gan kā literatūras kritiķe.

Viņas pirmajam romānam "Lauka pētījumi ukraiņu seksā" (1996), kas dēvēts par vienu no postpadomju perioda ukraiņu literatūras pamattekstiem, ir bijuši 13 izdevumi Ukrainā, tas tulkots 15 valodās. Savos darbos Zabužko pievēršas ukraiņu nacionālās identitātes jautājumiem, postkoloniālajām problēmām un feminismam.

Oksana Zabužko tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajiem ukraiņu intelektuāļiem. 

Tagad izdevniecībā "Latvijas Mediji" izdota viņas grāmata "Pamesto noslēpumu muzejs", kas iznācis Māras Poļakovas tulkojumā, bet pirmo reizi dienas gaismu ieraudzīja 2010. gadā.

Liega Piešiņa par grāmatu sarunājas ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru.

Vai šo romānu tu vairāk lasīji vēsturnieks?

Mārtiņš Mintaurs: Mans uzdevums bija to lasīt kā vēsturniekam un pateikt, ko es par to domāju.

Es tiešām sāku lasīt ar tādu vēsturnieka skatu, bet tas ļoti ātri pārgāja – tieši tāpēc, ka grāmata tiešām ir aizraujoši uzrakstīta un izcili tulkota latviešu valodā!

Patiešām nezinu citu piemēru, kur visi dažādie valodas slāņi būtu tik perfekti, precīzi un garšīgi atveidoti latviešu valodā. Tāpēc, neskatoties uz ievērojamo grāmatas apjomu, lasīšana notika raiti. Izlasīju to ātri, un domāju, ka arī liela daļa lasītāju to izlasīs ātri. Tātad sāku šo romānu lasīt kā vēsturnieks, bet turpināju to baudīt kā lasītājs, kuram ir ļoti interesanti to izlasīt līdz galam, gaidot, kas sekos aiz nākamā pagrieziena. Tie, kas lasīs, domāju, tie arī sapratīs. Viņi ļoti ātri nokļūs šī teksta varā.

Šajā grāmatā ir arī ļoti daudz atbalsu...

Jā. Tāpēc, ka tur ir dažādi laika slāņi. Ja skatās no literatūras teorijas viedokļa, tas ir postmodernisms – stāstā ir paralēlā darbība dažādās laika dimensijās, kas arī, starp citu, izklausās it kā ļoti vienkāršs un dzirdēts paņēmiens gan literatūrā, gan kino, bet pieņemu, ka to ir ļoti grūti izveidot tā, lai tas savienotos dabiski; lai nebūtu sajūtas, ka šī grāmata sadalīta trijās vai četrās paralēlās sižeta līnijās. Šeit tas viss patiešām savijies un savienots kopā ļoti meistarīgi, tāpēc arī panākts maģiskā reālisma efekts – nevis literatūras klasifikācijas nozīmē, bet tādā ziņā, ka tu lasi un saproti, ka tā nav pasaka, tā nav fantāzijas literatūra: te ir gan reālas personas, gan reāli notikumi, gan atbalsis no reālajiem notikumiem, un tas viss kopā veido patiešām maģisku literatūras iztēles un dzīves savienojumu. Tāpēc atbalsis ir ļoti svarīga lieta – tās satur kopā dažādās laika un telpas dimensijas: mēs to visu lasām kā vienu romānu, saistītu vēstījumu, kurš ir ļoti daudzšķautnains. Tas parādās dažādās perspektīvās, no dažādām pusēm.

Pagātne, kas nav beigusies. Ko tu saki no šāda aspekta?

Jā,

grāmata ir ļoti labs piemērs tam, ko nozīmē frāze "pagātne, kas nav pagājusi" vai "pagātne, kas patiesībā nav beigusies".

Protams, ka mēs varam teikt, ka pagātne jau ir tas, kas notika pirms trim minūtēm – tā tehniski skatoties no fizikas viedokļa. Tā ir pagātne, kas cilvēkam nāk līdzi burtiskā nozīmē, jo savu pieredzi mēs izdzēst nevaram. Varam gan to atcerēties dažādos kontekstos, un katru reizi atcerēties kaut ko citu – no bērnības vai kāda cita savas dzīves laika, un tas tikai pierāda, ka mūsu atmiņas nav vienādas, tās nav vienmēr identiskas: vienus un tos pašus notikumus mēs atceramies dažādi.

Postpadomju un padomju okupācijas laika pieredzes slāņus grāmatā var atpazīt arī Latvijas pagātnes kontekstā. Vai no savas biogrāfijas vai vēsturiskām paralēlēm – te ir ļoti daudz kopīga, kas nav vis parādīts plakani, ilustratīvi vai plakātiski, bet kas atnāk kā impulsi no pagātnes vai personiskās pieredzes. Kad saproti: jā, tas ir tieši tas, ko es atceros, par ko es domāju.

Kā ir ar tādu jēdzienu kā briesmu instinkts? Jo man šķiet, ka šobrīd mēs brīžam atsakāmies no kādām smagākām tēmām un sakām, ka mums to briesmu ir par daudz. Bet vai nav tā, ka šis briesmu instinkts, pateicoties tam, kā autore to ir uzrakstījusi, mums liek izjust asumu un apzināties briesmu sajūtu?

Briesmu instinkts, protams, ar laiku notrulinās, tāpēc svarīgi, ka ir tieši šādi romāni, kas patiesībā ir kā brīdinājums – tu redzi, cik tās briesmas var būt ikdienišķas, nepamanāmas. Ka viss sakrājas un akumulējas pamazām, un notikumu trajektorija aizved līdz katastrofai – vai tie ir četrdesmitie gadi nacionālo partizānu cīņu kontekstā, vai 90. gadu kriminālais bizness.

Briesmas patiesībā neuzkrīt uz galvas: tās patiesībā ir ļoti ikdienišķas un tieši tāpēc bīstamas, jo viss notiek pamazām. Kaut kur kaut kas sakrājas, veidojas dažādās kombinācijas, kas var beigties arī bez briesmām un bez katastrofām, bet ļoti iespējams, ka var novest arī pie traģiskajām beigām.

Tāpēc tas briesmu instinkts... Ja mēs domājam par karu Ukrainā, tad sākumā visus tas interesēja, visi par to runāja, bet pēc tam pamazām tā interese tā kā atkāpās. Viena daļa cilvēku saka – es to nevaru skatīties, es to nevaru izturēt, un es to nekādi nevaru ietekmēt. Kad cilvēks saprot, ka viņa līdzpārdzīvojums uz karstām pēdām nekādas izmaiņas neradīs un neko neapturēs, psiholoģiski nāk kaut kāds atslābums…

Bet ukraiņiem jau nav izvēles – viņiem vienkārši jāiztur, jāpaliek dzīviem un jānokļūst līdz uzvarai. Mums ir tā "privilēģija", ka varam atļauties teikt – "es to vairs nevaru izturēt". Ar to atšķiras mūsu situācija no Ukrainas. Viņiem iespējas izvēlēties nav.

Vairāk – ierakstā.

Šodien, 12. augustā, sākas Starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls RE RĪGA!, kas jau vairāk nekā 12 gadus iepazīstina Latvijas skatītājus ar augstvērtīgām un inovatīvām izrādēm no Eiropas un pasaules cirka arēnām.

Festivālu rīko Rīgas cirks sadarbībā ar Pievilcīgas pilsētvides biedrību, un tas ir vienīgais šāda mēroga cirka notikums Latvijā. Festivāls aizsākās laikā, kad laikmetīgo cirku Latvijā vēl tikai sāka iepazīt, bet šodien RE RĪGA! festivāls jau ir kļuvis par nozīmīgu cirka platformu Baltijā, pulcējot Rīgā starptautiskus māksliniekus, cirka profesionāļus un skatītājus.

Katru gadu festivāls piedāvā daudzveidīgu programmu – izrādes Rīgas cirkā un citās mākslas telpās, plašu bezmaksas programmu pilsētvidē, meistarklases cirka profesionāļiem un skatuves mākslu studentiem, cirka darbnīcas un aktivitātes bērniem, jauniešiem un ģimenēm, kā arī sarunas pēc izrādēm, diskusijas un līdzdalības notikumus dažādām sabiedrības grupām.

Šogad festivāls RE RĪGA! aicina skatītājus sastapties ar cirku, kāds tas ir šodien – drosmīgs, intīms un cilvēcīgs (vai varbūt pat vairāk-nekā-cilvēcīgs).

Par visu plašāk festivāla atklāšanas rītā runājam ar festivāla radošo direktoru un producentu Mārtiņu Ķiberu.

Liene Jakovļeva: Starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls "Re Rīga!" jau šovakar ver savas durvis. Mārtiņ, vai šobrīd, nu jau pēc padsmit gadiem, vari teikt, ka Latvija laikmetīgo cirku pazīst labāk? Vai vismaz ir tuvāk tā pazīšanai?

Es teiktu, ka Rīga ir tuvāk – Latvija vēl droši vien nav tik tuvu, bet mēs arī cenšamies šad un tad kaut ko aizvest uz reģioniem: tas ir viens no mūsu mērķiem. Festivāls sākās tieši pirms 13 gadiem un

tieši skatītāju atsaucība bija motivācija turpināt. Jo sākumā jau festivāls bija domāts tikai kā projekta "Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta" notikums. Tomēr skatītāju atsaucība bija tā, kas mums deva impulsu turpināt.

Var teikt, ka jūs, festivāla "Re Rīga!" rīkotāji, savā ziņā esat tādi kā izglītotāji, vai ne? Jo ir jāpadod roka skatītājam, lai viņš iepazītu kaut ko mazāk zināmu un atklātu līdz šim nepazīstamas lietas?

Noteikti! Jo mūs pašus, kad sākām to pētīt, tik ļoti tā dažādība aizrāva!

Mūs aizrāva arī tas, cik cirks var būt interesants dažādām vecuma grupām kā neverbāla mākslas forma, kas runā gan ar dažādām nācijām, gan dažādām vecuma grupām.

Izglītība ir viena no mūsu prioritātēm. Un man ir liels prieks, ka šogad festivālā piedalās daudz latviešu mākslinieku, kas uzstājas nevis tāpēc, ka mēs nevarējām atvest ārzemju māksliniekus, bet tāpēc, ka šeit ir tapis kaut kas aizraujošs - vēl ne līdz galam gatavs, bet katrā ziņā festivāls tam ir devis impulsu. Un Rīgas cirks palīdz to visu īstenot.

Vairāk – ierakstā.

Tarentel - Steede Bonnet / Tarentel / 12:00/1999

"Elīna Garanča ir māksliniece ar neatkārtojamu balsi un ar gaumi it visā, ko viņa dara. Jau ieelpojot, viņa norāda virzienu. Elīna ir viena no vislielākajām personībām, un domāju, ka Latvija var ar to ļoti lepoties," saka pianists Matiass Šulcs, kurš pēdējos desmit gadus bijis Berlīnes Valsts operas vadītājs, bet no rudens kļūs Cīrihes operas intendants.

Tieši viņš bija Elīnas Garančas skatuves partneris četros koncertos, kurus jūlija nogalē Latvijā sniedza Elīna Garanča, veltot tos savai mammai, dziedātājai un vokālajai pedagoģei Anitai Garančai (1949-2015). Latvijā viņš viesojās pirmoreiz, apbrīnojot par šejienes gaisotni, siltumu un mieru, sasaisti ar dabu; stāstot arī par jaunības periodu Zalcburgā un izaicinājumiem operas vadītāja amatā Berlīnē un Cīrihē. 

Gunda Vaivode: Matias, kāds bija jūsu iespaids par Latviju, pirms jūs šeit ieradāties?  

Matiass Šulcs: Protams, ir dzirdēti neskaitāmi stāsti par Latviju, un jāatzīst, ka galvenā saikne man bija un joprojām ir Elīna Garanča, jo profesionāli es viņu pazīstu ilgu laiku. Bet arī tāpat dzirdams, ka

šī valsts ir tik strauji attīstījusies, tā ir digitāla un ainaviski skaista. Kas mani tagad īpaši iespaido, esot šeit, tā ir atmosfēra, siltums un miers, sasaiste ar dabu, kas ir fascinējoša.

Te ir lieliskie purvi un jūra un līdzās tik moderna un brīnišķīga pilsēta kā Rīga, kur esmu piedzīvojis jau divus saulrietus. Tas ir fantastiski.

Vai bija arī kas ļoti pārsteidzošs un negaidīts?

Jā, laikam šī atbrīvotība mani patiešām pārsteidza. Arī pilsētas zaļums, apstādījumi un tīrība ir iespaidīga. Es tikko atbraucu no Berlīnes, un man jāatzīst, ka Berlīnei būtu daudz ko mācīties no šejienes.

Vai tagad, kad atskaņojat latviešu mūziku, tas palīdz labāk izprast komponista domu?

Katrā ziņā! Daba, arhitektūra, zemes dzīves gars – to svarīgi izjust, lai atskaņotu šīs dziesmas.  Dažas no tām ir ļoti melanholiskas, dažās jaušams naivums, bet vienmēr milzīga krāsainība un emocionalitāte. Tā nekad nav kliedzoša, bet drīzāk slēpta. Un es ticu, ka, tas, kurš Latvijā kādreiz bijis, šīs dziesmas pārdomās no jauna.

Kad Elīna pirms gada tās dziedāja Zalcburgā, daudziem tas bija atklājums. Kā jūs varētu raksturot šo mūziku tā laika Rietumeiropas mūzikas kontekstā?

Jaukais šajā dziesmās ir nepastarpinātība – tās var uzreiz emocionāli uztvert, un tam ir liels spēks.

Mūzikā var sajust arī Eiropas kultūru fonu: nevar noliegt, ka te ir krievu mūzikas ietekme, pazib kaut kas no Prokofjeva un Stravinska. Un tad ir vācu un franču ietekmes ar impresionisma elementiem, kas izpaužas krāsu spēlēs. Kultūru daudzveidība, kas skārusi visu Latviju, parādās arī šajās dziesmās.

Jūs atskaņojāt Jāzepu Vītolu, Jāni Mediņu, Alfrēdu Kalniņu. Vai ir kāda dziesma no šīs programmas, kas jau kļuvusi īpaši mīļa?

To patiešām ir grūti pateikt.

No koncerta uz koncertu dziesmas man kļūst arvien mīļākas. Ir mūzika, par kuru pēc četrām, piecām nospēlēšanas reizēm interese mazinās. Šo dziesmu emocionālais spēks interesi tikai audzē. Bet daudz kas koncertā atkarīgs arī no noskaņojuma.

Cik bieži jums kā pianistam tagad ir iespēja apsēsties pie klavierēm?

Līdz pat 20 gadu vecumam es klavieres spēlēju ļoti intensīvi. Mācījos tās Zalcburgas Mocarteumā. Bet, tā kā es studēju arī ekonomiku Minhenē, tad savā tagadējā profesijā apvienoju šīs abas jomas un faktiski esmu situācijā, kurā vairāk palīdzu citiem – līdz šim kā intendants Berlīnes Valsts operā un tagad jau Cīrihes operā. Bet muzicēt kopā ar Elīnu vai citiem dziedātājiem – pavisam nesen ar Mihaelu Folli – tas vienkārši ir perfekts līdzsvars. Es patiešām apmēram pusotru stundu dienā ļoti intensīvi nodarbojos ar klavierspēli, arī tāpēc, lai saprastu, ko nozīmē iziet uz skatuves.

Tas ir arī zināms pazemības vingrinājums. Mēdzu teikt, ka skatuve nav nekāda muļķošanās. Tur var redzēt visu, kas nav labi sagatavots un nav drošs. Būt uz tādas koncertskatuves ir īpaša situācija, un vēl kopā ar Elīnu Garanču – neticami aizraujoši.

Zalcburga ir mūzikas citadele, un tajā jūs esat darbojies kopš jaunības. Vai tas bija mērķis vai vienkārši – tuvu dzimtajai pilsētai?

Es tiešām uzaugu Zalcburgas tuvumā, Vācijas dienvidos. Un man bija tā laime Zalcburgas festivālā būt par izcilo pianistu Alfrēda Brendela un Mauricio Pollini nošu pāršķīrēju. Pēc tam es tur biju praksē un ik gadu man tika uzticētas arvien lielākas atbildības jomas. Pēc 10 gadiem kļuvu par Zalcburgas festivāla koncertu programmas vadītāju, tad Mozarteum fonda vadītāju un māksliniecisko direktoru, par ko strādāju 5 gadus, pirms pārcēlos uz Berlīni. Tas nozīmē, ka es faktiski esmu profesionālā ziņā socializējies Zalcburgā, un, protams, esmu redzējis neticami daudz festivāla izrāžu, pieredzējis visus lielos māksliniekus. Kopš manas pirmās prakses 1997. gadā līdz šodienai es esmu daļa no šīs pasaules un tāpēc dažkārt jūtos kā veterāns.

Kāpēc Zalcburga arvien tiek uzskatīta par nozīmīgāko vasaras festivālu? Ne jau tikai Mocarta un cienījamās vēstures dēļ…

Zalcburgai patiešām lielu spēku dod vienkārši tas, ka festivāls ir nacionāls notikums. Tas ir nozīmīgs šai valstij un arī Austrijas starptautiskajai reputācijai. To visi zina. Iespējams, ka tā ir visskaistākā vieta pasaulē – ar visu Zalcburgas vecpilsētu. Protams, ir arī koncertu norises vietas, kas vienkārši lieliski darbojas, apkārtnes teritorija. Jā, un

šis festivāls apvieno visas kultūras jomas – teātri, koncertus un operu. Sešu nedēļu laikā tas izveidojas par tādu kā augstspiediena katlu – ļoti fascinējoši.

Jāatzīst, ka tagad visā Eiropā ir radušies daudz lielisku festivālu, un šī daudzveidība ir tikai apsveicama. Vasaras plānos vairs nav nevienas tukšas vietas, un, ja Zalcburgai joprojām ir nozīmīga loma, tad tas ir lieliski.

Pēdējos desmit gadus jūs bijāt Berlīnē, vadījāt Berlīnes Valsts operu, kas bija tas lielākais izaicinājums un varbūt arī sasniegums?

Tas ir grūts jautājums, ja jāatbild pašam. Bet tas laiks tiešām bija lielu izaicinājumu pilns. 2017. gadā mēs iegājām renovētajā Operas mājā, kas nebija pavisam gatava. Tas, protams, radīja daudz jautājumu. Tad bija diskusijas par muzikālā ģenerāldirektora vadības stilu. Tad bija šīs sabiedrības attīstības tendences, kas saistītas ar kultūru un kas Berlīnes galvaspilsētā ir ieguvušas īpaši lielu spēku. Tad bija koronavīrusa pandēmija.

Un vienkārši izveidot drosmīgu un daudzveidīgu programmu, kas ietver gan baroka mūzikas festivālu, gan mūsdienu mūziku, eksperimentālo jauniešu programmu - tātad vienkārši izveidot dzīvu kultūras institūtu, kas parāda operas spēku šodienas galvaspilsētā, kāda ir Berlīne, pie visiem šiem kultūras piedāvājumiem, kas ir visapkārt - tas bija lielākais izaicinājums. Un es domāju, ka mums ir diezgan labi izdevies.

Cik svarīgi, lai māksliniekiem un mūziķiem būtu ļoti labs kontakts ar galveno diriģentu?

Patiešām labs muzikālais ģenerāldirektors institūciju vada, ietekmē to mākslinieciski, attīsta orķestri līdz augstākajam līmenim, un tas ir bezgala svarīgi. Tāds vadītājs, kas ne tikai jūtas atbildīgs, bet ir atbildīgs. Vienkārši jāuzmanās, lai kultūras institūcijās viss uzsvars netiktu likts uz dažu pleciem. Ir nepieciešams daudzveidīgs piedāvājums, daudzi lieliski mākslinieki, kas atbalsta šo institūciju, tāpēc ir jāatrod pareizais līdzsvars, jāsaliek pareizie akcenti.

Jūs Berlīnē strādājāt kopā ar Danielu Barenboimu.

Jā, salīdzinoši ilgi. Un man jāatzīst, ka esmu no viņa daudz guvis. Viņš, protams, ir viens no lielākajiem māksliniekiem, ko klasiskā mūzika ir radījusi. Un tajā pat laikā bija svarīgi Berlīnē attīstīt arī citus spēkus, nebalstoties tikai uz viņu, bet vienkārši radīt daudzveidīgu piedāvājumu. Barenboims arī pats to saprata, un mēs atradām labu sadarbības ceļu.

Zalcburga un Berlīne ir ļoti atšķirīgas. Vai jūs ātri pieradāt pie Berlīnes?

Man jāatzīst, ka pēc tik daudziem gadiem Zalcburgā man bija svarīgi izkļūt no turienes. Berlīnē, kā jau galvaspilsētā, tu šādā amatā esi saistīts ar federālo politiku, reģionālo politiku, tu esi pašā notikumu centrā, un arī sabiedrība ir tik daudzveidīga! Tas man no sākuma šķita aizraujoši, un es daudz ko atklāju, bet man bija svarīgi pierādīt sevi pavisam citā vidē. Es Berlīnē jau no sākuma jutos ļoti labi.

Kā jūs risināt konfliktus?

Man patiešām bijis pietiekami daudz iespēju uzkrāt konfliktu pieredzi. Bet ļoti svarīgi ir konfliktus risināt. Tas nozīmē, ka, dažkārt nepietiks ar pliku atvainošanos, jo tad varētu turpināties kā iepriekš, bet konflikti ir jāizrunā. Un šeit ir nepieciešama empātija, spēja iejusties otra cilvēka situācijā.

Vienkārši savest kopā pareizos cilvēkus, lai patiešām apspriestu problēmu. Es domāju, ka tas joprojām ir vissvarīgākais.

Vai vienmēr izdodas?

Nē, ne vienmēr.

Dažkārt ir situācijas, kad lietas patiešām ir nepārvaramas, tad ir jāmēģina izprast un jāpieņem šī situācija. Ne vienmēr visiem attiecībās ar citiem ir jābūt brīnišķīgiem, jūs varat labi pastāvēt līdzās.

Tas vienmēr ir process, par kuru runāt ir grūti, bet pasaulei ir jāiet cauri ar lielu cilvēcību, apdomību un atvērtām acīm.

Kas ir jūsu sarkanās līnijas?

Redzat, es vilcinos... Tātad, būtu labi, ja cilvēks izturētos patiesi godīgi, un spētu iejusties manā situācijā. Ja kāds sabotē, strādā pret vai traucē tam, ko mēs kopīgi vēlamies sasniegt, tad kļūst grūti. Opera patiešām ir īpašs mikroorganisms. Un tur vienmēr ir mērķi, uz kuriem tiekties - ir pirmizrāde, tai ir noteikts datums, vienkārši jārada situācija, kurā visi ir iesaistīti un motivēti to sasniegt. Tas varbūt ir arī lielākais izaicinājums, bet, ja izdevies sasniegt, tas šajā profesijā sniedz vislielāko gandarījumu.

No rudens sezonas jums ir jauns amats, esat Cīrihes operas intendants. Vai iesit jaunus ceļus - mēdz būt tā, ka jauna slota tīri slauka -, vai arī atbalstīsit tradīcijas?

Opera ir mākslas forma, kas attīstījusies 450 gadu garumā. Man patīk šis attīstības process, kad labākais tiek pilnveidots. Bet Cīrihes opera ir arī ļoti produktīva: 9 operu pirmizrādes, 3 baleta pirmizrādes, eksperimentālā programma - var teikt, ka mums ir iespēja atkal un atkal radīt ļoti neparastas lietas, izaicināt un izmēģināt ko jaunu režijas laukā. Viss ir atkarīgs no pareizās kombinācijas. Un Cīrihes opera atrodas brīnišķīgā vietā, Zekseloitenplac, tieši pie ezera, ar lieliskām darbnīcām, ar lielisku baleta ansambli un orķestri, kas ir pieradis spēlēt, balstoties uz vēsturiskām zināšanām. No operas orķestra ir atvasināts ansamblis La Scintilla - dzirkstele, kas spēlē operas no baroka līdz agrīnajam Verdi. Tas ir Nikolausa Arnonkūra nopelns, viņš kopš septiņdesmitajiem gadiem Cīrihē ir daudz ko paveicis. Tāpēc varam runāt par daudzveidīgu skaņu ainavu un plašu operas spektru. Bet māksla būs panākt daudzveidību, nekļūstot patvaļīgam.

Jums, protams, ir brīnišķīga profesionālā pieredze, bet Šveicē vienalga būsit ienācējs. Ko tas jums prasa?  

Mana priekšrocība ir tā, ka esmu no Bavārijas un man, iespējams, ir vieglāk uztvert šveiciešu vācu valodu. Es to saprotu lieliski, bet nerunāju. Arī bez valodas var pamanīt, ka Šveicē dažas lietas notiek citādi. Tās tomēr ir ārzemes , bet es uzskatu, ka ir aizraujoši iesaistīties un augt kopā ar šveiciešiem.

Tā ir jauna epizode arī jūsu ģimenes dzīvē, jo bērniem jāmaina skolas, loģistika nav vienkārša.

Protams, arī skolu sistēma ir atšķirīga. Divi jaunākie bērni tagad mācīsies Cīrihē. Bet Šveicē ir dziļums. Cīrihe ir vienreizējs kultūru sajaukums, te vēl saglabājušās ēkas no 12. – 13. gadsimta,  un turpat līdzās moderna finanšu industrija un mūsdienu kultūras bagātības. Opera, tostarp, ir liela vērtība. Bet, lai nākamajām politiķu paaudzēm šādas kultūras iestādes jeb kultūras atskaites punkti, joprojām būtu tikpat svarīgi, viņus ir jāpārliecina. Tas būs mans uzdevums.

Taču tas nozīmē arī to, ka mums nevajadzētu būt pārlieku nozīmīgiem, bet gan pēc iespējas pieejamākiem, piedāvājot tādu saturu, lai šodienas skolēni nemestu Operai līkumu.

Kas operu šodien izceļ citu mākslas formu vidū? Kas tajā ir īpašs?

Operā ir krietni daudz no visa. Tā ir vienīgā mākslas forma, kurā patiešām saplūst kopā mūzika, teksts, scenogrāfija, videomāksla, kurpnieku amats, arhitektūra un, kā jau teicu, ansambļi, koris, orķestris un tā tālāk. Tātad viss apvienojas, un vienā izrādē ir iesaistīti līdz pat 350 cilvēku. Un, ja šāds vakars izdodas un viss saskan, tad rodas tāds emocionāls blīvums, kas spēj uzrunāt kā neviens cits mākslas veids. Tajā slēpjas operas spēks.

Un vēl es gribētu uzsvērt, ka tā ir autentiska pieredze. Jūs sēžat telpā kopā ar citiem, jūtat instrumentu vibrācijas, balsu vibrācijas. Klausoties operu tiek aktivizētas visas maņas, te nav piesaistes ekrānam, un es ticu, ka šī spēka nozīme šajos laikos un ilgas pēc šādām pieredzēm varbūt pat pieaug.

Matias, jums ir pieci bērni, neviens no viņiem vismaz pagaidām nav profesionāls mūziķis, tomēr jūs visi kopā varētu izveidot ģimenes ansambli. Ko jūs varētu atskaņot?

Nujā, visi bērni ir apguvuši kādu instrumentu, nodarbojas arī sportu, kas, manuprāt, ir svarīgi, un daži ir sasnieguši lieliskus rezultātus. Viens mācījās čellu, viens altu, divi vijoli, klavieres. Redzēs, kādu ceļu izvēlēsies divi jaunākie bērni, bet es viņus nespiežu, jo spēlēt instrumentu ir vienkārši nepieciešams labākai dzīvei.

Kā jums patika Liepājas koncertzāle un tās akustika?

Zāle man ļoti patika. Tai ir ārkārtīgi neparasts dizains – šīs dzintara krāsas, apaļā forma… Un, kad esi iekšā, zāle izskatās pavisam citādi, nekā varētu gaidīt. Bet kas ir jauki, ka to ieskauj publika, un akustika ir ļoti laba, tāpēc man patika.

Domājams, ka muzicēt kopā ar Elīnu arī ir liels prieks.

Man jāatzīst, ka iepazīt Latviju šādā veidā, un to darīt dažādos virzienos, bija fantastiski. Radīt mūziku kopā ar Elīnu Garanču… - mēs taču katrā koncertā nospēlējām gandrīz 30 dziesmas! Ļoti apjomīga programma. Ventspilī tā bija vēl mazliet atšķirīga… Bet Elīna ir māksliniece ar neatkārtojamu balsi, un ar gaumi it visā, ko viņa dara. Jau ieelpojot viņa norāda virzienu. Tātad Elīna ir viena no vislielākajām personībām, un es domāju, ka Latvija var ar to ļoti lepoties.

Paldies, Matias, lai labs laiks Cīrihes operā!

Liels paldies!