Ar režisoru Tomu Treini sarunājamies par 2022. gadā uzrakstītās Mariusa fon Maienburga lugas "Nachtland" iestudējumu Dailes teātrī. 

Lugas intrigas pamatā ir glezna, kas atrasta un bēniņos un kuras autors, iespējams, ir viens no visu laiku iznīcinošākajiem diktatoriem, bet galu galā izrādās, ka izrāde ir par mūsu pašu attiecībām ar pārdodamām vai nepārdodamām vērtībām, materiālā un ētiskā aspekta konfliktu, attieksmi pret pagātni un senčiem, cilvēces lielākajām traģēdijām agrāk un tagad. Mākslasdarbs kļūst par testa priekšmetu, un vērtību tam piešķir nevis mākslinieka talants, bet stāsts par mākslinieku. 

Sarunā ar Tomu Treini gan par šo visu, gan arī par radošās grupas cilvēkiem, kas veido izrādi, un kuru vidū ir augstu talantīgais komponists Aleksandrs Avramecs. 

Toms Treinis: Sarežģītākais uzdevums bija, ka šis ir tāds materiāls, kurš no aktieriem pieprasa psiholoģiski precīzi izveidotus raksturus, kuri darbojas mijiedarbībā viens ar otru, un ar to mēs nodarbojāmies visu pavasari, kad sākām šo izrādi veidot.

Maienburgs ir uzrakstījis atpazīstamus, arhetipiskus tēlus konkrētā situācijā, un šī situācija kļūst arvien sarežģītāka un komplicētāka, lugai attīstoties.

Šis teksts pieprasīja to, ka man kā režisoram šajā reizē ir citādāka pieeja - man nebija jāaizraujas ar režisoristiskiem trikiem vai gājieniem, jo šeit bija nepieciešams panākt tādu sajūtu kā karstā dienā padzeroties koliņu - kaut kas burbuļojošs, atspirdzinošs, spraigs, tāds, kas nedaudz "iesit" pa galvu, un tajā pašā laikā tu jau esi iemests nākamajā notikumā.

Sarežģītākais uzdevums ir izveidot šīs attiecības, lai tās būtu detalizētas, smalkas, dinamiskas, jo ļoti daudz vietas apdomāšanai vai refleksijai šī luga nepiedāvā.

Tā vairāk piedāvā fantāziju skatītājiem, bet personāžiem ir ļoti būtiski būt situācijā klātesošiem.

Ik pa brīdim lugā ir epizodes, kur liekas, ka notiek frontāla mijiedarbība ar skatītāju, un tad atkal citam ar citu, kas ir lugas pamatā un pārsvarā. Tev arī tā būs?

Jā, mēs šo nepazaudējam.

Maienburgs jau ir piedāvājis brīnišķīgu režisoristisku gājienu - ik pa laikam personāži runā ar publiku, uzrunā auditoriju, un šis gājiens attaisnojas,

jo katram no personāžiem ir savs uzdevums attiecībā pret publiku, ko viņi mēģina apliecināt vai cenšas vērst skatītāju uzmanību uz savu patiesību, nevis kādu citu patiesību. Bieži vien viņi publiku izmanto kā vietu, kur dalīties ar kaut ko, kas viņiem šajā brīdī sāp attiecībā pret situāciju, kurā viņi spēlē kā aktieri. Mēs esam paturējuši šo principu un tas ir ļoti būtisks, jo tas jauc ceturto sienu. Mēs neskatāmies uz kaut ko, kas ir attāls no mums, bet tas tomēr ir stāsts par šodienas cilvēkiem, kas staigā mums apkārt. Šī situācija var piemeklēt jebkuru, kuram ir kāds mantojums gaidāms (smejas).

Pēc ilga darba procesa, no 3. septembra Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6 aicina interesentus uz jauno ekspozīciju "Prokrastinācija un radīšana", kuras māksliniece ir Anna Heinrihsone, bet radošās koncepcijas autore - Una Rozenbauma. Tas ir kultūrsociāls skatījums uz divām no skaistākajām latviešu nacionālās kultūras valodām – rakstniecību un mūziku – laika posmā no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Apzināti izpludinot tradicionāli ierastās muzeja un tā pieredzes robežas, ekspozīcijā atklājas rakstnieku un mūziķu cilvēciskā pasaule – vaļasprieki, ieradumi un prokrastinācijas stigas, kas bieži vien kļūst par radīšanas ceļu. Deviņās tematiskajās daļās ietvertās 98 personības ir vēstneši, kuru pieredzē atklājas latviešu radošuma plašums.

Par prokrastināciju, radīšanu, ekspozīcijas tapšanu, personību izvēli, mākslinieku cilvēciskās puses atklāšanu un iepazīšanu sarunājamies ar pētnieci Inesi Žuni un komponistu Jēkabu Nīmani, kurš radījis mūziku šai ekspozīcijai.

Inese, esat viena no gana plašās pētnieku komandas. Kāds bija šis darbs septiņu gadu laikā? Personības tika izraudzītas pēc prokrastinācijas veida vai otrādi?

Inese Žune: Zināmā mērā pēc prokrastinācijas, jo, ja mēs gribam parādīt abas šīs cilvēka puses, tad vajag parādīt gan vienu, gan otru, mēs nevaram balstīties tikai uz vienu.

Mūzikas nozarē ir 41 personība, un tās visas ir ļoti iemīļotas, zināmas, pazīstamas, pie tam var atrast ļoti interesantus prokrastinācijas veidus.

Jā, tie dažbrīd ir pat pārsteidzoši. Varbūt dažus varam atklāt?

Inese Žune: Īpaši jau negribas neko atklāt, jo cilvēkiem ir jānāk un jāredz. Anna Heinrihsone ir radījusi tādu vidi, kurā gribas uzturēties. Ja kāds domā, ka tur būs mūziķi, kuriem ir tikai partitūras, pētnieciskie darbi, ieraksti un tā tālāk, tad tas absolūti tā nav. Mēs ieejam viņu pasaulē, un tas ir kaut kas pilnīgi cits. Es domāju, personības šādi ir parādītas pirmo reizi. Protams, droši vien daži teiks - kāpēc ir tā, kāpēc nav tā? Vienmēr var kaut ko iebilst, bet tas ir mūsu uzstādījums, mēs par to degam un cīnāmies, un tā arī mēs vēlamies to cilvēkiem parādīt.

Tā mēdz būt ļoti personiska lieta. Vai ekspozīcijas izstrādes laikā kāds teica “nē, es negribu, lai kāds uzzina, kā es prokrastinēju, es labāk tad neesmu šajā ekspozīcijā”?

Inese Žune: Jāsaka, ka daudzi cilvēki mācījās šo vārdu un vēl tagad atnāk un saka, ka īsti nezina šī vārda nozīmi. To arī nav tik vienkārši latviski tulkot, tādēļ tas palika kā svešvārds, pie tam mūsu ārzemju viesiem tas ir vieglāk uztverams.

Prokrastinācija nav viennozīmīgs vārds. Tā nav slinkošana, tā drīzāk ir darbu atlikšana, kaut kā cita darīšana.

Jēkabs Nīmanis: Tā darbu gaidīšana arī ir process. Ir tāds labs teiciens - atpūta ir daļa no darba, savādāk jūs neesat produktīvi. Ja es, piemēram, eju pļaut zāli vai daru kādas sadzīviskas lietas, tas man ļoti palīdz pēc tam būt produktīvam. Prokrastinācija ir daļa no procesa, ko mēs nepārtraukti darām, arī miegā.

Var jau pļaut zāli, mazgāt logus, kaut ko kārtot, adīt, tamborēt, bet man liekas, radošiem un kultūras ļaudīm rokas var darīt kaut ko citu, bet prāts tomēr atgriežas pie tā, kas patiesībā ir jādomā.

Inese Žune: Tieši tā. Jāzeps Vītols savās atmiņās saka, ka diezvai viņš būtu vairāk pierakstījis, ja viņš nebūtu makšķerējis, gājis sēņot, pavadījis laiku ar krustbērniem un tā tālāk.

Jēkabs Nīmanis: Ļoti svarīgs faktors ir, ka mēs par cilvēkiem domājam to, ko mēs par viņiem zinām, un par mūsu tautas varoņiem un māksliniekiem mēs parasti zinām to, ko stāsta par viņu darbu, bet

cilvēks ir vairāk nekā darbs. Cilvēks ir daudz interesantāks un lielāks, un man liekas, ka tas ir pats skaistākais, ko mēs varam izdarīt - iepazīt cilvēku, nevis tikai viņa darbu.

Kāds varbūt teiks - pārāk dzelteni, pārāk privāti, pārāk personīgi.

Inese Žune: Mums nav nekā dzeltena, mēs šo līniju nekad nepārkāpjam, tādēļ neesam rādījuši vājības, kas ir ļoti izteiktas daudziem komponistiem vai mūziķiem vispār. Tam mēs nepieskaramies, jo tas var būt nepatīkami cilvēkiem vai kāda radiniekiem, bet pievēršamies kā cita darīšanai - piemēram, kurš zināja, ka Lūcija Garūta vēl 30. gados ātri brauca ar sarkanu BMW?

Plašāk - audioierakstā.

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos šoreiz akcentējam "Trešdaļgadsimta balvas" nominētās grāmatas. Festivālā “Dzejas dienas” 8. septembrī bārā “Čē” (Dzirnavu iela 82)  norisināsies otrā "Trešdaļgadsimta balvas" pasniegšana.  

Pērn, kad "Trešdaļgadsimta balva" tika pasniegta pirmo reizi, laureāts bija "Slengs pilsētas ielās" – dzejnieka Jura Kunnosa (1948–1999) trešais dzejoļu krājums. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”. 

Otrās "Trešdaļgadsimta balvas" žūrijā ir literāti Gunta Šnipke, Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs. Trīs no tiem, Guntai Šnipkei klāt neesot, dzirdami raidījumā.

Balvas iniciators ir Ivars Šteinbergs, kuram būtiski ir laika pārbaudi izturējušu grāmatu un nepelnīti aizmirstu dzejas grāmatu atrašanu un mērķis ir turpināt un godāt dzejas tradīcijas Latvijā. 

"Trešdaļgadsimta balva" uzskatāma par simbolisku literatūras apbalvojumu, kas otro gadu tiek piešķirta vienam latviešu dzejas krājumam, kas iznācis pirms trīsdesmit trīs gadiem. Balvas mērķis ir publiski godināt un popularizēt tos latviešu dzejas krājumus, kuri literatūras profesionāļu ieskatā ir izturējuši laika pārbaudi, ir ietekmējuši literāro procesu pēdējo 33 gadu laikā vai arī – kuri šķiet nepelnīti izgājuši no literārās aprites, bet būtu pelnījuši, ka tos aktualizē.  Balva tiek pasniegta par oriģināldzeju vai atdzejas krājumu, kas izdots laikā no vienām "Dzejas dienām" līdz nākamajām. Šāds vērtēšanas periods ļauj objektīvāk novērtēt darbu ietekmi un kvalitāti, sniedzot nepieciešamo distanci, lai izceltu patiesi nozīmīgus darbus.

Tā ir iespēja novērtēt tos autorus, kuru vārdi un darbi veido mūsdienu Latvijas literatūras ainavu.

Pirmdienas raidījumā "Dzejas dienu laiks" - vairāk par Jāņa Baltausa (1961—2000) "Burtu būšanām". Prieks par Baltausa "Burtu būšanām" izriet arī no tā, ka šogad radusies iespēja pievērst uzmanību pirms trīsdesmit trīs gadiem iznākušai dzejai bērniem. 

Ivars Šteinebrgs: "Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” ir dzejas krājums bērniem, kas sakārtots pēc gaužām vienkārša, pat neoriģināla, principa – pakļāvies alfabētam, arī katrs dzejolis jeb tā saucamās tautogrammas veidotas tā, lai katrs vārds sāktos ar attiecīgo burtu.

Un tomēr šis krājums ir fantastiski jestrs, tas ir gan praktiski lietojams, gan tieši tik rotaļīgs, lai paceltu lūpas smaidā arī pēc 33 gadiem.

Manis provokatīvi piesauktā “neoriģinalitāte” šeit patiesībā nozīmē, ka Baltauss ir spējis vienkāršiem paņēmieniem parādīt jaunrades prieku, mācīšanās prieku, delverību. Grāmatas spēks, kas pārliecinājis žūriju, savukārt, slēpies dzejnieka brīvībā lietot tēlus un vārdus, kas liecina par to, ka šie dzejoļi savu lasītāju uztver kā līdzvērtīgu – te ir nekautrēšanās no jokiem, kas mazliet pakaitinās kādu vecāku, bet cauri visam – oriģināla iztēle un mīlestība pret citiem cilvēkiem, kuru redzam arī autora redakcionālajā un labdarības darbā ārpus literatūras. Literatūrā bērniem izceļama grāmata, kuru žūrijas vārdā rosinu lasīt bērniem priekšā arī 2025. gadā."

Šonedēļ LTV ēterā atgriežas vairāki kultūras raidījumi, nākamnedēļ gaidāma filmas "Ērģeles naktī. Iveta Apkalna" pirmizrāde, LTV dodas filmēt Arvo Perta mūzikas koncertu uz Igauniju - par to stāsta LTV Kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle.

Ieva Rozentāle: "Gan radio, gan televīzijai raksturīgi, ka mēs dzīvojam sezonāli. Rudenī vienmēr sezona atsākas, un kā bērni šodien, 1. septembrī, tā arī mēs oficiāli sākam jauno sezonu. Daži raidījumi, ne kultūras, bet citi, jau ir atgriezušies ierastajā ritmā. Mēs sāksim šonedēļ, un jau piektdien tiksimies šīs sezonas pirmajā “Kultūršoka” raidījumā, bet svētdien - “Kultūrdevā”. “Kultūrdeva” kā parasti uzsāk raidījumu ar stāstiem, un pirmajā raidījumā mēs gaidīsim ciemos Moniku Korpu, ko daudzi zinām kā Moniku Pormali - slavenu scenogrāfi ar izciliem darbiem. Viņa stāstīs par kādu nozīmīgu notikumu, kas mūs sagaida nākamnedēļ - izcilā igauņu komponista Arvo Perta jubileju, kas tiks atzīmēta arī Latvijā. Viņa mūzikai veltīts iestudējums notiks "Hanzas peronā", kam Monika veido scenogrāfiju. Raidījuma otrajā daļā tiksimies ar Kirilu Ēci un Santu Remeri, lai runātu par “Dzejas dienām”, “Homo Novus” un visu to, kas šobrīd Latvijā ir svarīgs kultūrā. Pirmais raidījums, kas iezīmēs ne tikai aktuālos festivālus un notikumus, bet arī Arvo Perta jubileju - tas noteikti ir nozīmīgi un skaisti. Henrieta [Verhoustinska] būs ēterā, arī Marģers Majors turpina strādāt ar mums, un mēs veidosim viņu stāstus. Sagatavošanās ir veikta, ieraksts vēl nav noticis, bet ceru, ka viss būs labi un jauki un izdosies."

Plašāk - audioierakstā.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora.

2005. gada oktobrī Francijas lielākais laikraksts Le Monde rakstīja: „Eiropas Savienības jaunpienācēja, mazā Baltijas valsts Latvija ar galvaspilsētu Rīgu piedāvā daudznozaru festivālu Etonnante Lettonie, kas notiks no 30. oktobra līdz 10. decembrim četrās Francijas metropolēs: Parīzē, Strasbūrā, Lionā un Bordo. Instalācija Les Pierres parlantes, kas iecerēta kā Latvijas kultūras simbols, cirkulēs pa četrām pilsētām."

Festivāls „Pārsteidzošā Latvija” ar vairāk nekā 70 projektu palīdzību pētīja Latvijas tradīcijas un radošumu mūzikā, skatuves mākslās, vizuālajā mākslā, literatūrā, kino, kultūras mantojumā. Tas bija pirmais liela mēroga valstiski koordinētais publiskās diplomātijas pasākums pēc Latvijas valsts atjaunošanas. Vaira Vīķe-Freiberga, mūsu prezidente, bija festivāla patronese, savukārt par festivāla krustvecākiem tika iecelta franču aktrise un režisore Dominika Blāna un izcilais mākslas zinātnieks Imants Lancmanis.

Vai zini, kā tas sākās?

Kad 2003. gadā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga oficiālā vizītē apmeklēja Parīzi, uz Elizejas pils kāpnēm viņu sagaidīja Francijas kolēģis Žaks Širaks, kurš ar autentisku franču eleganci noskūpstīja mūsu prezidentes roku, un toreizējā televīzija un prese nodrošināja, ka šis tēls saglabājās daudzās Latvijas un Francijas preses atmiņās.

Var teikt, ka Eiropas tautas folklorā skūpsts ir atmodas simbols, pasakās tieši tas izvelk no miega dzīlēm apburtās princeses.

Bet kāpēc „Pārsteidzošā Latvija”? Etonante Lettonie ir vārdu spēle, aliterācija ar „ton, ton”, un tā ir vēstnieka Rolanda Lappuķes ātra, rotaļīga ideja, sekojot iepriekšējo kultūras sezonu, piemēram, Armenie mon ami, Bresil-Bresils pēdām. L`ettonante Lettonie vai rezultātā Etonnante Lettonie rada muzikalitāti un ritmu, kas padara nosaukumu vieglāk iegaumējamu un priecīgāk uztveramu nekā, piemēram, vienkārši Saison de la Lettonie.

Vārds "etonnante" franču valodā nes pozitīvu nozīmi – pārsteidzošs, apbrīnojams, aizraujošs. Liekot to kopā ar "Lettonie" Latvija tiek atklāta kā interesanta, oriģināla, neparasta, tieši tāda, kādu francūži to tobrīd nepazina.

Tā ir mērķtiecīga ietekmes diplomātija caur valodas izvēli veidot labvēlīgu pirmo iespaidu. Etonnante Lettonie festivāla galveno vēstījumu un spilgtāko notikumu veidoja instalācija, informācijas telpa, performance un ceļojošs objekts Les Pierres parlantes jeb „Runājošie akmeņi”. Tie bija deviņi dažāda izmēra akmeņi, kas nāca no Latvijas laukiem un jūras malas. Tie bija skatāmi Parīzē, Lionā, Bordo un Strasbūrā. Šie akmeņi gan runāja, gan dziedāja.

Deviņi akmeņi – deviņas dažādas izsmalcinātas, enerģiskas, smalkas vai pieticīgas latviešu personības, kas uzrunāja frančus franču valodā, stāstot viņiem par valsti, no kuras viņi nāk.

Katrs akmens ar savu temperamentu un raksturu aizsāka diskusiju, kuras mērķis ir piesaistīt, informēt un arī izklaidēt Francijas iedzīvotājus. Jāatzīst, ka tā bija Latvijas reklāma ar scenogrāfijas elementiem cilvēku diplomātijas garā, un akmeņi kļuva arī par visa festivāla logo. Kā rakstīja Francijas prese, vienam no šiem akmeņiem ir seja, kuras acis pusatvērtas pārsteigumā, imitējot francūžu pēkšņu pārsteiguma izteiksmi, dzirdot vārdu Latvija. Deviņi akmeņi, kas mostas, tiklīdz uz tiem krīt skatiens, līdzīgi kā skūpsts, kas pamodina princesi ar vēlmi pārsteigt. Latvija ierodas Francijā.

Katras stundas sākumā akmeņi pamodās, iedziedājās un galu galā daudzbalsīgi dziedāja jestro latviešu tautasdziesmu „Liku bēdu zem akmeņa”.

Pirmo reizi Francijas iniciētā kultūras programma jeb kultūras sezona runāja par kultūras, ekonomikas un politikas mijiedarbību. Programma tiks salāgota visos valsts līmeņos – gan kultūras, gan ekonomikas, gan politiskā ziņā. Bet svarīgi, ka programmas izveides pamatā bija četri kritēriji: tā bija savstarpēji līdzvērtīgu institūciju sadarbība pēc vienošanās, līdzvērtīgas izmaksas, publicitātes nodrošinājums un sadarbības ilgtspēja. Kādi bijuši festivāla ieguvumi?

Tiek lēsts, ka runājošos akmeņus redzēja un dzirdēja ceturtdaļmiljons apmeklētāju. Un sadarbība tiešām turpinājās.

Prezidentes vizītes laikā no 2005. gada 7. līdz 9. novembrim tika pieņemts lēmums organizēt Francijas atbildes programmu Latvijā 2007. gada pavasarī, un tas bija „Francijas pavasaris”. Tik ātri, lai paspētu to realizēt pirms abu prezidentu pilnvaru termiņa beigām.

Protams, jāatceras, ka Francijas prezidents Žaks Širaks oficiālā vizītē apmeklēja Latviju jau 2001. gadā un arī 2006. gadā NATO samita laikā Rīgā, un pēc abiem lielajiem festivāliem 2008. gada 23. maijā Latvijas un Francijas premjerministri parakstīja politisko deklarāciju par Latvijas un Francijas stratēģisko partnerību, kurā tika pārskatītas abu valstu attiecības pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO un definētas svarīgākās vadlīnijas turpmākai divpusējai sadarbībai. Un mēs skaidri redzam, ka šī sadarbība turpinās arī šodien – turpinājums „Pārsteidzošajai Latvijai” un „Francijas pavasarim” bija arī Baltijas simbolistu izstādē Orsē muzejā Parīzē 2018. gadā.

No 3. līdz 14. septembrim šogad notiks jau 30. jubilejas festivāls Homo Novus, kuru rīko Latvijas Jaunā teātra institūts.par festivāla vēsturi, būtību un vietu Latvijas un starptautiskajā ainavā Henriks Eliass Zēgners sarunājas ar kuratori un radošo producenti, vienu no festivāla izveidotājām Gundegu Laiviņu un aktrisi Gunu Zariņu, kura festivālu piedzīvojusi gan kā skatītāja, gan kā dalībniece. Arī šajā festivālā Latvijas Nacionālajā operā būs skatāma izrāde ģimenei "Laika Zobs un klusuma mizotāji", kas top sadarbībā ar scenogrāfi idejas autori Daci Ignatovu, dramaturgu Kirilu Ēci un grupu "Alejas".

Sarunā - arī par festivālam veltītu grāmatu, kas klajā nāks gada nogalē, par sastapšanos ar pasauli caur festivālu, izrādēm un notikumiem, kas piedzīvoti, un izskan arī vēlējumi festivāla veidotājiem nākotnē.

Kundrijas lomu Riharda Vāgnera operas "Parsifāls" koncertatskaņojumā koncertzālē "Cēsis" atveidoja zviedru mecosoprāns Martina Dike, kas pasaules slavu iemantojusi ar Riharda Vāgnera operlomu interpretācijām un ir pazīstama arī Latvijas klausītājiem – viņa bijusi Frika Vāgnera operu “Reinas zelts” un “Valkīra” uzvedumos Latvijas Nacionālajā operā, kā arī dziedājusi Brangēnu operas “Tristans un Izolde” koncertuzvedumā Cēsīs 2022. gadā Andra Pogas vadībā.

Martinai Dikei Maruta Rubeze jautāja, kas ir grūtāk: dziedāt vai smieties?

Martina Dike: "Smieties uz skautves nav grūti. Bet ir grūti smieties neietekmējot balss saites. Dziedāt ir daudz grūtāk.

Vai smiešanās ir ierakstīta partitūrā?

Jā, smiešanos un kliegšanu Vāgners ļoti precīzi ierakstījis partitūrā. Varbūt esmu te mazliet piedāvājusi savu versiju, bet partitūrā nereti rakstīts: viņa par kaut ko sūdzas un galu galā kliedz. Agrāk nebiju to visu darījusi, bet tagad esmu. Man vajadzētu kliegt arī 3. cēlienā, bet varbūt mazliet pietaupīšu balsi.

Kundrija ir kā tāda burve, otrajā cēlienā viņa ir pavedinātāja,  bet pirmajā un trešajā - redzam citas šķautnes. Ļoti dīvaina būtne.

Klingzors valda pār viņas prātu, tāpēc viņa nav brīva savā domāšanā. Viņā ir gan labais, gan ļaunais. Bet, kad viņa kļūst dusmīga, tad nav apstādināma. Es teiktu, ka Kundrija ir visai traka. Viņas partija nav īpaši melodiska, to dziedāt ir grūtāk, nekā varētu šķist. Nav nemaz viegli apgūt šo nošu materiālu. Vāgnera mūziku es gan mīlu, gan arī nīstu. Jo tā gluži vai inficē smadzenes. Es tieši tikko domāju, ka pēc koncerta nākamā dienā vajadzēs vienkārši paskatīties kādu komēdiju, jo smadzenēm vajag atslodzi.

Tas ir tas skaistākais un  vienlaikus arī grūtākais Vāgnera mūzikā, no tās nevar tikt vaļā, tā pārņem tevi visu. Un strādājot pie šī darba mēs visi esam kā tādā vienā burbulī.

Šoruden dziedāšu vēl vienu Vāgnera lomu - Otrūdi "Loengrīnā" Zviedrijā, Malmes operā. Pagaidām ar Kundrijas lomu man nav tālāko plānu, tad jau redzēs, kā būs. Bet esmu ļoti priecīga par iespēju dziedāt šeit Cēsīs. Un priecājos arī, ka šo lomu tik ilgi atliku, jo jutu, ka tā prasīs daudz. Pievērsos šai lomai īstajā laikā. Priecājos, ka varu šeit Kundri pirmoreiz dziedāt, man patīk Rīga un Cēsis, cilvēki šeit ir ļoti jauki.

9. augustā Cēsu Mākslas festivāls un koncertzāle “Cēsis”, turpinot tradicionālo “Cēsu vāgneriānu”, piedāvāja Riharda Vāgnera daiļradi noslēdzošās operas “Parsifāls” koncertatskaņojumu. Gurnemancu dziedāja viens no izcilākajiem Vāgnera basiem pasaulē, dāņu operdziedātājs Stefens Millings, kuram šī bija pirmā viesošanās Latvijā.

Par savu lomu dziedonis stāsta: "Gurnemancs izstāsta visu stāstu, viņš izskaidro, kas ir noticis un kas, cerams, notiks. 1. cēlienā viņš visu izstāsta, lai skatītāji saprastu, kas noticis, kāpēc Amfortass ir ievainots un kāpēc visi cieš.

Pret Vāgnera mūziku vienaldzīgo nav. Vai nu tā patīk, vai ne. Ja patīk, ja esi Vāgnera dziedātājs, šī mūzika uzrunā, es to tiešām izbaudu.

Man patīk opera "Parsifāls", jo tajā man daudz jādzied, tāpēc varu veidot daudz krāsu. Ikreiz, kad dziedu "parsifālā", pat arī tagad, kad man ir 60 gadi, man atveras kādas jaunas durvis, es atklāju ko jaunu. Arī tāpēc, ka Tarmo ir daudz dažādu ideju. Tāds nu ir Vāgners.

Ja tik garu operu piedāvā koncertversijā un solisti četrarpus stundas stāv nekustīgi, var būt garlaicīgi. Bet es arī saprotu, ka tiem, kam šī mūzika nav ikdiena, ir vajadzīgas nošu partitūras. Tas ir normāli.

Šo mūziku esmu dziedājis tik daudz reižu, ka man vairs notis nevajag, es cenšos savu tēlu atspoguļot arī aktieriski.

Ne pārāk daudz tēlot, bet tā, lai redzams, ka mēs zinām šo stāstu un saprotam, kas notiek. Ceru, ka tas mazliet piešķir izrādes gaisotni.

Ja jums būtu iespēja runāt ar pašu komponistu, ko jūs jautātu Rihardam Vāgneram? 

Varbūt kopā ar viņu izdzertu glāzi vīna, jo man šķiet (lai gan īsti jau nezinu), Vāgners nebija tā patīkamākā persona. Bet es labprāt redzētu viņu strādājam, arī darbojamies Baireitā, redzēt, kā viņš diriģē, dod norādes dziedātājiem, stāsta, kādu izteiksmi viņš vēlas.

Vāgners skaidri zināja, ko vēlas savās operās, arī notīs ierakstītas instrukcijas. Redzēt viņu strādājam - tas būtu interesanti.

Jūs esat leģendārs Vāgnera dziedātājs. Šo lomu esat dziedājis vairāk nekā 100 reižu, mūziku zināt no galvas. Kā sākās jūsu aizraušanās ar Vāgneru?

Tas bija 2000. gadā Kopenhāgenā. Man nebija paradzēts dziedāt Gurnemancu, šī loma bija vecākam kolēģim, es atveidoju vienu no bruņiniekiem, bet kolēģis pēkšņi nomira. Un režisors jautāja, vai es varētu šo lomu sagatavot divarpus mēnešu laikā. Biju ļoti nobijies, bet man izdevās. Zināju kādu pensionētu pianisti Kaju, viņa bija lieliska. Teicu intendantam, ka lomu iemācīšos, bet 3-4 reizes nedēļā iešu strādāt pie Kajas, un jums jāmaksā viņai par darbu. Tā arī vienojāmies un viss izdevās. Protams, bija bail, jo šī partija ir apjomīga, ir daudz teksta. 2000. gadā bija pirmā reize, kad dziedāju Gurnemancu, drīz pēc tam dziedātju arī Vīnē.

Sestdienas rīta sarunā tiekamies ar pētnieci Elīnu Vikmani. Viņa ir zinātņu doktore, kura savu disertāciju veltījusi kibermuzeoloģijas un digitālo inovāciju izplatības izpētei muzeju nozarē. Sarunas gaitā apspriežam gan šo abu jomu saskarsmes punktus, gan runājam par zinātnes komunikāciju, gan - 1. septembra gaidās - arī par darbu un attīstību Latvijas Kultūras akadēmijā, kas ir Elīnas darbavieta. Bet aktuālākais sarunas temats ir Elīnas iegūtā Fulbraita stipendija (Fulbright Scholars) un gads Smitsona institūta Nacionālajā dabas vēstures muzejā Vašingtonā, uz kuru Elīna dosies jau pēc nedēļas.

Elīna Vikmane: “Fulbraita stipendija un darbs Smitsona institūtā man dod iespēju apvienoti attīstīt divas manas lielās akadēmiskās intereses – digitālo inovāciju izplatība kultūras mantojuma jomā un līdzdalīgā pētniecība kā pieeja. Iegūt šo pētniecības stipendiju ir liels pagodinājums un ieguldītā darba novērtējums.

Smitsona institūts ir ideāli piemērota vieta, kur radīt starptautiski nozīmīgas zinātniskas atziņas un censties izveidot nākotnes sadarbības pētniecībā. Tas ir fenomenāli, ka viņus ieinteresēja mans pētījuma pieteikums un ka strādāsim kopā.”

Fulbraita programma ir ASV valdības galvenā un pasaulē visplašāk atzītā starptautiskā izglītības un pētniecības apmaiņas programma. Kopš tās dibināšanas 1946. gadā Fulbright programmas dalībnieki kļuvuši par vadošiem zinātniekiem, māksliniekiem, politiķiem un sabiedrības līderiem visā pasaulē.

Smitsona institūts ir pasaulē lielākais muzeju, izglītības un pētniecības komplekss ar 21 muzeju un 14 pētniecības centriem dabaszinātnēs, mākslās un humanitārajās zinātnēs. Smitsona Nacionālais dabas vēstures muzejs ir viens no pasaulē apmeklētākajiem muzejiem, kas glabā vairāk nekā 145 miljonus priekšmetu.

31. augustā Lēdurgā un 1. septembrī Rīgā saksofonists un komponists Toms Rudzinskis ar domubiedriem aicina uz projekta “Abyss” koncertiem. Taps arī otrais studijas albums, kas iecerēts kā turpinājums 2023. gadā izdotajam debijas ierakstam. Tajā piedalīsies dziedātāja Kristīne Cīrule, ģitārists Igors Osipovs (Ukraina/Vācija), taustiņinstrumentālists Povels Vīdestrands (Zviedrija/Vācija), kā arī dāņu mūziķi - Kenets Dāls Knudsens (basģitāra) un Matiass Fišers (bungas), ar kuriem Toms sadarbojies vairākkārt – tostarp arī Latvijā plašāk izskanējušajā albumā “Space Big Band” (2021).

Sarunā ar saksonfonistu un komponistu Tomu Rudzinski - par projekta "ABYSS" trīs koncertiem Lēdurgā un Rīgā, par topošo albumu un tuvo mācību gadu, kas arī Tomam nesīs jaunus izaicinājumus. 

Liene Jakovļeva: Vai šī vasara tev ir aizņemtāka nekā citas?

Toms Rudzinskis: Jā, ir tā, ka es jau trīs gadus esmu arī pasniedzējs un vasarā man ir brīvdienas. Tā ir arī laba iespēja rakstīt jaunu mūziku, un šī vasara bijusi patiešām piesātināta ar jaunas mūzikas radīšanu. Projekts "ABYSS" man ir ļoti nozīmīgs, daudz esam spēlējuši Vācijā, Berlīnē, kur dzīvoju līdz 2022. gadam. Esam daudz muzicējuši un arī ierakstījuši albumu, kurš pirms diviem gadiem saņēma "Zelta mikrofonu".

Liels prieks turpināt šo projektu, ir radīta jauna mūzika, manuprāt, dziļāka, interesantāka. Albums tiks ierakstīts, un man būs prieks šo mūziku pirmoreiz prezentēt gan Rīgā, gan ārpus tās.

Albums būs arī rokās turams. Jā, man tomēr patīk fiziskais formāts, tad to uztver ne tikai audiāli, bet arī pataustot un palasot. Albuma izdošanu plānojam nākamgad rudenī, un pašreiz strādājam ar manu nelielo komandu pie tā, plānojam dalību festivālos un dažādus koncertus Eiropā. Būs arī pamatīga albuma prezentācija jārīko Latvijā, jo šeit vienmēr ir prieks spēlēt un vienmēr ir prieks satikt atbalstītājus un draugus.

Vairāk un plašāk - ierakstā.