“Mākslā iespējams ir viss, bet ne viss ir nepieciešams," teicis igauņu komponists Arvo Perts (Arvo Pärt). Divus vakarus, 11. un 12. septembrī, kultūras telpā “Hanzas perons” kamermūzikas notikumā “Arvo” skanēs ievērojamā igauņu komponista Arvo Perta kamermūzika mākslinieces Monikas Korpas (iepriekš Pormales) veidotajā telpā.

Klasikas studijā tiekamies ar čellisti Daci Zālīti-Zilberti un pianistu Reini Zariņu – sarunā par Arvo Perta mūzikas telpu, emocijām, par mūzikas interpretāciju un spēju Perta mūzikai piekļūt tuvāk. Mazliet arī par Perta agrīno mūziku un par to, kas seko vēlāk. Un to, cik liela ir iespējamība satikt komponistu viņam veltītajā centrā Laulasmā.

"Cik es domāju par Arvo Perta mūziku, man personīgi tur emocijas ir mazāk iesaistītas, es to vairāk izjūtu kā būšanu kādā paralēlā realitātē, iespējams, telpā, kas veidojas tieši tajā brīdī, kad mūzika skan. Vienalga, vai es klausos vai spēlēju. Man šī sajūta šķiet interesanta. Bieži vien, spēlējot mūziku, rodas iespaids, ka tu vari to procesu ietekmēt un vadīt kā izpildītājmākslinieks.

Perta gadījumā ir sajūta – tiklīdz atskan pirmais akords vai sāk skanēt pirmā skaņa, notiek tā kā nobīde laikā, izveidojas telpa, kurā tu īsti vairs neko neietekmē, un tu mēģini neiztraucēt.

Uzdevums ir neiztraucēt to, kas tajā brīdī notiek," teic Dace Zālīte-Zilberte.

Viņai piekrīt arī Reinis Zariņš: "[Perta mūzikas] objektivitāte ir ļoti pamatīga, tā ir kā mūzika aiz mūzikas. Mūzika, kas  visai mums zināmajai mūzikai ir pamatā.

No kādas perspektīvas varētu domāt, ka tur ir tikai kauli un āda, ļoti maz nošu, bet tas ir kā pamata DNS mūzikai vispār, līdz kam Perts ir aizracies un mums it kā no jauna atklājis.

Iespējams, zemapziņā mēs to zinām vai zinādami piekrītam, bet viņš mums to parāda. Tas pārējais, kas mums rietumos ir zināms, ir apģērbs uz tā pamata DNS."

“Perta mūzika ir par klusumu. Skaņas domātas, lai klusumu apņemtu.” Sekot šai domai – paildzināt, apturēt klusumu telpā, kuru apņem klausītājiem gan pazīstamas skaņas retāk piedzīvotos pārlikumos, gan svešākas, iespējams, pirmoreiz izdzirdētas – ir gaidāmo kamermūzikas vakaru “Hanzas peronā” veidotāju vadmotīvs.

“Kā scenogrāfe, klausoties Arvo Perta mūziku, iztēlojos vai pat sajūtu telpu, neizskaidrojamu, pārlaicīgu. Gandrīz vienmēr. “Gandrīz” ir atkarīgs no uztveres stāvokļa klausoties. Bet tā ir iespēja. Manuprāt visiem. Mirkli būt citur,” teic māksliniece Monika Korpa (iepriekš Pormale).

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora.

2014. gadā Latvija dāvināja Latvijas Ziemassvētku egli Briseles pilsētai. Tā tika uzstādīta Briseles Lielajā laukumā jeb Grand place, kas tiek uzskatīts par vienu no visskaistākajiem Eiropas rātslaukumiem. Jāatceras, ka 2014. gadā Rīga vērienīgi sevi pieteica kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, savukārt 2015. gada pirmais pusgads bija pirmās Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Savienības Padomē.

Ņemot vērā, ka lielākā daļa Latvijas prezidentūras notikumu un pasākumu risinājās Briselē, Rīgas egle bija izcila iespēja iezīmēt Latvijas prezidentūras sākumu. Rīgas pilsētas dāvinātā egle tika izvēlēta Babītē, tur tā tika nocirsta mediju klātbūtnē un tad, sekojot medijiem, ar lielu auto vesta uz Briseli.

Tā bija 22 metrus augsta un tiek aprakstīta kā augstākā egle, kas jebkad tikusi uzstādīta Briseles Lielajā laukumā.

Toreiz Inga Barisa, Rīgas pārstāve Briselē, stāstīja par eglītes rotājumiem: "Tas būs tradīciju un tēla sajaukums. Eglīte mirdzēs, pateicoties 17 000 gaismas diodēm, 10 000 sarkanām gaismiņām un 7000 mirgojošām spuldzītēm. Tā tiks rotāta ar Māras krustu un Rīgas atslēgām, kā arī Rīgas nosaukums būs spoguļu dekoros.”

Protams, mēs visi zinām, ka Rīga sevi reklamē kā Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcijas ir aizsākuma vietu. To gan īsti neviens dokuments neapstiprina, bet kā labu faktoloģisko atsauci var minēt Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā aplūkojamo, iespējams, senāko eglīšu rotājumu mantiņu.

Kāpēc Briselē? Tāpēc, ka Briseles pilsēta jau no 2002. gada organizē Ziemassvētku festivālu.

Šis ir pasākums, kas apvieno Ziemassvētku tirdziņus, atrakcijas un slidotavu. Visi pasākumi mājīgi iekārtojis Briseles centrā – tas ir Lielajā laukumā (Grand place),  Biržas laukumā (Place de la Bourse) un Svētās Katrīnas laukumā (Place Sainte-Catherine).

Parasti festivāla atklāšana notiek novembra beigās un festivāls ilgst līdz janvāra sākumam. Šis pasākums ir kļuvis par vienu no galvenajiem Briseles simboliem, un to apmeklē milzīgs cilvēku daudzums. 2014. gadā tika atzīmēta festivāla trīspadsmitā gadadiena, to apciemoja pusotrs miljons apmeklētāju.

Divas nedēļas Rīgas egle Briselē pilsētas Lielajā laukumā bija visvairāk fotografētais un atsaucēs minētais objekts Briselē. Medijos pat parādījās iebildumi, ka tā tiekot reklamēta nevis Brisele, bet Rīga.

Tomēr tas no mūsu skatupunkta bija labākais Latvijas vēstniecības Beļģijā, Rīgas domes un arī Briseles pašvaldības sadarbības sasniegums.

Paralēli Rīgas eglei Lielajā laukumā Rīgas un Latvijas ražotāju un amatnieku stendi bija pieejami arī Ziemassvētku tirdziņā Svētās Katrīnas laukumā. Pelēkie zirņi ar speķi, Latvijas skābētie kāposti ar Latvijas desiņām, kā arī Rīgas balzama un upeņu sulas karstais dzēriens bija ļoti pieprasīti un atzinīgi vērtēti.

Starp citu, liels noiets bija zupu pusfabrikātiem, kas pēc dalības degustācijā tika momentāni „izķerti”.

Droši vien jāatceras, ka Brisele ir Eiropas institūciju citadele, ierēdņi bieži šeit dzīvo pagaidu stāvokli, kas veido nozīmīgu atbalstu dažādu pārtikas pusfabrikātu biznesam.

Rīgas egles dāvinājumu Briseles pilsētai noteikti var uzskatīt par izdevušos publiskās diplomātijas projektu – kultūras mantojums un Ziemassvētku egles 500 gadu stāsts kalpoja par labu pamatu Rīgas pilsētas un Briseles pilsētas sadarbības veidošanai arī nākotnē, savukārt Latvijas diplomātiskais dienests Latvijas vēstniecības personā bija labākais savedējs.

Un svarīgi atcerēties, ka starptautiska, valstiska līmeņa pasākumu organizēšana paņem lielu laiku – egles dāvinājums no idejas līdz realizācijai prasīja laiku un sinerģisku, atvērtu sadarbību.

Sestdien, 6. septembrī, “eS14” kopienas centra pagalmā, Sīmaņa iela 14, festivālā "Baltā nakts" ar programmu "Pie horizonta" uzstāsies jauna mūziķu apvienība Trio Loufoque. Tajā apvienojušies klarnetiste Laima Ratniece-Miltiņa, čellists

Koncerta laikā būs baudāma ne tikai mūzika, bet arī Mairitas Coņevas krāsu pasaule - uz skatuves taps gleznas.

Inta Pīrāga sarunā lūdz paskaidrojošu komentāru par trio franču nosaukumu un izrunu, tad runāts tiek par vilkmi uz kamermuzicēšanu un eksperimentiem. Laima atklāj, ka tiem pamatā ir Alises Bērziņas-Rozenbahas jaundarbs "Waterfall" un iepazīšanās ar komponistu Ernestu Valtu Circeni, kā arī brauciens uz Lionu.

Programmā būs arī P. Plakida, G. Konesona un R. Mučinska darbi.

Šonedēļ "Klasikā" izskanējis cikla raidījums "Dzejas dienu laiks", kas pievērsies "Trešdaļgadsimta balvas" nominētajām grāmatām. Otrās "Trešdaļgadsimta balvas" žūrijā ir literāti Gunta Šnipke, Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs. Trīs no tiem, Guntai Šnipkei klāt neesot, darbadienas rītos bija dzirdami "Dzejas dienas laikā".

Četrus rītus varēja dzirdēt par balvai nominētajām grāmatām:

Andra Akmentiņa “Māja”:

Jāņa Baltvilka “Kāds putns”:

Jāņa Baltausa “Burtu būšanas”:

Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”:

Balva tiek pasniegta par oriģināldzeju vai atdzejas krājumu, kas izdots laikā no vienām "Dzejas dienām" līdz nākamajām. Šāds vērtēšanas periods ļauj objektīvāk novērtēt darbu ietekmi un kvalitāti, sniedzot nepieciešamo distanci, lai izceltu patiesi nozīmīgus darbus. Tā ir iespēja novērtēt tos autorus, kuru vārdi un darbi veido mūsdienu Latvijas literatūras ainavu. 8. septembrī bārā “Čē” (Dzirnavu iela 82) tiks paziņots "Trešdaļgadsimta balvas" uzvarētājs.

Noslēdzošajā raidījumā "Dzejas dienu laiks" viesi – dzejniece Linda Mence, dzejnieks Edvards Kuks un dzejnieks un literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs – stāsta par pašu daiļradē aktuālo.

Vai izlasītie krājumi liek ar citādām acīm palūkoties uz savu dzeju?

Ivars Šteinbergs: Lasīšanas pieredze jebkurā gadījumā ir transformatīva. Īsās vai šķietami nenozīmīgās lasīšanas reizes tevi transformē nemanāmā, niecīgā daudzumā, bet šajā gadījumā,

izlasot 23 dzejas krājumus, kas tapuši pirms 33 gadiem, izmainās laika izjūta, izmainās tā, ka to var ievērot. Es tagad noteikti citādi raugos uz 1992. gadu.

Tas citādums varbūt nav kontrastējošs vai krass, bet 1992. gads tagad manā laika izjūtā ir dziļāk iezīmējies, un tas maina izpratni vai sevis sajūtu. Kā tas atspoguļosies uz manu radošo darbību, man nav ne jausmas, bet es varu galvot, ka tas ir noticis, un atļaušos teikt, ka tas ir noticis arī ar citiem žūrijas pārstāvjiem.

Edvards Kuks: Piekritīšu, ka rakstīšana ir ļoti saistīta ar lasīšanu, no tās nāk impulss. Ja domājam par “Trešdaļgadsimta balvu”, neko tieši no lasīšanas pieredzes neuzrakstīju. Mēs raidījumos runājām par sava laika klišejām vai paņēmieniem, un,

pārlasot ar distanci gan labus, gan ne tik labus tekstus, kas ir līdzīgā toņkārtā, var saprast, kas palīdz izvairīties no klišejas, respektīvi, kā var izmantot kādu paņēmienu, neiekrītot tajā pašā grāvī.

Tādu dzeju lasot, nagi niez pamēģināt rakstīt mazliet vecmodīgi, ja tā var teikt, paskatīties, kā izdarīt šādi, bet, lai tas nav ar sasmakumu, sastāvējuša gaisa sajūtu.

Linda Mence: Šī lasīšanas pieredze droši vien atstāj kaut kādas pēdas, kā ikviena lasīšanas pieredze. Es bieži vien rakstu ļoti tiešā cita teksta iespaidā. Reizēm periodos, kad intensīvāk lasu un klausos citu cilvēku dzeju, es pati vairāk rakstu. It kā esmu pabeigusi jaunās grāmatas manuskriptu, bet visu laiku gribas kaut ko likt klāt un ņemt nost. Es arī nezinu, kad īsti mēs to izdosim, tā kā ir drusku nepabeigta sajūta, jo vienmēr var kaut ko pamainīt, un, ja kaut ko jaunu pierakstu klāt, liekas, ka tas arī ir jāliek iekšā.

No 5. septembra novakara līdz 7. septembra pusdienlaikam Jaunraunas muižas klēti atkal pieskandinās ikgadējais tradicionālo deju festivāls “Rijas balle”, par to vairāk stāsta “Dandari” vadītāja un “Rijas balles” viena no rīkotājām Inga Dūka.

“Rijas balle” aizsākusies var vēlmi gan izdejoties, gan ko jaunu iemācīties, bet danči notiks īstā rijā, kur žāvējušies graudi un kulta labība!

Abos vakaros dejotājus izkustinās vietējie un ārvalstu danču muzikanti. Dalībniekiem būs iespēja apgūt ganu gavilēšanu, baltkrievu un igauņu dejas, kā arī deju pamatsoļus iesācējiem. Ieplānota arī muzikantu meistarklase, lekcija, diskusija, divi danču vakari. Pastāv iespēja arī apmeklēt tikai danču vakarus.

Festivāls “Rijas balle” norisinās kopš 2019. gada, un jau divus gadus tā mājvieta ir Jaunraunas muižas klēts. Tā mērķis ir pulcēt muzikantus, dejotājus un domubiedrus, kuri vēlas uzlabot savas prasmes un dalīties ar zināšanām.

Festivālu atklās ar ganu gavilēšanas meistarklasi, ko vadīs etnomuzikoloģe Lauma Bērza. Piektdienas vakarā dančus spēlēs Zane Kriumane un Rolands Zelčs, Lauma Bērza, “Svīres”, Volha Baryshnikava ar baltkrievu dančiem un lietuvieši “Sprycauka”.

Pēc īsa naktsmiera visi, kuri vēlas un prot muzicēt, tiks aicināti uz muzikantu saspēli ar “Bričkas” vijolnieci Līvu Priedi, lai apgūtu Voldemāra Stelberga Vidzemē pierakstīto melodiju vākumu. Paralēli notiks deju pamatsoļu apguve ar Ingu Dūku no “Dandariem”. Tālāk sekos baltkrievu deju meistarklase kopā ar etnomuzikoloģi Volhu Baryshnikavu, kurā varēs apgūt Mahiļavas reģiona dejas.

Pēc pusdienām etnomuzikologs Oskars Patjanko priecēs ar jaunu, izzinošu lekciju. Pēcpusdienā Leanne Barbo no “Tallinas danču kluba” iepazīstinās ar seno, rāmo igauņu polku un ātro, ugunīgo labajalg.

Sestdienas vakara ballīti atklās muzikantu orķestris, kurā muzicēs tie, kas pa dienu apguva vietējās deju melodijas. Tālāk uzstāsies “Dandari”, “Banga”, Vilnis Ziedonis, “Brička”, Tallinas danču klubs un Volha Baryshnikava.

Stāsta skaņas dizainere, producente, mūziķe Kristīne Botrosa.

Vai zināji, ka aizbāžot ārējās auss gliemežnīcu ar plastilīnu, bet atstājot auss seju pilnīgi atvērtu un brīvu, tev kļūst gandrīz neiespējami noteikt, no kurienes nāk skaņa?

Runājot par cilvēka dzirdi, tā ir ne tikai jūtīga uz skaļumu vai toņa augstumu, bet mēs ikdienā nemaz nepamanām, cik smalki mūsu smadzenes spēj analizēt skaņu, lai noteiktu tās avotu, no kuras puses, cik tālu un cik augstu tā atrodas. Šo spēju sauc par skaņas lokalizāciju, spēju noteikt virzienu un attālumu, no kurienes nāk skaņa. Tā ir iespējama tikai tad, ja mums darbojas abas ausis.

Un pārsteidzoši ļoti lielu lomu šajā procesā spēlē arī mūsu ārējā aus forma jeb auss gliemežnīca. Kad skaņa nonāk līdz ausij, tā vispirms iešūpo bungplēvīti, kas tālāk iedarbina dzirdes kauliņus, pārraida vibrācijas caur ovālo lodziņu šķidrumā pildītajā iekšējā ausī. Līdz tās nonāk līdz gliemezim, dzirdes receptoru mājvietai. No turienes signāls tiek tālāk sūtīts uz smadzenēm, kur rodas tas, ko mēs izjūtam kā dzirdi.

Bet skaņas virziena noteikšanā ļoti svarīga ir ārējās auss forma. Tā maina skaņas viļņu frekvenci un intensitāti atkarībā no tā, no kurienes nāk skaņa, no augšas, apakšas, priekšas vai mugurpuses.

Kad gliemežnīca ir aizbāzta, šī svarīgā spektrālā informācija tiek zaudēta.

Lai šo pats uz savas ādas pamēģinātu, ir vienkāršs eksperiments, ko var izdarīt principā jebkur. Nepieciešams ir plastilīns, kāds skaņu radošs instruments, piemēram, koka nūjiņas vai ksilofons (bet var arī vienkārši sasist plaukstas) un arī brīva telpa un vismaz divi cilvēki. Aizbāz ausis gliemežnīcu ar plastilīnu, bet atstāj auss eju brīvu. Aizsien acis, lai izslēgtu redzes ietekmi. Skaņu avots tiek spēlēts dažādos virzienos: priekšā, aizmugurē, augšā, lejā. Un uzdevums klausītājam, kas ir aizsedzis acis un ausu gliemežnīcu aizbāzis ar plastilīnu, ir noteikt, no kurienes nāk skaņa.

Rezultātā klausītājs joprojām varēs pateikt, ka skaņa nāk no kreisās vai labās puses, jo abas ausis joprojām darbojas, taču virziens vertikālajā plātnē no augšas vai apakšas kļūs grūti nosakāms. Skaņa šķitīs plakanāka, izplūdusi, dažkārt pat maldinoša.

Un ko mēs varam secināt? Mūsu ārējā auss, īpaši gliemežnīca, ir kā smalka, dabīga antena. Tā palīdz smadzenēm saprast, kur tieši skaņa rodas. Bez tās skaņas virziens kļūst neskaidrs. It kā mēs dzirdētu, bet nespētu redzēt ar dzirdi. Tāpēc nākamreiz, kad kāds šķietami nejauši jautās, no kurienes tas skan, zini, atbilde slēpjas: tavās ausīs.

Sarkanajā grāmatā ierakstītajai Dortmana lobēlijai ir nepieciešami ļoti tīri augšanas apstākļi. Par savu dzīves tā vietu izvēlējusies piejūras mežu apjozto Ummja ezeru, visdzidrāko Latvijas ūdens krātuvi. Eksperimentālā mūzikas teātra izrāde “Ummis un lobēlija” ir poētisks veltījums nevienlīdzīgajai pretstāvei starp dabas autonomiju un civilizācijas spiedienu.

Par izrādi "Ummis un Lobēlija" teātra festivālā "Homo Novus" saruna ar izrādes veidotāju, komponistu Ernestu Valtu Circeni.

"Izrādes kontekstā metaforiskā līmenī mīlasstāsts noteikti ir, jo lobēlijai ir nepieciešams Ummis, un tur veidojas sava veida līdzatkarība. Bet izrādes tēmu līmenī vai izrādes sižetiskajā līknē mēs to tik ļoti neakcentējam," atklāj komponists.

"Mēs vairāk skatāmies uz Ummi plašāk – uz Ummja pasauli, ko līdzapdzīvo arī lobēlija. Pievēršamies dažādām Ummja perspektīvām – gan par ezeriem kā nozīmīgu parādību latviešu mitoloģijā, pieskaramies latviešu teikām, gan aplūkojam Ummja augu pasauli. Ir ļoti daudz dažādu augu nosaukumi, kas ir ap Ummi un Ummī iekšā. Mēs apspēlējam tos, līdz ar to mums ir samērā svarīgs bioloģiskais aspekts. Tāpat arī cilvēciskais, jo mēs šo trauslās lobēlijas un Ummja saikni attiecinām arī uz cilvēku, uz cilvēku un dabu, uz cilvēka darbības ietekmi attiecībā pret dabu.

Piemēram, tādēļ, ka lobēlija šeit aug, vasarā nedrīkst peldēties Ummī, ir aizliegums pat bradāt. Tas mums vienmēr ir licies ļoti interesanti, kā tāda maza, trausla ziediņa dēļ var būt tik liels aizliegums.

Un tajā ir kaut kas ļoti skaists un daudz pasakošs par cilvēka ietekmi uz dabu un cilvēku–dabas attiecībām."

Cikla "Pārbūves" noslēdzošajā epizodē meklējam atbildi uz jautājumu “Kas ir scenogrāfija?", runājot par izstādi ar tādu pašu nosaukumu ("Pārbūves") un tiekoties ar Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras studentēm Patrīciju Amoliņu un Esmeraldu Usas, kā arī festivāla "Homo novus" kuratori Santu Remeri.

Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas studentu izstāde "Pārbūves" ietver astoņus skatuviskus pilsētvides objektus un scenogrāfijas elementus, kas izvietoti dažādās Rīgas ainavās. Rīgas pilsētvidē tā būs skatāma vēl ilgāk par festivālu "Homo Novus" – līdz 20. septembrim .

"Mans darbs ir "Tas tūlīt notiks", tas atrodas pie "Skonto” halles – Strēlnieku ielas pusē pie lielās, sarkanās fasādes,” stāsta Patrīcija Amoliņa. „Darbs stāsta par mirkli „pirms” un „pēc”. Angliski laikam to sauc "fear of missing out" jeb FOMO, kas tagad ir ļoti aktuāls. Latviski to varētu tulkot kā 'bailes nokavēt', 'bailes nepieredzēt'.

Tas ir mans mēģinājums paildzināt tagadni, paildzināt mirkli starp "pirms" un "pēc". Ir svarīgi atrast apkārtnē punktu, no kura šis objekts ir jāvēro."

"Manu darbu sauc "Trīs gudrie", tas atrodas aiz bij. Bioloģijas fakultātes Kronvalda parkā,” teic Esmeralda Usus. „Tur ir izvietotas trīs laternas, kas aug no zemes, atdzīvināts objekts, viņam ir iedota sava dzīve, un katru vakaru šīs laternas savā starpā Morzes kodā uz apaļu stundu sarunājas, un veidojas tāds priekšmetu teātris. (..)

Tā ir atsauce uz to, kāda es biju kā jauniete un piekopu konceptuālo vandālismu. Man šķiet interesanti, ka reizēm tu vari izmainīt vidi sev apkārt, bet – tā jautri.

Kad es augu, man likās, ka visas laternas ir tādas normālas, bet pie manas mājas viņa skatījās uz debesīm. Šķita interesanti, kāpēc tā, ka laterna nolemti visu laiku skatās uz leju, bet varbūt pēkšņi arī grib paskatīties, kas ir otrā pusē, nevis nokārt galvu leju."

„Visi jaunie scenogrāfi izstādē ir noteiktā veidā likuši runāt lietām un vietām, kas šķietami parasti klusē,” rezumē Santa Remere.

 „Līdzīgi kā laternas – beidzot kāds ir atšifrējis kodu, ko viņas mēģina tev pateikt. Arī Annija Zemīte ir atvērusi durtiņas pilsētā, kur mums reizēm šķiet – kas ir aiz elektrības skapja? vai – kas slēpjas noslēgtajās pilsētas telpās? Viņa tās ir pārvērtusi tādās kā nelielās vitrīnās, omulīgi iekārtojusi un kaut kādā veidā apmierina ziņkārīgo skatienu, ka tev gribas ielūkoties, kas ir tajā otrā telpā. Man liekas, tā ir sajūta, ko mēs dalām."

Sarunā arī par izstādes tapšanas priekšvēsturi un ielūkošanos nezināmajā, par sākotnējo mulsumu un ienākšanu notikumā, kas spēj izmainīt, par dzīves līkločiem un izvēlēm, kā arī par teātra iznešanu ārpus konkrētas ēkas un ceturtās sienas nojaukšanu, teātra transformējošo spēku.

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”. 

Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Andra Akmentiņa dzejas krājumu “Māja”.

Gunta Šnipke: "Pārējie žūrijas pārstāvji sarunās vairāk uzsvēra Akmentiņa dzejas formas svaigumu, ko es pat īpaši nebiju pamanījusi kā atsevišķu vērtību, jo mani uzrunāja vispārējā noskaņa un ļoti jauna cilvēka brīvā elpošana dzejā, kas vienlaikus liecina par pārsteidzoši agru sirds un prāta briedumu. Akmentiņš pats grāmatas ievadā rakstījis, ka tās tapšanas laikā ir 21 gadu “vecjauns”, bet krājumā iekļautā dzeja tak būs rakstīta arī agrāk.

Pārlasot atkal un atkal, ik pa teksta brīdim uzmirdz kāds precīzi no dzīves norakstīts tēls, pirmatklāts salīdzinājums vai doma, kas ir stipra savā patiesīgumā un vienkāršībā, liek brīnīties, pasmaidīt vai diemžēl atzīt, ka laiki mainās, tikai cilvēki ne.

Gribas mudināt katru atrast mājas plauktos vai bibliotēkā šo izdevumu un lasīt, lasīt… Kad kārtīgi ielasās, jāatzīst, ka ir arī tie citu cildinātie formas jaunumi un labumi, tomēr apzinātās 1992. gada dzejas ainavā Akmentiņa “Māja” mani galvenokārt uzrunā ar sava laika reālismu, kurš, raugoties taisni acīs sev, lasītājiem un pasaulei, tomēr ir pārsteidzoši silts. Tā ir trausla, bet liela vērtība. Siltums."

Jau sestdien – 6. septembrī – būs klāt tradicionālais mūsdienu kultūras forums “Baltā nakts”, un tajā iekļauta arī koncertprogramma, kurā apvienosies Orķestra “Rīga” mūziķi, Rīgas saksofonu kvartets un Rīgas kamerkoris “Ave Sol”. Atbilstoši  “Baltās nakts” tematikai programmai izvēlēti oriģināli un pārsteidzoši laikmetīgās mūzikas skaņdarbi.

Vairāk par to lūdzām pastāstīt Orķestra "Rīga" diriģentu un māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu. 

"Tas būs gan audiāli, gan arī vizuāli ļoti atraktīvs koncerts. Esmu noformulējis, ka tas ir meklējumu un eksperimentu koncerts, kolāžas tipa programma, kurā apvienojas ļoti daudz stilu - popārts, džezs, filmu mūzikas fragmenti..." stāsta Valdis Butāns. "Manuprāt, būs ļoti jaudīgi un interesanti. Lielākā daļa šīs mūzikas Latvijā arī izskanēs pirmo reizi. Tas patiesībā ir arī liels izaicinājums, ceru, ka klausītājiem koncerts būs viegli un priecīgi baudāms.

Šis nebūs klasiskā nozīmē akadēmisks koncerts, bet stilu sajaukums. Arī mēģinājums orķestra mūzikai mijiedarboties ar mūsdienu tehnoloģijām.

Piemēram, vienā skaņdarbā tiks aicināti atskaņojuma procesā iesaistīties arī klausītāji, pirms koncerta lejuplādējot konkrētu aplikāciju, kas būs jāpalaiž. Pat diriģenta partitūrā ir paredzēts, ka tā ir skaņdarba sastāvdaļa. Jā, tehnoloģijas ienāk mūzikā arī tādā veidā, kā, piemēram, [Ērika] Vitekera skaņdarbā "Deep Field" (Dziļais lauks), kurš oriģinālā bija veidots tā, ka tajā tiek iekļauta "Youtube" iedziedāta tūkstošiem dziedātāju partija, kas tika apkopota vienā milzīgā, kosmiskā korī. Tāds kosmisks ceļojums gan muzikāli, gan arī vizuāli."

Sarunā arī par intriģējošo koncertprogrammas "Concerto Grosso un Godzilla Rīgā" nosaukuma atšifrējumu, par elektronikas izmantošanu, kā arī par aptuveni trīsdesmit stilu sakausējumu Vitekera darbā "Godzilla apēd Lasvegasu". Domājams, ka Latvijā nedzirdēto opusu atskaņojums būs saistošs ne tikai laikmetīgās mūzikas gardēžiem.