Diana Bogdanova lasītājiem ir pazīstama ar grāmatu “Mana ome un vareņiki”, kurā autore stāsta par Ukrainā pavadīto bērnību, kā arī dalās ar gardu ēdienu receptēm no vecmāmiņas krājumiem. Autores ikdiena aizrit darbā sabiedrisko attiecību un labdarības jomā, taču viņa ar aizrautību apgūst jaunas zināšanas un prasmes kā ēdienu gatavošanu, tango, lidošanu ar paraplānu, spāņu valodu, pavisam noteikti ļaujoties jauniem piedzīvojumiem.

Šķiet, ka tāds aizraujošs piedzīvojums Dianai ir arī grāmatu rakstīšana. Dianas Bogdanovas grāmata “Andalūzijas rasols” ir tā, kas iedvesmo jauniem ceļojumiem, gardu ēdienu pagatavošanai, sapņošanai un sapņu piepildīšanai. Kas kopumā veido rasolu.

To savā sarunā ar Dianu Bogdanovu centās noskaidrot Liega Piešiņa.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone.

Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava.

Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē.

Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi.

Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres.

24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas.

Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols.

Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā.

Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā.

Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus.

Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē!

Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs.

Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā.

Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

Orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi diriģenta Normunda Šnē vadībā sākusi gatavošanos franču 20. gadsimta komponista un diriģenta Pjēra Bulēza simtgadei, kas sadarbībā ar Parīzē bāzēto "IRCAM" centru koncertzālē "Lielais Dzintars" norisināsies 27. septembrī. Koncerts iecerēts kā viens no vērienīgākajiem Liepājas kā 2027. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas ieskaņas notikumiem.

Sarunā "Klasikas" studijā Normunds Šnē akcentē Pjēra Bulēza personības šķautnes un viņa radošo centienu virzienus, no komponista izaugot par izcilu diriģentu. Pieskaramies viņa veidotajam "IRCAM" mūzikas izpētes centram Parīzē un laikmetīgās mūzikas ansamblim Ensemble Intercontemporain, kā arī novitātēm, kas pilnā spektrā būs sadzirdamas abos izvēlētajos opusos, ko klausītāji varēs baudīt Bulēza simtgadei veltītajā koncertā Liepājas "Lielajā dzintarā". 

"Reizēm man liekas, ka par Bulēzu mums ir mazliet nepareizs priekšstats," teic Normunds Šnē. "Daudziem liekas, ka viņš ir stingrs, akadēmisks, ar nenormāli augstām prasībām, kas dzird partitūrā katru noti. Tā ir, protams, bet īstenībā viņa lielākā stihija varētu būt izaicinājums, kaut kādā ziņā protests.

Neaizmirsīsim, ka viņš savā jaunībā rīkoja koncertzālēs skaņas akcijas pret koncertiem un to programmām, ja tie viņam šķita pārāk akadēmiski.

Vienā no intervijām, kurā viņam ļoti patika stāstīt par sevi, par savu mūziku, par saviem estētiskajiem uzskatiem, Bulēzs saka, ka mūzika ir jāattīra no uzfrizētības, no pārliecīgās kārtības, kaut gan var teikt, ka visas viņa interpretācijas ir ārkārtīgi pārdomātas un sakārtotas, tajā pašā laikā viņš kā komponists savā ziņā iet tam pretī.

Viņam tiešām ir izaicinošs raksturs – parādiet, vai jūs to varat! Parādiet, cik ātri jūs to varat nospēlēt!

Bieži tempi ir uz izpildāmības robežas un no mūziķiem tiek prasīt mazliet spēja pārkāpt sev pāri un sasniegt jaunus apvāršņus."

*

Pjērs Bulēzs ir 20. gadsimta laikmetīgās mūzikas revolucionārs, kurš satricināja tradīcijas un līdz ar domubiedriem ieviesa jaunus skaniskās domāšanas veidus. Kā komponists, diriģents un domātājs Bulēzs atvēra durvis sonorikai, elektroniskajai mūzikai un radīja nākotnes mūzikas institūciju IRCAM (Parīze), kas kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem mūzikas izpētes institūtiem pasaulē. Spožs radītājs, nesaudzīgs diktators, varbūt ģēnijs.  

Koncerta pirmajā daļā latviešu vijolniece Magdalēna Geka atskaņos Pjēra Bulēza skaņdarbu vijolei “Anthèmes II” (1997). Šajā darbā notiek nemitīga transformācija un jutīgs dialogs starp cilvēku un tehnoloģiju. Vijole savijas ar dzīvo elektroniku, kas reāllaikā transformē un atspoguļo instrumenta skaņu telpiski daudzdimensionālā ainavā.

"Brooklyn Jazz" 2. sezona turpināsies ar koncertu 27. septembrī, kas būs veltīts vibrofona leģendai Gerijam Bērtonam (Gary Burton) – vienam no nozīmīgākajiem džeza vibrofonistiem 20. gadsimta otrajā pusē. Viņa inovatīvā pieeja četrstabiņu spēlei un nevainojamā tehnika iedvesmojusi neskaitāmus džeza māksliniekus visā pasaulē.

Šajā koncertā vibrafonists Miķelis Dzenuška un pianists Matīss Žilinskis pievērsīsies Bērtona bagātīgajam skaņdarbu klāstam, interpretējot viņa kompozīcijas jaunā skatījumā.

Tiekamies ar Miķeli Dzenušku "Klasikas" studijā, jo turpmākā mēneša laikā viņu kultūrvietā "M/Darbnīca" varēs dzirdēt veselos četros koncertos, par tiem arī sarunājamies. Interesējamies par muzicēšanu dažādos sastāvos un vibrafonistu Geriju Bērtonu, tāpat uzzinām par Miķeļa topošo albumu trio sastāvā, kas klajā nāks vēl šajā gadā.

"Bērtona satvēriens ir viņa izdomāts veids, kā vibrofonistam turēt četras vālītes. Ir vairāki stili, bet šis ir vairāk piemērots džezam, jo nav iespējams paņemt ļoti plašus intervālus, kas ir svarīgi akadēmiskajā mūzikā, bet te katrai vālītei ir ļoti liela manevrētspēja. Tas vienkārši liekas ļoti ērts. Savulaik man to iemācīja Ēriks Miezis, kad kopā mācījāmies Mediņos – viņš pats bija to atradis. Līdz tam es spēlēju Stīvensa stilā, akadēmiski, bet Ēriks man to "iebaroja", un man patiešām tas iepatikās, likās daudz ērtāk, un kopš tā laika es tā arī spēlēju." 

Miķelis uzsver, ka Bērtons ir slavens arī ar to, ka viņa vibrofona spēlei ir ļoti pianistisks piegājiens. "Visu laiku ir četras vālītes un ļoti liela neatkarība – ko spēlēt ar kreiso roku, ko – ar labo. Pretstatā citiem vibrofonistiem, kas spēlē vai nu ar divām vālītēm vai ar četrām, spēlējot lielākoties akordu faktūras. Bērtons vibrofona spēli padarīja ļoti pianistisku."

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa.

Franču metropole kļuva par svarīgāko no Rietumeiropas lielajiem mākslas centriem, kuru latviešu mākslinieki tolaik apmeklēja visvairāk. Parīze ir arī flanērisma vēsturiskās izcelsmes vieta, kur 19. gadsimta otrajā pusē kā literārs tēls radās jauns modernās pilsētas kultūras personāžs – franču dzejnieka Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire, 1821–1867) klasiskais Parīzes flanērs (flâneur).

Dīkais lielpilsētas staigātājs un vērotājs, kuru asociēja arī ar dendiju un bohēmisku mākslinieku, klejoja pa bulvāriem un pasāžām, izrādīja sevi pūlim un krāja iespaidus, kļūstot par pilsētvides uztvērēju un atspoguļotāju.

Nākamajā gadsimtā flanēra figūru kā mainīgu urbānās modernitātes simbolu konceptualizēja filozofs Valters Benjamins (Walter Benjamin, 1892–1940).

Francijas galvaspilsētā līdz Pirmā pasaules kara sākumam izdevās nokļūt Latvijas klasiskā modernisma aizsācējam un neapšaubāmam flanēram Jāzepam Grosvaldam (1891–1920). Paralēli mākslinieciskajām interesēm dendijiskais, labi situētais gleznotājs nodevās bezrūpīgai flanēšanai pa savu sapņu pilsētu, kā “dzīves mākslinieks” un “mākslīgo paradīžu” baudītājs iekļaudamies belle époque laikmeta “zelta jaunatnes” izpriecās.

Eiropā pieredzēto Grosvalds talantīgi dokumentējis autobiogrāfiskā vēstījumā, atstājot flanērisma fenomena izpētei bagātīgu rakstīto un vizuālo mantojumu – dienasgrāmatas, korespondenci, mākslas darbus.

Emigrējis uz ārzemēm pēc 1905. gada notikumiem, pirmskara Parīzē aizrautīgi gleznoja arī viņa laikabiedrs Ģederts Eliass (1887–1975). Jēdzienu “flanērs” starpkaru Latvijas presē lietojis viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem tēlniekiem Gustavs Šķilters (1874–1954), kurš, Ogista Rodēna (Auguste Rodin) akadēmijā papildinoties, Parīzi iepazina vēl pirms jaunākās paaudzes “svētceļojumiem”.

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts pasludināšanas uz “mākslu metropoli” ar jaundibinātā Kultūras fonda atbalstu 1922.–1923. gadā devās pirmie Grosvalda iedvesmotie Rīgas mākslinieku grupas biedri. “Tagad Monparnasa, Monmartra kvartāli mudž no māksliniekiem, kas sabraukuši no visas Eiropas, Amerikas un Āzijas,” sprieda Uga Skulme (1895–1963), sūtot rakstniekam Antonam Austriņam aculiecinieka reportāžas publicēšanai “Latvijas Vēstnesī” un sarakstē piebilstot: “Vai ticēsat man, ka esu paradīzē?”

20. gadsimta 20. gados Latvijas modernistu jaunradi nenoliedzami ietekmēja kosmopolītiskā Parīzes skola (École de Paris) – vēlīnie franču kubisti, pūristi, japānis Cuguharu Fudžita (Tsuguharu Foujita) un citi.

Franču citadelē daži Rīgas grupas dalībnieki avangardiskā žurnāla L’Esprit Nouveau redakcijā satika izdevējus – arhitektu Lekorbizjē (Le Corbusier) un gleznotāju Amedē Ozanfānu (Amédée Ozenfant), kā arī iegriezās franču kolēģu darbnīcās.

Ieteikumus gādāja Jāzepa Grosvalda brālis – Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), kas pūristu izdevumu bija atbalstījis kā viens no pirmajiem tā akcionāriem. Ar diplomāta starpniecību Romans Suta (1896–1944) varēja tajā popularizēt jaunāko Latvijas mākslu. Diemžēl neīstenota pagaisa gan iecere izdot kopīgu latviešu-franču žurnālu, pārpublicējot rīdzinieku abonētā L’Esprit Nouveau autoru rakstus, gan utopiskā ideja jau 1922. gadā atvest uz Latvijas galvaspilsētu franču modernistu zvaigznāja – Pikaso, Braka, Ležē (Picasso, Braque, Léger) un citu slavenību – izstādi.

Dendijiskais Valdemārs Tone (1892–1958), kopā ar Konrādu Ubānu (1893–1981) Parīzē gleznojot pa studijai vai ik dienu, atzinies:

“Tāds varens nogurums vakaros, jo no rīta muzeji, izstādes, pavakarē izstādes, vakarā gleznošana. Tad kājām stiepjam visus krāmus un audeklus no Sēnas līdz mājām.”

Dienas pirmajā pusē parasti apgūtas Luvras un citu muzeju ekspozīcijas vai kreisā krasta modernās mākslas galerijas, bet pēcpusdienā apmeklēta ārzemnieku iecienītā privātā Kolarosi akadēmija (Académie Colarossi).

Tone gan paudis neapmierinātību ar to, “jo modeļi dažreiz slikti nostājas un apkārt bezjēdzīgi smērējas angļu diletanti.”

Vakaros vilināja Monparnasa bohēmiskās kafejnīcas Le Dôme, La Coupole un La Rotonde, kas bija modē, klejojumi Latīņu kvartālā vai garas pastaigas pa “mūžīgo svētku pilsētas” bulvāriem, atlicinot laiku arī teātra izrādēm un koncertdzīvei. Citkārt mērķis bija leģendārā Monmartra, izbraukumi uz Versaļu vai Parīzes dienvidu priekšpilsētu Medonu. Maltītes nereti ieturētas nelielā, mākslas ļaužu iemīļotā Monparnasa restorānā Chez Rosalie, kas piederējis izbijušai itāļu modelei.

Tie ir tikai daži spilgti momenti Parīzes iespaidu, maršrutu un stāstu karuselī, kur starp Sēnas krastmalu, kafejnīcu vai Versaļas motīviem uzmirdz Ludolfa Liberta (1895–1959) tvertie izgaismoto naksnīgo bulvāru skati, Sigismunda Vidberga (1890–1970) eleganti grafiskie pilsētas “portretējumi” un citu ceļotāju redzējums.

Jau otro gadu desmitu Liepājas Simfoniskais orķestris tā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā septembra izskaņā dosies rudens koncertturnejā pa Latviju, uzstājoties Madonā, Valmierā, Daugavpilī un Jelgavā. Koncertprogrammas īpašā viesa lomā būs jaunais pianists Daniils Mickevičs.

Ar Daniilu Mickeviču tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku", runājam par Edvarda Grīga klavierkoncertu, prātā palikušu Norvēģijas ainavu, koncertiem, kas spēlēti vasarā, un koncertu, kas novembrī vēl tikai plānots Zviedrijā, Malmē.

"Man šķiet ļoti svarīgi pirms mūzikas spēlēšanas kārtīgi iepazīt to kā klausītājam. Līdz šim man pārsvarā bijusi tāda pieredze," stāsta Daniils. "Kopumā man patīk klausīties ļoti dažādu mūziku, un tā nebūt nav tikai romantiska. Bet tā dzīvē ir sanācis, ka spēlēju vairāk romantiskus skaņdarbus. Vēlos dažādot savu repertuāru, spēlēt vairāk arī Baha, vairāk impresionisma, 20. gadsimts, Prokofjevs, Šostakovičs – tie ir komponisti, kuriem esmu pieskāries vismazāk, bet arī tos vēlos spēlēt. Jā, palieku romantiķis, bet ir interese un mīlestība arī pret citu mūziku."

2025. gada rudens koncertturnejas programmā norvēģu komponista Edvarda Grīga klavierkoncerts aizkustinās ar savu atturīgo skaistumu un ziemeļniecisko kolorītu, savukārt Ludviga van Bēthovena Septītā simfonija mirdzēs Vīnes klasiskās skolas skaidrībā un komponista ģēnija spēkā un melodiskumā. Īpašu vērtību koncertprogrammai piešķirs leģendārā trimdas latviešu komponista Gundara Pones uvertīra “Skaistā venēciete”.

Koncertus varēs baudīt:

26. septembrī pulksten 19 – Madonas novada Kultūras centrā;

Nedēļas otrajā pusē, no 26. līdz 28. septembrim, Siguldā norisināsies jau otrais Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivāls, kura misija ir veicināt bērnu un jauniešu lasītprieku, ļaut atklāt lasīšanu kā aktīvu nodarbi un vaļasprieku, ko iespējams piedzīvot kopā ar draugiem un ģimeni.

Kopumā šogad festivāla norišu vienojošā tēma būs daba, ekoloģija un zaļais dzīvesveids, atklājot, kā šie būtiskie jautājumi atspoguļoti bērnu un jauniešu literatūrā. Festivāla mugurkaulu veido Autoru un Ilustrācijas programmas, bet, ļaujot bērniem un jauniešiem atklāt un piedzīvot to, kā literārs teksts transformējas citās kultūras jomās, katrā festivālā tiek veidota vēl kāda īpaša programma, šajā reizē – animācija.

26. septembrī festivālā būs Skolu diena, kurā piedalīsies Siguldas novada skolu skolēni, savukārt 27. un 28. septembrī notiks Ģimeņu dienas, kurās apmeklētājus no visas Latvijas gaidīs plaša programma: tikšanās ar grāmatu autoriem no Latvijas, Ukrainas un Islandes, ar ilustratoriem un animācijas filmu režisoriem un māksliniekiem.

Latviešu džeza saksofonists Artūrs Sebris 25. septembrī (viņa dzimšanas dienā) izdos pirmo singlu “Tevi ieaijāt” kopā ar dziedātāju Santu Šilleri. Skaņdarbs tapis ar dzejnieka Friča Bārdas vārdiem un kļūst par pieteikumu gaidāmajam debijas albumam “Nora”, kura izdošana plānota 2026. gada sākumā.

"Sebri, saņemies!" – tā, tiekoties gada sākumā, man teica Santa Šillere, norādot, ka tas beidzot ir jāizdara. Lielā mērā, tieši pateicoties viņai, mēs šobrīd esam tikuši līdz tam, kur mēs esam," ar pateicību uzsver Artūrs Sebris. Jaunā dziesma veltīta viņa ģimenei, kas iedvesmojusi Artūra radošo ceļu.

Interesējāmies arī, kā notiek komponēšanas darbs. "Komponējot man grūtākais ir apsēsties un sākt darīt. Ir tā, ka es sēžu skolā, man ir brīvs brīdis. Domāju, nu, jāsaņemas, jāpiesēžas pie klavierēm, jāuzraksta. Un tad tu sāc rakstīt, laiks pazūd, un ir tāds ai, bāc, jau jābeidz, bet nav laika vairs pabeigt, bet tā gribas! Man ir  grūts piesēšanās process, bet pēc tam iet stipri ātri. Kad esi iekšā mūzikā, gribas turpināt!"

Turpinājums sekos, bet šodien – dziesma "Tevi ieajāt" piedzīvoja pirmatskaņojumu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.

"Šodien no rīta es pamodos, tā teikt, ar skudriņām vēderā un domāju – ārprāts, šodien ir manas mūzikas pirmatskaņojums!" stāsta Artūrs Sebris. "Manas dzīves laikā šī laikam ir pirmā tāda reize, jo ļoti daudz esmu piedalījies dažādos ierakstos kā viesmūziķis, bet tā, ka sava mūzika –tas ir kaut kas īpašs, un pirmā kompozīcija – to ir grūti raksturot. Domāju, katram dzīvē ir kāda lieta, ko viņš dara pirmo reizi, un tas ir tāds baigais satraukums. Šai kompozīcijai drīzumā būs arī video, ko ir izveidojis Ēriks Radželis, tā ka viss top, viss ir procesā!"

Skaņdarba “Tevi ieaijāt” ieraksts tapis studijā un kultūrtelpā “Auss”, kur dokumentēts arī videoklips ar dziesmas ieraksta un aizkulišu brīžiem. Ierakstā piedalījās arī pianists Artjoms Sarvi, vibrafonists Miķelis Dzenuška, kontrabasists Pēteris Liepiņš un bundzinieks Pauls Ķierpe. Skaņas apstrādi veicis Pauls Dāvis Megi, producēšanas procesā iesaistījās Artūrs Sebris un Raitis Aukšmuksts, videoklipa autors ir Ēriks Radželis. Projekts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora.

Tas ir viens no publiskās diplomātijas instrumentiem. Pasākumu diplomātija ir ļoti spēcīgs instruments starptautisko attiecību stiprināšanai, valsts tēla jeb uzticamības un pozitīvas attieksmes veidošanai. Tas ietver gan ekonomiskus, gan politiskus, gan kultūras un sporta pasākumus. Iedomājies Olimpiskās spēles, EXPO, starptautiskus mākslas festivālus un konferences – tie visi ir pasākumu diplomātijas instrumenti.

Vai kāds atpazītu nelielo Davosas pilsētiņu, ja nebūtu Pasaules ekonomikas foruma? Minhenes drošības konference starptautiskās sabiedrības apziņā kļuvusi par elitāru augstākā līmeņa drošības politikas forumu, kam seko arī Rīgas drošības konference. Tas ir labs aizsākums.

Kultūra? Protams! Venēcijas biennāle, Frankfurtes grāmatu mese, Kannu kinofestivāls ir tikai daži pasākumi – diplomātijas piemēri ar milzīgu sadarbības potenciālu. Tās ir iespējas sevi parādīt un citus apskatīt. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība ir garantēta. Tā ir izcila platforma savu ideju, vērtību un pārliecību paušanai.

Tomēr jāatceras, ka pasākumu diplomātijā īpaša nozīme ir sadarbības kvalitātei un attiecībām.

Pasākumu diplomātija prasa savstarpēju uzticību attiecību veidošanā. Laiks savstarpējās attiecībās, tātad sadarbībā, vienmēr ir kā trešais spēlētājs.

Tas var būt palīdzošs, bet tas var būt iznīcinošs, ja esam neizlēmīgi, neaktīvi un šaursirdīgi.

Termiņi un norunas ir jāievēro un jāatver sirds un prāts jaunām idejām, kas rodas kopīgās sarunās. Kopīgi intelektuālie un emocionālie piedzīvojumi ir ikvienu attiecību pamatā, un tas veido attieksmi.

"Mirklis šis". Vienam no Edvīna dzejoļu krājumiem ir likts šis nosaukums, bet "Šņorbēniņos" skan arī no citiem krājumiem ņemti panti. Tos lasa pats dzejnieks un aktrise, režisore Daiga Kažociņa.

Sandra Ņedzvecka: Dzejas saistībā ar partitūru - vismaz senākos laikos komponisti centās ierakstīt ar visām iespējamām zīmēm, kā viņi gribētu, lai skaņdarbu atskaņo. Edvīn, kā Jūs skatāties uz to, ka varētu būt pārprasts vai ne tā saprasts? Varbūt reizēm nākas sevi šaustīt, ka neesmu uzrakstījis tā, ka mani nepārprot?

Edvīns Raups: Tas ir ļoti aktuāls jautājums, sevišķi mūsdienās. Mēs valodas evolūcijas ceļā dzejā esam atteikušies no pieturzīmēm un citām interpunkcijas zīmēm. Bet, ja mūziķi pieraksta stingrā nošu rakstā, kādreiz arī dzejnieki vispirms apguva akadēmiskos ritmus, ir bijušas dažādas augstskolas gan viduslaikos, gan vēlāk, kur tos ritmus mācīja, bet tikai ļoti izredzētiem cilvēkiem. Iespējams, to var kaut kādā veidā sasaistīt, bet, protams, dzejas brīvais gars, tāpat kā mūzikā, vienmēr cenšas tās formas lauzt.

Es domāju, ka svarīgais, ko mēs visi cenšamies ielikt kaut kādos rāmjos, ir ritms. Ritmizēts teksts manā gadījumā ir kaut kas līdzīgs vārdu maģijai.

Ne velti ir “burts” un “burties”, es saskatu dziļu tuvību šiem jēdzieniem. Ritmam piemīt spēja iedarboties uz cilvēku viļņveidīgi, un tu kādā brīdī esi saviļņots. Vai neesi. Un brīdis, kad tu esi saviļņots, ir saprašanas, aptveršanas brīdis. Tu esi sapratis, tāpēc tu esi saviļņots. Tas nav racionāls izpratnes veids, ko esam pieraduši ikdienā lietot, jo šīs zināšanas mēs nevaram sadalīt, kā zinātne ir pieradusi. Konstruē, dekonstruē, izpēta, kā tas viss darbojas - skaidrs, to mēs izmantot sadzīvē ērti un saprotami. Savukārt, kad tu aizej Gaujas krastā un skaties, kā plūst Gauja, pēkšņi caur tevi nāk kāds vilnis, varbūt tas ir gaismas vilnis, bet viņš ar tādu jaudu nāk caur tevi, ka tu pēkšņi saproti, kā tā Gauja plūst. Tu saproti, jo tu to sajūti, un tas iekšējais spēks ir tik milzīgs, ka tu vēlies to pateikt. Tās ir zināšanas, kas ir, domāju, pat lielākas nekā tās racionālās zināšanas, ko esam spējīgi iegūt ar prātu.

Bet zinātne arī attīstās, mēs sākam ielauzties arī šajā uztveres līmenī, ko sauc par sajūtām, lai gan tas nav nekas jauns.

Kā zinām, senos laikos bija tāds Epikūrs, kurš definēja, ka viņš ir sensors, kas pasauli uztver tikai caur sajūtām un maņām un pēc tam ar prātu apstrādā šo informāciju un mēģina to pateikt dimensijā, kas mums ir racionāla pieeja. Apmēram tā es redzu ritmu, kurš ir jāsavalda, jāieliek kaut kādos rāmjos, un cik tas ir viegli un nošu rakstam līdzīgi - es teiktu, ka jebkurš augsta līmeņa literārs teksts ir ritmiski ļoti smalki strukturēts, un, jo mazāk tur ir akadēmisku ritmu un atsauču, ja tas ir izdevies teksts, tad tur simtprocentīgi ir smalka ritma struktūra apakšā, kas to visu vada. Aktieri lieliski to jūt uz skatuves. Ja tev teksts neguļ uz mēles, tas nozīmē, ka tam pietrūkst ritmiskās uzbūves, tu nevari viņu brīvi runāt, un tu ilgi mal un mal to tekstu, kamēr vari viņu pateikt. Arī dramaturģijā visos dialogos ir vissmalkākā ritma struktūra.