Bērnu aizsardzības centrs saņem līdz pat 800 ziņojumu gadā par iespējamajiem pārkāpumiem izglītības iestādēs. To intervijā Latvijas Radio sacīja centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis. Daļa no šiem ziņojumiem ir arī par fiziski smagu vardarbību. Visbiežāk tā ir savstarpējā vienaudžu vardarbība. Ziņotāji mēdz arī neatšķirt konfliktu no vardarbības.

Vardarbības gadījumus izglītības iestādes noklusē tāpēc, ka tām joprojām esot svarīga reputācija. Savukārt uz Latvijas Radio jautājumu, kāpēc pats Bērnu aizsardzības centrs par šiem gadījumiem runā vien tad, kad mediji sāk interesēties, Cekulis atbildēja, ka centrs cenšas saglabāt gadījumu konfidencialitāti.

1993. gada 1.jūnijā, gadu pirms lielās bēgšanas no Pārlielupes cietuma, no šīs pašas iestādes izbēga desmit cilvēku grupa. Lielākā daļa bija vienas bandas locekļi. Pēc pāris dienām daļu izbēgušo noķēra, taču uz brīvām kājām palika bandas vadonis, bēgšanas iniciators Vadims Liede, un daži viņa biedri. Liedem izdevās aizbēgt pāri robežai un Latvijā viņš vairs neatgriezās. Mājās palika viena no tolaik apjomīgākajām krimināllietām Latvijas tiesu praksē – ar Vadima Liedes vārdu tajā.

Brīdinām! Šajā epizodē ir fiziskas vardarbības apraksti un nepatīkamas ainas.

Plašāku stāstu par šo epizodi lasi portālā LSM.lv: Vadims. Ruslans. Villijs. Kā organizētās noziedzības pionieris Latvijā no cietuma aizbēga līdz Amerikai.

Epizodes attēls ir ilustratīvs. 

Epizodes autore ir žurnāliste Paula Gulbinska, bet redaktore – Dace Krejere. Podkāsta balss ir Raitis Stūrmanis.

Stāsta tapšanā izmantotie avoti:

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva materiāli;

Lāsma Gaitniece. “Skandalozākie noziegumu Latvijas vēsturē 2”;

Laikraksts „Diena”, (14.09.1993);

Laikraksts „Neatkarīgā Cīņa”, (08.06.1993);

Internetā resursi:

Fugitive found in South Florida;

Kārlis Seržants. “Noziegums un ota”; 

Ekstradycja najgroźniejszego bandyty;

Szef gangu skazany na dożywocie;

https://www.trojmiasto.pl/tv/Vadims-Liede-artysta-gangster-13-10-2009-video-273.html;

https://www.youtube.com/watch?v=GKhdM8bd6xM.

Cik interesantas vēstures liecības cilvēki mēdz izmest atkritumos! Par to liek aizdomāties Lailas Pakalniņas jaunās filmas „Es domāju par kaķi” tapšanas stāsts. To iedvesmoja iznīcībai lemti fotonegatīvi, nejauši atrasti plastmasas maisiņā pie kāda atkritumu konteinera. No šī atraduma izauga filma, kurā pusgadsimtu seni notikumi veido aizraujošu un vizuāli poētisku dialogu ar mūsdienām. Filmas pasaules pirmizrāde notika kino festivālā Buenosairesā, bet Latvijas skatītājus tā sasniegs 20. oktobrī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. 

Filma kā kino dzejolis vai kā nesteidzīga pēcpusdiena bēniņos, šķirstot vecus fotoalbumus – tik poētiski Lailas Pakalniņas jaunāko darbu raksturo Rīgas Starptautiskā kino festivāla rīkotāji.

Sākotnēji filma iecerēta kā dokumentāls kino, taču divu gadu laikā pārtapusi par spēlfilmu, jo visi kadri tajā ir inscenēti. Tomēr stāsta pamatā ir reāls dokumentāls materiāls – pagājušā gadsimta 60. un 70. gados uzņemti fotonegatīvi.

Veselas 36 negatīvu kastītes atradās baltā polietilēna maisiņā, ko kāds bija atstājis pie atkritumu tvertnēm. Maisiņš nonāca pie operatora Ginta Bērziņa, kurš dažus kadrus pārsūtīja Lailai Pakalniņai.

Lielākā alkohola ražotāja „Amber Latvijas balzams” konti joprojām ir bloķēti. Tos bloķējis Valsts ieņēmumu dienests pēc tam, kad uzņēmums jau ilgstoši nav samaksājis 28 miljonu eiro parādu, kas tam izveidojies kopš pērnā gada septembra. Viens no kreditoriem, kurš ražotāja parādus ieguvis tikai šoruden, aicina valdi uz sarunu un piedāvā savus risinājumus, kā izkļūt no sarežģītās finanšu situācijas.

Kādas ir iespējas „Amber Latvijas balzams” izkļūt no parādu jūga un turpināt darbu?

"Cilvēks pat iedomāties nevar, kas paliks pēc viņa un kas būs tas vērtīgākais, kas noderēs citiem," šie vārdi lasāmi Noras Ikstenas romānā "Besa" par vienkāršu sievieti, kuru piemeklē mīlestība un Dievs, un viņa mēģina atminēt savas dzīves noslēpumu.

15. oktobrī mūsu Norai dzimšanas dienas datums. Viņu atceroties, klausāmies Artura Maskata, Mārtiņa Viļuma un Raimonda Tigula dziesmu izlasi ar Noras Ikstenas vārdiem.

Vijolniekam Daniilam Bulajevam un pianistam Maksimam Taņičevam ir tuva Ernsta Bloha mūzika, tādēļ Latvijas Radio fondiem ierakstīta Ernsta Bloha Sonāte Nr. 1 vijolei un klavierēm.

Raidījumā „Autogrāfs pēc ieskaņojuma” saruna ar abiem mūziķiem, kuri stāsta:

"Šī mūzika prasa labu fizisko formu, jo komponistam patīk ekstrēma dinamika no pppp (maksimāli klusi) līdz ffff (maksimāli skaļi). Sarežģīti veidot garās līnijas līdz kulminācijai, jo jānotur emocionalitāte un arī jāizrēķina fiziskie spēki, kā arī jāsaprot, kurš muzikāli būs galvenais forte."

Paldies par rūpīgo darbu skaņu režisoram Varim Kurmiņam!

Sonātei 3 izvērstas daļas;

    I. Agitato  

    II. Molto quieto  

   III. Moderato  

Savu septiņdesmito dzimšanas dienu viņa atzīmēja, noskrienot 76 kilometru Vilka distanci "Stirnu buka" seriālā. Kāpēc Monopola viešņa Gunta Lebedoka joprojām piedalās orientēšanās sacensībās?

Raidījumā skan:

Savu septiņdesmito dzimšanas dienu viņa atzīmēja, noskrienot 76 kilometru Vilka distanci "Stirnu buka" seriālā. Kāpēc Monopola viešņa Gunta Lebedoka joprojām piedalās orientēšanās sacensībās?

Svētdien, 18. oktobrī, Kultūras un tautas mākslas centrā „Mazā ģilde” notiks maestro Leonīda Vīgnera 120. jubilejai veltīts koncerts „Vīgnera mīlestība", kurā piedalīsies koris „Mūza”, senioru koris „Dižmuklājs”, solisti un instrumentālisti.

Skanēs Vīgnera mūzika, bet komponista personības mazāk zināmās šķautnes palīdzēs atklāt dzejnieka Andra Akmentiņa jaundarbi un režisora Roberta Rubīna veidotās videoprojekcijas. Kora „Mūza” mākslinieciskais vadītājs un diriģents Didzis Kauliņš savulaik ilgstoši pētījis Vīgnera radošo personību un saglabājis arī audioierakstus ar viņu sarunām. Viņš uzsver, ka meistara daiļrades centrā bijusi mīlestība – pret mūziku, vārdu, ģimeni, skolniekiem un Latviju.

Koncerts iecerēts kā mēģinājums no jauna ieraudzīt Vīgneru ne tikai kā izcilu diriģentu un komponistu, bet arī kā cilvēku, kurš savus pārdzīvojumus un laikmeta sāpes ietvēra mūzikā. Kauliņš uzskata, ka Vīgnera daiļrade joprojām prasa dziļu iedziļināšanos un profesionālu izpratni, tāpēc viņa mantojuma saglabāšana ir arī atbildība nākamo paaudžu priekšā.

Tikmēr pianiste Evelīna Jēkabsone, kura ar maestro personīgi nav tikusies, atklājusi viņa mūziku caur solodziesmām un skaņdarbu „Meditācija” čellam un klavierēm.

„Vīgners un dzeja – tās nav divas paralēlas pasaules, tā ir viena vienota,” viņa saka, uzsverot komponista spēju cieši savīt tekstu, harmoniju un instrumentālo skanējumu.

Koncertā līdzās solodziesmām izskanēs arī instrumentāla mūzika, bet arhīvu materiāli un Akmentiņa dzeja veidos daudzslāņainu stāstu par meistara radošo pasauli, atgādinot, ka aiz viņa stingrās stājas slēpās dziļi pārdzīvojumi un liela mīlestība pret mākslu.