Vainagu pīšana, Jāņa daudzināšana, ozolu aplīgošana, ugunskura iedegšanas dziesmas, lauku aplīgošana, pretskauģu dziesmas, Jāņu siera siešanas un alus darināšanas dziesmas, peldes dziesmas, rasas vākšanas, saules pavadīšanas un saules sagaidīšanas dziesmas. Saulgriešu laikā var gan skaņi gavilēt, gan citu dziesmās klasīties. Latvijas Radio līgotnes dzied tradicionālās dziedāšanas kopa "Burdons". Dzied Valda Vītola, Zoja Heimrāte, Marga Stalta, Iveta un Vidvuds Medeņi.

Raidījums Stiprie stāsti dodas uz Latgali – Augšdaugavas novada Vaboles pagasta "Meža skuķiem", kur saimnieko Aija Skuķe. Aija dzimusi Vaboles pagastā, bet pēc arhitektūras studijām 30 gadus strādāja Rīgā. Pirms 11 gadiem viņa atgriezās Latgalē un uzņem viesus brīvdienu namiņā meža vidū, Inikšu ezera krastā. Aijai ir arī 34 bišu saimes, vistas un mazdārziņš. "Meža skuķi" ir vieta, kur vienmēr svinēti Jāņi, un šogad Jāņu ugunskuru aizdedzinās dzimtas vecākais Jānis – 93 gadus vecais Jānis Strods.

Šoreiz "Šņorbēniņos" – par Matīsa Gricmaņa "Rīkojumu Nr. 2", ko Dailes teātrī iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrāde stāsta par Latvijas nesenās vēstures notikumiem – jāsaka, diezgan ekstrēmiem, jo demokrātiskā valstī parlamenta atlaišana nav ikdienišķa parādība.

Taču izrāde ir izpārdota un apspriesta visdrīzāk ne jau vēstures, bet šodienas dēļ. Kaut vai tā iemesla pēc, ka šodien politiķi teātrim draud ar tiesībsargājošu iestāžu uzmanību. Skaidrs, ka šādu skandālu katrs grib redzēt.

Protams, tas ir arī ļoti garšīgs kumosiņš diskusijai. Īpaši tāpēc, ka šis iestudējums kā politiskā teātra piemērs Latvijā ir arī retums.

Raidījuma autore, teātra zinātniece Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi aktieri Lauri Subatnieku, kurš izrādē atveido visuzmanīgāk vēroto varoni, proti, Aināru Šleseru, teātra kritiķi Ati Rozentālu, kurš ikdienā ir arī žurnālists un ļoti cieši vēro Latvijas politiskās vides aktualitātes, un komunikācijas speciālisti, kura vienlaikus pārstāv inteliģenta skatītāja viedokli – Ingu Latkovsku.

Par ko liecina skandāli? Un vai Latvijas teātrī ar vārda brīvību viss kārtībā?

Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka.

Es vienmēr esmu bijis kompromisu cilvēks – saka arhitekts, bijušais diplomāts un ministrs Jānis Dripe. Par paša projektēto baznīcu Maskavā un savu tēvu rakstnieku Andreju Dripi, kā izrādīja Rīgu tagadējam karalim Čārlzam un pieveica 90 kilometru slēpojumu Zviedrijā. Arī par Gaismas pili un koncertzālēm reģionos saruna ar Jāni Dripi Laikmeta krustpunktā.

Jānis – profesionālis kultūras apvārsnī. Tajā viņš ir arhitekts, bijušais kultūras ministrs, diplomāts un pasniedzējs. Izglīto un vēsta par arhitektūru, iestājas par tās nozīmi mūsu tautas un jebkuras sabiedrības dzīvē. Tas viņa dzīvē nesis arī dažādus amatus kultūrpolitikas jautājumos, algotā un arī sabiedriskā kārtā. Ko Jānis Dripe vēl gribētu projektēt un redzēt to topa un vai ar viņam piemītošā diplomāta dotībām ir kāds, ar kuru nav izdevies atrast kopīgu valodu?

Jūsu darba mūžs ir piepildīts ar darbu Latvijā, arī ārpus Latvijas, un bija laiks, kad jūs, metaforiski sakot, skicējāt un īstenojāt Latvijas kultūras ministra uzdevumus. Tad nonācāt diplomātiskajā dienestā un bijāt Rīgas galvenais arhitekts. Un darbs valsts un pašvaldības labā un radošie projekti ir bijusi visa jūsu ikdiena dzīvē. Katru no šiem punktiem nedaudz pieskarsimies sarunā, bet kāda ir šī brīža jūsu aktualitāte?

Jānis Dripe: Šobrīd es baudu to situāciju, ka esmu starp gudriem cilvēkiem īpašā ēkā. Un tā ir Latvijas Nacionālā bibliotēka. Es kādu savu darba daļu arī esmu veltījis – un jūs jau pieminējāt periodu Valdemāra ielā 11, Kultūras ministrijā. Tolaik bija dzīva ideja par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Vajadzēja izvēlēties, kas uzraudzīs šo procesu. Un tolaik mēs izvēlējāmies starptautisku kompāniju "Hill International", ko nekad nenožēloju, jo mazā korporatīvā valstī ir ļoti labi, ka kāds procesus un sarežģītus procesus pieskata no ārpuses. Tas šodien ir aktuāli arī "Rail Baltica" gadījumā. Bet jā, atrašanās Nacionālā bibliotēkā, svinēt Birkerta simtgadi un baudīt šo ēku kā patiesu kultūrvietu un izziņas vietu, un gudras kolēģes sev apkārt – tā ir sava veida laime.

Es jau uzskaitīju jūsu darba dzīves posmus. Kurš jūsuprāt, ir bijis visnozīmīgākais, kas ir visvairāk ietekmējis?

Jānis Dripe: Es pārliecinājos, ka arhitekta izglītība dod diezgan labas iespējas. Protams, tās ir dzīves sakritības, un man šie dažādie darbi ir nākuši kā piedāvājumi. Nekad īpaši tos neesmu pats meklējis. Šo pēdējo darbu ieskaitot. Bet kaut kāds brieduma periods, sapratne, ka kaut ko tu jau šajā dzīvē zini, un tajā pašā laikā tas ir pilnīgi jauns lauks, pilnīgs izaicinājums bija pieci gadi Zviedrijā vēstnieka amatā. Es tolaik novērtēju, ka valsts sekretārs Māris Riekstiņš un tolaik ārlietu ministrs Valdis Birkavs man uzticēja šo darbu. Tā bija drosme no viņu puses. Bet viņu tolaik rekrutēja dažus bijušos ministrus – Andris Piebalgs kļuva par vēstnieku Igaunijā, pēc tam Briselē. Pēc tam divi termiņi komisāra amatā. Es gribu teikt Andris jau tolaik tā kā bija mazliet mirdzēja starp mums pārējiem un skaidrs, ka Tallina viņam par šauru. 

Jā, Zviedrija, tas bija kaut kas skaists, skaista zeme ar tradīcijām, arhitektūru, ar latviešu kopienu. Man kaimiņos Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš, izcils dizainers. Visa tā iepazīšanās ar diplomātijas niansēm – tas vēlāk dzīvē lieti noderēja. Varbūt gaišākais periods manā darba dzīvē.

Stāsts par Blaumaņa „Skroderdienām”, seniem un jauniem lugas lasījumiem, saprastām un nesaprastām lietām, Blaumaņa pētīšanu un sajūtām.

Blaumanis vienmēr liek tādus grūtus uzdevumus priekšā. Sākumā likās tik viegli – jaizstāsta par jaunajām „Skroderdienām Silmačos” Valmieras teātrī un saulgriežu raidījums gatavs. Bet nekā. Jo vairāk lasi, skaties, klausies un domā – jo grūtāk.

1901. gadā Rūdolfs Blaumanis uzraksta „Skroderdienas SIlmačos”. Kritika kritizē, tāpat kā visas citas Blaumaņa komēdijas.  Bet režisorus tā turpina nodarbināt. 2026. gada vasarā grūti būtu atrast kādu vietu Latvijā, kur netiek spēlētas „Skroderdienas” – profesionāli un pusprofesionāli aktieri, ceļojoši komedianti, komercializēti un par baltu velti. Amatierteātri, iesaistot vietējās kopienas dziedātājus un dejotājus, draugu pulciņi un radu saietos pulcētie. Zem jumta un brīvdabā. Blaumaņa muzejā „Brakos” un Druvienā.

Ar Skroderdienu tautu Nacionālajā teātrī ienāk jaunie aktieri. Ja paveicas – jaunās aktrises caur Ieviņu, Elīnu, Zāru un Antoniju nonāk vecenēs. Ja vien režisoram neienāk prātā par Bebeni, kurai vārds ir Made, Pindacīšu un Tomulīšu iesvētīt vēl gluži jaunas aktrises.

Lai arī visur un visādi notiek „Skroderdienas”, raidījumā pievēršam uzmanību divām – 22. jūnijā pēdējoreiz Indras Rogas versijā tiks spēlētas Nacionālā teātra „Skroderdienas”, kas bija zīmīgas ar Nika Matvejeva pārradīto Aleksandra Būmaņa mūziku. Un tikko pirmizrādi piedzīvojušas „Skroderdienas” Valmieras teātrī, kur Blaumani no jauna lasījis režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, bet kādam Valmieras teātra jaunajam aktierim tā ir pirmā Silmaču pieredze.

Viņi visi stāsta par savu Blaumaņa un Jāņu sajūtu.

Bet pirms dažiem gadiem Blaumaņa Braku sētā muzeja vadītāja Zinta Saulīte stāstīja par prototipiem un kritikas vērtējumiem, arī par „Skroderdienu” iestudējumu „viļņiem”.

Un šis jūnijs aizved vēl uz kādu citu sētu – uz „Pulka sētu”, kur Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuves lasītavā literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas 95. dzimšanas dienā satikās bijušie un esošie muzejnieki un pētnieki, lai pakavētos sarunās par „Līviju no Šarlotes ielas”.

Līvija Volkova savu arhīvu novēlēja Rakstniecības un mūzikas muzejam, jo viņas dzīve cieši saistīta ar muzejiem un jauno muzejnieku skolu. Izsūtītu vecāku meitu neuzņēma mediķos, biogrāfija nederēja, toties viņa kļuva par izcilu skolotāju ķīmijā un dabas zinātnēs, kas savus skolniekus ieinteresēja par ceļošanu, bet pašai liktenīga bijusi ienākšana Veidenbauma „Kalāčos”, tur esot bijusi neatšifrēta stenogramma. Tā tas sācies. Visu to izstāsta Līvijas Volkovas skolniece, tagad Rakstniecības un mūzikas muzeja teātra krājuma glabātāja Andra Lazdāne. Bet Līvijas Volkovas pēdējā intervija bija 2024. gada vasarā Radio mazajai lasītavai, kad tikko bija iznākusi viņas sastādītā Blaumaņa darbu izlase ar komentāriem, kur katrs teikums būtu pētījuma vērts.

Kāds gailis tup visaugstāk laktā? Šo Laimas Buķes mīklu un citas šī pusgada īsākās mīklas min Latvijas vīriešu volejbola izlases garākie spēlētāji Kristers Dardzāns, Renārs Pauls Jansons un Jānis Eduards Medenis.

Lakoniskāko mīklu kategorijā izvirzītas mīklas, kuras sacerējuši: Elza Amēlija Vītiņa, Ulla Kļaviņa, Andris Raičenoks-Raišonoks, Teodors Tauriņš, Jurģis Liepa, Didzis Jansons Krastiņš, Vilis Ozoliņš, Elīna Abika, Herberts Kalniņš, Edgars Vilmanis, Andris Kapusts, 90 gadīgais Ādams, Laima Buķe, Ieva Vaivode, Edvards Bērziņš, Sandris Grasis un Rota Liepa.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- lai jau skan!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Vai veiksmīgam rezultātam pietiek ar labu ideju? Monopolā saruna ar režisoru Reini Spaili par spēcīgu stāstu pamanīšanu un attīstīšanu.