Kultūras rondo ceļš šajā sarunā ved cauri Lietuvai, Latvijai, Igaunijai un Somijai līdz pat Norvēģijas ziemeļiem. Jo tās ir valstis, kas apvienojušās jaunā, kopīgā “Dziedāšanas mantojuma ceļā” (Singing Heritage route). Kas ir šis Eiropas mēroga tīkls, kādas dziedāšanas tradīcijas tajā var iepazīt un kā šāds starptautisks kultūras ceļš var paplašināt ne vien tālu tūristu, bet mūsu pašu skatu uz savām un kaimiņu kultūras bagātībām?

Par Latvijas līdzdalību un dziedāšanas tradīcijām, kuras ceļā varam iepazīt, kā arī projekta starptautisko dimensiju izzinām kopā ar ceļa veidotājām no Daugavpils Tradīciju mājas - folkloras dziesmu un deju kopas “Svātra” dalībnieciem Sarmīti Teivāni, Anitu Zarāni un Baibu Pankjāni un Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri.  

Raidījuma gaitā arī saruna ar vienu no šī „Dziedāšanas mantojuma ceļa” kūrētājiem Igaunijā, vēsturnieku Kristjanu Rabu, kurš ikdienā strādā Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu.

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras.

Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu.

"Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless.

Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis.

"Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem."

Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna.

"Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē…

Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!"

Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu.

"Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes.

Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns."

Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika.

"Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums."

Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments.

"Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest.

Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process."

Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās.

Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu."

Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties.

"Ja sirds dzied, tad dzied arī balss."

Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti.

"Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli."

Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī."

Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc.

Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt."

Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs".

"No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs."

Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes.

"Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā."

Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas.

"Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu...

Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!"

***

Nesen publicēts pētījums par Latvijas vēlētāju vērtībām un to noteikšanu atbilstoši politiskajiem spektriem rāda: daļas sabiedrības uzskatu joprojām ietekmē padomju mantojums. Kā sarunā ar Latvijas Radio norāda viens no pētījuma autoriem – politologs Mārtiņš Hiršs, tieši tas ietekmē vecākas paaudzes cilvēku vēlmi pēc stingrākas rokas politikā.

To, kā notikumi ap Stambulas konvencijas denonsēšanu atspoguļojas pētījuma rezultātos, kā arī citām tā atziņām, saruna ar Mārtiņu Hiršu.

Rihards Millers: Sanāk, ka pētījums ir daļēji vērsts ne tikai uz Latvijas sabiedrības paradumu skaidrošanu, bet arī patiešām auditorijai Eiropas valstīs.

Mārtiņš Hiršs: Jā, tieši tā! Klients - Frīdriha Eberta fonds. Viņi regulāri pasūta pētījumus par Latviju, par pārējām Baltijas valstīm. Iespējams, ja viss tur sanāks viņiem, šāds pētījums tika atkārtots gan Lietuvā, gan Igaunijā, lai redzētu, kā tās Baltijas valstis izskatās savā starpā, jo tas ir interesanti gan vietējiem politiķiem, gan arī starptautiski. Jo pēdējos gados ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts Baltijas valstīm.

Viens ir drošības aspekti - tanki, lidmašīnas, droni. Bet tajā pašā laikā ir arī vesels bars ar tiem nemilitārajiem drošības aspektiem. Informācijas karš - tajā mēs arī dzīvojam. Tāpēc, jo labāk tu saproti, kādas ir tās sabiedrības Baltijā, kādi ir tie vājie punkti, ievainojamības, kas ir tās plaisas, tad tu vari veiksmīgāk domāt, kā tad adresēt. Jo Rietumvalstis investē Baltijas nevalstiskajās organizācijās, Baltijas medijos ar domu, ka tu vari labāk uzrunāt sabiedrību, labāk saprast sabiedrības vajadzības. Tad arī Baltijas valstu valdības var labāk pretoties tiem draudiem, tai ietekmei, kas nāk no Krievijas.

Iespējams, ka kāds pamanīja Ivaru Raitumu šī gada skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera, stumjot Diānu Ponoskovu ratiņkrēslā visus 107 kilometrus. Kur mūsu spējām ir robežas – par to saruna Monopolā.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- un draugus var nemeklēt!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Latvijā sieviešu ir par aptuveni astoņiem procentiem vairāk nekā vīriešu. Procentuālais pārsvars augstāko izglītību ieguvušo sieviešu ziņā ir vēl lielāks. Tomēr augstākajos amatos uzņēmumu pārvaldībā, arī tādās lēmējinstitūcijās kā parlaments un valdība sieviešu pārstāvniecība ir zemāka. Tas jūtams arī Sabiedriskā medija diskusiju raidījumos, kur vīrieši redzami un dzirdami ievērojami biežāk. Vai mediji tikai atspoguļo to, kas notiek sabiedrībā, vai varbūt tiem ir iespēja arī ko mainīt dzimumu līdztiesības ziņā, skaidrojam Mediju anatomijā.

Rīgas Stradiņa universitātes veiktajā pētījumā trīs gadus tika analizēta sieviešu un vīriešu pārstāvniecība Sabiedriskā medija diskusiju raidījumos. Secinājums ir viennozīmīgs - vīrieši dominē tur, kur ir runa par politiku ekonomiku un drošību, bet sieviešu lauciņš ir veselība, izglītība un sociālie jautājumi, turklāt sievietes retāk redzamas, kā politisku lēmumu pieņēmējas un institucionālās autoritātes. Skaidro pētījuma vadītāja profesore Anda Rožukalne.

Saruna ar divu diskusiju raidījumu pārstāvēm un ne tikai no Sabiedriskā medija. Analizē Madara Fridrihsone, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore, un portāla "Delfi" raidījuma "Spried ar "Delfi"" vadītāja Laura Ozoliņa.

OECD: Valsts pārvaldes un veselības aprūpes rezultātu uzlabošana veicinātu dzīves līmeņa paaugstināšanos Latvijā.

To, kā ministriem veicas ar trīs prioritāro darbu izpildi, vērtēs ne tikai valdības pilnvaru beigās, bet vismaz reizi mēnesī.

Ukraina paredz papildu līdzekļus aizsardzībai.

Populārāka kontrabandas prece Latvijā joprojām ir cigaretes, savukārt legālo cigarešu tirgū arvien vairāk iespiežas viltojumi un nezināmas izcelsmes bezdūmu nikotīna izstrādājumi.

Organizācija norāda, ka izaugsmi veicinātu valsts finanšu un administratīvās kapacitātes uzlabošana, veselības rezultātu stiprināšana un ātrāka zaļā pārkārtošanās. 

A Ukrainian ethnomusicologist and musician living in Canada, Marichka has, since the Maidan, devoted her voice, songs and knowledge of Ukrainian traditions to the struggle for freedom. In conversation with Dīvs Reiznieks, the former member of “Божичі”, “Lemon Bucket Orkestra” and “Balaklava Blues” talks about her current project “Daughters of Donbas”, which reached No. 1 on the World Music Charts Europe in April 2026, Ukrainian children abducted by russia, her experience on the front line as a volunteer combat medic, and why Ukrainian folk songs seem dangerous to the russian regime.

This is a conversation about music as testimony, about switching language after the Maidan, about the Ukrainian roots of Donbas, and about the responsibility of an artist at a time when culture becomes a form of resistance.

This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression.

Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs