Katram no mums ir tiesības justies pieņemtam un saprastam, tas attiecas arī uz darba vidi. Cik tā ir iekļaujoša un vai varam būt atklāti par savu identitāti, neriskējot tikt diskriminēti, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Sarunājas Latvijas Dažādības hartas vadītājs un cilvēktiesību aktīvists Kaspars Zālītis un SIA "Reitan Convenience Latvia" personāldaļas vadītāja Ineta Vēze.

"Diskriminācija vienmēr ir pastāvējusi, un diemžēl jāatzīst, ka mēs nekad nebūsim perfekta sabiedrība un mēs to nevarēsim izskaust," norāda Kaspars Zālītis. "Diskriminācija nav nav tāda vi viegli pamanāma lieta. Mēs varam kādreiz pamanīt vardarbību, jo tai ir sekas, bet diskriminācija reizēm ir sistemātiska darbība. Līdz brīdim, kad var pierādīt diskrimināciju, ir jau pagājis ārkārtīgi ilgs laiks. Protams, ir gadījumi, kad nepieņem darbā cilvēku viņa identitātes dēļ vai mēs viņu vienkārši izslēdzam."

Viņš norāda, ka Latvijā ir apgrieztās diskriminācijas princips. Ja cilvēks uzskata, ka viņš ir diskriminēts darbavietā, viņš var sūdzēties. Izvērtējot to, diskriminētājam var nākties pierādīt, ka viņš to nav darījis, nevis upurim būtu jāpierāda, ka viņš ir ticis diskriminēts.

Ineta Vēze Vēze norāda, ka darba vidē lielā mērā diskriminētais ir tas, kurš informē par situāciju, par kādu no diskriminācijas veidiem, bet arī darba devējs var izglītot savus darbiniekus, kā ziņot un informēt, ja tiek pamanīta kāda no diskriminācijas situācijām.

Dažbrīd salds kā medus, dažbrīd kodīgs kā etiķis cauri dažādiem laikiem bijis latviešu humors – to apliecina profesores Janīnas Kursītes jaunā grāmata, kurā viņa iepazīstina ar latviešu humoristiski satīrisko dzeju un kas tā arī saucas ”Medus un etiķis”. Vairāk nekā 700 lappušu biezais izdevums aptver laiku no 19.gadsimta sākuma līdz mūsdienām, un tas ir pirmreizējs pētījums par latviešu humoru un tā izpausmēm tieši dzejā.

Grāmatas atvēršanas svētki būs šodien, 11. jūnijā, Latvijas universitātes Mazajā aulā.

”Man gribējās, laika gaitā saskaroties ar latviešu dzeju, parādīt, ka ir ne tikai nopietnā, ne tikai gaudu, vaimanu un pārdzīvojuma dzeja, kas ir, protams, vajadzīga, bet ir arī skats uz dzīvi no gaišās puses, arī no satīriskās puses.”

Tā par motivāciju veidot fundamentālu pētījumu tieši par latviešu humoristiski satīrisko dzeju saka tā autore, profesore Janīna Kursīte. Viņa ir viena no retajām, kas arī dažādos citos rakursos pētījusi un analizējusi latviešu humoru, un ir pārliecināta – tas visvairāk vajadzīgs tautai sarežģītos – krīžu un pārmaiņu laikos.

Pētījums, kas izseko latviešu humordzejai vairāk nekā 150 gadu garumā, to arī ļoti uzskatāmi pierāda, tāpat kā mūsu tautai piemītošo asprātību un pašironiju.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā ir teorētiskā, kurā apcerēts latviešu humors, humordzeja un tās atspoguļojums periodiskajos izdevumos. Otrā daļa ir antoloģija, kurā iekļauts 79 dzejnieku veikums, sākot no Jāņa Ruģēna un beidzot ar Ronaldu Briedi.

Antoloģijā aktualizēti tādi mūsdienās aizmirsti autori kā, piemēram, Diženajo Bernhards, Melnupju Marija, Līvu Jurka, Jānis Alfrēds Kukurs, Jānis Labers, Klenders, Ludvigs Šanteklērs, Kuri-Beri un vēl citi. Tāpat tā, protams, ietver arī ļoti labi zināmus humordzejas autorus – viņu vidū, Juris Alunāns, Jānis Dreslers, Harijs Heislers, Valdis Artavs, kura padomju laika absurdus fiksējošā dzeja iemūžināta arī dziesmās.

Valdis Artavs ar savu dzeju ļoti spilgti un asredzīgi ironiski savulaik reaģēja uz padomju laika ikdienu – mūžīgo deficītu, rindām, brāķiem, kukuļdošanu un citām nejēdzībām un sadzīves nebūšanām. Līdzās tam savos pantos mēdza pasmaidīt arī par mūžam aktuālām parādībām, ko atspoguļo, piemēram, dzejolis ”Nakts simfonija”, veltīts krākšanas fenomenam.

Visu grāmatā ietverto autoru dzeja, kopā ņemta, ļoti labi atspoguļo mūsu humora īpatnības, un Janīna Kursīte uzskata, ka būtu ļoti svarīgi atrast veidu, kā tieši šo mums raksturīgo humoru popularizēt plašāk un tālāk.

Viņš ir bridis un brien gan Latvijas mūzikas, gan mediju laukus. Vai mūziķa Jāņa Žildes viedoklis var atšķirties no tiešsaistes medija "lasi.lv" galvenā redaktora domām? Saruna Monopolā.

Klāt Garāžas sarunas un raidījumā apskatīsim: 

Pieaugošie aizsardzības izdevumi, jau uzņemtās saistības un ierobežotās iespējas palielināt ieņēmumus liek arvien skaļāk runāt par mūsu valsts budžeta izdevumu samazināšanu. Kur meklēt ietaupījumus un cik reāli tas ir? Par to šodien, 10. jūnijā, sprieda Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā.

Finanšu ministrija uzsver, ka vieglākie ietaupījumi jau lielā mērā ir atrasti, tāpēc turpmāk būs jālemj par plašākām politikas prioritātēm. Savukārt nozaru pārstāvji aicina valdību rīkoties izlēmīgāk un noteikt konkrētus mērķus izdevumu samazināšanai. 

Valdībai būs jāmeklē jauni veidi budžeta izdevumu mazināšanai.

Vai jaunās izglītības un zinātnes ministres Ilzes Indriksones no Nacionālās Apvienības varā ir gādāt, lai nākamajā gadā nesaruktu valsts finansējums mācību līdzekļiem un izdotos iecerētā skolotāju algu celšana?

Biržā nonācis valstij piederošs uzņēmums - Iedzīvotāji var sākt pieteikties uz valsts autoceļu un infrastruktūras uzturētāja „LAU Infra grupa" akcijām.

Latvijā konstatē aizliegtus ģenētiski modificētu tomātu stādus.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija skatīja Valsts sporta fonda likumprojektu, kas paredz izveidot jaunu nozares finansēšanas instrumentu.

Autors: Guntis Rozenbergs, Latvijas Universitāte

“Grāds kabatā” saruna ar Latvijas Universitātes sociālo zinātņu bakalaura programmas absolventi komunikācijas zinātnē, žurnālisti, TV, radio raidījumu un pasākumu vadītāju Leldi Ceriņu.

Gribētu, ka Latvijas Universitātē studentiem atkal būtu sava televīzija, kur pārbaudīt un attīstīt savas spējas, - sarunā uzsver Lelde Ceriņa. Viņasprāt, ir izdevīgi būt labam un atsaucīgam cilvēkam, jo labais pie tevis nākotnē atgriezīsies ar saistošiem projektu un sadarbības piedāvājumiem. Kā tauriņa efekts. Studiju laika kontakti Leldei veicinājuši viņas veiksmīgo karjeru.

Positivus pozitīvā loma studiju izvēlē

Ja tavs studiju laiks būtu autorraidījums, kādu nosaukumu tam liktu? 

Droši  vien – “Meklējumi”, jo man studiju laikā nebija īsti skaidrs, kur vēlos būt nākotnē 10 gadu intervālā, pa kādām karjeras kāpnēm iešu. Studijas bija meklējumi, lai saprastu, kas man padodas, kas ne, kas patīk, kas gandarī un kam vēlos veltīt savu enerģiju.  

Arī ļoti daudzi skolēni vidusskolā nezina, ko grib darīt. Kā tu vispār nonāci Latvijas Universitātē? 

Patiesībā tas notika diezgan nejauši, jo īstenībā vēlējos doties brīvprātīgajā darbā uz Āfriku. Iegadījās, ka braucām uz festivālu “Positivus” un torīt pa ceļam ietrāpījās Latvijas Universitāte, kur notika studentu uzņemšana. Draugiem mašīnā liku apstāties un pagaidīt, kamēr ātri iesniegšu tur dokumentus. Ieskrēju universitātē un iesniedzu dokumentus Sociālo zinātņu fakultātē, pat nezinot konkrētu programmu, ko vēlētos tālāk apgūt. Pirmā doma bija par reklāmu, kurā iepriekš kaut ko biju darījusi. Žurnālistika pie manis patiesībā atnāca tikai pēc pirmā kursa. 

Vai apsvēri studiju iespējas arī citur, citu studiju programmu?

Nē. Man vienmēr interesējusi komunikācija. Un Latvijas Universitāti kā jauniete izvēlējos diezgan apzināti, jo likās, ka pasaules kontekstā tā ir valsts universitāte, kurai ir segums, kas ir arī būtiski, ja kaut kur tālāk došos.

Kas ir vērtīgākais, ko ieguvi studijās? 

Noteikti tie ir kontakti. Lai kur un ko arī studētu, svarīgākais, ko iegūsti, ir līdzīgi domājošu cilvēku ar līdzīgu interešu loku kontakti, kas tev dzīvē pēc tam var noderēt pat brīžos, kad to pat negaidi.  Man visa karjera lielā mērā ir veidojusies tā, ka pēkšņi kāds cilvēks, ar kuru kādā dzīves posmā esmu bijusi kopā, pirmajā vai 2. kursā, atceroties un atgādinot, ka savulaik esmu bijusi uzņēmīga, azartiska un centīga, piedāvā projektu. 

Vai izvēle par labu augstākajai izglītībai bija vairāk racionāla vai emociju iespaidā? 

Man ir daudzi draugi, kuri jau agrā vecumā ļoti skaidri zinājuši, ko viņi grib, varbūt turpinot ģimenes profesionālās tradīcijas. Man šādas sajūtas nebija. Biju tas jaunietis, kurš vairāk impulsu vadīts vienkārši izdarīja izvēli. Un jānorāda, ka tas notika pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad nebija pieejams tik daudz informācijas kā patlaban, kad varam atsauksmes un visu smalki izpētīt. Tolaik tik daudz tajā neiedziļinājos. 

Studiju gadi ir arī ballīšu un piedzīvojumu laiks. Pastāsti par spilgtāko, varbūt trakāko piedzīvojumu? 

Jau pirmajā kursā sāku strādāt Kivi TV, kas bija studentu televīzija. Man tas nozīmēja atrašanos universitātē arī pēc lekcijām. No rīta gāju uz lekcijām un pēc tām paliku universitātē, reizēm līdz ļoti vēlam vakaram. Ļoti agri sāku veidot intervijas, filmēt, montēt - pilnīgi no nulles, jo pirms tam to nemācēju. Tāda ekskluzīva sajūta, kad citi studenti jau ir devušies prom, bet tu paliec ar aktīvo topošo žurnālistu bariņu, kopā radot saturu citiem. Tas bija kaut kas ļoti īpašs. To darīja lielie mediji. Bet arī mums bija iespēja jau praksē uzreiz pielietot zināšanas.

Protams, bija arī daudz ballīšu un tusiņu, bet es vienmēr esmu bijusi apzinīga, un liekas, ka tā īsti pat nekad neesmu pabalējusies ar kursa biedriem. Biju attiecībās un parasti tik daudz nepiedalījos tusiņu sadaļā.

Varbūt bija kāds piedzīvojums, intervējamos meklējot un mēģinot sarunāt?

Varbūt ne piedzīvojums, bet – pieredze. Tolaik ministru prezidente bija Laimdota Straujuma, un man, jaunai studentei, pateica, ka jāiet gatavot sižets no Ministru kabineta. Tur bija pikets, un bija iespēja viņu intervēt. Tas man, meitenei ne no Rīgas un kas atnākusi uz Universitāti studēt, likās kaut kas tik liels, milzīgs. Es tāda maziņa, kas īsti vēl neko nav sasniegusi, un man ir iespēja sarunāties ar tāda augsta ranga cilvēkiem. To atceros līdz pat šai dienai.

Vai gribētu atkārtot šo pieredzi?

Jā, jo tā bija brīnišķīga. Es tad vēl vairāk mestos visā iekšā, jo studijas apēda daļu no laika. Būtu vēl vairāk izmantojusi iespēju darīt lietas. Kivi TV ir bijusi vislabākā prakse tam, ko daru arī 10 gadus vēlāk. Nekas jau nav mainījies - vai esi students, vai strādā lielā medijā, kur esmu šobrīd – uzdevumi ir tādi paši kā toreiz - zvanīt un meklēt cilvēkus intervijām, kas nereti rada stresu, jo nākas meklēt arī pēdējā brīdī un cilvēki mēdz vienkārši necelt klausuli, lai arī vajadzīgi varbūt uz interviju tiešajā ēterā jau pēc pāris stundām. Teju vai aiz rokas cilvēki jāvelk uz intervijām…

Vai, tavuprāt, būtu vērts mēģināt atkal šo Kivi  TV projektu reanimēt?

Viennozīmīgi! Uzskatu, ka ir vajadzīga vieta praksei. No augstskolas, protams, paliek apgūtā teorija, bet, ja jāatceras, kas bija spilgtākais tolaik, lekcijas ir pagaisušas no atmiņas, bet praktiski darītais ir tas, kas visvairāk mums iemāca, paliek prātā.

Liktenīgais sapnis un vēsa prāta nozīme

Pērn tev mirklīti izdevās atkal atgriezties Kivi TV. Kādas bija sajūtas?

Man vienmēr būs ļoti mīļas sajūtas pret šo projektu. Galvenā atziņa, ko esmu paņēmusi no atrašanās šādā studentu projektā, ir nebaidīties, ka dzīvē var kaut kas arī nesanākt.

Ļoti interesants ir stāsts, kā es vispār nokļuvu Kivi, jo, atnākot uz universitāti, likās, ka esmu nokļuvusi milzīgā skolā ar tik daudziem labiem jauniešiem no visas Latvijas un ka es nekas neesmu. Un tad naktī nosapņoju, ka jāpiedalās, lai gan nebiju iepriekš apsvērusi domu pieteikties par Kivi TV vadītāju. Tas ir vienīgais tik zīmīgs sapnis manā dzīvē, kas izšķīra visu manu karjeru. No rīta pamodusies, lai arī bija nenormāli bail, aizgāju uz atlasi. Manuprāt, pats svarīgākais ir teikt jā! dažādām iespējām, lai arī liekas, ka neesi tām gatavs. To šāda pieredze iemāca. 

Vai tev ir bijusi kāda liela izgāšanās?

Bija jākārto kāds no gala ieskaites darbiem pie profesores Skaidrītes Lasmanes. Ļoti uzcītīgi mācījos līdz trijiem četriem no rīta, bet nedzirdēju modinātāju. Pamodusies skatos pulkstenī, ka ieskaite tikko jau sākusies. Dzīvoju Rīgas otrā galā. Par pēdējo naudu ar taksi aiznesos uz fakultāti, iebrāzos auditorijā bez “labrīt” vai “piedodiet”, “atvainojiet”, paņēmu ieskaites lapu, apsēdos solā un sāku pildīt. Dzirdu, kā profesore iekrekšķas un saka, lai pieceļos un ka drīkstu doties ārā no auditorijas…, jo neesmu ne sasveicinājusies, ne atvainojusies.

Studiju laiks jau ir ļoti intensīvs un stresains, visu laiku ir spriedze, bet šis bija viens no manas dzīves kaunpilnākajiem mirkļiem, kad sajutos ļoti nepieklājīga, tā ienesdamās auditorijā. Izgājusi tik ļoti raudāju, kā vienīgo reizi visu trīs gadu laikā. Ļoti pārdzīvoju. Kad visi studenti, pabeiguši ieskaites darbu, iznāca ārā, devos iekšā, atvainojos, un man tika dota otra iespēja citā dienā. Tas iemācīja, ka arī stresa situācijās jācenšas saglabāt vēsu prātu, pat ja kaut ko nokavē, viss dzīvē ir atrisināms. Vajag tvert visu mazlietiņ vieglāk.

Kā tu tiec galā ar situācijām, kad notiek kaut kas neplānots?

Ar gadiem esmu iemācījusies reaģēt elastīgi, bet tas nāk tikai ar laiku un pieredzi. Tikai kļūdoties, mēs iemācāmies. Un tādu kļūdu ir bijis ļoti daudz. 3. kursā paralēli studijām sāku strādāt televīzijā Rīga TV24.

Jau tolaik man bija tiešraides un arī kļūdījos. Vienā no pirmajām tiešraidēm stāstīju laika ziņas.  Un tā vietā, lai teiktu, ka Pārdaugavā strādnieki nokrituši no stalažām, es ēterā pārteicos, ka viņi ir nomiruši...  Operatoram iepletās acis. Nesapratu, vai pārlabot vai izlikties, ka cilvēki nav sadzirdējuši. Pēc tādām situācijām man ir licies, ka te arī mana karjera ir beigusies un šādas kļūdas nepiedos. Bet patiesībā cilvēki piedod viens otram kļūdas. Ja spēj atzīt savu kļūdīšanos un esi gatavs strādāt, lai kļūtu arvien labāks, tad viss dzīvē ir sasniedzams un izdarāms.

 Un vai šis bija tavs pirmais darbs TV?  

Jā. Sākumā es kā žurnāliste gatavoju ielu intervijas, pēc tam jau bija iespēja vadīt savus autorraidījumus, debates ar politiķiem un iet dažādos virzienos.

Varbūt vari ieskicēt, kā tu tur nokļuvi? 

Bija atlase, meklēja ētera personību, un arī toreiz vārdi “ētera personība” man likās ļoti skaļi. Kad rakstīju pieteikumu, sadaļā “Par sevi” es tik ilgi domāju, ko uzrakstīt, ka netīšām nospiedu “sūtīt” un neuzrakstīju neko, tikai tehniskos datus. Kad ierados uz atlasi, to veiksmīgi izturēju. Sāku strādāt ļoti sarežģītā laikā. Tā bija tieši nedēļa, kad iebruka “Maxima”. Faktiski pirmo savu darba nedēļu pavadīju tur uz vietas, vadot tiešraides, intervējot cilvēkus. Tā bija milzīga katastrofa, un tās bija manas ugunskristības. Likās, ja to varu izturēt, tad šis darbs acīmredzot ir piemērots un gribu šeit būt. 

Nebūs otra tāda laika un iespēju

Kas bija tavs labākais lēmums studiju laikā? 

Teikt “jā” iespējām, kuras nāk un nebaidīties. Pateikt sev – kāpēc gan ne es!

Ja citi var, es arī varu. Mēs baidāmies mēģināt, aizmirstam, ka taču vienmēr varam pateikt, ka pamēģināju, bet sapratu, ka šis nav īsti mans. Bet spert pirmo soli. To man iemācīja universitāte. Tolaik Rolands Tjarve bija man kā tāds mentors, kas mani iedrošināja uzdrīkstēties, varbūt kaut kas no tā sanāk. Un kaut kas ir sanācis. 

Vai ir arī kāds slikts lēmums?

Es biju tik atbildīga un uzcītīga… Bet ir skaisti atrast balansu tajā. Mūsdienās ļoti daudz no sevis prasām, kas ir labi. Gribam būt konkurētspējīgi tirgū, sasniegt lielus sapņus, bet der arī atcerēties, ka drīksti arī padauzīties. Un studiju laiks tieši tam arī ir domāts, tās negulētās naktis ir vieglāk izciešamas. Vēlāk vairs nebūs otra tāda laika.

Vai ir kaut kādas prasmes vai zināšanas, ko esi ieguvusi studiju laikā un ko ieteiktu apgūt ikvienam jaunietim? 

Studiju laikā sapratu, ka, ja vien ir vēlme, vari apgūt visu, ko vēlies. Interesanti, ka pirmajā kursā ļoti ilgi biju pārliecināta, ka kļūšu par operatori, varbūt kaut ko rakstīšu medijos, nevis būšu priekšplānā – kadrā. Biju nopirkusi savu kameru un studiju laikā universitātes telpās mani apmācīja, kā jāfilmē, un veselu gadu es filmēju ne tikai augstskolā, bet nopelnīju savu pirmo algu, vasarā filmējot bērnu nometnēs. 

Studējot izsecināju, ka operatori tomēr pārsvarā ir vīrieši, sievietēm ir citādāks redzējums. Tagad vispār ar telefonu var visu nofilmēt. Tolaik bija liels statīvs, liela kamera. Atceros: eju gar Origo augstpapēžu kurpēs ar milzīgo statīvu un kameru… Aizdomājos, ka varbūt šis tomēr nav visatbilstošākais darbs sievietei. Sekoja Kivi TV laiks un pamēģināju atrašanos kameras priekšā. Sapratu: jā, tas varbūt arī ir man piemērots. Acīmredzot jābūt atvērtam un nevajag baidīties pamēģināt. 

Ko tu ieteiktu tiem jauniešiem, kas vēl tikai meklē savu jomu?

Padomājiet, kas ir jūsu interešu loks vai kas saista, kaut vai skrollējot sociālo tīklu video, un pie kuriem video skatiens apstājās. Varbūt saistībā ar dabu, varbūt matemātiku. Pavēro sevi, kurp tavas intereses vēršas!

Studējot nokļūsi starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kas ir brīnišķīgi. Ieteiktu vienmēr būt atvērtam un censties izdarīt mazlietiņ vairāk pat tad, kad no tevis to negaida. Tu nekad dzīvē nezini, kuri cilvēki kļūst par tavām atslēgas personām un tāpēc vienmēr jābūt laipnam pret visiem. Un, ja kāds tev lūdz palīdzību, nekad to neatsaki! - tā ir bijusi mana mantra visus aizvadītos gadus, kas rezultējusies daudzos brīnišķīgos projektos, kad saņemu zvanu no cilvēka, ar kuru bijis tikai piecu minūšu kontakts universitātē. Kā tauriņa efekts tas izvēršas. Iesaku izturēties pret citiem ar tīru sirdi, un tad jau tas atnāk atpakaļ. 

Rodas iespaids, ka esi bijusi apzinīga studente. Kā nepazaudēt to motivāciju? 

Tas, ka es esmu bijusi apzinīga, nenozīmē, ka neesmu dusmojusies un metusi savus darbus miskastē. Studijas ir ļoti intensīvs laiks, un motivāciju varam nepazaudēt, viens otru atbalstot un tiešām. Paprasiet draugiem, tiem, kuri studē, kā viņiem klājas, kā varbūt vari palīdzēt. Nesen veikalā, pērkot augļus, pretī ieraudzīju jaunu meiteni, kurai trīcēja rokas. Pavaicāju, vai viss kārtībā. Izrādījās, ka viņai ir intensīvs studiju laiks, raksta noslēguma darbus un naktīs nesanāk daudz gulēt. Tas man atgādināja, cik daudz no cilvēka prasa studijas.

Mums var palīdzēt līdzcilvēki, vecāki un draugi, kas ik pa brīdim pavaicā, kā mums iet. Reizēm paņemot mazu pauzi, dziļi ieelpojot var atgūt motivāciju. Un der atcerēties, lai arī kādā brīdī ir grūti, kaut kad kļūs arī vieglāk.  Un cerība vienmēr palīdz. 

Iepriekšējā raidījuma viešņa NMPD direktore Liene Cipule nākamajam “Grāds kabatā” viesim – tas ir tev, - uzdod jautājumu: Kas, šodienas acīm raugoties, ir tas, kā pietrūka studiju programmā? Kā raudzīties uz izglītības un profesijas iegūšanas pieredzi, kad attīstība dažās jomās notiek straujāk, nekā spēj atjaunot kursa saturu.

Liene vispār ir viena no iedvesmojošākajām sievietēm. Esmu viņai to arī pateikusi. Es par šo daudz domāju - cik ātri mainās informācijas veids, kā to patērējam, un cik studiju procesam grūti tik līdzi. Plaisa veidosies arvien lielāka, būs jāveic reformas, iespējams, pilnībā mainot veidu, kā iegūstam izglītību.

Vai man kā pietrūka? Vajadzētu būt tā, lai studenti būtu spiesti darīt vairāk lietu praktiski. Es ļoti daudz ieguvu studiju laikā, praktizējoties Kivi TV, bet nevarētu teikt, ka visi mani kursa biedri ieguva tikpat daudz. Viņiem noteikti bija grūtāk, uzsākot pēc studijām savu karjeru. Prakses noteikti varētu būt daudz vairāk, jo mēs mācāmies caur darīšanu. Viens ir izlasīt kaut ko, otrs ir to redzēt praksē.

______

Radio NABA raidījums “Grāds kabatā” ēterā ir katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis publiski aicina uz miera procesu, Putins noraida viņa tikšanās piedāvājumu. Tramps cer panākt mieru ar Irānu, bet atsākusies tieša karadarbība starp Irānu un Izraēlu. Armēnijā parlamenta vēlēšanās uzvarējusi premjera Nikola Pašinjana partija "Pilsoniskais līgums".

Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis.

Pagājušās ceturtdienas, 4. jūnija, vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar publisku vēstuli agresorvalsts vadonim Putinam. Liela daļa no teksta veltīta pašreizējās situācijas raksturojumam, uzskaitot argumentus, kāpēc kara turpināšana nav Krievijas un arī tās valdnieka interesēs, un aicinot viņu sēsties pie sarunu galda. Tonis ir tiešs, pat skarbs, taču Ukrainai nepārprotami ir uz tādu tiesības, ievērojot, ka tās īstenotais lidrobotu karš šobrīd liek runāt par iespējamu lūzumu karadarbības gaitā.

Melnu dūmu mutuļi pār Sanktpēterburgu tieši starptautiskā ekonomikas foruma norises dienā, pamatīgi zaudējumi Krievijas Baltijas flotes munīcijas krājumiem un no ierindas izsista korvete, lielā mērā paralizētas autotransporta un dzelzceļa komunikācijas ar Krimu, kas jau izpaužas kā ass degvielas deficīts okupētajā pussalā. Tomēr tas viss joprojām nav pietiekami pārliecinošs arguments Kremļa saimniekam, kurš, atbildot uz vēstījumu no Kijivas, paziņoja, ka šobrīd neredzot jēgu tikties ar prezidentu Zelenski, un atkārtoja jau labi zināmās prasības par Krievijas vēl neieņemtu Ukrainas teritoriju atdošanu.

Prezidenta Zelenska vēstulē piesaukta arī Savienoto Valstu praktiskā atteikšanās no miera centieniem Ukrainas sakarā un Eiropas iespējamā iesaistīšanās. Kā apliecinājums tam bija Ukrainas vadītāja svētdienas vizīte Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas premjeru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Četrinieks deklarēja piecus priekšnoteikumus taisnīgam un ilgstošam mieram: tūlītējs un pilnīgs pamiers, karadarbības apturēšana pie esošās saskares līnijas, stingras un juridiski saistošas drošības garantijas Ukrainai, ko nodrošinātu starptautisku spēku klātbūtne, Ukrainai nodarīto zaudējumu kompensēšana, no kā būs atkarīga Krievijas aktīvu atsaldēšana, kā arī Eiropas drošības interešu ievērošana un Eiropas Savienības un NATO līdzdalība ikvienā sarunu aspektā, kas skar šīs struktūras.

Savukārt vakar, 9. jūnijā, Tallinā Ukrainas līderis tikās ar Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astotnieka premjerministriem. Partneri izteica atbalstu Ukrainas uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā, taču galvenais samita akcents bija sadarbība pretstāvē Krievijai, sevišķi – pēdējā laikā aktuālajā pretgaisa aizsardzības aspektā. Kā nozīmīgs solis šai ziņā tiek atzīmēti Tallinā noslēgtie Ukrainas aizsardzības sadarbības līgumi ar Igauniju un Latviju.

Vakar, runājot ar reportieriem Ņujorkā, prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka vienošanās par mieru ar Irānu tikšot panākta tuvāko divu trīs dienu laikā. Tā būšot ļoti laba vienošanās, pauda Baltā nama saimnieks, pēc kam tikšot atbloķēts Hormuza šaurums un Irāna izdošot savus bagātinātā urāna krājumus.

No vienas puses, pēdējās nedēļās medijos tiešām parādījās signāli par to, ka sarunās starp Vašingtonu un Teherānu, kas notiek ar Pakistānas, Kataras un Omānas starpniecību, izstrādāts zināms mierlīguma ietvars. Taču tikuši minēti arī vairāki aspekti, kuros Irāna paliek striktās pozīcijās, proti – tā nevēlas principā atteikties no urāna bagātināšanas iespējas nākotnē, vēlas saglabāt kontroli Hormuza šaurumā arī pēc karadarbības beigām un vēlas, lai daļa no vienošanās būtu arī karadarbības pārtraukšana pret kustību „Hezbollah” Libānā. Pie tam tieši pēdējās dienās notikusi karadarbības eskalācija. Svētdien Izraēlas gaisa spēki deva triecienu „Hezbollah” objektiem Beirutā, uz ko reaģēja Irāna, raidot pret Izraēlu lidrobotu vilni. Atbilde bija Izraēlas aviācijas uzlidojumi aizsardzības infrastruktūras objektiem Irānā. Tādējādi pirmo reizi kopš aprīļa Irāna un Izraēla apmainījās savstarpējiem triecieniem. Pirmdien pēcpusdienā, pēc Donalda Trampa paustās nepatikas par notiekošo, pretinieki aktīvu apšaudīšanos pārtrauca, taču vakar Izraēlas aviācija jau atkal bombardēja „Hezbollah” objektus Libānā – šoreiz Tīras pilsētā, no kurienes bēga tūkstošiem iedzīvotāju.

Visbeidzot vakar savstarpējiem triecieniem apmainījās Irāna un Savienoto Valstu spēki Persijas līča rajonā. Viss sākās ar to, ka Irānas lidrobots virs līča notrieca amerikāņu helikopteru; apkalpe tika sekmīgi izglābta. Atbildot uz to notika Savienoto Valstu gaisa spēku uzlidojums pretgaisa aizsardzības iekārtām, savukārt Irāna raidīja lidrobotus pret amerikāņu bāzēm Kuveitā un Bahreinā. Pēc visa notikušā nākas šaubīties, vai no aprīlī panāktās ugunspārtraukšanas kaut kas vairs ir palicis pāri, taču Donalda Trampa optimismu drīza miera sakarā tas, vismaz šķietami, nespēj mazināt.

Svētdien, 7. jūnijā, notikušās Armēnijas parlamenta vēlēšanas pamatoti tika uzlūkotas kā šīs Aizkaukāza valsts ģeopolitiskās izšķiršanās moments. Apstākļu spiesta, Armēnija līdz nesenam laikam paļāvās uz Krieviju kā savu galveno stratēģisko partneri, taču rūgti vīlās, kad Maskava neko nopietnu nepasāka, lai novērstu Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģiona nonākšanu Azerbaidžānas kontrolē. Tā nu Erevānai nācās norīt krupi un slēgt vienošanos ar spēcīgāko kaimiņvalsti, kur starpnieka lomā iejutās nevis Kremļa saimnieks Putins, bet gan ASV prezidents Donalds Tramps. Daudziem Armēnijā tā joprojām ir sāpīga un nepieņemama piekāpšanās, un varēja lēst, ka premjerministram Nikolam Pašinjanam nebūs viegli aizlāpīt šo plaisu savā reputācijā. Tomēr viņa izvēle – ciešāku saišu būvēšana ar Eiropas Savienību, distancējoties no līdzšinējā sabiedrotā Krievijas – izrādījās pareiza.

Vēlēšanās Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskais līgums” ieguva gandrīz pusi vēlētāju balsu un līdz ar to – parlamenta vairākumu. Kremlis, protams, darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu. Pagājušā gada beigās tika nodibināta partija „Stiprā Armēnija”, kuru vada miljardieris Samvels Karapetjans – Gruzijas oligarha Bidzinas Ivanišvili līdzinieks, kurš arī savu bagātību sarūpējis pamatā Krievijā. Partijas kampaņa tēloja premjeru Pašinjanu kā nodevēju, kurš vainojams pie Arcahas zaudēšanas un tagad velk savu dzimteni uz pagrimušajiem Rietumiem, prom no tradicionālajām kristīgajām vērtībām. „Stiprajai Armēnijai” ir ciešas saiknes ar tām Armēņu Apustuliskās baznīcas aprindām, kuras pēdējā laikā aktīvi iesaistījušās politiskajos procesos opozīcijas pusē. Karapetjana sekotāji uztur vēstījumu, ka vienīgā Armēnijas cerība ir draudzība ar Krieviju, savukārt Pašinjana piedāvātā eiropeiskā orientācija draudot ar pakļaušanu Turcijai. Šādi motīvi, protams, rod dramatisku atbalsi armēņu tautas vēsturiskajā atmiņā. Ar līdzīgu vēstījumu startēja vēl viens opozīcijas bloks „Armēnijas alianse” un tās līderis Roberts Kočarjans.

Krievija pamatīgi ieguldījās, lai panāktu Pašinjana sakāvi. Dezinformācijas kampaņa, kuru īstenoja gan apmaksāti mediji, gan botu tīkli, tiek raksturota kā otrs jaudīgākais Kremļa īstenotais vēlēšanu ietekmēšanas mēģinājums, atpaliekot tikai no pagājušā gada Moldovas parlamenta vēlēšanām. Vēl viens paņēmiens bija Krievijā dzīvojošo Armēnijas pilsoņu nogādāšana dzimtenē, lai viņi nobalsotu par promaskaviskajiem spēkiem. Kā redzams, pūles izrādījušās teju veltas. „Stiprā Armēnija” ieguva apmēram 23,5 procentus, „Armēnijas alianse” – nepilnus desmit procentus balsu. Tiesa, „Pilsoniskajam līgumam” pietrūkst mandātu konstitucionālajam vairākumam, un tas var apgrūtināt galīgo izlīgumu ar Azerbaidžānu. Armēnijas konstitūcijas preambulā ir atsauces uz pagājušajā gadsimtā tapušiem tiesiskiem aktiem, kuros piesauktas pretenzijas uz šo reģionu, un Azerbaidžāna pieprasa šo fragmentu izslēgšanu no pamatlikuma.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aizvien vairāk bērnu ikdienu pavada pilsētvidē un pie ekrāniem, bet īsta, brīva būšana dabā daudziem kļūst par retumu. Ko bērnam dod iešana mežā un dzīvs kontakts ar dabu? Vai bailes no visa dzīvā ir normālas, un kā bērnu jēgpilni iepazīstināt ar apkārtējo pasauli?

Ģimenes studijā runājam par bērnu attiecībām ar dabu, par pilsētas un lauku pieredzes atšķirībām un to, kā daba ietekmē bērna veselību, attīstību un pašsajūtu. Par to, kā bērni dabu iepazīst praksē, stāsta dabas gids un bērnu ekskursiju vadītājs Mārcis Feldbergs, kurš vada bērnu ekskursijas dabā. Par dabas nozīmi bērna emocionālajā attīstībā un labsajūtā runājam ar sertificētu klīnisko psiholoģi un meža terapijas praktiķi Ingu Dreimani. Savukārt Rīgas Skanstes pirmsskolas vadītāja Vineta Jonīte dalās pieredzē, kā pilsētvidē bērnus regulāri iepazīstina ar dabu jau pirmsskolas vecumā.

Četru dēlu mamma Māra Kūriņa ar ģimeni no laukiem pārcēlusies dzīvot tuvāk pilsētai. Viņa dalās pārdomās par to, kā atšķiras bērnu ikdiena un iespējas sastapt dabu laukos un piepilsētā. Vai tuvums dabai ir atkarīgs no dzīvesvietas, vai tomēr vairāk no ģimenes paradumiem un izvēlēm? Savukārt kopā ar ornitologu, rakstnieku un grāmatas "Es meklēju Teodoru" autoru Viesturu Ķeru domājam par to, kā bērnos veidot zinātkāri un drosmi iepazīt dzīvo pasauli.

--

Par to, ka ne tikai bērni, bet arī pieaugušie arvien vairāk baidās doties dabā, saruna raidījuma Zināmais nezināmajā.