Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par kādu nesen iznākušo grāmatu. Tās nosaukums - "Viena mūža grāmata. Jānis Peters - dzejnieks, diplomāts, cilvēks". Apjomīgo grāmatu izdevis apgāds "Aminori". Iepazīstina sastādītāja, apgāda redaktore Inita Saulīte-Zandere.

Spēlē piedalās Anta Jumiķe, Roberts Veics, Armands Sametis un Aivars Volcītis.

Pats autors šo grāmatu nav saucis par "Pentameronu", bet pēc analoģijas ar "Dekameronu" šis Džambatistas Baziles "Stāstu stāsts jeb Laika kavēklis mazajiem" ir iegājis pasaules literatūrā tieši ar šādu nosaukumu. Vai šīs pasakas radušās no mutvārdu stāstiem? Vai  Baziles fantāzijā? Un kā šie pasaku tēli, tipi un sižeti ceļojuši laikā un telpā?  Tie ir jautājumi, par kuriem diskutē pasaku pētnieki.

"Pentameronā" piecās dienās sievietes ar dīvainiem vārdiem stāsta pasakas. "Pentameronam" ir mānīgs apakšvirsraksts, ka tie ir stāsti mazajiem. Barokālās asprātības, gan augstie, gan viszemākie valodas slāņi, reālas un izdomātas ģeogrāfiskas vietas, seksualitāte un incests – tas, protams, nemaz nav viss "Pentamerona" arsenāls.

"Pentameronu" no senneapoliešu un itāļu valodas tulkojusi Dāce Meiere, skrupulozais redaktors Arturs Hansons šoreiz mazliet arī lasa par blusu; bet pasaku pētnieks Guntis Pakalns, kurš rakstījis zinātniskos komentārus, ieskicē pasaku "biogrāfijas" un brīnumainos ceļus pasaulē.

Džambatisatas Baziles "Pentamerona" latviešu izdevuma smalko ietērpu veidojis mākslinieks Aleksejs Muraško, izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Starp citu – klausītājiem ar ļoti smalkām ausīm iesakām klausīties tikai Baziles augstās valodas slāņus (ja tas vien būtu iespējams). Smalki ļaudis var klejot šajos tekstos kopā ar Hērakleitu un Zaratustru, jo autors ir izglītots cilvēks un galminieks. Visiem pārējiem dota iespēja klejot pa visiem 17. gadsimta barokālajiem laika kavēkļa labirintiem.

Raidījumu atbalsta:

Ar Ralfu pļāpājam par lasīšanu un robotiem. Lasām Pītera Brauna romānu par robotu nākotni cilvēku pasaulē "Robots savā vaļā. Bēgšana" ("Zvaigzne ABC") un bērnu literatūras un kultūras žurnālu "Lasis".

Tukuma novada Vānes pagastā tiekamies ar amatierteātra dalībniecēm un stāstos par teātra spēlēšanu arī uzzinām, kāpēc senajā bada pankūku receptē ir tik bagātīgas sastāvdaļas. Vānes bibliotekāre Sandra Kosogova stāsta, kā mežloki tika izvēlēti par pagasta simbolu, bet Vānes luterāņu draudzes priekšniece Vanda Bērziņa rāda 1983. gadā rakstītu laika kapsulu, ko parakstījuši vairāki tā laika mākslas un kultūras nozares aktīvisti.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „pūsts, pūstumi”.

Vīna nūzeime: pūstumi – dabasu zīmeļu puse. „Jei beja guojuse nu austrumu da rītumu, nu dīnvydu da pūstumu,” tai ir rakstejuse Ilze Sperga.

Cyta nūzeime – pūsteit, izpūsteit, iznycynuot. Juoņs Cybuļskis „Latgolys vuordā” roksta: „Radeituojs ir devs cylvāku izmontuošonai, leidzeigi kai šī ļaunumi pūsta cylvāku dzeivi, taipat apzineigi cylvāki meklej dažaidus ceinis leidzekļus šū ļaunumu apkaruošonai.”

Vēļ cyta nūzeime: pūsts – tukšs. Pūsts cylvāks. Pūsta runa. Pūsta gluoze. Vēļ var saceit dīks, dīka runa, dīka buteleite.

Pūsts – ļaunums. 1939. goda „Katuoļu Dzeivē” raksteits: „Bezdīveibys propaganda izplyust nu vysom pusem, i komunistiskuo literatura dažaiduokūs veidūs puorpludynoj vysu pasauli, nūdorūt lelu pūstu cylvāku goreigai i laiceigai dzeivei.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „breids, breižim”. Itai lobuok – olps, olpom.

Olpom – Baltu ciļmis cīši skaists, lobs vuords. Breižim, šaļtim, reizem, vysaiži var izsaceit, bet myusim ir olps, olpom, olpim. Vīnā olpā – vīnu breidi. Vīnā olpā maņ ruodejuos, ka es varātu tū dareit, a cytā olpā jau atsasaceju. Itymā olpā, itys olps – itys breids.

Zyrgu sātys „Klajumi” saimineica Ilze Stabulniece Kruoslovys nūvoda Kaplavā ar saimi audzej Latvejis škirnis zyrgus, organizej zyrgu izjuodis pa Daugovys lūkim i saimis restoranā ļaudim pīduovoj kulinaruo montuojuma lobumus, kod iedīņam ir stuosts: „Iz sadarbeibys daudz kas bolstās vysā pasaulī, par tū ka mes ari asim pasauļs, myusu Latgola, myusu Kruoslova.”

Latgolys pīrūbežā turisms nav tikai pakolpuojums, bet gon dzeivisveids, dzymtys stuosts i attīksme pret pasauli. Iz „Klajumim” cylvāki brauc na viņ iz zyrgu izjuodem, bet ari piec mīra i dobys spāka. Iz Latgolu juoatbrauc, „pyrmom kuortom deļ tuos leluos vierteibys – deļ myusu cylvākim – dzierdēt myusu bolsus, redzēt myusu patīsuos acis, saprast, kai mes dzeivojam, redzēt myusu lūpus, na viņ zyrgus, myusu dobu,” izsver Ilze Stabulniece.