Pateicoties projekta “Pārgājienu taku pieejamība” laikā veiktajiem darbiem, Mežtakā un Jūrtakā tapuši īpaši maršruti, kas piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos. Vairāk par tiem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Lauku ceļotājs" tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis, Kurzemes reģiona Projektu koordinatore tūrisma un mārketinga jomā Aija Neilande un Rīgas plānošanas reģiona projektu koordinatore Laura Bite.

Ierakstā uzklausām Vijas Ušviles ceļojumu pieredzi. Jelgavniece Vija Ušvile ir seniore ar kustību traucējumiem. Bet tas netraucē viņai ikdienā braukt ar automašīnu, kopā ar senioriem doties ceļojumos pa Latviju un aizbraukt arī uz ārzemēm. 

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa

Par 20. gadsimta populārāko, pasaulē vislasītāko poļu rakstnieku bez lielām šaubām var nosaukt Staņislavu Lemu – esejistu, filozofu, futurologu, zinātniskās fantastikas romānu autoru un lielā mērā – fantastikas kanona veidotāju. Lems dzimis 1921. gada 12. septembrī Ļvivā, miris 2006. gada 27. martā Krakovā. Šo enciklopēdijas šķirkļa pamata informāciju gan ironiskā kārtā tūdaļ var apstrīdēt vai papildināt: vairākos avotos minēts, ka Lems piedzima 13. septembrī, taču tīrās māņticības dēļ [1] vecāki nolēma dokumentos rakstīt labvēlīgāku datumu, savukārt brīnišķo  pilsētu, kurā dzīvoja Lemu ģimene, tolaik sauca par Ļvovu (poliski: Lwów) un tā bija Austrumpolijas metropole, trešā lielākā pilsēta Polijas Republikā starpkaru periodā.

Uz Ļvovā pavadīto bērnību Lems atskatās autobiogrāfiskajā romānā “Augstā pils” (Wysoki Zamek, 1966).

Tā ir arī viena no pirmajām poļu grāmatām, kurā plaši un atklāti reflektēts par šīs pilsētas nozīmi, var teikt arī – mītu poļu kultūrā, ko turpinājuši visdažādāko žanru autori un mākslinieki. Lems nenoliedzami ir viens no šī mīta veidotājiem.

Ļviva, tobrīd Ļvova, iemiesoja domas brīvību laikā, kad Polija pastāvēja, sadalīta starp trim lielvarām. Ļvivas Universitāte, kā arī Matemātikas skola līdz ar citām domas un zinātnes institūcijām padarīja Lema pilsētu ne tikai par garīga patvēruma vietu spožiem prātiem, bet arī par zinātnes un laikmetīgās kultūras centru. Runādams par Vīni, Lems reiz to nosauca par “stipri palielinātu Ļvovu”; abu pilsētu līdzība ir ievērojama, un arī Vīne var ar šo to lepoties, tomēr Lema sirds piederēja viņa dzimtajai pilsētai.

Lems bija vienīgais dēls laringologa Samuēla Lema un viņa sievas Sabīnes ģimenē; vecāki, līdzīgi kā daudzi tā laika Polijas ebreji, bija asimilēti un uzskatīja sevi par poļiem. Ģimene bija visai pārtikusi, tiem piederēja īres nams pilsētas centrā.

Lems mācījās ģimnāzijā ar paplašinātu vācu valodas programmu un jau skolas laikā vēlējās studēt politehnikumā un kļūt par zinātnieku. “Man ir tāda vājība, ka dažus cilvēkus uzskatu par prātīgākiem nekā citi – un tie ir zinātnieki,” rakstnieks un filozofs Lems saka intervijā [2] ap nesenāko gadsimtu miju. Līdz mūža galam Lems lasīja visdažādākos zinātnes izdevumus angļu, franču, vācu, poļu, ukraiņu valodā, bet par literatūras ceļiem izteicās ironiski un nelabprāt.

Pārsātinātību gan viņš uzskatīja par kaitīgu ne tikai literatūrā. “Šausmīga biežņa valda ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī zinātnē,” Lems secina un turpina: “arī tur katrs indivīds vēlas pastiept gaisā roku un iesaukties: mīļais Dievs, es esmu šeit!

Katrs grib atklāt vai izgudrot kaut ko pilnīgi unikālu. Tādi nu cilvēki ir. Es tāds neesmu.” Lems daudzkārt uzsvēris, ka pievēršanās fantastikai bija veids, kā patverties no sociālistiskā reālisma plakanības un cenzūras spaidiem.

Atgriežoties pie Lema Ļvovas (poļu literatūrzinātnē reizumis apspēlē arī pilsētas vācisko nosaukumu, LEMbergu), jāpiemin, ka ģimene dzīvoja Brajerovskas ielā – tagadējā Bohdana Lepkija ielā 4.

Nams, kura trešajā stāvā uz balkona stāvēja zēns, kam patika izjaukt visas savas rotaļlietas un kura vārdā nosaukts asteroīds 3836 [3], vēl arvien, par laimi, ir savā vietā.

No Lema tēva kabineta balkona pavērās skats uz augošo, grezno Ļvovas centru, bet uz otru pusi no nama sākās košuma pilnais ebreju kvartāls. Lems bija īpaši iemīļojis pilsētas parkus – plašo Strijas parku, pie tā izvērstos tirgus paviljonus, kas reprezentēja gadsimtu mijas Galīcijas saimniecisko uzplaukumu, kā arī arhitektūras, kultūras un mākslas sasniegumus. “Tur varēja just Eiropas elpu, bet mēs ar klasesbiedriem turp skrējām galvenokārt tādēļ, lai par velti iedzertu buljonu “Maggi” un sagrābtos pilns rokas reklāmlapiņu,” rakstnieks atceras [4]. Šajā parkā Lems pirmoreiz apmeklējis cirku, pieredzot, ka arī pieauguši cilvēki, tostarp viņa tēvs, visu cienītais ārsts, var brīnīties, sastapdamies ar ērmībām, un tikt pārsteigti ar cilvēka izdomu.

Īpašs bija arī tagadējais Ivana Franko parks jeb Jezuītu dārzs, kurp Lemu ģimene bieži gāja kājām, nevis brauca ar drošku kā uz Strijas parku. “Un žēl, ka tā,” Lems raksta “Augstajā pilī” – “jo brauktuve Universitātes priekšā bija izlikta ar īpašu koka bruģi, un zirgu pakavi, sitot pa to, radīja burvīgu skaņu, tādu, it kā zem kājām atrastos plaša neredzama telpa.”

Šo parku, kura priekšā gandrīz katru dienu esot stāvējis vīrs ar laimes ratu, Lems iedzīvinājis arī vienā no saviem agrīnajiem stāstiem “Tumsas dārzs” (Ogród ciemności, 1947). Ļvovas elementi, iespaidi, tiešas un netiešas atsauces uz to atrodamas daudzos Lema darbos; iemīļoto varoni Pirksu (Pirx) arī saista ar autora dzimto pilsētu. [5] No Ļvovas laika nāk arī Lema mīlestība uz saldumiem, īpaši halvu [6], ar ko Lems turpināja mieloties arī tad, kad veselības dēļ to vairs nedrīkstēja darīt. (Kad rakstnieks nomira, viņa dēls aiz grāmatplaukta atrada tūkstošiem saldumu papīrīšu.)

Vācu okupācijas laikā Staņislavs Lems ar viltotiem dokumentiem strādāja par automehāniķi un metinātāju vācu uzņēmuma garāžās, turklāt pamanījās palīdzēt arī poļu pretošanās kustībai.

Lemam un viņa vecākiem izdevās izdzīvot Holokaustā. Uz šiem gadiem rakstnieks atsaucies reti. Nevēlēdamies kļūt par PSRS pilsoņiem, viņi 1945. gadā no Ļvovas aizbrauca un apmetās uz dzīvi Krakovā. “Pirms kara es ne reizes nebiju redzējis Varšavu, nebiju bijis Krakovā. Tāpēc varu sacīt, ka Ļvova ir daļa no manis, un es – daļa no Ļvovas. Esmu ieaudzis Ļvovā kā koks,” saka Lems.

Stipro saikni ar Ļvivu varu apliecināt arī es, lai arī nemēdzu lielīties ar lietām, kas nav mans nopelns. Mēs, grupiņa poļu vasaras skolas studentu, kā lielu balvu saņēmām iespēju paviesoties pie Lema viņa Krakovas savrupnamā. Bija svelmaina diena, pie visiem namiem melni karogi, jo nupat bija nomiris Česlavs Milošs. Tikām brīdināti, ka Lems slikti jūtas – drauga zaudējums un slimība rakstnieku novārdzinājusi, tāpēc drīkstējām uzdot tikai dažus jautājumus. Sasēdāmies ēnainā viesistabā, uzmanīgi turējām rokās porcelāna tasītes, un pie varena kamīna sēdēja neliela auguma vīrs, kurš tiešām izskatījās, it kā būtu no citas pasaules. Kāds sadūšojās uzdot pirmo jautājumu par rakstnieka bērnību Ļvivā.

Brūnajām acīm zibot, Lems četrdesmit minūtes no vietas stāstīja par saviem parkiem, skolu, par pirmajiem izgudrojumiem.

Otrais jautājums bija par romāna “Solāris” [7] (Solaris, 1961) jaunāko, Stīvena Soderberga ekranizāciju; tai autors veltīja tikai divdesmit minūtes, beigu beigās nosakot: “Ja es būtu vēlējies, lai mani varoņi bučojas saulrietā, man nevajadzētu viņus sūtīt kosmosā; to taču var darīt arī tepat uz zemes!”

[1] Triskaidekafobija – slimīgas bailes no skaitļa trīspadsmit.

[2] Ar Staņislavu Lemu sarunājas Gžegožs Brauns: https://www.youtube.com/watch?v=37K-P77tZXo

[3] Īsumā par asteroīdu: https://english.lem.pl/gallery/59-home/facebook-post/213-asteroid-3836-lem

[4] Patriks Zakševskis, LEMberg. Lema vietas Ļvovā. https://culture.pl/pl/artykul/lemberg-lwowskie-miejsca-lema

[5] Turpat.

[6] Lems to sākotnēji pircis Kavurasa kunga kioskā Sv. Gara ielas stūrī; dzīvodams Krakovā, rakstieks reizēm pasūtinājis, lai draugi atgādā saldumus no Ļvivas. Plašāk: https://culture.pl/pl/dzielo/stanislaw-lem-wysoki-zamek

[7] “Solāris” latviešu valodā pirmoreiz izdots 1970. gadā, to tulkojis Zigfrīds Trenko. Romāna fragmenti publicēti žurnālā "Zinātne un Tehnika" jau 1962. gadā. Atkārtoti latviski izdots 2006. gadā.

Ja tu nekad nerunā, kāds ir tavs ieguldījums? Saeimas debates ir viena no redzamākajām parlamenta darba daļām, taču – cik liela nozīme tām ir realitātē? Vieni deputāti tribīnē kāpj pat vairākus simtus reižu, kamēr citi debatēs nav runājuši ne reizi četru gadu laikā. Turklāt visaktīvāk debatēs iesaistās tieši opozīcijas politiķi, kuriem tā ir viena no iespējām būt redzamākiem. Pirms nedēļas stāstījām par 14. Saeimas aktīvākajiem debatētājiem, bet šodien ieraksts par deputātiem, kuri debatēs nav piedalījušies ne reizi, un to, vai klusēšana Saeimā ietekmē politiķu atpazīstamību sabiedrībā. 

Saeimas debates ir kā parlamenta diskusijas, kur deputāti no tribīnes aizstāv savus priekšlikumus, kritizē, argumentē “par” vai “pret” un mēģina pārliecināt gan kolēģus, gan sabiedrību. Tās ir viena no redzamākajām Saeimas darba daļām, īpaši opozīcijai, kurai debates bieži ir galvenais veids, kā publiski paust savu viedokli un kritizēt valdību.

Saeimas kārtības rullis nenosaka, cik bieži deputātam debatēs jāpiedalās, tāpēc vieni Saeimas tribīnē kāpj simtiem reižu, bet citi – ne reizi visa sasaukuma laikā. Līdz šī gada 1. maijam viens 14. Saeimas deputāts debatēs vidēji piedalījies aptuveni 55 reizes. Lai gan daļa uzstājušies pat vairākus simtus reižu, ievērojams skaits tribīnē kāpis vien dažus desmitus reižu.

Turklāt līdz šim laikam ir bjuši arī trīs deputāti – Mārtiņš Daģis no “Jaunās Vienotības”, Didzis Zemmers un Ligita Gintere, abi no Zaļo un Zemnieku savienības –, kuri Saeimas debatēs nav piedalījušies ne reizi.

Latvijas izlase vakar, 28. maijā, pasaules hokeja čempionātā ceturtdaļfināla spēlē ar 0:2 zaudēja Norvēģijai. Latvijas hokeja izlase sesto reizi spēlēja pasaules čempionāta elites divīzijas ceturtdaļfinālā, norvēģi - ceturto.

Līdz ar to Latvijas izlase šo hokeja čempionātu noslēdz ar 6. vietu. Tas ir otrais visu laiku labākais Latvijas valstsvienības rezultāts pasaules čempionātā hokejā.

Ilgtermiņa perspektīvā Latvijas izlasei šis ir vērtīgs rezultāts, jo iegūti noderīgi pasaules ranga punkti, kas var ļaut pakāpties augšup un varbūt mūsējiem izdodas izvairīties no olimpiskās kvalifikācijas pirms 2030. gada olimpiskajām spēlēm Francijas Alpos, proti, izlase olimpiskās spēles sasniedz uzreiz ar rangu un nav jāspēlē vēlviens turnīrs

Pasaules čempionātā vakar aizvadītas arī pārējās spēles. Tajās Somija ar 4:1 pārspēja Čehiju, Kanāda ar 4:0 uzveica ASV, Šveice ar 3:1 bija pārāka pār Zviedriju.

Rīt, 30. maijā, pusfināla spēles, un Norvēģija izaicinās mājiniekus šveiciešus, kas astoņos mačos vēl ne reizi nav izjutusi zaudējuma rūgtumu.

Kādi ir Latvijas vēlētāji un kas notiks vasarā? 

0:00 Ievads: dzeru, speru, tveru, veru. 

Seko šim podkāstam, lai nepalaistu garām brīdi, kad atgriezisimies! 

Igaunijas lēmums ļaut izņemt 2. pensiju līmeņa uzkrājumus nebija gudrs un es Latvijai neieteiktu sekot mūsu piemēram. To intervijā Latvijas Radio norāda Igaunijas Biznesa skolas rektors Mēlis Kitsings. Viņa ieskatā Rīga var kļūt par nozīmīgu Baltijas mēroga centru, un aviokompānijai "airBaltic" un projektam "Rail Baltic" šajā ziņā ir būtiska nozīme.

Baltijas valstīm pašreizējā sarežģītajā drošības situācijā arī nepieciešama stratēģija un pareiza komunikācija, lai veicinātu investoru piesaisti reģionā, uzskata Kitsings. 

Rīt, 30. maijā, Mākslas muzejā Rīgas birža atklās mākslinieka Jāņa Avotiņa personālizstādi „Tālē”. Teju visi darbi ir uzgleznoti, vērojot aptuveni gadsimtu senu fotogrāfiju, kas, pēc mākslinieka domām, uzņemta tepat Latvijā. Darbos Avotiņš risina figūru un telpu attiecības, tajos koncentrējot laika, vēstures un politikas dimensijas. Būtisku lomu spēlējot arī telpa – izstāde ierīkota biržas Lielajā izstāžu zālē. 

14 pelēcīgu eļļas krāsu gleznās ar mazliet izplūdušām kontūrām attēlotie cilvēki ir pagriezti ar muguru. Viņiem apkārt nav nekādu citu objektu. Kādā gleznā redzams viens cilvēks, kādā divi. Viņi visi kaut ko vēro, bet ko tieši – paliek noslēpums. Mākslinieks Jānis Avotiņš stāsta, ka katrs tēls ir izraudzīts no antikvariātā nopirktās fotogrāfijas, kurā ļaužu pūlis vēro kādu apbalvošanas ceremoniju.

Savukārt zāles vidū atrodas kāds pavisam cits eksponāts – grozāms koka stabs ar sešām vērtnēm. Katra no tām veltīta vienai tēmai, kas pēc mākslinieka redzējuma pamato birokrātiju. Tēmu nosaukumi ir gaisma, tektonika, biogrāfija, materiāls, nulle un mērījumi. Katrā vērtnē ir apskatāmi daudzi koppapīri ar vārdiem, kas raksturo konkrētu tēmu. Vienā lapā burti ir skaidri salasāmi, bet katrā nākamajā tie kļūst arvien izplūdušāki un neskaidrāki.

Nozīmīga esot arī pati zāle, kurā pa milzīgiem, pilnībā atsegtiem logiem var vērot Vecrīgas dunu un raudzīties Smilšu ielas tālākos objektos.

Izstāde iekļaujas Rīgas biržas izstāžu ciklā, kur laikmetīgās mākslas pārstāvji mijiedarbojas ar muzeja vēsturisko mantojumu.

Rīgas lidosta starptautiskā konkursā par pasažieru termināļa komercplatību apsaimniekošanu turpmākajos gados ir noteikusi uzvarētājus. Tie ir uzņēmumi no Šveices, Maltas un Turcijas, bet konkursa nosacījumos īpašs uzsvars likts uz vietējo ražotāju un zīmolu piesaisti, kā arī Latvijas tēla integrēšana telpu interjerā. Pērnais gads lidostai bijis veiksmīgs – peļņa augusi gandrīz par miljonu eiro.

Starptautiskā konkursā par pasažieru termināļa komercplatību apsaimniekošanu četrās piedāvājumu lotēs - beznodokļu tirdzniecības un ēdināšanas, mazumtirdzniecības, kā arī biznesa zāles pakalpojumu segmentā uzvarējuši ārvalstu uzņēmumi. Lidostas Rīga pārstāve Ilze Salna skaidro, ka tas gan nenozīmē, ka Rīgas lidostā – veikalos un ēdināšanā vairs neredzēsim Latvijas uzņēmumus.

Pērnais gads lidostai Rīga bijis veiksmīgs - apgrozījums pieauga par 3,9%, sasniedzot 80,6 miljonus eiro, bet lidostas peļņa pieauga par 22,3% - līdz 4,2 miljoniem eiro. Turpina lidostas Rīga pārstāve Ilze Salna.

Lielākais tūrisma operators Baltijas valstīs ir uzņēmums “Novatours”, kas organizē čarterlidojumus uz 30 pasaules valstīm. Par šosezon populākajiem galamērķiem un sadarbību ar lidostu stāsta uzņēmuma pārdošanas vadītāja Liāna Pudule Indāne.

Latvijas tūrisma aģentu un operatoru asociācijas valdes lockle Kitija Tigule stāsta, ka asociācija kopīgi ar lidostas pārstāvjiem strādā, lai lidmašīnas būtu pilnas gan ar vietējiem, gan ārvalstu tūristiem.

Lidostā Rīga pērn par 7% pieaudzis arī aviācijas kravu daudzums, pārsniedzot 20 000 tonnu. 2025. gadā lidosta savā attīstībā investēja 20 miljonus eiro, turpinot tehnisko dienestu ēku pārbūvi, saules paneļu parka izbūvi un autostāvvietu paplašināšanu.

Raidījumā “Ce*zūra” cenzūras pētnieks Edgars Raginskis pievēršas laikmetīgā teātra mākslai Latvijā un kādam incidentam, kas radīja viļņošanos tiklab mūsu politikas, kā arī kultūras vidē.

Pēc politiskās partijas “Latvija pirmajā vietā” iniciatīvas Korupcijas Novēršanas un apkarošanas birojs iniciēja pārbaudi par iespējamu politisko aģitāciju Dailes teātrī topošajā iestudējumā “Rīkojums Nr.2”, ko veido radošā komanda režisora Valtera Sīļa un dramaturga Matīsa Gricmaņa vadībā.

“Ce*zūrai” Matīss Gricmanis stāsta par Aināru Šleseru un kādu viņa neplānotu izpļāpāšanos, Kultūras ministres savādo reakciju uz plašu publicitāti guvušo incidentu, trauksmi kā neizbēgamu dramaturga dzīves blakusparādību, mākslinieku spēju mainīt politikas nostādnes visai negaidītā veidā, Ringolda Baloža straujo viedokļa maiņu, donkihotismu vai bruņnieciskumu mākslā un politikā, kā arī teorētiski iespējamām sekām politiskā teātra dramaturgam.

Valters Sīlis ieskicē paradoksālo un ačgārno situāciju, kurā valsts institūcijas neplānoti un negribēti ievaino indivīda radošo brīvību, šo pašu valsts institūciju šoku tikt pakļautām pilsoniskās sabiedrības kritikai, un skaidro, kāpēc viņš tomēr nav idiots, runājot par aktuālām politiski sabiedriskajām tēmām. Visbeidzot, Matīss precizē, kādēļ ir pateicīgs katram politikā iesaistījušamies cilvēkam, pat tiem, kuri pārstāv viņam diametrāli pretējus un nepieņemamus uzskatus.

Kā saglabāt stabilitāti un mieru tad, kad pasaule atkal griež lielos zobratus? Monopolā saruna ar klīnisko psiholoģi un psihoterapijas speciālisti Ievu Biti.