Maija sākumā tika atklāta 61. Venēcijas mākslas biennāle. Atklāšanas nedēļu Venēcijā pavadīja Anda Buševica. Pārdomas un pieredzētais viņas esejā rubrikā “Vienā laivā”.

61. Venēcijas mākslas biennāles starptautiskā mākslas izstāde apskatāma līdz 22. novembrim.

“Stāstu stāsts jeb Laika kavēklis mazajiem”, dēvēts arī par “Pentameronu” ir Eiropas literatūras klasiķa, baroka laika neapoliešu dzejnieka, rakstnieka un stāstnieka Džambatistas Baziles nozīmīgākais darbs. Pasaku pētnieki pasaulē turpina diskutēt par to, cik lielā mērā Bazile pasakas pierakstīja no tautas un kā tās ietekmē Eiropas pasaku vēsturi. Tagad Džambatistas Baziles stāstu stāsts "Pentamerons" izdots arī latviešu valodā. Dace Meiere tulkojusi no senneapoliešu un itāļu valodas.

Kulturas rondo tiekamies ar pasaku pētnieku Gunti Pakalnu, kurš izdevuma zinātniskā ievada autors, un grāmatas redaktoru Arturu Hansonu. 

Izdevējs - apgāds "Jānis Roze".

Šajā darbā atrodamas arī daudzu mūsdienās pazīstamu pasaku agrīnās formas. Desmit stāstnieces piecās dienās izstāsta 50 stāstus.

Nosaukums "Pentamerons" raisa asociācijas ar "Dekameronu".  Arturs Hansons skaidro, ka pats autors šo darbu nesauc par "pentameronu", bet "Stāstu stāstu" vai "Stāstījuma stāstīšanu", vai "Pasaku pasaku jeb laika kavēkli maziem bērniem". 

"Taču tā paralēle ar "Dekameronu" ir ir acīmredzama. "Dekameronā" desmit jauni cilvēki stāsta cits citam stāstus desmit dienas. Te tas notiek piecas dienas, tātad penternerons, un tas ietvars ir acīmredzami paralēls. Tāpēc arī šis nosaukums ir nostiprinājies," skaidro Arturs Hansons. "Taču var redzēt, ka stāstnieks ir variējis šo daiļo paraugu. "Pentomeronā" stāstnieki ir mazliet citādāk raksturoti. Ir Greizā Dzedze, Šķielace Paola, Kraupainā Čomatella, Smirdule Jākoba, Toola ar lielo degunu, Slienainā Antonella un citas."

Maziem bērniem mūsdienu klasiskā izpratnē šī grāmata nav veltīta. 

"Apakšvirsraksts - "Laika kavēklis maziem bērniem" ir diezgan mulsinošs. Mūsdienās, ja mēs vispār pozicionētu pēc vecuma, tad tas ir laika kavēklis pieaugušajiem gan tēmu dēļ - ir seksualitāte, tur ir incests, slepkavības un mūsdienu izpratnē arī rupjības. Tāpat arī dažādas divdomības, kas nav īsti bērnam uztveramas," turpina Arturs Hansons.

Guntis Pakalns atzīst, ka šī ir pasaku pētniecībā viena no nozīmīgākajām grāmatām. Pētnieki, kas rūpīgi iedziļinājušies Baziles daiļradē, uzskata, ka viņš pasakas sacerējis pats, nevis pierakstījis tautā dzirdētās.

Varam droši teikt, ka sev tuvo Visumu pazīstam labāk nekā pasauli zem mūsu kājām. Vairāku metru dziļumā ir neparasta augu un sēņu saziņas sistēma, augsnē – vesela pasaule ar bezmugurkaulniekiem, bez kuriem nebūtu iedomājama dzīvība uz šīs planētas. Turpat – senas liecības par cilvēces un šīs planētas pirmsākumiem. Ko zinām par pasauli zem mūsu kājām?

Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas arheoloģe, pēcdoktorantūras pētniece Leidenas universitātē Dita Auziņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Mūsu organismam arī ir nepieciešami atelpas brīži. Par to, kā attīrīt organismu un ko tas vispār īsti nozīmē, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Skaidro sertificēta uztura speciāliste Zane Timpare, Zemgales diabēta centra endokrinoloģe Sigita Pastare un infektoloģe, hepatoloģe, Rīgas Stradiņa universitāets docente, Latvijas Infektologu un hepatologu asociacijas pārstāve Sniedze Laivacuma.

Kas ir tās lietas, par kurām būtu vērts domāt, ko mēs varbūt darām ne visai pareizi?

Sigita Pastare: Es vispirms vēlētos visiem ieteikt atvērt ledusskapi un paskatīties, kas ir pareizi, kas patīk organismam un kas patīk aknām. 

Kam ir jābūt ledusskapī? Tur jābūt svaigiem dārzeņiem, jo tie ir paši labākie, kas palīdz organismam nenovecot un tā teikt attīrīties. Dārzeņi veicina vēdera izeju, kas arī ir dabisks attīrīšanās process. Daudz draņķu, kam ir jāizvadās normāli ar vēdera izeju un urināciju, ja cilvēks ēd nepareizi, paliek asinīs, cirkulē, var nogulsnēties aknās, var traucēt ar laiku aknu darbībai. 

Mums Latvijā ir jāiemācās skaisti svinēt svētkus, gan hokeja mačos nelietot tik daudz alu un šašliku vai grilētu gaļu vai desiņas, bet skaistās uzvaras savādāk svinēt. Varbūt nevajag Jāņus svinēt, kā daļa sabiedrības svin, atkal alus un šašliks, jaungada svinības, kur ir kūka un šampanietis. Tieši šīs vielas ir vistraucējošākās, viskaitīgākās aknām, jo tā ir aknām liela slodze. Protams, ja pēc svētkiem cilvēks ēd pareizi un aknas nav galīgi beigtas, ar laiku aknu darbība uzlabojas.

Pareizi pagatavoti dārzeņi, mazāk melnās grilētās gaļas, mazāk pusfabrikātu, mazāk tādu produktu, kuru sastāvā ir gan cukurs, gan tauki. Tā ir lieka slodze aknām, kas ar laiku veicina aknu aptaukošanos vai metabolo aknu slimību. Gadiem dzīvojot ar tādu taukainu aknu, rodas citas problēmas, piemēram, cukura diabēts, insulīna rezistence un daudz kas cits.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere

Lai gan Jani Rozentālu ierasts izcelt kā vienu no latviešu nacionālās kultūras pamatlicējiem un viņa veikums šajā ziņā ir neapstrīdami grandiozs, vērts atcerēties arī gleznotāja ciešās radošās saiknes ārpus tautiešu loka.

Baltijas vācu sabiedrībā viņš iemantoja ne tikai savas mākslas cienītājus un darbu pasūtītājus, bet arī tuvus draugus un domubiedrus. Vislielākā nozīme šajā lokā bija draudzībai un sadarbībai ar diviem Rīgas vācu māksliniekiem – Bernhardu Borhertu (Bernhard Borchert, 1862 – pazudis 1945) un Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964).

Atbilstoši viņu pašu un Rozentāla mākslas tēlu saimes raksturam Borhertu pāri var iztēloties kā jūgendstila laikmeta Rīgas faunu un nimfu.

Viņu dzīves un mākslas liecības pārliecina, ka “radīšanas prieka un drosmes” pilnajā mākslas modernizācijas vilnī, kas 20. gadsimta sākumā pāršalca Baltiju, ir aplami vai pārāk vienkāršoti akcentēt pretstatu starp “jaunās zemnieciskās tautas neizšķiesto spēku krājumos” sakņotu “svaigumu, veselīgo dzīves sparu” un “vācbaltu provinciālās gurdenības gaisu”, kā to savulaik darīja mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Gan “Ievas meitas” krāšņuma un profesionālas pašcieņas vienlīdz dāsni apveltītā sieviete, gan izteiksmīgais kalsnais vīrietis, vairāku Rozentāla darbu modelis, kura veidols viesa tiklab dievišķas, kā fauniskas asociācijas, savos 20. gadsimta sākuma darbos un dzīves ainās izstrāvo neikdienišķu vitalitātes, artistiskuma un izdomas pārpilnību, kas iedvesmoja un aizrāva arī Rozentālu.

Topošo latviešu mākslinieku draudzība ar Bernhardu Borhertu aizsākās kopīgo studiju laikā Pēterburgā.

Būvuzņēmēja dēls, kas pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas grāmatu ziņām izrādās tieši gadu vecāks, nekā jau viņa dzīves laikā bija ierasts norādīt uzziņu literatūrā, 19. gadsimta 80. gados studēja Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, cieši draudzēdamies ar Ādamu Alksni. Borherts jau agri izkopa noslieci uz ilustratīvu sižetisku saceri par vēsturiskām, mitoloģiskām un folkloras tēmām, padarīdams to par savas turpmākās daiļrades vadlīniju.

Rīgas vīntirgotāja Šveinfurta meita Eva Margarēte, sešpadsmit gadus jaunāka par topošo vīru, pēc Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling) zīmēšanas skolas pabeigšanas un skolotājas tiesību iegūšanas 19. gadsimta pēdējos gadus pavadīja Parīzē, kur skolojās privātās akadēmijās un pieredzēja 1900. gada Pasaules izstādi. 1901. gada beigās vienlaikus ar Evas Margarētes debiju Rīgas Mākslas biedrības salonā daļa jaunāko darbu bija izstādīti Minhenē, kur pirms atgriešanās dzimtenē noslēdzās viņas studiju ceļojumi.

Izšķiroties par kopīgu nākotni, jauno mākslinieci fascinēja Borherta simbolistiskās fantāzijas un vilināja savam laikam drosmīgais solījums, ka viņai būs sava darbnīca un iespēja turpināt patstāvīgu gleznotājas karjeru.

Pēc 1902. gadā noslēgtajām laulībām Bernhards apņemšanos pildīja, un 1904. gada presē bija lasāms: “E. M. Borhert-Šveinfurt kundze ieņem (..) tūliņ ceturto vietu aiz Purvīša, Valtera un Rozentāla. No Baltijas māksliniekiem tā ir viena starp ievērojamākiem.” (“Balss”, Nr. 29, 1904).

Kad “Rūķa” mākslinieki studiju laikā un vēlāk devās uz Rīgu, daudzu ierastā apmešanās vieta bija pie Borherta Āgenskalnā, Kalnciema ielā 39. Toreizējā apbūve nav saglabājusies, taču iekšskati redzami vairākās fotogrāfijās, jo 1903.–1904. gadā Borhertu mājā pagāja arī Jaņa un Ellijas Rozentālu kopdzīves sākums līdz īpaši mākslinieka ģimenei projektētā dzīvokļa un darbnīcas pabeigšanai arhitekta Konstantīna Pēkšēna namā Alberta ielā 12. Rozentālu viesistabā tur  joprojām redzams Borherta darināts un apgleznots plauktiņš, ko viņš dāvināja jaunajam latviešu-somu pārim kāzās. Privātā krājumā saglabājies Rozentālam piederējis Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes pašportrets, un to nākamgad noteikti ieraudzīsim 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas mākslinieču darbu izstādē, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gatavo mākslas vēsturniece Baiba Vanaga.

Rozentālam un Borhertam Rīgā un Jelgavā 1901. un 1902. gadā notika kopīgas personālizstādes. Savukārt Rīgas Mākslas biedrības jauno telpu atklāšanas izstādē, ar kuru 1905. gadā durvis vēra Pilsētas mākslas muzejs, izcēlās visi trīs – kā rakstīja Pāvils Gruzna, “[..] pietiek ar Borhertiem un Rozentālu. Priekš viņiem vajadzēja nodalīt sevišķas telpas. Aiz viņiem viss ēnā.” (“Dienas Lapa”, Nr. 217, 1905)

Jani un Bernhardu saistīja kopīgas intereses simbolisma tēlu pasaulē, savukārt Eva Margarēte, ko Rozentāls godāja par “ģeniālo sievieti” (“Vērotājs”, Nr. 12, 1905), latviešu kolēģim bija tuvākā meklējumu biedre portreta žanrā un pagarinātu triepienu tehnikas lietojumā.

Mākslinieku trijotne bija ne tikai eļļas glezniecības meistari, bet arī izsmalcināti pastelisti.

Borhertu pēdas Latvijas mākslas vēsturē gaisināja gan viņu aizbraukšana no dzimtenes pēc 1919. gada sarkanā terora, gan darbu bojāeja abos pasaules karos, gan jo sevišķi gandrīz visu 20. gadsimtu caurvijušais etnocentriskais skatījums, ilgstoši izslēdzot Latvijas cittautiešu veikumu no mākslas vēstures tēmu loka.

Viņu klātbūtnes atgūšanu Latvijas kultūras ainā sekmēja gan 2010. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Melngalvju namā sarīkotās Borhertu dzimtas pamatlicēju un pēcteču darbu viesizstādes, aptverot četras mākslinieku paaudzes, gan Evas Margerētes Borhertes-Šveinfurtes memuāru izdošana Vācijā. Abu veikums ir raksturots “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumā “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014), kur viņu glezniecību aplūko Eduards Kļaviņš, un vairākos kopš gadu tūkstošu mijas radītos citu Latvijas mākslas vēsturnieku pētījumos. Līdzās atsevišķiem Borhertu darbiem, kas dažādos laikos nonākuši muzejos un jau pabijuši speciālistu redzeslokā, pašlaik Andreja Upīša memoriālais muzejs restaurē un pēta savā krājumā jaunatklātu Bernharda Borherta gleznojumu, savukārt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir guvis iespēju tuvākajā laikā  papildināt kolekciju ar vienu no viņa pazīstamākajām vēsturiskajām kompozīcijām “Ordeņa bruņinieki” (1911).

Latvijas hokeja izlase šodien, 28. maijā, pasaules hokeja čempionātā ceturtdaļfinālā spēlēs pret Norvēģiju. Latvijas izlasei šis būs sestais ceturtdaļfināls pasaules čempionātā elites divīzijā. Norvēģijai šis būs pirmais ceturtdaļfināls kopš 2012. gada.

Spēles sākums plkst. 21.20.

Latvijas izlasei pārvākšanās dienas - mūsējie ir pārcēlušies uz otru čempionāta norises pilsētu Fribūru. Ja Latvija šodien uzvarēs un kvalificēsies pusfinālam, tad uz pēdējām divām spēlēm atgriezīsies Cīrihē.

Norvēģijai šis būs pirmais ceturtdaļfināls kopš 2012. gada, taču šo gadu laikā viņi nostiprinājušies kā stabila, konkurētspējīga elites divīzijas komanda. Līdzīgi kā mēs Latvijā, arī viņi šī vakara spēli saskata kā fantastisku iespēju sasniegt pusfinālu.

Norvēģi Fribūrā aizvadīja grupu turnīru un viņiem tur klājies teicami - piecas uzvaras septiņās spēlēs un 2. vieta grupā. Tik labu sniegumu Norvēģijas izlase vēl līdz šim nav rādījusi nevienā elites čempionātā. 

Norvēģijas izlase šajā turnīrā demonstrējusi tiešām lielisku hokeju un uzvarējusi Čehiju, kā arī Zviedriju, bet kā vienīgie Fribūras grupā viņi atņēma punktus kanādiešiem. Ir skaidrs, ka Latvijai nav gaidāma vēl viena viegla uzvara.

"Ми оцифровуємо минуле, щоб творити майбутнє. Збереження та популяризація культурної спадщини України завжди були й залишаються нашою головною метою, але ми ніколи не думали, що наша робота стане корисною також для документування злочинів російської федерації", так у розмові з Дівсом Рейзнієксом каже гостя цього тижня в подкасті "Drošinātājs" Надія Гаврилишин, яка представляє експертів із 3D-сканування компанії Skeiron зі Львова, Україна.

Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо "Drošinātājs" ("Запобіжник"), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.

Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs 

"Mēs digitalizējam pagātni, lai veidotu nākotni. Ukrainas kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana vienmēr ir bijusi un joprojām ir mūsu galvenais mērķis, taču nekad nedomājām, ka mūsu darbs kļūs noderīgs arī krievijas federācijas noziegumu dokumentēšanā" tā sarunā ar Dīvu Reiznieku saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viešņa Nadija Havrilišina, kura pārstāv 3D skenēšanas ekspertus no uzņēmuma "Skeiron" Ļvivā, Ukrainā.

Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām: 

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet - Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Pēc pieciem gadiem Latvija varētu būt viena no retajām pasaules valstīm, kur ražos zaļo aviācijas degvielu. Liepājas uzņēmums "NorSAF" ir parakstījis līgumu augsto tehnoloģiju piegādātājiem "KBR", tādejādi apstiprinot, ka iecere par zaļās avio degvielas rūpnīcu Liepājā sāk īstenoties. Tā ir ļoti nozīmīga un svarīga investīcija Latvijas tautsaimniecībā. Tā Latvijas Radio teica "NorSAF" vadītājs Jānis Kisiels.

Jau šorīt, 28. maijā, topošās koalīcijas partijas “Apvienotais saraksts”, Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un Zaļo un Zemnieku savienība plāno parakstīt jaunās valdības deklarāciju un koalīcijas līgumu. Savukārt Saeima ārkārtas sēdē lems par jaunās valdības apstiprināšanu. Ja valdība saņems parlamenta vairākuma atbalstu, Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta” kļūs par jauno Ministru prezidentu.

Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa no Zaļo un Zemnieku savienības Latvijas Radio sacīja, ka šai koalīcijai ir ļoti ierobežots laiks, tāpēc jaunajai valdībai vajadzētu ļoti koncentrēties uz konkrētiem uzdevumiem.