Kopā ar Čiekurkalna bibliotēkas vadītāju Aiju Namavīru, staigājot pa veco strādnieku rajonu, pētām šīs apkaimes vēsturi. Uzklausām stāstus par kuplūsainiem brašiem ugunsdzēsējiem, aplūkojam pašu vecāko namu visā Rīgā un uzzinām, kāpēc reiz bruka senais ūdenstornis.

Latvijas hokeja izlase sestdien, 23. maiijā, pasaules čempionātā pieveica ASV ar 4:2. Vārtus mūsējo labā guva Haralds Egle un Deniss Smirnovs un Sandis Vilmanis.

Vakardien Latvijas izlasei obligāti bija jāizcīna punkti pret olimpiskajiem un pasaules čempioniem ASV izlasi, to izdevās paveikt ar uzviju, jo iegūti maksimāli iespējamie trīs punkti.

Būtisks iemesls Latvijas izlases uzvarai pār amerikāņiem bija Kristera Gudļevska sniegums vārtos - viņš atvairīja 45 no 47 pretinieku metieniem. Gudļevskis šobrīd ir sestais labākais vārtsargs turnīrā, pa viņa sargātajiem vārtiem pretinieki metuši 129 reizes.

Haraldam Eglem un Denisam Smirnovam šie bija pirmie vārti pasaules čempionātā viņa karjerā, bet divreiz tukšā amerikāņu cietoksnī ripu raidīja Sandis Vilmanis. Vilmanim kopumā trīs punkti, jo viņš arī rezultatīvi piespēlēja Denisa Smirnova vārtu guvumā. 

Prieks par uzvaru, bet nekas vēl nav beidzies, šodien plkst. 17. 20 spēle ar Lielbritāniju. Latvijas izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš uzsver, ka šodien pret britiem jāspēlē tādā pašā manierē kā vakardienas cīņā pert ASV.

Pasaules čempionātā vakar notika vēl piecas spēles - Dānija ar 4:0 uzvarēja Slovēniju, Šveice izrēķinājās ar ungāriem (9:0), Čehija ar 3:2 pārspēja Slovākiju, Norvēģija ar 3:2 uzveica Zviedriju, Vācija ar 6:2 bija pārāka pār Austriju.

Raidījums Stiprie stāsti dodas uz Smiltenes novada Api pie Leišu ģimenes, kas pirms trim gadiem no Rīgas atgriezās Vidzemes mazpilsētā. Abi ir uzņēmēji – Elizabete ir mājražotāja un cep kūkas, šobrīd bijušajā Apes aptiekas mājā notiek remonts un tiks izveidota konditoreja, bet Dāvim pieder autoserviss Rīgā. Jaunā ģimene pārbūvējusi 1903. gadā celtu māju Apē un audzina divus bērnus.

Dāvis pirmos septiņus gadus ar vecākiem dzīvojis Alūksnē, tad pārcēlās uz Rīgu, bet mīļākā vieta kopš bērnības viņam bija Ape. Savukārt Elizabete, vaicāta, kur slēpjas mazpilsētas pievilcība, stāsta, ka ir lietas, kas nav mainījušās kopš viņas bērnības.

Elizabete ir mājražotāja, cep kūkas un pirms diviem gadiem saņēma pašvaldības balvu „Smiltenes novada jaunais uzņēmējs”. Arī gaidot ciemos Latvijas Radio, Elizabete ir izcepusi kūku "Luīze".

Kā Rīga pārtop par īstu laikmetīgās mākslas galvaspilsētu? Par to mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar Rīgas Mākslas nedēļas galveno kuratori Elīnu Drāki, mākslas centra "kim?" programmas direktori Zani Onckuli un fotomākslinieku Filipu Šmitu, kura izstāde skatāma bijušās fabrikas "Veldze" telpās.

Diskusijā netrūkst arī intriģējošu jautājumu. Vai mūsdienu māksla kļūst atvērtāka un rotaļīgāka pēc ilgiem morāles un politikas gadiem? Kā orientēties notikumu bagātajā vasaras programmā un nepalaist garām spilgtākos mākslas brīžus? Klausieties un uzziniet, kāpēc šovasar Rīga kļūst par mākslas mednieku galamērķi!

Vēl pirms vasaras saulgriežiem Rīgas pilsētvidē vērojama rosība, kas liek domāt par Eiropas kultūras metropoļu pulsu: galerijas, pamestas fabrikas, biroju ēkas un pat kafejnīcas pārtop par laikmetīgās mākslas oāzēm. Šovasar īpašu uzmanību pelna trīs notikumi: Rīgas Mākslas nedēļa, festivāls "Ēdene" mākslas centrā "kim?" un Filipa Šmita fotoprojekts "Saules skūpsti" bijušās fabrikas "Veldze" telpās.

Jūlija sākumā mākslas dzīve Rīgā turpināsies ar laikmetīgās mākslas gadatirgu "Hanzas peronā". "Pagājušogad bija negaidīti liela apmeklētība, un šogad piedalīsies vēl vairāk galeriju – arī no Čikāgas, Austrumeiropas, Amerikas un Āzijas," norāda Zane Onckule. Šis tirgus ne tikai nostiprina Rīgu kā reģionālu mākslas tirdzniecības centru, bet arī veido platformu jaunu sadarbību un diskusiju dzimšanai.

"Gatavojāmies karstai, bet relaksētai vasarai, bet iznāk, ka mums būs krietni jāiespringst, lai visu redzētu un nepalaistu garām," ar smaidu rezumē raidījuma vadītājs Vilnis Vējš. "Šī vasara Rīgā piedāvā retu iespēju pieredzēt laikmetīgo mākslu visdažādākajās formās un vidēs – no rūpīgi kūrētām izstādēm līdz eksperimentālām performancēm, no intīmiem fotostāstiem līdz lieliem tirgus notikumiem. Atliek tikai atvērt acis, kartē iezīmēt maršrutus un ļauties pilsētas kultūras virpulim!"

Pārraides producente – Inga Saksone.

Rakstīt par literatūru tā, lai tas uzrunātu plašāku sabiedrību, ir daudz grūtāk nekā rakstīt zinātniekiem – atzīst literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa. Par piebaldzēnu saknēm un feminisma studijām, kāpēc jāiesaistās politikā un ko domā par interneta komentētājiem – saruna ar Ausmu Cimdiņu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma iesākumā Friča Bārdas rindas no dzejoļu krājuma „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”, izdotas nu jau pirms gadsimta. Jo šodienas satikšanās būs ar latviešu literatūras labu pazinēju, literatūrzinātnieci.

„Es nereāls esmu un gribu tāds būt –

man smalkāk un dziļāk viss svērts,

par jums tikai pasmiešos kādreiz, varbūt,

lai dusmotos – neesat vērts.”

„Man smalkāk un dziļāk viss svērts.” Nezinu, vai tas varētu būt profesores Ausmas Cimdiņas viens no dzīves vadmotīviem, bet kā Liezēres pagasta iedzimtais varu secināt, ka kaimiņos esošie piebaldzēni ir smalki kā Alauksta niedres un inteliģenti, dziļi kā Skalbe, Poruks, Dārziņš, Pauls Putniņš un daudzi citi piebaldzēni. Profesore, zinātniece, literatūras kritiķe, arī ar politiku saistīta ir Piebalgā dzimusī un ar senām saknēm tur – Ausma Cimdiņa.

Man vienmēr ir tāda skaudība – mēs Liezēre tāda maza, jūs Piebalga, tāda liela un varena.

Ausma Cimdiņa: Īstenībā jau Liezēre ir viens no Piebalgas tuvajiem novadiem. Tur nemaz nav tāda strikta robeža. Un es no bērnu dienām atceros, ka mana vecāmāte bieži pieminēja. Un es neatceros, kādā kontekstā, bet tā Liezēre tika bieži vien pieminēta. Varbūt, ka es pa vecāsmātes mātes līniju tur varētu arī kādus radurakstus atrast. Es neesmu to pētījusi.

Kad veidoju savu tautastērpu un konsultējos ar "Vēverīšu" šuvējām, viņas teica – Nu, nekur jau tu neliksies, tas pats Piebalgas tautastērps vien tev būs, jo pirms gadiem 100 un 200 tur nebija nekādas robežas. Tā kā es arī tiku pie garajiem zābakiem un garā mēteļa un pie cepures, kuru uzvelkot, es esmu kā Porziņģis.

Ausma Cimdiņa: Brīnišķīgi, ka jums tas viss ir. Bet īstenībā to tautastērpu uzvelkot, kaut kā tā jocīgi paliek. Piemēram, Jāņos, es skatos, rīdzinieki, protams, var staigāt tautastērpos, bet Jāņu diena tā ir tāda kā darbadiena, ka vajag dziedāt un uguni kurināt, un vajag šiverēt. Un tad es tā, jo tautastērpā tomēr kaut kā tā statiski un pareizi. Man tā reti gadās. Jāņos es Piebalgā neesmu ar tautastērpu gājusi.

Kaut kas varbūt ir no senčiem saglabājies, kāda josta vai kas?

Ausma Cimdiņa: Manas vecāsmātes pa mātes līniju no Jaunpiebalgas ir autentiskais. Bet padomju laikā [šajā tērpā] nestaigāja un kodes šur tur sakodušas. Un es izgriezu gabaliņu. sapūtu, lai stāv, un kā tādu glezniņu. Tie brunči bija ļoti gari un arī tādi plati, kā jau tās sievietes bija diezgan gruntīgas. Tie brunči man ir, īstie, autentiskie Piebalgā austie.

Kādi, kādi vispār ir piebaldzēni? Es intervēju aktrisi Līgu Liepiņu, Paula Putniņa dzīvesbiedri, viņa teica - sākuma gadi bija diezgan grūti, ka piebaldzēni kuru katru nemaz nepieņem un sākumā varbūt skatās ar aizdomām.

Ausma Cimdiņa: Ko teikt par to nepieņemšanu? Piebaldzēni ir ļoti aizņemti cilvēki vispār. Ne par velti paši zemi kopuši, vērpuši, auduši, dziedājuši, dancojuši un… Nepieņem kuru katru. Es nezinu, kāpēc kurš katrs būtu jāpieņem, bet, ja cilvēks nāk ar konkrētu vajadzību, ja tu redzi, ka cilvēks tur grib iedzīvoties, tad tomēr ļoti pretimnākoši un atbalstoši. Bet ir jau daudz arī tādu gadījumu, kas neatbilst tam. Piebaldzēni, kā saka, mēli aiz zobiem netur. Varbūt cilvēks apvainojas, ja kaut ko tieši [pasaka]. Bet man liekas, ka pa šo līniju piebaldzēniem viss ir kārtībā. Es nedomāju, ka kurzemnieki arī kāds ar ļoti atplestām rokām tā kuru katru. Bet no otras puses, piebaldzēni ir ļoti… es pēc sevis varu spriest, tādi uzņēmīgi pret svešo, citādo, interesanto. Es atceros, ka tas pats Ziedonis bija vienreiz Jāņos atbraucis Piebalgā līgot. Tas gan bija Vecpiebalgā, ne Jaunpiebalgā, jo es jau līdz tam, kamēr aizbraucu uz brāļu Kaudzīšu muzeju, Vecpiebalgā biju tikai kādreiz skolā bijusi uz sacerējumu rakstīšanas konkursiem, daiļlasīšanas konkursiem, visādas citādas darīšanas pa kultūras līniju. 

Ziedonis vienreiz bija arī atbraucis uz Pētera [Cimdiņa, Ausmas Cimdiņas dzīvesbieris] mājām ziemā, kad rakstīja "Poēmu par pienu". Tad taču arī tur bija nostāstu nostāsti. Vai arī tas pats Pauls Putniņš. Man jau viņš bija svešinieks, tur Cimdiņu ģimenē viņi bija skolas biedri, klasesbiedri un viņa mamma bija bijusi skolotāja visiem Cimdiņu bērniem. Es tagad par daudz aizrunājos, bet man liekas, ka šinī ziņā ar piebaldzēniem bija pilnīgi viss kārtībā.

Ko mūsdienu trakā pasaule var mācīties no piebaldzēniem?

Ausma Cimdiņa: Nezinu, vai citur ir tāds sakāmvārds, bet, kad ar cilvēku ir forša komunikācija, tā ieilgst, bet ir, kā saka, darbi sauc vai dzīvi sauc. Un tad ir tāds sakāmvārds - Tinies miglā. 

Ne jau visur to miglu tik skaisti var redzēt. Jja tu esi līdzenumā, tad tev to skatu migla aizsedz. Bet Piebalgā, ak Dievs un Kungs, ja tev māja ir kalna galā un tad tu redzi miglu pāri, tās debesis un mežu. Un Ziedonim jau arī ir tā - "baltu balta dvēselīti ar migliņu aplaidās". 

Ko varētu mācīties? Ziniet, ko man liekas, varētu mācīties no piebaldzēna - varētu mācīties priecīga prāta un kritiska prāta tikumu. Un es kādreiz arī bērniem saku - uzklausi mani, bet neklausi. Un spēja, es domāju, tādus kontrastus paciest, gan augšā, gan lejā.

Kas ir spogulis uz ceļa? Šo Indras Kārkliņas un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Zālīšu ģimene no Tukuma: mamma Elīna, tētis Pēteris ar meitām Paulu (12 gadi), Martu (9 gadi) un audžumeitām Amēliju (7 gadi) un Luīzi (5 gadi) Lindermanēm.

Rundāles pils šogad svin 290. gadadienu kopš pils pamatakmens ielikšanas, un jubilejas gads apmeklētājiem nes gan svētku noskaņu, gan bagātīgu kultūras programmu. Viens no centrālajiem notikumiem ir jaunā izstāde "Ziedu valdzinājums", kas atklāj ziedu nozīmi mākslā, dārzu kultūrā un Eiropas vēsturē.

Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse stāsta, ka jubilejas svinības tiks papildinātas ne tikai ar izstādes atklāšanu, bet arī muzikālu vakara programmu. Tajā uzstāsies Liepājas Simfoniskais orķestris ar īpaši ziediem veltītu repertuāru, kurā skanēs gan ārvalstu klasiķu, gan latviešu komponistu darbi, noslēgumā atskaņojot arī [Jāņa Mediņa] "Ziedu valsi".

Izstādes "Ziedu valdzinājums" ideja radusies, pētot Rundāles pils kolekcijas un holandiešu ziedu klusās dabas tradīciju. Ekspozīcija veidota kā izziņas ceļojums, kas atklāj ne vien ziedu simbolisko nozīmi gleznās, bet arī to vietu Eiropas kultūras un dārzu vēsturē. Tajā stāstīts par 17. un 18. gadsimta "modes puķēm" — tulpēm, hiacintēm un citām sīpolpuķēm, kas savulaik kļuva par greznības un statusa simboliem.

Īpaša uzmanība izstādē pievērsta arī tam, ko parasti skatītāji pamana mazāk — vāzēm, kurās ziedi tika kārtoti. Viena no ekspozīcijas telpām veltīta tieši vēsturiskajām vāzēm, kas atspoguļo laikmeta estētiku un galma kultūru. Izstāde tapusi plašā starptautiskā sadarbībā — darbi un priekšmeti deponēti no muzejiem Nīderlandē, Ukrainā un Lietuvā.

Viens no nozīmīgākajiem eksponātiem ir glezna no Jana Brēgela Vecākā darbnīcas, kurā attēlota bagātīga ziedu kompozīcija ar simtiem precīzi izgleznotu augu. Šādi darbi savulaik simbolizēja ne vien bagātību un izsmalcinātību, bet arī mākslinieka centienus atainot dabas daudzveidību un skaistumu.

Lai izstādi padarītu saistošu dažādām paaudzēm, tajā iekļauti arī interaktīvi elementi. Apmeklētāji varēs iepazīt Rundāles pils dekoros sastopamos ziedu motīvus, aplūkot lielizmēra ziedu kompozīcijas un ieiet īpaši veidotā ziedu telpā. Savukārt multimediāls mākslas darbs pievērsīsies slavenajam tulpju drudzim Eiropā.

Ne mazāk aizraujošs ir stāsts par Rundāles vēsturiskajiem dārziem. Pētot arhīvu materiālus, noskaidrots, ka hercoga Bīrona laikā dārzos audzētas ne vien tulpes, narcises un hiacintes, bet arī eksotiski augi — citrusaugi, olīvkoki, lauru ķirši un citi oranžēriju stādījumi. Arī šodien Rundāles dārzos cenšas saglabāt vēsturisko augu un ziedu klātbūtni, atjaunojot parteru stādījumus un uzturot vēsturisko ainavu.

Pavasaris šobrīd ir viens no skaistākajiem laikiem Rundālē — vēl zied tulpes, hiacintes un narcises, pamazām plaukst peonijas, bet ziedošie koki piešķir dārzam īpašu krāšņumu.

Vasara Rundāles pilī būs bagāta arī ar mūziku. Plānoti koncerti ciklā "Sarunas pilī", Senās mūzikas festivāla noslēguma koncerts un Liepājas Simfoniskā orķestra uzstāšanās ar Mocarta un Bēthovena mūzikas programmu. Kā uzsver Laura Lūse, Rundāles pils Baltā zāle ar savu akustiku un atmosfēru ir īpaša vieta, kur mūzika iegūst pavisam citu skanējumu.

Jaunumi gaidāmi arī Mežotnes pilī, kuru muzejs pakāpeniski cenšas atdzīvināt kā kultūras telpu. Šosezon tur būs skatāma Ernsta Velkera karikatūru izstāde, kas saistīta ar hercogienes Dorotejas laiku un viņas galma dzīvi. Tā ir daļa no plašāka mērķa — soli pa solim atjaunot Mežotni kā vietu kultūras notikumiem, izstādēm un nākotnē, iespējams, arī muzikāliem vakariem.

Rundāles pils jubilejas gads apliecina, ka šī vieta nav tikai vēstures piemineklis. Tā turpina dzīvot kā kultūras un izziņas telpa, kur vienuviet sastopas māksla, daba, vēsture un mūzika. Izstāde "Ziedu valdzinājums" ir stāsts ne tikai par ziediem, bet arī par cilvēka vēlmi caur skaistumu saglabāt un izprast pasauli.