Latvijas hokeja izlase vakar,16. maijā, aizvadīja pirmo spēli šī gada pasaules čempionātā hokejā. Tajā tikās ar mājinieci Šveici un zaudēja ar 2:4. Abus vārtus latviešiem guva Rūdolfs Balcers.

Kristers Gudļevskis Latvijas izlases vārtos vakar atvairīja 39 no 43 metieniem.

Latvijas izlasē vakar debijas spēli pasaules čempionātā aizvadīja Alberts Šmits, Sandis Vilmanis, Oskars Lapinskis, Artūrs Andžāns, Miks Tumānovs, Kristaps Skrastiņš un 17 gadus vecais Olivers Mūrnieks.

Jau šodien Latvijas izlases pretinieki būs Vācija. Abas komandas atkal tiksies vēlajā vakaaā spēlē pēc deviņiem vakarā. Arī vācieši čempionāta pirmajā mačā piedzīvoja zaudējumu, piekāpās somiem ar 1:3.

Vācijas izlases kodols šajā čempionātā veidots no vietējās līgas spēlētājiem - 20 hokejisti pārstāv DEL līgas klubus, bet parējie tad pievienojušies no Ziemeļamerikas, un Dominiks Kahuns no Šveices augstākās līgas.

Līdz šim pēdējā Latvijas un Vācijas savstarpējā spēle notika Valentīndienā, 14.februārī Milānā, olimpiskajā turnīrā. Todien Latvijas izlase ļoti skatāmā un azartiskā mačā uzveica vāciešus ar 4:3.

--

Vēl vakardienas spēlēs Austrija ar 5:2 uzveica Lielbritāniju, Slovākija ar 2:1 pārspēja Norvēģiju, Somija ar 4:1 uzveica Ungāriju, Kanāda ar 6:0 uzveica itāļus, bet Slovēnijas izlase pamatīgi pārsteidza hokeja pasauli, jo ar 3:2 papildlaikā uzvarēja Čehijas izlasi.

Helēnys i Jura Viļumu saimē aug diveji dāli – Vitolds i Teodors, i latgalīšu volūda jim ir naviņ sazinis veids, jei ir vide, kurā aug bārni, veidojās attīceibys i teik saglobuota pīdareibys sajiuta. Helēna, Jurs, Vitolds i Teodors Viļumi runoj par sovys saimis pīredzi, kaida ir latgalīšu volūdys vīta myusdīnu Latvejā, kod apliek dominej cytys sazinis telpys, kai bārni pījam i turpynoj vacuoku dzymtū volūdu, i kū cylvākam nūzeimej dūmuot, runuot i dzeivuot sovā volūdā uorpus Latgolys.

Viļumu saime izaveiduoja pyrma divpadsmit godu 17. majā, Vitolds vuicās Rēzeknis suokumškolys 5. klasē, Teodors īt bārnuduorzā, Jurs saimē ar bārnim runoj latgaliski, Helēna – latvyski. Latgalīšu volūda ir jūs saimis ideņtitate, stuosta Jurs: „Tei ir daļa nu manis, i ka es tū daļu naīdūdu sovim bārnim, nu tod koč kū mes zaudejam vysi. Saimē mes runojam kai latgaliski, tai baļtiski. Piec byuteibys tys ir taids mozais Latvejis idealais modeļs, ka runojam par volūdom. Var runuot latgaliski, var runuot baļtiski, vīns ūtra saprūt. I latvīšu volūdys ituos obejis divejis boguoteibys koč kaidā veidā, es ceru, ka juos sasaglobuos i atsateisteis.”

Teodors latgaliski ronoj kai ar bārnim, tai škuoluotuojom bārnuduorzā. Vitolds soka, ka jam gruomotys skaiteit latgaliski ir tikpat vīglai kai latvīšu literārajā volūdā: „Maņ apmāram vīnaidi.” Vitolds vuicās ari latgalīšu volūdys pareizraksteibu, stuosta juo mama Helēna: „Jis roksta eiszinis papam, kod paps brauc nu Reigys, paruoda maņ, voi pareizi pīraksteja. Jam ir svareigi, lai ir pareizi latgaliski.”

Viļumu saimē vysaidys gruomotys skaita, i nav jau tai, ka tikai latgalīšu gruomotys var skaiteit latgaliski, stuosta Jurs: „Vysys gruomotys nu suokuma, kod skaiteju bārnim prīškā, es skaiteju ar reizi latgaliski. Respektivi, gruomota ir saraksteita latvīšu literarajā volūdā, bet es jū automatiski, cik maņ labi saguoja, puorlyku latgaliski.

Vysys gruomotys var skaitiet latgaliski.”

„Naradzu nivīnu problemu, kas varātu rastīs bārnim nu tuo, ka jī sātā ir runuojuši latgaliski ar vacuokim, nav nikaida pamatuojuma tam,” puorlīcynuota Helēna.

Školuos, kur nūvodvuiceibā ir latgalīšu volūdu, situaceja grupuos ir cīši atškireiga. „Es gaideju, ka mes parunuosim par latgalīšu volūdys viesturi,” soka Vitolds. Jurs papyldynoj: „Tī leimini latgalīšu volūdā bārnim ir cīši dažaidi. Juodūmoj, kai latgaliskū īdzeivynuot, suocūt nu bārnuduorzu. Byutu breineigi, ka tom saimem, kuramuos jau runoj latgaliski, varātu byut laiku pa laikam koč kaidi pasuokumi, kur nūstyprynuot latgalīšu volūdys zynuošonys i prasmis, lai bārni redz, ka ir cyti bārni, kas runoj latgaliski, i ka saimē runoj latgaliski, ka tys nav trokais paps, kas vīns pats papa volūdā runoj.”

Kaida byus latgalīšu volūda iz prīšku tuoļuokuos paaudzēs, atkareigs nu pošu volūdys runuotuoju. Vitolds grybātu, „ka palīk latgalīšu volūda.” Jurs skaita, ka tehnologejis atsateista i tys var „paleidzēt volūdys īdzeivynuošonai, bet tei švakuo puse, ka babeņu i dzedeņu vaira napalīk. Demografeja kreit iz leju, laukūs, kur latgalīšu volūda beja daudz stypruoka nakai piļsātvidē, ir mozuok cylvāku, leidz ar tū ir sovi riski, partū ka

volūda jau ir stypra nu tuo, cik daudz cylvāki jū lītoj.”

Volūda kai muols puorsameica, cikom palīk skaista, skaita Jurs: „Kai muola svečturi – kab jū sataisietu, vajag daudz muola sameiceit. Tai ite, kab byutu skaista volūda, ar dzejūlim, ar literaturu, ar vēļ koč kū, vajag daudz tuo muola! Ka jis koč kur meicejās, maļās, tod volūda ari atsateista, koč kaidi jauni vuordi atīt.”

Helēna papyldynoj: „Ka cylvāks jiut, ka jam nasagrib pazaudēt latgalīskū sajiutu, vīnkuorši nasabeit i raudzeit atrast veidus, kur praktizēt. Golvonais ir justīs breivi, kod tu runoj latgaliski, lai nav sajiuta, kū padūmuos, ka taids nu dzeraunis ci tamleidzeigi, bet ka

tei ir taida poša volūda, kai vysys volūdys. I tev jei ir, laid vīnkuorši, palaid, lai jei dzeivoj.

Tys, ka īsamaisa vuordi nu angļu volūdys, nu krīvu volūdys, tys ir bejs vysūs laikūs. Vysys volūdys kai muoli puorsameica, bet taipat turpynoj sovu gaitu. Ari latgalīšu volūda taidā pošā veidā eksistēs. Kai jei eksistēs, nivīns navar paradzēt, bet jei byus.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok lūceit darbeibys vuordus vieliejuma izteiksmē. Itai lobuok – mes grybātumem, mes runuotumem, mes doncuotumem.

Vieliejuma izteiksmē – mes grybātumem.

Lideja Leikuma skaidroj: „Tys ir koč kas breineigs, kas myusu volūdā ir. Patīseibā tei ir myusu vacvacuo forma darbeibys vuorda sistemā. Dīnavydlatgolā juos ir dzeivys pa šudiņdīnai, puorejim latgalīšim jau mozuok. Vydsdialekta latvīši itū sovpateibu seņ jau pagaisynuojuši, jim nav tuo formu škeiruma, šur tur, pa kaidai koč kur nūskaņ vēļ Kūrzemis kaiduos izlūksnēs, bet jim nav pylnā sistemā nikur vairs itūs formu, a latgalīšim vēļ ir kotrai personai, i pa šudiņdīnai juos vēļ ir dzeivys.

„Mes runuotu” jau ir jaunuoka forma. „Mes runuotumem” ir vacuo forma. Jei ir breineiga, juos vajaga turēt. Tys ir tys, par kū myusu volūdai pīvierš viereibu ari tī zynuotnīki Rītumeiropys vaļstīs, kas suoc iņteresētīs par latvīšu volūdu, jī tiuleņ ituos formys aproksta kai lelu duorgumu. A mes poši sova monta namuokam nūviertēt. Tys ir tys, ar kū mes asam interesanti pasauļam.”

Vieliejuma izteiksmē itai lobuok:

Es grybātum,

tu gribietim,

jis, jei grybātu,

mes grybātumem,

jius grybātumet.

Ka maņ byutu īspieja, es doncuotum nu reita da vokora.

Mes doncuotumem obejis, ka mums tei īspieja byutu.

Mes runuotumem nu reita da vokora.

Jius runuotumet nu reita da vokora.

Farmaceite Marta Šulce sāka gatavot kosmētiku pirms 11 gadiem, strādājot aptiekā, un pirmais viņas izstrādātais produkts bija bārdas eļla vīram. Tagad ģimenes uzņēmumā "Silmachy Cosmetics" Ķekavas novada Baldones pagastā strādā abi ar vīru un viens darbinieks un kosmētikas produkti nelielos apjomos tiek eksportēti uz 10 valstīm.

Saruna ir veltīta dizaina un roku darba attiecībām. Tas nav jautājums par amatnieciska roku darba nepieciešamību, jo ir skaidrs, ka tamlīdzīgas prasmes un unikāli ar rokām radīti priekšmeti būs nepieciešami vienmēr, ko pierāda gan gadatirgi, gan starptautiski projekti, kad izrādās, ka mūsu adītāju meistarība ir vajadzīga kādam okeāna otrā pusē.

Jautājums ir par profesionālu māksliniecisku izglītību saistībā ar tradicionālām amatnieciskām tehnoloģijām un roku darbu digitālā laikmetā. Mums šobrīd jāspēj uzminēt nākotne, vai profesionāla dizaina jomā darbosies tikai cilvēka prāta radošums + mākslīgais intelekts, un taustāmu produktu radīs laikmetīgas tehnoloģijas, vai tostarp, atsakoties no profesionālas apmācības darbā ar rokām, mēs neriskējam ko būtisku zaudēt, piemēram, savu identitāti.

Raidījumā sarunājas Latvijas Nacionalā kultūras centra mākslas izglītības eksperte Ilze Kupča, Liepājas Mūzikas mākslas un dizaina vidusskolas pasniedzēja Guna Poga, keramikas studijas "Informal Ceramics" īpašniece Astra Šēnberga

Šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu izpratni, un mums vajadzēs konsolidēties vienā virzienā – spriež arhitekts Uldis Pīlēns. Par studijām Vācijā padomju gados un kā rīkoja izstādes "Mēs Liepājai", par risku un godīgumu biznesā un kāpēc iesaistījās politikā – saruna ar Uldi Pīlēnu Laikmeta krustpunktā.

Liepājnieks ar Latvijā retu izglītību Veimāras Bauhaus universitātē vēl pagājušā gadsimta 70. gadu izskaņā. Liepājas galvenais arhitekts, kurš kopā ar domubiedriem sapņojis uzbūvēt piecas privātmājas, lai būtu garantēta iztikšana. Tad veiksmīgs uzņēmējs, kura uzņēmums darbojas Latvijā un arī ārpus tās. Un pienāk laiks, kad arhitekts, uzņēmējs Uldis Pīlēns ienāk politikā un ir arī Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā veidojusies viņa uzņēmējdarbība būvniecībā – jomā, kura kopumā valstī diemžēl ir apaugusi ar dažādiem skandāliem. Ko viņš domā par politiku, kad līdz parlamenta vēlēšanām nedaudz vairāk kā četri mēneši un kāpēc viņam ir svarīgi uzrunāt jauniešus par to, kā neapmaldīties pasaulē?

Es iesāku jūsu vizītkarti ar vārdiem – arhitekts, uzņēmējs, politiķis. Vai tieši tādā secībā jūs sevi arī jūtat?

Uldis Pīlēns: Pilnīgi droši arhitekts ir kaut kas vairāk nekā profesija manā izpratnē. Tā ir pieeja dzīvei. Tas ir kaut kas no iekšējā kodola. Uzņēmējs ir kaut kas vairāk tirgus horizontālajā vidē, jo kaut kā jau ģimene jāapgādā, un tad tas attīstās tālāk. Politiķis – to es vismazāk gribētu lietot, bet jebkurā gadījumā ir jālieto.

Ja tev nav aktīva attieksme pret lietām, kas notiek apkārt, tad tu esi drīzāk tāds pasīvs dārzenis. No tāda viedokļa es gribētu teikt modernajā pasaulē mēs katrs esam politiķis.

Bet nevis kā politiķis konkrētā partijā, kurā bijāt, bet drīzāk šajā nostājā šobrīd.

Uldis Pīlēns: Es domāju, ja šodien katram prasītu, vai tu esi politiķis, visi teiktu – nē, es neesmu politiķis, bet principā jau mēs visi esam. Kaut vai ar to pašu, ka nododam savu balsi par vienu vai otru lietu kārtību. Un tas mūs padara visus vairāk vai mazāk aktīvus šajā lietā.

Priekšvēlēšanu gaisotnē jau ir modušies arī politiskie spēki un politiķi priekšvēlēšanu cīņām. Cik pats esat šobrīd saistīts ar politiku, ar Apvienoto sarakstu?

Uldis Pīlēns: Nav tā, ka es pilnīgi esmu sarāvis attiecības ar Apvienoto sarakstu, jo tam nav pamata. Apvienotais saraksts ir izveidojies kā gana nopietns spēks. Protams, ar savām jaunības kļūdām, kā mēdz būt visiem, mācoties staigāt, ceļoties un krītot. Es domāju, ka Apvienotais saraksts ir ilgtermiņā uz palikšanu, un veidojot Apvienoto sarakstu, es jau teicu saviem kolēģiem – tas bija īpašs laiks, kad krievu karaspēks stāvēja kaut kur pie Kijevas pievārtes, un tad likās, ka iekšēja nepieciešamība bija paust kādā veidā aktīvo politiku, likt iekšā savu pieredzi. Redzot, ka politiskie procesi Latvijā jau arī pirms 2022. gada pavasara negāja nemaz tik spīdoši, tā sajūta bija, ka ir kaut kas jādara. Faktiski tādā veidā, kā mēs līdz tam brīdim veidojām savu politisko ainavu un politisko dienaskārtību, varētu nepietikt, lai mēs nosargātu savu patstāvību, savu neatkarību pie pilnīgi iespējams savādākiem, dramatiskākiem apstākļiem. Tas bija iemesls, kāpēc es vispār ienācu aktīvākā politikā šādā veidā, jo mana pieredze bija no Tautas partijas. Es jau pazinu politisko vidi. Bet bez politiskās vides aktivizēšanas vai savādāk iegrozīšanas nenotiek arī pārmaiņas dzīvē. Tas bija brīdis, kad likās, ka to vajag. 

Šobrīd laiki ir mainījušies. Šobrīd, es domāju, tas mērogs neziņai, nedrošībai it kā ir latentāks, tāds it kā nesaprotams, bet īstenībā tas ir pilnīgi savādāks un prasa nedaudz savādāku pieeju visam, ko mēs darām, tai skaitā politikā. Tāpēc skatīsimies, kā tās lietas notiks. Jo, manuprāt, šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu šībrīža izpratnes mērogu, lauku un to, kā mēs, rupji sakot, mēģinām viens otru apspēlēt pa mazo laukumiņu.

Man liekas, ka mums prasīsies jau tuvākajos gados ļoti augsta sabiedrības konsolidācija vienā virzienā, skatīties un nolikt malā visas tās nevajadzīgās blaknes, kā vienam politiskam spēkam otram palikt kāju priekšā vai paklupināt, vai ieslidināt lamatās, jo nepieciešamība konsolidēties par pamatideju – valsts neatkarību – būs pietiekami liela.

Jūs allaž esat runājis par pārmaiņām, arī par tām, kas ir vēl piecus un desmit soļus uz priekšu. Vairāki viesi raidījuma sarunās norādījuši, ka šis laiks, kas posta pasauli karos, ne tikai posta cilvēkus un ēkas, bet posta un izjauc līdzšinējo vērtību sistēmu. Kā jūs to redzat?

Uldis Pīlēns: Godīgi sakot, es redzu diezgan dramatiski, bet šis nav tieši šī laika rezultāts. Ja mēs paskatāmies nedaudz vēsturē, tad apmēram 18. gadsimta pusē sāka pazust sabiedrībā jēdziens kopīgās mājas ideja. Ko nozīmē kopīgās mājas ideja? Pirms tam sabiedrības dzīvoja mazākās grupās, kopienās un tur bija katram vairāk vai mazāk savi ļoti precīzi uzdevumi – kādam gādāt pārtiku, kādam aizstāvēt kopienu, kādam vienoties ar citu kopienu par neuzbrukšanu. Tas veidoja šo kopīgās mājas izjūtu. Un tad, kad parādās pirmie industriālās revolūcijas posmi ar ražošanas līdzekļiem, kā mēs zinām no vēstures grāmatām, ar kaut kādām stellēm un mašīnām, un pirmās proletariāta iezīmes, kas rezultējās franču buržuāziskā revolūcijā. Tie ir pirmie signāli, ka pasaules saprāts netiek līdzi pārmaiņām, kuras ievieš civilizācijas tehniskie gadžeti vai industriālā attīstība.

Ja agrāk sabiedrības viedākie cilvēki veidoja kolektīvo apziņu vai saprāta līkni augstāku par tā brīža dzīves sarežģītības attīstību, tad apmēram tajā vietā, ko es teicu, apmēram 18. gadsimta vidū, šī dzīves sarežģītība, ņemot vērā, ka mēs arvien vairāk fragmentējamies, gan industriāli, gan domāšanā, viņa aizgāja pa ļoti augstu, teiksim, eksponenciālu līkni. Un saprāts netiek līdzi. Un veidojas šī nosacītā aiza vai GAPS, kā to tagad saka. Veidojas tas, ka mēs savā iekšējā pasaulē netiekam galā ar ārējās pasaules pārmaiņām. Un lielā līnijā viss, ko mēs nesaprotam, mūs nervozē. Un tā interesanta lieta [ir], ka ir jāiemācās dzīvot paralēli visam, kas notiek arī šodien, kari un visādas citas lietas. Bet šodien tehnoloģiskā pasaule vēl vairāk ir sarežģījusi šo dzīves sarežģītību. Vēl vairāk mēs esam attālinājušies no kopienas idejas un vēl vairāk mēs esam attālinājušies no idejas ņemt galvā, ja tā var teikt, sabiedrības viedos. Agrāk kopienā bija barveži jeb virsaiši, un tad bija tie gudrie vecajie, kuru autoritātei bija liela nozīme. Šobrīd viss ir zudis, zudusi ir arī reliģijas nozīme kā institucionāla kolektīvo saprātu virzoša. Pozitīvāk vai mazāk, tas ir jau nākamais jautājums. Bet virzošā ideja, kādā veidā veidot kopdzīvi. Tad, kad visi šie elementi atslābst, tas ir kā mehānismam pakāpeniski atbrīvojas visa veida bremzes un aiztures, un mēs esam tādā brīvā lidojumā, ar savas iekšējās dislokācijas vietas meklēšanu pasaulē. Kur mēs esam horizontālē un uz vertikāles – mēs meklējam sevi arī kā sabiedrība. Mēs meklējam sevi kā politiskie strāvojumi, un mēs meklējam sevi pat kā kontinents. 

Kur zobi ir piestiprināti pie augšlūpas? Šo Andra Kapusta un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min māsas Saukas no Rīgas – Jolanta, Karīna un Iveta ar bērniem Alisi (6 gadi) un Moricu (10 gadi) Markausiem.