20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām?

Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.

Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu.

Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi.

Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Vēlme pēc "vieglas naudas" nereti beidzas ar iekļūšanu krāpniecības shēmā. 2025. gadā tie bija 479 investīciju krāpšanu gadījumi, kuros iedzīvotāji zaudēja vairāk nekā 6,7 miljonus eiro. Kāpēc nonākam šādās situācijās un kurā brīdī zaudējam modrību un spēju kritiski izvērtēt riskus?

Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē kibernoziegumu pētnieks, programmētājs Elviss Strazdiņš, Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše un kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis.

Elviss Strazdiņš stāsta par pēdējā laika krāpnieku aktivitātēm, cenšoties izkrāpt līdzekļus, uzdodoties par bankas vai dažādu pakalpojumu sniedzēju pārstāvjiem un pārliecinot cilvēkus, ka tūlīt ir jāveic kādas darbības, pieslēdzoties interneta bankai, lai it kā pasargātu savus ietaupījumus. 

"Līdzko sākas runa par naudu, jāsaprot, ka jūs esat tas, kas izlemj, kam dot, kam un kāpēc naudu skaitīt," atgādina Gints Mālkalnietis. "Līdz ar to policija neprasīs ņemt izņemt naudu;  tāpat neprasīs banka izņemt naudu; nebūs kontu glābšana, pārvietojot naudu uz "Omniva" pakomātu nakts vidū. Tas ir tiešām reāls stāsts."

"Es ieteiktu ļoti kritiski izvērtēt! Tā ir jūsu naudu, jūs negribat to uzdāvināt kādam. Saprotiet, kur un kāpēc jūs to nesat, dodat, jo krāpnieki cenšas pirmām kārtām samulsināt jūs ar to, ka viņi pārstāv policiju, bet viņi teiks, ka uz policiju zvanīt nevarat, tāpēc, ka tā ir slepena operācija," turpina Gints Mālkalnietis.

"Otrkārt, izdomās kaut kādas neesošas iestādes. Viņu galvenais mērķis ir panākt, lai jūs padomājiet, ka jums ir kaut kāds pārkāpums, vai kaut kāds uzbrukums; ka jūs esat tas, kas ar viņu palīdzību situāciju atrisinās. Lai gan jums nekādas problēmas pirms tam nav bijušas, jūs nezināt ne par kādiem viltus darījumiem, ne jūsu kontā būtu parādījusies vai pazudusi nauda. Jūs kontrolējat savu kontu, nedariet tanī neko, ko lūdz kāds cits."

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē šovakar ar koncertu "Lai skan jaunais flīģelis!" iezīmēs nozīmīgu notikumu akadēmijas vēsturē, proti, pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma JVLMA iegādāts jauns pasaules līmeņa koncertflīģelis "Steinway&Sons".

Rīta programmā prieku par to pauda rektore Ilona Meija. Viņa stāsta, ka, viesojoties "Steinway&Sons" flīģeļu ražotnē Hamburgā, JVLMA varēja izvēlēties vienu no desmit dažādiem flīģeļiem. Bet ceļu no Vācijas jaunais flīģelis mērojis speciālā furgonā, kurā tika uzturēta tam nepieciešamā temperatūra.

Pēc atvešanas uz JVLMA flīģelim vēl vajadzēja divas nedēļas "nostāvēties", lai stabilizētos instrumenta koksnes mitruma līmenis un to būtu iespējams skaņot. Finansējumu flīģeļa iegādei piešķīra Kultūras ministrija JVLMA materiāltehniskās bāzes atjaunošanai.

18. maija koncertā pasaules un latviešu klaviermūzikas pērles atskaņos klavierspēles meistari Andrejs Osokins, Herta Hansena, Aleksandrs Kalējs, Juris Žvikovs un Sanita Glazenburga un students Daniils Rimvids-Mickevičs kopā ar kolēģēm no kvinteta "Soleil" (Sofija Balabkina /vijole/, Emīlija Bukša /vijole/, Līvija Bukša /alts/, Zenta Evita Timermane /čells/).

Stāsta muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone.

Par Žani Lipki mēs bieži domājam Ķīpsalas kontekstā, bet viņa glābšanas stāsts nav piesaistīts vienai vietai, tas drīzāk ir vesels palīgu tīkls, kas izkliedēts pa Rīgu – ar pagrabiem, darbnīcām, tukšiem dzīvokļiem un cilvēkiem, kuri katrs savā brīdī piekrīt palīdzēt, reizēm labi apzinoties, ka šis lēmums var maksāt dzīvību.

Viena no šādām vietām atradās pie Ziedoņdārza, Čaka ielas apkārtnē – vietā, kur vācu zenītartilēristi bija iekārtojuši savas pozīcijas un kur nepārtrauktā šaušana lika trīcēt sienām un plīst logiem. Tieši šajā apkaimē, pamestās darbnīcās, kādu laiku slēpās arī pianists Semjons jeb Sīmanis Ostrovskis, dzimis 1896. gadā, Latvijas Mūziķu biedrības biedrs, kura sievu un trīs bērnus nogalināja Rumbulā. Par šo vietu ir saglabājusies Kārļa Jankoviča liecība, kur viņš raksta: “Namā Nr. 103 dzīvoja Slovins, Ostrovskis, Dolgicere (māte), viena francūziete, Levius un vēl viens liela auguma vīrs…”

Šis uzskaitījums ir lakonisks, bet tāda ir situācija – cilvēki, kas savākti no dažādām vietām, salikti vienā telpā un uzticēti viens otra klātbūtnei.

Ostrovska ceļš līdz šai slēptuvei bija sarežģīts un pilns nejaušību. Pēc izbēgšanas no Mežaparka koncentrācijas nometnes “Kaizervalde”, kur viņš pēc geto bija nonācis un strādāja Balastdambja darbnīcās par palīgstrādnieku metināšanā, viņš vairākas dienas slēpās, mainot vietas – Vīlandes ielas pagrabos, tukšos dzīvokļos, pat katlumājā, paļaujoties uz svešinieku labvēlību, līdz sastapa pirmskara paziņu Andreju Babstu. Andrejs pats bija ebrejs, kuram bija izdevies varas iestādes pārliecināt, ka viņš ir pareizticīgs krievs. Taču viņš draugam neatteica palīdzību vēl dažas dienas atrast drošu patvērumu. Andrejs draugam sarunā vēl vienu palīgu – sētnieku Aleksandru Oboļeviču.

Taču šie risinājumi ir īslaicīgi, un katra nakts var pārvērsties par pēdējo – ar klauvējieniem pie durvīm, ar pārmeklēšanām, ar sajūtu, ka nākamajā brīdī viss sabruks. Ostrovskis vēlāk atcerējās, ka vienā brīdī jau bija atvēris logu, lai lēktu no trešā stāva, ja viņu nāks apcietināt.

Tikšanās ar Lipki šajā kontekstā nav tikai veiksme, tā ir robežsituācija, kurā viens cilvēks ar savu mieru un pārliecību pēkšņi maina notikumu gaitu. Lipke aizveda Ostrovski uz darbnīcu pie Ziedoņdārza, Čaka ielā, kur aiz parastām durvīm bija paslēpta telpa ar cilvēkiem, kuri bija paglābti no geto vai izvesti no nometnēm. Šī vieta ir pagaidu risinājums, un visi to apzinās – jo tuvumā atrodas vācu karavīri, un jebkura kļūda var visu iznīcināt.

Kad kļūst zināms, ka apkārtnē notiek pārmeklēšanas, Lipke pieņem lēmumu visus pārvietot. Viņš to pasaka savā raksturīgajā manierē – ar ironiju, kas mazina spriedzi, bet neslēpj nopietnību: ja līdz vakaram viņus neatradīs, būs vien jāiet tālāk.Un tieši šeit atkal parādās būtiskais šajā stāstā – ne drosme vien un spēja ātri rīkoties, vajadzīga vēl arī veiksme.

Naktī Lipke izved cilvēkus pa ielu garām vācu karavīriem, pats tērpies jūrnieka drēbēs, lai neizraisītu aizdomas, un šis gājiens, kas varētu beigties ar katastrofu, izrādās veiksmīgs.

Jaunā slēptuve atradās Marijas ielas 104. nama pagalmā, zem garāžas, un tās ieeja bija paslēpta aiz finiera plāksnes, kas bija nokrāsota kā ķieģeļu siena – tik precīzi, ka no malas tā neatšķīrās no īsta mūra. Tikai zinot, kur skatīties, varētu saprast, ka aiz šīs “sienas” slēpjas tukšums un iespēja izdzīvot.

Aiz šīs sienas atradās pagrabs, kur jau dzīvoja daži cilvēki, kopā apmēram divpadsmit. Slēptuvē bija ierīkotas trīsstāvīgas guļamlāvas, tika uzglabāta pārtika, pat ieroči un radio aparāts, kas ļāva sekot līdzi tam, kas notiek ārpusē. Ūdeni un ēdienu viņiem piegādāja Marija Lindenberga. Šī vieta kļuva par patvērumu līdz pat kara beigām, un tieši tur Ostrovskis sagaidīja brīdi, kad 1944. gada 13. oktobrī vācu armija atkāpās un pilsētā ienāca padomju karavīri.

Taču arī šeit viss varēja notikt citādi. Viena pārmeklēšana, viens ziņojums, kāds nepareizs solis – un šis stāsts beigtos pavisam citādi.

Tāpēc, runājot par Lipki, ir svarīgi saprast, ka viņa darbība balstījās ne tikai drosmē un izdomā, bet arī tajā, ko paši izglābtie vēlāk sauca par neticamu veiksmi. Bet ar veikmi nepietiek, tai vajadzīgi līdzjūtīgi cilvēki, tādi kā Andrejs Babsts, sētnieks Aleksandrs Oboļevičs, kas slēpa arī Valentīnu Freimani, izdarīgā Marija Lindenberga, ar visiem tiem, kuri piekrita iesaistīties šajā klusajā, bet bīstamajā glābšanas darbā. Tas bija palīgu tīkls, kurā svarīgs bija ikkatrs posms. Bez šīs kopīgās rīcības nekas no tā nebūtu iespējams.

Tāpēc Ziedoņdārza darbnīca nav tikai viena slēptuve. Tā ir viena epizode lielākā stāstā par to, kā pilsētā, kas šķiet pilnībā vācu okupācijas spēku kontrolēta un pārraudzīta, tomēr ir iespējams atrast vietu, kur paslēpties – ja vien ir cilvēki, kuri ir gatavi riskēt, un ja veiksme kaut uz brīdi nostājas viņu pusē.

Latvijas hokeja valstsvienība svētdien, 17. maijā, pasaules čempionātā ar 2:0 pieveica Vācijas izlasi, un ar pirmo uzvaru grupā uzlaboja izredzes sasniegt ceturtdaļfinālu.

Latvijas izlase laukumā pret vāciešiem darbojās ļoti organizēti, strukturēti un pareizi, maz kļūdījās, pārsvarā uzvarēja divcīņās, novirzīja vāciešus prom no bīstamajām metienu zonām.

Vārtsargs Kristers Gudļevskis atvairīja visus 26 metienus, Latvijas komandai vārtus guva Mārtiņš Dzierkals un kapteinis Rūdolfs Balcers.

Vakar pasaules čempionātā norisinājās vēl pieci mači: ASV uzveica Lielbritāniju ar 5:1, slovāki pārspēja itāļus ar 4:1, Austrija bija pārāka pār Ungāriju ar 4:2, Zviedrija ar 6:2 uzveica Dāniju, bet Norvēģija ar 4:0 Slovēniju.

Šodien Lavijas izlasei brīvdiena, rīt, 19. maijā, spēle ar Austriju.

Uz Nīderlandes kuģa no maz zināmā hantavīrusa miruši trīs cilvēki, un sociālo mediju maldinātāji sāk biedēt, ka gaidāma jauna pandēmija un piespiedu vakcinācija. Par to stāsts "Re:Baltica" faktu "pārbaudes projekta Re:Check" raidījumā.

Skaidrojam arī maldus, kas pēc tā sauktās uzvaras dienas atzīmēšanas Salaspils nometnē 9. maijā no jauna plaši izskan par tur nacistu pastrādātajām zvērībām Otrā pasaules kara laikā.

Autore Evita Puriņa.

”Un Dievs … radīja sievieti” – filma ar šādu nosaukumu savulaik atnesa pasaules slavu Brižitai Bardo, padarot viņu par skaistuma, sievišķības un brīvdomības simbolu. Šāds nosaukums izvēlēts arī koncertstāstam, kas veltīts sievietes būtībai un noslēpumam. Tas izskanēs 22. maijā Mazajā ģildē. Koncertā piedalīsies izcili mūziķi no Latvijas un Itālijas, kas atskaņos Pučīni opermūziku un Latvijā reti dzirdētus itāļu komponistu instrumentālos skaņdarbus.

Viens no komponistiem, kas sievietei veltījis pašas skaistākās mūzikas lappuses un pielūgsmes pilnu apbrīnu, ir Džakomo Pučīni. No kopumā 12 viņa sacerētajām operām, veselas astoņas nes sieviešu vārdus, četras no šo operu varonēm iepazīsim arī koncertstāstā ”Un Dievs… radīja sievieti”.

Pučīni operu varones atklāj sievietes būtības visdažādākās šķautnes, un koncertstāstā šajos tēlos iemiesosies Itālijā dzīvojošā, spožā latviešu operdziedātāja Anta Jankovska, kuras balsī lirisks smalkums apvienojas ar dramatisku spēku.

Līdzās Antai Jankovskai koncertstāstā piedalīsies itāļu tenors Niko Frankini, ar kuru viņai vairakkārt jau bijusi sadarbība Itālijā, flautiste Dita Krenberga, arfiste Dārta Tisenkopfa-Muselli un pianists Rihards Plešanovs. Stāstnieka lomā būs Orests Silabriedis.

Līdzās Pučīni opermūzikai koncertā skanēs Latvijā reti dzirdēti itāļu komponistu Merkadantes, Kazellas, Respīgi un Rotas instrumentālie skaņdarbi flautai, arfai un klavierēm. Pianists Rihards Plešanovs stāsta – viņam aizraujoši būt šajā mūzikā un dalībnieku sastāvā.

Ideja pašķetināt sievietes noslēpumu ar mūzikas starpniecību pieder Antai Jankovskai.

Valdību maiņa nenozīmē traģēdiju, taču tas būtiski ietekmē ātru lēmumu pieņemšanu. Intervijā Latvijas Radio sacīja uzņēmējs Normunds Bergs. Biznesā laiks ir svarīgs un laiks ir nauda, savukārt valsts pārvalde tādā dimensijā nedomājot.

Jaunās valdības izveidošana atkarīga no tā, kādas intereses un ieguvumus uzrunātās partijas saskatīs, atrodoties valdībā. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un docētāja Lelde Metla-Rozentāle. Politiskie spēki tāpat vien nesadodas rokās un nestrādā kopēju labumu vārdā, jo katrai partijai ir savs elektorāts, teica Metla-Rozentāle.