Pirms došanās vasaras pauzē raidījums “Meistars Knehts” liek sarunas galdā terminu “Rīgocentrisms”. Runājam par to bieži sastopamo un bieži vien stereotipiem pilno domāšanas veidu, ka Rīga ir visa centrā, ka ir “Rīga un reģioni”, un ka tas, kas notiek Rīgā, jau noteikti ir lielākas uzmanības vērts.

Ar to nereti grēko arī Rīgā mītošie žurnālisti, notikumu dienaskārtību vērtējot caur galvaspilsētas prizmu, tai skaitā attiecībā uz dažādām kultūras norisēm. Tāpēc šodienas raidījumā runājam par labiem piemēriem, kā kultūra dzīvo un elpo citās Latvijas vietās, no kā ar “Rīgocentrismu” sirgstošie varētu daudz ko mācīties.

Mūsu sarunbiedri:

“Cilvēki no Rīgas atbrauc, ja ir kaut kas ļoti, ļoti liels,” raidījuma ievadā savā pieredzē dalās māksliniece Līva Graudiņa, dzimusi rīdziniece, kura uz Cēsīm savulaik pārcēlās pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas, lai būtu tuvāk dabai. Tieši kāda saruna pēc viņas izstādes “Gaismas atmiņa” 2025. gada vasarā Cēsu Vecajā alus brūzī bija viens no šī raidījuma impulsiem, jo toreiz Līva atzina, ka izjūt Rīgā bāzēto mediju attieksmi, kas ārpus Rīgas notiekošo vizuālajā mākslā mediji mēdz uztvert kā mazāk nozīmīgu.

“Ja tu organizē savu izstādi [ārpus Rīgas], tad ļoti maz ticams, ka mediji vai konkursu žūrijas… tas vienmēr būs kaut kas it kā otrajā plānā. Vispirms apskatīsies visu, kas ir Rīgā, un, ja paliks pāri laiks, tad aizbrauks arī kaut kur uz reģioniem. Bet tas ir arī saprotami, jo Rīgā tiešām notiek ļoti daudz kas.”

Tomēr vai tāpēc tam automātiski būtu pievēršama arī daudz lielāka nozīme? “Es jau pie tā esmu ļoti pieradis,” atzīst LSO direktors Uldis Lipskis, atbildot uz jautājumu, vai arī viņam nākas sastapties ar attieksmi, ka nacionālais orķestris ir Rīgā, un “forši, ka viņiem tur, Liepājā, arī kaut kas notiek”.

“Es saprotu, ka mums ir jāskrien divreiz ātrāk un jābūt divreiz spilgtākiem, lai turētos tajā līgā, kur ir topa orķestri, un mums tas ir zināmā mērā izdevies.”

Lipskis gan uzsver – ļoti daudz ko nosaka arī finansējuma plūsma, jo nacionālā līmeņa orķestrus un citas kultūras institūcijas, kas pārsvarā atrodas Rīgā, finansē no valsts budžeta, bet par ārpus Rīgas notiekošo lielā mērā jārūpējas pašvaldībām. “Liepāja [LSO] ir izņēmums, jo mums ir valsts kolektīvs, kas tiek dotēts. Starp citu, vienīgais mūsu zemē – atšķirībā no kaimiņvalstīm, kur ir vairāki orķestri dažādos valsts galos. Līdz ar to nav īsti līdzsvara – ja finansisti parēķinātu, tad reģionu mērķprogrammas Valsts kultūrkapitāla fondā proporcionāli noteikti nesakrīt ar reģionu iedzīvotāju skaitu pret Rīgas iedzīvotāju skaitu, bet ir vairāk tāds pieklājības žests,” vērtē Lipskis.

Viņš atceras piemēru, kā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā LSO vēlējies veidot koncerttūri Latvijas Austrumu pierobežā, lai izrādītu solidaritāti, bet projekts klasificēts kā “maznozīmīgs”. 

“Mēs patiešām pie tā esam pieraduši, bet no mūsu puses jāsaka, ka mums jau arī ne vienmēr liekas svarīgi, kas tai Rīgā notiek,” pasmaida Ruta Cibule no Balvu puses, turpinot Ulda Lipska teikto. “Katrai vietai ir savs kultūras pakalpojumu grozs, ko šī vieta vēlas saglabāt un nodrošināt. Tāpat kā Rīgā, arī lauku reģionos ir ārkārtīgi dažādas cilvēku intereses. Vienam vajag stendapu, otram – kamermūziku, trešajam – tradicionālo mūziku.

Lauku cilvēki ir vairāk orientējušies uz to, lai saglabātu un tālāk nodotu savas vērtības, un tā ir lielākā darba daļa. Otra ir atvest no Rīgas tā saucamo profesionālās mākslas pieejamību, un es neteikšu ka tas nāk viegli.

Tas nāk ilgi, sarežģīti un arī ar iedzīvotāju pieradināšanu pie šīm lietām,” teic Cibule, kura ilgus gadus pavadījusi Balvu rajona kultūras nodaļas vadītājas amatā un bibliotēku darbā un šogad saņēma “Boņuka” balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā.

“Domāju, ka jebkurā nozarē strādājošie, kuriem ir bijusi kāda pieredze ar darbu ārpus Rīgas, zinām, ka tā tas ir – arī ekonomikā visa valsts esam rigocentriska,” norāda pasākumu producente Kristīne Zvirbule, kura ikdienā dzīvo Rīgā, bet kultūras pasākumus rīko gan savā dzimtajā Kuldīgā, gan Dienvidkurzemes novadā – piemēram, nesen viņa sadarbībā ar Dienvidkurzemes pašvaldību sarīkoja komponista Pētera Vaska jubilejas koncertu mūziķa dzimtajā Aizputē, ko tiešraidē translēja arī Eiropas kultūras kanāls “Arte”. Viņa arī bija idejas autore Kuldīgas pieteikumam Eiropas kultūras galvaspilsētai.

“Tas, ko es noteikti jūtu, – un nesaku, ka pati neesmu daļa no šīs kultūras, jo kā kultūras profesionāle esmu izaugusi tieši Rīgā, – ir šis mākslinieciskais snobisms, kas piemīt cilvēkiem, kuri pārzina “īsteno, pareizo, patiesi dziļo, nopietno kultūru vai mākslu”.

Tā teikt – laukos uzspēlēsim šlāgerīti, Rīgā rādīsim īsto mākslu, ko cilvēki saprot. Pēc savas pieredzes (..) ar pilnu atbildību varu teikt: novados strādā ārkārtīgi profesionāli cilvēki ar pamatīgu augstāko izglītību, starptautisko pieredzi, meistarklasēm… Tie ir cilvēki, kuri ļoti labi saprot, kā darbojas kultūra, bet ir nianse, ko mēs kultūrā bieži aizmirstam – par pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru. Novados cilvēki par to nevar aizmirst. Tu nevari visu laiku nākt ar piedāvājumu, kas neatbilst pieprasījumam. Tāpēc es domāju, ka programmēšanas un variāciju ziņā reģionos strādā visizcilākie kultūras profesionāļi, lai izbalansētu visu vēlmes un vajadzības,” uzsver Zvirbule.

Raidījumā runājam arī par kultūras pieejamību finansiālā ziņā; par lauku reģionu iztukšošanos un tās ietekmi uz kultūras pasākumu pieejamību; par plusiem, dzīvojot un veidojot kultūras dzīvi reģionos.

“Daudzas lietas izdarīt ir ātrāk un vieglāk. Tu esi cilvēks pret cilvēku, un birokrātiskā ķēde ir mazāka. (..) Ir vieglāk tikt pie telpām, un tā uzreiz ir arī tāda eksotiska vide,”

saka gleznotāja Līva Graudiņa, kā piemēru minot tekstgrupas “Orbīta” pēdējo gadu projektus Sedā un Strenčos un citas kultūras aktivitātes, kas spēcīgi uzplaukušas pavisam mazās apdzīvotās vietās.

Pieskaramies arī tam, kā vietējā kultūras dzīves organizācijā ienāk politika. “Tas, ko esmu pamanījusi ne tikai savā novadā, bet arī, vērtējot dažādus projektus novadu programmās, – pašvaldības finansējumu labprātāk iegulda kaut kamā populārākā, vienkāršākā, kam ir masveidīgāks atbalsts. Manuprāt, šī tendence iezīmējas diezgan bīstami,” akcentē Ruta Cibule. “Runājot par “Rigocentrismu” – manuprāt, uz to vajadzētu paskatīties arī tā, ka iestāties par laukiem, piemēram, par to, kas notiek ar Latgales koncertzāli “Gors”. Zinām, ka šis likumprojekts ir tapis un nonācis līdz Saeimai, bet tagad sākas politiskās rebes.

Mīļā Rīga, mēs no jums sagaidām izlēmību. Tas būtu reāls atbalsts un valstiskuma nodrošinājums.”

Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio formātā!

20. maija vakarā Rīgas Domā gaidāms ērģeļmūzikas koncerts, kurā uzstāsies dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns), bet pie ērģelēm būs Larisa Bulava. Programmā: J. S. Bahs, V. A. Mocarts, M. Rēgers, J. Ivanovs,  R. Jermaks.

Vairāk stāsta dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine:

"Man jāsaka liels paldies brīnišķīgajai ērģelniecei Larisai [Bulavai], kura uzaicināja mani kopā ar viņu šo programmu atskaņot. Idejas galvenokārt nāca no viņas puses, bet niansēs mēs saskaņojām, ko no attiecīgajiem komponistiem varētu atskaņot.

Šī programma ir slēptajiem tiltiem veidota, un skanēs trīs šī gada jubilāru opusi.

Viens no tiem ir Mocarts, kuram šogad 270 gadi, un mēs izvēlējāmies atskaņot divus populārus viņa darbus, kas pēc rakstura ir pilnīgi pretstati. Tie ir Laudate dominum jeb "Slavējiet kungu" ērģelēm un solobalsij, kā arī skanīgais un priekpilnais "Aleluja" no motetes Exultate jubilate.

Otrs jubilārs mūsu programmā ir latviešu komponists Romualds Jermaks, un caur skaistu mūziku mēs sūtīsim 90. jubilejas sveicienus komponistam par viņa radošo, apjomīgo un skaisto devumu latviešu profesionālajā mūzikā. Un mūsu abu sveicienā skanēs viņa slavenā dziesma "Ir tikai nakts", kas ir komponista veltījums dižgaram Johanam Sebastianam Baham. Lai veidotos šādi zināmi tilti programmā, tad ērģelniece Larisa Bulava koncertu atklās ar Baha Prelūdiju un fūgu mi minorā.

Un trešais jubilārs būs Romualda Jermaka skolotājs no Latgales – izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs, un mēs šoreiz esam izvēlējušās izpildīt pavisam nelielu, bet ļoti skaistu un sirsnīgu dziesmu "Ir mīļa Māras zeme". 

"Apvienotā saraksta" sāktajās sarunās par jaunas valdības izveidi Nacionālā apvienība turpina uzstāt uz nesadarbošanos ar "Progresīvajiem".

Kamēr sarunas ar politiskajiem spēkiem par jaunās valdības izveidi turpinās, to iznākumu ar nepacietību gaida valdības sociālie partneri.

Skolas un bērnudārzi daudzviet nav gatavi krīzes situācijām, trūkst skaidru vadlīniju un praktiskās sagatavotības, Pedagogu arodbiedrība vēlas plašāku valsts iesaisti.

Saeimas deputāts Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta” sācis sarunas ar Saeimas frakcijām par jaunās valdības izveidi. Kulbergs norādījis, ka valdības veidošanā gatavs runāt ar plašu politisko partiju spektru, tostarp "Progresīvajiem". Savukārt Nacionālā apvienība turpina uzstāt uz nesadarbošanos ar "Progresīvajiem". Kulbergs norādījis, ka pie sarunu galda nevēlas redzēt kokrūpnieku skandālā iesaistīto Armandu Krauzi.

Aplēses liecina, ka no diasporas Latvijā ik gadu ienāk līdz pat vienam miljardam eiro, līdz ar to diaspora pēdējos gados kļuvusi par nozīmīgu resursu valsts ekonomikas attīstībai, bet vai tas ir pienācīgi novērtēts? To analizējam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.

Sarunājas Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētniece Līga Brasliņa, migrācijas pētniece, socioloģe, Latvijas Universitātes  tenūrprofesore Inta Mieriņa, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Eksporta un inovāciju departamenta direktores p.i. Vita Balode-Andrūsa un biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" pārstāvis Miks Muižarājs.

Tikko iznākušā Luīzes Pastores un Svena Neilanda komiksa bērniem un jauniešiem "Te tu esi!" iedvesmoti, sarunā Ģimenes studijā cenšamies saprast, ko jūt bērns, uz mūžu zaudējot kādu tuvu cilvēku, un kā pieaugušie var palīdzēt saprast notikušo un sadzīvot ar to.

Ģimenes studijā sarunājas rakstniece Luīze Pastore, Torņakalna fonda valdes loceklis, kustības "Dzīve un sēras" līdzdibinātājs mācītājs Linards Rozentāls un SOS bērnu ciemata programmas bērniem, kuriem nomiris tuvinieks "Kalniem pāri" klīniskais un veselības psihologs no programmas "Kalniem pāri" Elvis Dudarevs.

--

Rakstnieces Luīzes Pastores un ilustratora Svena Neilanda komikss "Te tu esi!" ir vizuāli spēcīgs un emocionāli daudzslāņains stāsts par sērām un attiecībām ģimenē. Tas runā par zaudējumu, bet arī par to, kā mēs mācāmies ar to sadzīvot, atpazīstot savas sajūtas, rodot mierinājumu un turoties pie atmiņām, ko veidojusi mīlestība. 

Aizstājot cilvēkus ar suņu ģimenes tēliem, autori pārvērš stāstu jutīgā un vizuāli izteiksmīgā naratīvā. Grāmata seko ģimenei, kas piedzīvo vecākā brāļa nāvi, skatot to no jaunākā bērna perspektīvas. Siltās un izteiksmīgās ilustrācijas atklāj bērna iekšējo pasauli, pilnu rotaļīguma un drosmes, bet arī klusu, neizteiktu emociju. Tas ir stāsts par zaudējumu, atmiņām un to, kā pasaule mainās, bet tomēr nezaudē savas krāsas. 

Stāsta centrā ir bērna mēģinājums saprast notikušo un sadzīvot ar zaudējumu.

Grāmatu izdevusi izdevniecība "Liels un mazs".

Kurš nogāza valdību – koalīcijas partneri vai pati premjere? Visi tagad rāda viens uz otru, bet skaidrība tā arī nav gūta. Skaidrs ir viens – tagad valdības veidošana uzticēta opozīcijā esošajam Apvienotā saraksta pārstāvim Andrim Kulbergam, bet līdz tam darbu turpina demisionējusī valdība. Vai premjere rēķinājās ar šādu iznākumu? Krustpunktā lielā intervija ar demisionējušo premjeri Eviku Siliņu.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par pensiju, uzkrājumiem, finanšu plānošanu un tā dēvēto FIRE, jeb finanšu neatkarības kustību, kura kļūst aiz vien populārāka jauniešu vidū. Tās būtība – mērķtiecīgi sasniegt tādu personīgo finanšu neatkarību, kas ļauj doties pensijā agrāk. 

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vēlētos doties pensijā pirms valstī noteiktā pensionēšanās vecuma. Šī vēlme ir īpaši izteikta 18 līdz 30 gadu vecu jauniešu vidū, no kuriem 25% vēlētos pensionēties pirms 50 gadu vecumam, bet 26% - vecumā no 50 līdz 55 gadiem.

Tā liecina SEB bankas un „Norstat Latvija” veiktā aptauja. Tā nav gluži vienkārši vēlme neko nedarīt un nestrādāt, tā ir vēlme pēc finanšu neatkarības, aptaujas rezultātus skaidro SEB bankas jauniešu sektora vadītāja Linda Šablinska.

Jaunieši, lai gan vairākumā, nav vienīgie, kas vēlās tikt pie finanšu neatkarības un pensionēties ātrāk. To grib arī 40% no tiem, kuri vecāki par 30 gadiem. Te gan uzreiz jāsaka, ka visās vecuma grupās vēlme ir drīzāk sapnis nevis mērķis, jo vēlmes īsti nesaskan ar darbiem, reāli uzkrājumi, ieguldījumi, kuri potenciāli nodrošinātu finansiālu neatkarību, netiek veikti. 

Jautājums patiesībā ir – vai tā tev tiešām ir prioritāte? Retoriski vaicā Investoru festivāla organizatore Inta Buša. Viņa ir dzirdējusi no cilvēkiem un redzējusi neskaitāmus pētījumus par to, ka no uzkrājumu, investīciju veidošanas cilvēkus attur bailes, zināšanu un naudas trūkums, kuri viņasprāt, patiesībā nav nekādi šķēršļi, ja vien ir mērķis ir īsta prioritāte un klāt nāk īstais impulss.