Kāpēc svarīgi aktualizēt jautājumu par vizuālo teātri? Par formu un veidu, kā skatītājs un teorētiķi uztver vizuālo teātri, Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci un teātra kritiķi Kitiju Balcari.

No 22. līdz 24. maijam pirmo reizi Latvijā norisināsies Baltijas Vizuālā teātra skate (BVTS), kas apvienos pēdējo gadu labākās vizuālā teātra izrādes Baltijā. Tas ir reģiona lielākais vizuālā teātra notikums un lieliska iespēja ne vien profesionāļiem veidot jaunus kontaktus un parādīt sevi starptautiskai auditorijai, bet arī skatītājiem – iepazīt, cik daudzveidīga var būt teātra valoda, kurā galvenā loma ir nevis tekstam, bet vizuālajai skatuves darbībai un asociatīvai domāšanai.

Skate piedāvās rūpīgi veidotu inovatīvu un starpdisciplināru izrāžu izlasi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Šogad pirmo reizi programmā būs iekļauta arī pirmsfestivāla diena, kurā tiks prezentēta īpaša vizuālā teātra izrāžu izlase no Somijas. Skate piedāvās iestudējumus gan pašiem mazākajiem, gan pieaugušajiem, aicinot visu paaudžu skatītājus piedzīvot Baltijas labākās vizuālā teātra izrādes.

Festivālā piedalās: Kauņas Valsts Leļļu teātris, Klaipēdas Leļļu teātris un Viļņas Leļļu teātris “Lelė” – pārstāvot Lietuvu; igauņi iepazīstinās ar VAT teātra un Igaunijas Jaunatnes teātra izrādēm un Somiju pārstāvēs “Babygonia” radošā komanda, Tehdas teātra un Grus Grus teātra kopprojekts. Latviju pārstāvēs Latvijas Leļļu teātris, Liepājas Leļļu teātris un KVADRIFRONS.

Skates izrādes notiks trīs dažādās norises vietās – Latvijas Leļļu teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī un Rīgas cirkā.

Anatomija ir medicīnas pamats, anatomijas kolekcijas un krājums – vērtīgi avoti, kas ļauj ielūkoties cilvēka trauslajā dzīvē no pavisam bioloģiska skatu punkta. Kā tapis anatomikums Latvijā un kādas ir vērtīgākās kolekcijas pērles?

Tas nav gluži ierasts muzejs, bet tajā ir eksponāti – ļoti tieši, patiesi, kādam var šķist nepatīkami un tomēr – tie visi ataino reālo cilvēka bioloģiju un tapuši ar cieņu un nerimstošu zinātkāri par cilvēka dabu. Anatomikumu vēsturei pasaulē, Latvijā, šo neparasto eksponātu un kolekciju tapšanā pievēršamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta direktors, profesors Juris Salaks un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete.

Raidījumā arvien biežāk pievēršamies vasarīgiem tematiem un šoreiz stāsts par attiecībām starp laikapstākļiem un brīvdabas pasākumu rīkotājiem.

Sākotnēji šķiet, ka brīvdabas pasākumu rīkotāju un laikapstākļu attiecības varētu būt ļoti dramatiskas no mīlas līdz naidam dažās minūtēs. Pēc sarunas ar vienu no pieredzējušākajiem koncertu un festivālu rīkotājiem Latvijā Ģirtu Majoru jāsecina, ka nav tik traki, jo šajā jomā tiešām gatavojas visiem iespējamiem scenārijiem un nelolo veltas ilūzijas, ka gan jau būs labi.

Pat rīkojot dārza ballītes vai jebkādus āra pasākumus, būtu daudz vieglāk ikviena pieņemt negaidītu lietu, ja tam būtu gatavi. Protams, tas prasa gan lielāku darbu, gan bieži arī vairāk līdzekļu. Un nauda lielu festivālu un koncertu rīkošanā ir tik liela, ka paļauties, ka gan jau būs labi, nevar. Izrādās, ka arī Latvijā lielie brīvdabas pasākumi tiek apdrošināti pret laikapstākļu stihijām un arī pati apdrošināšana ir dārga.

Laikapstākļu neprognozējamība padara brīvdaba pasākumus dārgus. Veiksmīgai apstākļu sakritībai tur vietas nav, jo atbildība tomēr ir arī par tūkstošiem cilvēku, kas pasākumos atpūšas. Bet visumā Ģirts Majors ir ļoti optimistisks par Latvijas vasarām.

Sūtu neskaitāmus CV dienā, atbildi nesaņemu. Eju uz intervijām, nesaņemu pat atteikumu. Šādas sūdzības daudz var lasīt sociālajos medojos. Vai bezdarba līmenis ir audzis? Kā šobrīd cilvēkiem sokas ar darba meklējumiem? Vai tas, ko meklē darba devēji, sakrīt ar to, ko var piedāvāt darba ņēmēji? Kā nepalikt "bezdabrniekos" ilgi un kā darba devējam jāveido kontakts ar potenciālo darbinieku?

Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē personālvadības speciāliste, sertificēts profesionāls integrālais koučs Ilze Medne, Nodarbinātības valsts aģentūras karjeras konsultante Sandra Dimitroviča, Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane un Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula.

Vai tev ir nācies doties pilsētā ar ausīm, ne tikai kājām? Saklausīt, kā pavisam nejauši saspēlējas auto signāli divās paralēlās ielās, kā attāli asfaltu sāk tricināt ceļa urbis, kā skan soļi uz ietves – sporta kurpju mīkstie, teju nedzirdamie pakšķi, kurus spēji pārmāc augstpapēžu kurpju āmuriņi. Iekāpjot tramvajā, mūs var nepatīkami satrūcināt durvju caururbjoši pīkstieni, tām atveroties un aizveroties. Tad vēl neprognozējamie biļešu reģistrēšanas signāli. Un labi, ja izdevies apsēsties blakus kādam pasažierim, kurš telefona saturu klausās austiņās, nevis pilnā skanējumā.

Trokšņu simfonija pilsētās var reizēm veidot daudzslāņu skaņu avotu polifoniju. Vai tā var būt baudāma? Piekrītu itāļu dižgaram Lučāno Berio, ka mūzika ir viss, ko mēs uztveram kā mūziku. Kaut vai tās būtu atsperīga lietus lāšu tokāta pa skārda palodzi vai auto signalizēšanas aktīvie dialogi un kontrapunkti.

Lieliskais komponists un domātājs Džons Keidžs, piemēram, klausījās Ņujorkas intensīvo satiksmes troksni ar baudu un ar patiesu aizrautību runāja par skaņas aktivitāti.

Tā viņam šķita pavisam pašpietiekošs, baudāms skanisks plūdums ar augstākām un zemākām, skaļākām un klusākām, garākām un īsākām skaņām. Un viņam nepietrūka vēstījuma vai kā tāda, ko, piemēram, kāds komponists būtu iekodējis un vēlējies skaņu valodā nodot klausītājiem. Klausītājs-uztvērējs pats kļūst quasi muzikālās, vai būsim precīzi – skaniskās pieredzes radītājs.

Keidža un Berio paustais rosina saklausīt pilsētas trokšņus kā iedvesmojošu skaņu paleti. Precīzāk – skaņainavu ar muzikālām kvalitātēm.

Taču kurā brīdī šī skaņainava ir baudāma un kurā – pat kaitīga un varam jau to sākt izjust kā akustisko jeb trokšņa piesārņojumu?

Rīga pilnīgi noteikti nav pasaules skaļāko galvaspilsētu desmitniekā, lai arī tā tiek uzskatīta par salīdzinoši skaļāko Baltijas galvaspilsētu vidū. Klusākā ir Tallina. Par pašu trokšņaināko tiek uzskatīta Bangladešas galvaspilsēta Daka. Pasaules veselības organizācija kā pieļaujamo vidējo trokšņu līmeni pilsētā ir uzstādījusi 55 decibelus. Dakā tie ir vairāk kā divreiz augsti – ap 119 decibeliem vidēji un ar "pīķiem" līdz pat 132 decibeliem. Viens no galvenajiem skaņas avotiem ir 800 000 motociklu, kuru motoru tarkšķi nudien ir jaudīgs skaņas avots. Citu trokšņaināko pilsētu vidū jāmin Mumbaja, Kaira, Deli, Šanhaja, Buonosairesa, Ņujorka.

Keidža apdzejotā Ņujorka ir viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām. Tās iedzīvotāji ir pakļauti nepārtrauktam satiksmes un celšanas darbu troksnim. Taimskvēra apvidū vidējais trokšņa līmenis ir 70–80 dB.

Arī Tokija, kurā iespējams ar ausīm izdzīvot galvenās ielas šķērsošanas troksni – vienā zaļās gaismas periodā galvenās ielas krustojumu var šķērsot līdz pat 3000 cilvēku, kuru čalas, kurpju klaudzieni ar crescendo efektu līdzinās jaudīga motorzāģa rūkšanai.

Vai tā ir tikai unikāla dzirdes pieredze? Īstermiņā noteikti sliecos piekrist. Sajust pilsētas pulsu tik jaudīgu un dzīves sparā mutuļojošu.

Cits jautājums ir par to, kā ilgtermiņā mūs ietekmē pilsētas dzīves trokšņu intensitāte? Zinātniski pētījumi liecina, ka dzīvošana pilsētā spēcīgi ietekmē smadzeņu darbību. Pastāv pārstimulācijas risks, kas var novest pie noguruma, koncentrēšanās trūkuma, izdegšanas un arī depresijas. Piemēram, 65 % Dakas ielu policisti cieš no dzirdes traucējumiem un bezmiega, turklāt trokšņu piesārņojums ir nopietns risks paaugstinātam asinsspiedienam, hormonālam disbalansam un attīstības traucējumiem bērniem.

Negatīvas sekas var atstāt pat klusināts, bet pastāvīgs troksnis, kas jaudas ziņā ir zemāks par 55 decibeliem – lai gan pie monotona trokšņa cilvēks pierod, ilgtermiņā tas var pazemināt darba spējas ietekmēt miega kvalitāti, radīt galvas sāpes un citus veselības traucējumus.

Ko darīt? Vai no pilsētām jābēg? Jāteic, ka pēdējo desmitu gadu laikā dažādās pasaules lielpilsētās speciālisti ir raduši risinājumus, kas mazina kaitīgo trokšņa piesārņojumu.

Minēšu pāris piemērus – Singapūrā urbānais dizains iekļauj zaļas bufezonas – blīvu augu valstību parkos, kā arī tā sauktos vertikālos dārzus, kas absorbē un šķīdina trokšņainību. 

Kopenhāgenā tiek būvēti klusi pagalmi. Pašas celtnes darbojas kā skaņas vairogi.

Jau minētajā Tokijā arhitekti ceļ caurspīdīgas skaņas barjeras un dažādu līmeņu ceļus, kas balansē trokšņu līmeni. Un labi, ka par to tiek domāts. Jo mūsdienu intensīvajā dzīves ritmā visapkārt dārdošais troksnis var radīt stresu atbalstošu ritma mašīnu. Pilsētai vajadzētu tapt par ne tikai stimulējošu, kultūras pieredžu bagātu vidi, bet par vietu, kurā iespējama garīgā atjaunošanās un kvalitatīva atpūta.

Latvijas hokejisti pasaules hokeja čempionātā gatavojas spēlēi ar Austrijas izlasi šodien, 19. maija, pēcpusdienā. Vakar bija atpūtas diena ar nelielu treniņu.

Tikmēr aizvadītas citas četras spēles: A grupā Cīrihē Somija izcīnīja svarīgu uzvaru ar 6:2 pret ASV. Vakara spēlē mājinieki Šveice ar 6:1 neatstāja cerības Vācijai. B grupā Fribūrā Kanāda ar 5:1 uzvarēja Dāniju, savukārt Čehijai uzvara 4:3 pret Zviedriju.

Latvijas izlases treniņos piedalās arī Renārs Krastenbergs, taču pagaidām viņš vēl nav spēlējis un viņa vārds joprojām arī nav komandas pieteikumā.

Austrija turnīru iesākusi ar divām uzvarām pret grupas nominālajiem pastarīšiem Lielbritāniju un Ungāriju. Briti uzvarēti ar 5:2, bet ungāri ar 4:2.

Pagājušā gada čempionātā Latvija piedzīvoja nepatīkamu zaudējumu pret Austriju ar 1:6.

Pirms tam 2022. gadā Latvija uzvarēja ar 4:3 Austriju pēcspēles metienos. 2019. gadā Latvija uzvarēja 5:1, 2015. gadā izmocīta uzvara 2:1 papildlaikā, bet 2013. gadā zaudējums 3:6. 

Austriešus noteikti jāuztver kā līdzvērtīgu konkurentu.

Ir nekavējoties jāsakārto valsts finanses – to intervijā Latvijas Radio sacīja Ministru prezidenta amata kandidāts Andris Kulbergs no „Apvienotā saraksta”. Viņš apzinoties, ka nevar atrisināt, kā jau šobrīd valstij pelnīt naudu, tāpēc esot jāsāk ar izdevumu mazināšanu.

"Ja mēs šādā vaļībā turpināsim, kā tas ir šobrīd, mums nebūs iespējams runāt nākotnē par visām sociālām lietām, tāpēc ka mums būs nauda jāatņem, maksājot par procentiem," norādā Kulbergs.

Viņš salīdzina iepriekšējās valdības darbu ar ģimeni, kura, neskatoties uz to, ka samazinās ienākumi, turpina tēriņus iepriekšējā līmenī. Situācija mainās un ir jāpielāgojas.

Lai runātu par jaunas valdības izveidi, šodien, 19. maijā, notiks sarunas "Apvienotā saraksta", Nacionālās apvienības, Zaļo un zemnieku savienības un "Jaunās Vienotības" starpā.

40 kvadrātmetros 40 mākslas darbi. Rīgā, Sarkandaugavā, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļā ir atklāta ievērojamo mūsdienu Latvijas un ārvalstu mākslinieku izstāde ar nosaukumu „Daba kā mūza: vieta, kur dzimst māksla”. Tā veidota kā daļa no starptautiskās mākslas platformas „Art and Fashion Riga” projekta, kurā dažādu valstu mākslinieki tiek apvienoti vienotā pētniecības praksē. Šī platforma līdz šim izstādes rīkojusi vairākās Latvijas vietās, bet Dauderos šī ir pirmā reize. 

Gleznas, skulptūras, kleitas un citi radoši darbi. Dauderos nelielā, greznā telpā, šķiet, gandrīz katrs mākslas cienītājs var aplūkot sev patīkamo mākslas formu. Tur, piemēram, ir no marmora izveidota kailas sievietes ķermeņa daļa, arī no ādas, metāla un porcelāna radīts kronis, kontrastiem bagāta glezna ar zeltainu lauku un mākslinieka Dzintara Kalniņa uzgleznotais krauklis ar kvadrātainu spilgti zilu aci un tādas pašas formas priekšmetu knābī.

Māksliniece Evija Freidenfelde izstādē piedalās ar zilganpelēku ziedu, kas aizņem teju visu gleznu.

Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs sev raksturīgajās spilgtajās krāsās iemūžinājis Burano salas namus Itālijā, ko papildina trīs balti kaķi. Savukārt darbam blakus ir Naumova apgleznotā ādas kleita ar tikpat košām itāļu mājām.

Izstādes mērķis ir piedāvāt vieglu un vienlaikus niansētu skatījumu uz mākslinieka un mūzas attiecībām kā iedvesmas telpu, kurā mākslinieki rotaļājas ar idejām un savos darbos atspoguļo laiku. Daudzos māksliniekus izstādē izdevies apvienot starptautiskās mākslas platformas „Art and Fashion Riga” dibinātājai Jeļenai Mihailovai – stāsta Dauderu nodaļas vadītāja Viola Ozoliņa.

Ņemot vērā daudzos māksliniekus un viņu darbus, plānots, ka 6. jūnijā eksponātus nomainīs. Todien ir gaidāma arī gleznošanas meistarklase, ko vadīs profesors Imants Vecozols. Kopumā izstāde norisināsies līdz 21. jūnijam.

Raidījuma audio pielikumā būveksperta viedoklis, padomi un ieteikumi par Līvānu projekta mājas atjaunošanas un siltināšanas risinājumiem.

1.jautājums. Līvānu māja bez pagraba. Celta 1982.gadā. Mājas ārsienas ir veidotas no skaidu plates paneļiem. „Pīrāgs” no iekšpuses: 18mm skaidu plate, plēve, 100mm stikla vate, 18mm skaidu plate, latojums, bituma plāksne un šīfera loksne. Panelim iekšējās ribas ir veidotas no skaidu plates.

Pirms pāris gadiem laboju sienu. Ārējo skaidu plati aizstāju ar OSB loksni un atjaunoju latojumu, ievietoju bituma vietā vēja plēvi. Kā arī skaidu plates ribu vietā ievietoju 50x100 brusas.

Tas bija ārkārtas remonts, jo ārējā skaidu plate bija bojāta. Domāju vai nevarēja labāk? Nepieciešams turpināt citu sienu atjaunošanu. Kā rīkoties?

1.1. Vai, atstājot kā ir, siena nesabojāsies? Kā saprotu, OSB neelpo? Kā un ar ko atjaunot sienas?

1.2. Vai esošais sienas „pīrāgs” nav par plānu un būtu nepieciešams to dubultot?

Lasīju, ka prātīgāk būtu uzbūvēto risinājumu izjaukt līdz vatei.  Vertikālajām brusām, kas ir paneļa ribas, likt klāt horizontāli vēl brusas, starp kurām ievietot vēl 100mm vati, vēja plēvi,  latojumu un koka ventilējamo fasādi.

2.jautājums. 50.gados celta 150mm koka karkasa ēka. Pildīta ar brusām un pakulām. Ārpusē ruberoīds, iekšpusē ruberoīds zem kaļķa apmetuma. Koks un apmetums vesels. Noņēmu ārpusē silikāta ķieģeļu apšuvumu. Kā siltināt? Gribu apmest. Vai ruberoīds jānoņem?

3.jautājums. 3 stāvu silikāta ķieģeļu māja, šķiet 103 sērija. Dzīvoju 3.stāvā. Jau ievācoties jutu, ka sienām slikta izolācija. Vispirms blakus dzirdēju televizoru, pēc tam blakus otrā pusē mūzikas zemās frekvences. Vienā pusē pie sienas pielīmēju plāksnes ar kvarca smilti un zilo rīģipsi, tas deva nelielu labumu. Otrā pusē ieliku Vācijā ražotu pakojumu pēc tehnoloģijas, kādu ieteica vācieši. Šī versija strādā daudz labāk, nekā iepriekšējā. Aiz minētās sienas ievākušies jauni kaimiņi ar bērniem. Tagad nedzirdu sarunas un televizoru, bet dzirdu nepārtrauktus būkšķus - zemas fekvences sitienus. Blakus dzīvoklī uz sienām nav likta skaņas izolācija. Grīda ir notīrīta līdz koka dēlim, kas, manuprāt, rada šo skaņu, jo lieliski atbalso jebkuru piesitienu pie koka grīdas. Var dzirdēt katru soli.

3.1. Vai ir iespēja kādā veidā vēl izolēt šos trokšņus? Vai ir jāliek vēl kāda papildus siena? Vai tas ko mainīs?

3.2. Vai drīzāk, ja nedzirdu runu caur izolēto sienu, būtu jādara kaut kas ar grīdas segumu caur kuru, visticamāk, nāk kaimiņu grīdas trokšņi?

Sveces ir visa mūsu dzīve – tā saka ģimenes uzņēmuma "Gardenia Eco" radītāja Aiva Balode. Par saknēm, kas dod spēku, un sirsnību, kas ved uz priekšu, saruna raidījumā Monopols.