Šonedēļ #DigitālāsBrokastis ziņu topā stāsts "Android 17": daudz vairāk mākslīgā intelekta. "TikTok" ievieš maksas abonementu bez reklāmām Lielbritānijā. Ukraina testē MI vadītu lāzera ieroci dronu iznīcināšanai. "Tesla" saražojusi pēdējos "Model" X un S eksemplārus. "Instagram" atsakās no pilnīgas privāto ziņojumu šifrēšanas.

Maijā izceļam kristīgās un garīgās vērtības, kas jau izsenis tiek nodotas no paaudzes paaudzē. “Dzīduošona pi krysta tei ir maja tradiceja, kod vītejī dzeivuotuoji saīt pi tyvuoka krysta i dzīd Dīvmuotis gūdam,” būt klāt Franča Trasuna muzeja “Kolnasāta” ābeļdārzā pie krusta, un piedzīvot šo Latgalei tik raksturīgo tradīciju, aicina muzeja direktore Inta Deksne. “Kuru dienu plkst.14.30, kuru 15.00 un tā pilnīgi visu mēnesi. Parasti šie dziedājumi notiek bez priesteru klātbūtnes, kad vienkārši tauta nāk un lūdzās un šobrīd tas ir ļoti, ļoti svarīgi.”

Un kad skaistākās dziesmas Dievmātei izdziedātas, ir vērts ielūkoties arī Latvijā vienīgajā priesterim veltītajā muzejā, kas ierīkots viņa dzimtajās mājās: “Ir iespēja apmeklātājiem redzēt memoriālo māju, kur izvietota ekspozīcija, kas vēsta par Fr.Trasuna dzīvi un darbu, par viņa veikumu Latgales un Latvijas labā. Klētiņā mums ir ekspozīcija “Pasaule mazā cilvēkbērna acīm”, jo Franča pasaules uzskats veidojās skatoties, ko dara viņa vecāki, viņš bija zemnieku bērns, kas piedar pie pirmās latgaliešu inteliģences, kuri ieguva izglītību.” Te apskatāmas arī laikmetīgās izstādes, un Inta aicina vienkārši būt: “Kaut vai paviesoties “Kolnasātas” pagalmā, jo aura te ir fantastiska,  te var smelties spēku!”

Ne vien Latgales spēku ir iespēja smelties arī Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, kur šobrīd apskatāma kolekcionāra un Latgales patriota Jāņa Žugova veidota izstāde “Jōņa Žugova Latgolys stōsts”, turpina autors: “Kotram bārnam ir juokruoj, juosaudzej sovys dzymtys viesture.” Žugovs izstādē izstāsta gan savas dzimtas stāstu, kas cieši savijies ar Rēzeknes pilsētu, gan parāda apmeklētājiem ļoti retus un izcilus priekšmetus no 20. gs. 20.–30. gadu Latvijas profesionālo mākslinieku darbu kolekcijām. Izstādē redzamas vecmeistaru gleznas, skulptūras, senas grāmatas un dokumenti latgaliešu valodā. “Augstākās raudzes latviešu porcelāna sasniegumi. Interesanta vāze veltīta Ulmaņa nākšanai pie varas, pirmajai latviešu kinofilmai “Lāčplēsis” veltīta vāze, uz kuras attēloti galveno lomu atveidotāji. Nevienā Latvijas muzejā šādas vāzes nebūs! Iztādē ir arī tādi retāk sastopami darbi, kā, piemēram, Emma Baltmanis. Ir interesants Kronenbrega zīmējums ar Ludzu pirms ugunsgrēka.”

Un vēl sestdien, Baznīcu nakts ietvaros, aicinām atklāt Rēzeknes Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas gadsimtiem glabāto kultūras mantojumu un garīgās vērtības: “un tad, ja jūs pilsētā izdzirdēsiet plkst.12, 18 un 22 zvanu skaņas, tad ziniet, ka baznīca jūs gaida un aicina uz šo brīnišķīgo brīdi pabūt mums visiem kopā,” Draudzes priekšniece Solvita Justele uzver, ka dievnams Rēzeknē, Raiņa ielā 4, būs plaši atvērts viesiem – ekskursijām, vēsturiskā mantojuma apskatei, klusām pārdomām un muzikālam baudījumam Rēzeknes Oranža kora dalībnieces Sintija Velmes un draugu izpildījumā: “Baudot šo skaisto koncertu plkst.20, kas iesildīs jūsu sirdis šim īpašajam vakara notikumam, kad deviņos vakarā mēs savienosimies vienotā Tēvreizēun Latvijas valsts himnā un tuvināsimies  Baznīcu nakts tēmai, kur apustuļa Pāvila vārdos teikts: “Pats miera Dievs lai dod jums mieru visur un visā!” (2Tes 3:16). Un būs īpaša iespēja izbaudīt šo putna lidojuma vērojumu no baznīcas torņa augšas.” Un noslēgumā Solvita iedrošina: “Un atcerieties, ka šajā dienā jūs neko baznīcā nepareizi neizdarīsiet!”

Siltā sezonā nāk ar atpūtniekiem Latvijas ūdenstilpēs. Tur nereti saskaras vairākas intereses - miers, ko vēlas zemes īpašnieki un iedzīvotāji, kas apdzīvo šīs teritorijas, piedzīvojums, ko vēlas tūristi, un vēl jau, protams, dabas liegumi un noteikumi. Ko drīkst, ko nedrīkst laivojot un atpūšoties upju un ezeru krastos? 

Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas Administratīvās daļas direktores vietnieks Artūrs Jansons, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE IS SALACA" koordinatore un saldūdeņu biotopu eksperte Lauma Vizule-Kahovska un tūrisma gids Valdis Čeičs.

Ierakstā uzklausām Lindas Krūmiņas pieredzi darbā ar atpūtniekiem. Viņa ir kempinga „Jaunzāģeri saimniece. Kempings atrodas Krimuldas pagastā, Gaujas Nacionālā parkā un saimnieki atpūtniekiem nodrošina gan nakšņošanas vietas, gan arī iznomā laivas braukšanai pa Gauju un Braslu.

Stāsta tulkotāja, dzejniece Ingmāra Balode. Pārraides producente: Signe Lagzdiņa.

Ir dzejnieki, kuru rokraksti it kā bēg no viņiem pašiem vai tuvojas ārstu rokrakstiem – tieci nu gudrs, kas iešifrēts! Tie sevi pasargā no juvenāliju jeb jaunības tekstu izvilkšanas no šūplādēm, toties burtu džungļos mūsos iekodētā interpretācijas brīvība var izraut pa frāzei, pa burtam, un saprast, kā tīk, ja reiz dzejnieks nav papūlējies tos pierakstīt salasāmi. Un ir dzejnieki, kam rokraksts ik burtu izceļ kā pieminekli, ik burtu padara par burvi.

Ir arī dzejnieki, kas grib ar lielu roku visas pasaules burvjus sasaukt vienā laukā, piejaucējot mūsu burtiem svešu skaņu pierakstus un piešķirot to veidotajiem vārdiem jēgu (tautā šo procesu sauc arī par tulkošanu). Tāds rokraksts – piemineklīgs, atklāts, nemudžināts – latviešu literatūrā ir Uldim Bērziņam, kuram 17. maijā – nu jau debešos – svinama 82. dzimšanas diena.

Ulža kolēģis dzejnieks un atdzejotājs Imants Auziņš kā jauno dzejnieku literārais konsultants atskatījies uz laiku pirms Bērziņa debijas, arī pieminēdams teksta pierakstu:

“Lielburtīgs, skaidrs rokraksts ar tādu kā pasvītrotu cieņu pret katru burtu un zīmi. Tā varēja rakstīt gleznotāja roka, un viņš patiešām gleznoja [..].”[1]

Uldim Bērziņam nudien izdevās lietot tekstu radīšanā visas maņas un daudzu mākslu un zinātņu instrumentus. Gleznošanas paņēmieni ļāva reizēm tekstā iešifrēt karogu, piemēram, lībiešu, ar dažiem vārdiem vien: “Par maz ir dziedāts. Pārāk lēti mirts./ (Zaļš, sāļš un zils)”[2], kā arī iedot lielo fonu, uz kura ar smalkākiem teksta rīkiem iedzīvināt sīkas cilvēku radīto tekstu figūriņas. Arī par visas pasaules tekstu tulkošanas vilkmi, dziņu, viedību, runājot par Uldi Bērziņu, nebūs daudz pārspīlēts.

Savu pirmo grāmatu no pieraksta lapu lielajiem burtiem un mašīnraksta līdz iznākšanai vākos dzejnieks gaidīja padsmit gadus.

Izklīdusies pa sapulcēm un apspriešanām, pielaikojusi tādus nosaukumus kā “Čaka pilsēta”, “Bruņinieks un Sančo Pansa” un visbeidzot “Marsiešu bikses”, grāmata tiek pie nosaukuma “Piemineklis kazai” un nāk klajā 1980. gadā, uzbangodama tajā iekodēto 60. gadu beigu jaudu un dumpīgumu, atklādama dzejnieka (te arī vēsturnieka, jutēja, nojautēja, rūpīga lasītāja, uztvērēja, translētāja) vērienu. Grāmatā gan trūkst vairāku tekstu, ko autors centies ievietot dažādajās manuskripta versijās, nav dunošās “Daugavmalas”, ko lasītāji varēs iepazīt krietni vēlāk, bet, kā saka monogrāfijas autors Marians Rižijs “nav arī nevienas nodevas toreizējam režīmam”[3].

Otrās grāmatas ceļš ir raitāks, un krājums “Poētisms baltkrievs” ar salīdzinoši nelieliem labojumiem pēc četriem gadiem nonāk lasītāju plauktos.

Dzejoļos ir bagātīgas atsauces uz vēstures un kultūras procesiem un personībām, arī šogad vērienīgi sumināto latviešu grāmatas vēsturi un spītīgo pastāvēšanu, un uz citām apklusinātajām mēlēm. Kā raksta pats autors: “Trīs dzejoļi ar kopējo nosaukumu “Slaidie burti (1864–1904)” runā par latīņu rakstības aizliegumu Krievijas impērijas Ziemeļrietumu apgabalā – Viļņas, Kauņas, Vitebskas, Minskas, Hrodnas, Mahiļovas guberņās – un par tiem drosmīgajiem un izdarīgajiem vīriem, kuri šo aizliegumu pratās apiet un drukāja grāmatas Rīgā, Tērbatā, Karaļaučos, Tilžē, vēlāk atkal Rīgā”[4]. Šo vēstures posmu, ieskaitot 1866. gadu, kad, vēsta dzejnieks, “tieši Jāņos nāca rīkojums visās drukātavās iznīcināt latīņu burtus”, autors izdzīvo 1976. gadā (tātad pirms debijas krājuma!) rakstītajā ciklā, bet paskaidro ietilpīgā pēcvārdā ar pieticīgo virsrakstu “Dažas rindas petitā”.

Tātad sīkajā drukā, sīkajiem burtiem[5] dzejnieks poētiski ieskicē monumentālas vēstures tēmas, iedod atslēgas uz saviem tekstiem, galvenokārt tiem, kas veltīti valodu un rakstības, burtu tapšanai, kā arī tulkošanai. Interesanti, ka Uldis mēdz atgriezties pie līdzīga pēcvārda apzīmējuma.

Pirmais skaidrojums petitā ticis tolaik maz zināmajiem lībiešu autoriem, tālākais – jau minētajam “Slaido burtu” ciklam, ļoti skaidri parādot cenzūrai tās īslaicīgo dabu – ja ne cilvēka, tad mūžības priekšā.

Skaidrojums turpinās, vedot lasītāju ciklā “Piemineklis donam Alfredo”. Lai cik bērziņspānisks šis nosaukums izklausītos tagadējai ausij, kas dzirdējusi arī Ulža atdzejoto senkastīliešu “Dziesmu par manu Sidu” ("Neputns", 2019), dona Alfredo cikls ir veltīts igauņu literatūras un folkloras tulkotājam Alfredam Ķempem – ne allaž veiksmīgam, taču ļoti drosmīgam cilvēkam. “Es viņā saredzu Lielo Vīru,” saka Uldis Bērziņš. “Es redzu, stāv starp zenītu un pekli ar pirkstu mutē. Es tam pieminekli”[6].

Gluži reālais rīdzinieks Alfreds Ķempe (1890–1967) pagarajā dzejprozas ciklā, ko mēdz uzlūkot arī kā poēmu, pārvēršas par cīnītāju, par ceļotāju. Šis trakais bruņinieks ir ne vien salasījies kaimiņzemes literatūru, bet arī nolēmis, kā atgādina Uldis, “pārtulkot latviešu valodā visus igauņu rakstus, iesākot no pirmajām tēvreizēm; viņš ticēja, ka abas tautas patiesībā ir viena, tik “mēmums” un “kurlums” tās nošķir”[7]. Alfredo cikls tapis laikā no 1973. līdz 1975. gadam, tā prototips to varēja izlasīt tikai no viņsaules (ej nu saproti, cik tālu turpinās lasītprasme un vēlme tulkot!).

Vairākas cikla daļas nepārprotami norāda, ka Bērziņš to, visticamāk, bija ieplānojis publicēt pirmajā grāmatā, domājams, tajā versijā ar Bruņinieka un Sančo Pansas vārdu uz vāka. Tālāk “Dažas rindas petitā” izvērš pasauli un valodas, ar kurām autors poēmas varoni sasaista, un tur ir gan mūsdienu azerbaidžāņu rakstnieks, gan arābu alfabēta burti Lām, Sīn – “pirmais atgādina atritinājušos cilpu, bet otrs – sirpi,” turpat paskaidro Uldis. Blakus ir entropijas skaidrojums dzejnieku modē, ir somu dziesminieks no Kalevalas, ir spāņu dramaturgs. Kad cilvēks ir iesildījies, joņodams līdzi degsmīgajam Alfredo, poēmas autors var aicināt pie savu “Determinatīvu” skaidrojumiem, kas prasītu jaunu rakstu un jaunu raidījumu.

Brīnumaini tagad, ar laika distanci un dažādas kvalitātes enciklopēdijām katrā viedierīcē, iedomāties, kā tas izdevās – paskaidrot un reizē neizgriezt katru dzejoli ar oderi uz āru, neklupināt lasītāja patstāvību.

Cenzūra un liegumi, spriedelējumi un apsvērumi liek veselām poēmām paciesties aiz grāmatas vākiem, gaidīt nākamo iespēju, tomēr dažos īpaši veiksmīgos gadījumos bruņinieki nepazūd. Tie nepaliek bez tuvākā vai zirga, un arī bez spītības ne. Vai bez tās var sagribēt iztulkot igauņu literatūru – kā iecirtās dons Alfredo –, vai atdzejot turkus, azerus, persiešus, poļus un čehus, un grūti saskaitāmus citus burtu būrējus? Vai bez spītības, neiedomājamā veidā savijot to ar pazemību, būtu iespējams ķerties klāt kaimiņzemju un tālākiem epiem vai iedot savai valodai jaunu Bībeli, kā to darīja Uldis Bērziņš, dona Alfredo draugs un dzīvu pieminekļu meistars?

“Dons Alfreds debesīs no putnu mēles tulko, no maijpuķīšu mēles, gaišs nu rīts, ne zeķes jāmazgā, ne nagi jāgriež, tam vēlē Gars un balta roze zied, un Fredis korāļos iet luterāņu korī, bet noti nomāc nepaveiktais darbs, pie spiritistiem pusnakts velk, ai, tautās mīļajās uz brīdi atgriezties, man kaudzē papīri, pēc tautām salst man kājas astrālās, es dziļi ieskatījos, bet laika bija maz, man kaudzē papīri, jau dārzi sarkst [..]”[8].

[1] Marians Rižijs “Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika”. LU LFMI 2011, 24. lpp.

[2] Uldis Bērziņš dzejolis “Locījumi un dziesmas”, cikls “Piemineklis donam Alfredo”, krāj. “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 40. lpp.

[3] Marians Rižijs. “Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika”, 35.lpp.

[4] Uldis Bērziņš “Dažas rindas petitā” – pēcvārds krājumam “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 77. lpp.

[5] Petits - tipogrāfijas burti, kuru biezne ir 8 punkti (3,01 mm), tā vēsta "Tēzaurā" apkopotās vārdnīcas.

[6] Uldis Bērziņš “Dažas rindas petitā” – 78. lpp.

[7] Turpat.

[8] Uldis Bērziņš dzejolis “Dons Frederiko nāk žēloties”, cikls “Piemineklis donam Alfredo”, krāj. “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 42. lpp.

Šodien, 15. maijā, ar četrām spēlēm Šveicē sāksies pasaules čempionāts hokejā. Šis būs 89.pasaules čempionāts hokejā, pirmo reizi kopš 2009. gada to uzņems Šveice. Spēles notiks divās pilsētās - Cīrihē un Frībūrā.

Cīrihes grupā spēkiem mērosies Vācija un Somija, vakarā - čempionāta atklāšanas spēle, kurā mājinieki šveicieši  sacentīsies ar ASV izlasi.

Fribūrā pirmajā mačā tiksies Kanāda un Zviedrija, otrajā - Čehija spēlēs pret Dāniju.

Latvijas izlasei pirmā spēle rīt, 16. maijā.

Šveicē pasaules čempionātam bija jānotiek jau 2020.gadā, taču Covid-19 pandēmijas dēļ togad pasaules meistarsacīkstes nenorisinājās.

Šī turnīra sauklis ir “Laiks mirdzēt!”, tā oficiālo dziesmu sarakstījis šveiciešu mūziķis Bastjans Beikers, viņš jauniešu vecumā spēlēja hokeju Frībūras un Lozannas kluba sistēmā;

Šis 28.pasaules čempionāts, kurā startēs 16 izlases - pērn elites divīziju atstāja Francija un Kazahstāna, viņu vietā nāca Lielbritānija un Itālija.

Iespējams, dziļākā politiskā krīze mūsdienu Latvijā rada daudzus jautājumus: vai izdosies izveidot jaunu valdību tikai dažus mēnešus pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām vai tomēr darbu tehniski turpinās kritusī valdība bez diviem ministriem. Kā politiskā krīze iespaido mūsu drošības situāciju? Kuras partijas būs ieguvējas un kuras šajā politiskajā cīņā attapsies zaudētāja lomā? 

„Netipisks gadījums!” tā politisko situāciju raksturo bijušais ilggadējais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Satversmes tiesas tiesnesis, tagad Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Gunārs Kusiņš. Netipiski ir tas, ka Valsts prezidentam tikai dažus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām var nākties nosaukt jaunu Ministru prezidenta amata kandidātu.

Turpmākās politiskās norises gan ir salīdzinoši grūti prognozēt, atzīst eksperti.

Turpinoties ikmēneša klaviermūzikas koncertiem svētdienās kultūras telpā “Hanzas perons”, svētdien, 17. maijā, klausītājus priecēs pianists Roberts Flaics (Robert Fleitz) – amerikāņu pianists, kurš pirms vairākiem gadiem nolēma pārcelties uz Latviju, bet nu lielu daļu laika pavada arī studijās Helsinkos.

Mūziķis izteicies, ka “visizteiktākā māju sajūta viņam ir savos pirkstu galos”. Proti, kustības, kas Robertam jāveic muzicējot – atkārtotas, nosvērtas, nepārtrauktas, tehniskas, izteiksmīgas – ļauj viņam katrreiz mājas radīt vietā, kur atrodas un uzstājas.

Sazinājāmies ar pianistu Robertu Flaicu un runājam par viņa doktorantūras studijām Sibēliusa akadēmijā un gaidāmo koncertu "Hanzas Peronā".

Krīt Siliņas valdība; Jaunās Vienotības avīzes, Progresīvo plakāti un Šleseram KNAB pārbaude; krīze Lielbritānijas valdībā. 

0:00 Ievads: sēžam uz karstām oglēm. 

Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem! 

Pašreizējā valdības krīze ar koalīcijas izjukšanu un valdības atkāpšanos demokrātijā ir normāla parādība, nevis kaut kas nebijis, kā daži to pasniedz. To intervijā Latvijas Radio atzina bijušais Valsts prezidents un jurists Egils Levits. Situāciju gan sarežģījot tas, ka politiskas izmaiņas notiek piecus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām.

"Protams, ir jāskatās tālāk. "Bumba" ir Valsts prezidenta laukumā, un viņam ir jāizvēlas Ministru prezidenta kandidāts, kurš ātri spētu sastādīt jaunu valdību, kurai būtu vairākums Saeimā, ņemot vērā arī to, ka ir atlikuši tikai pieci mēneši līdz vēlēšanām. Ddaudz ko sagaidīt no jaunās valdības mēs nevaram, bet mēs varam sagaidīt, ka tā solīdi novedīs šo Saeimas leģislatūras periodu līdz galam."

--

Lai vienotos par tālāko rīcību valdības krīzes apstākļos, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šodien, 15. maijā, Rīgas pilī sāks politiskās konsultācijas ar pārstāvjiem no visām Saeimas frakcijām.

Sestdien, 16. maijā, Liepājas Simfoniskais orķestris noslēgs savu 145. sezonu. Orķestris jau daudzus gadus ir uzticīgs latviešu komponistu mūzikas popularizētājs, padarot to par vienu no savām galvenajām mākslinieciskajām prioritātēm. Sezonas noslēguma koncertā Liepājas Simfoniskais orķestris piedāvā klausītājiem īpašu notikumu – Andra Dzenīša jaundarba “Dienvidu koncerts metāla sitaminstrumentiem un orķestrim” pirmatskaņojumu. 

Latvijas Radio visojas Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”, orķestra pirmajā mēģinājuma dienā kopā ar pirmatskaņojuma solo partijas meistaru Guntaru Freibergu. 

Mēģinājumā tiek slīpēts Andra Dzenīša jaundarbs “Dienvidu koncerts metāla sitaminstrumentiem un orķestrim” sākums. Skaņdarbs būs arī kā pārsteigums komponista mūzikas cienītājiem, kuri dzirdēs jaunu Dzenīša rokrakstu. Pārsteigumu sola arī metāla sitaminstrumentiu meistars Guntars Freibergs tiem, kuri būs noskaņojušies uz skatuves redzēt tikai un vienīgi klasiskos mūzikas instrumentus.