Šī Kur kritiķiem nav vietas epizode aplūko darbus, kuri izvēlējušies galēji pretējas stratēģijas ievērojamu sieviešu dzīvju attēlošanās. Režisores Kristīnes Želves filma “Mildas istaba” izmanto sev raksturīgos dokumentārā un spēles kino hibrīdformas risinājumus, lai vēstītu par latviešu pirmās filozofijas doktores Mildas Palēvičas dzīvi. Režisora Deivida Frenkela atgriešanās pie divtūkstošo kulta darba “Sātans Pradas brunčos” savukārt ļauj apvienoties leģendāram aktieru sastāvam (Anna Hetaveja, Emīlija Blanta, Merila Strīpa, Stenlijs Tuči), taču uzdod jautājumus par jebkāda veida attiecībām ar realitāti.

Lai arī darbs iezīmē ko vairāk kā hronoloģisku laika plūdumu, epizodē spriežam, ka tās vizuālā valoda un koncepcija jau ir kaut kur redzēta un zināma – pieminot, kaut vai postmodernistus Dereku Džārmenu un Pīteru Grīneveju, kuri to pašu darīja pirms 20, 30 gadiem. Galu galā spriežam – vai, mēģinot filmu veidot pēc konkrētiem estētiskajiem principiem un padarīt tēlus par arhetipiem, kadrs nav palicis pārāk nabadzīgs, un aizkadrā nav atstāts pārāk daudz skatītājam būtiskā.

Savukārt Deivida Frenkela "Sātans pradas brunčos 2" tapšanas iemels, šķiet, ir miglā tīts (ja neskaita banālo – 20 gadu jubileju), taču filma piedāvā skatītājiem daudz no tā, kas pirmo franšizes daļu padarīja par kulta filmu – lielisku aktieru ansambli, brīnišķīgus tērpus un redakcijas dzīves aizkulises. Tik jautājums – cik patiesa ir bijusi vēlme fiksēt modes industrijas pārmaiņas un cik – radīt iespējami daudz ienākumu?

Filma negaidīti komentē mediju vidi, žurnālistikas nozīmi iepretim sociālo tīklu klikšķu kultūrai, kā arī komentē ātrās un augstās modes ciniskās attiecības, sieviešu koleģialitāti un daudz ko citu, atbalsojot 80. gados populāro darba meiteņu tēlu trajektoriju (piemēram, “No deviņiem līdz pieciem” (9 to 5, 1980) ar Dolliju Pārtoni).

Epizodē pārspriedīsim filmas attiecības ar kulta seriālu "Sekss un lielpilsēta" un to, cik iederīgas ir labticīgas kapitālistu fantāzijas kinematogrāfā un to, kā šīs filmas vājās mīlas līnijas, iespējams, pastiprina tās galvenos vēstījumus.

Līdz ar dažādu sociālo mediju un tematisko vietņu uzplaukumu, cilvēkiem ir arvien plašākas iespējas aptvert un noskaidrot savu patieso izcelsmi. Mainoties arī izpratnei par adopcijas noslēpumu, tagad arī pieaugušā vecumā cilvēkiem parādās interese noskaidrot, kas ir viņa īstie vecāki un kāds ir paša stāsts? Kāpēc tas vajadzīgs? Un kā šādus meklējumus veikt?

Ģimenes studijā sarunājas Geni kuratore Latvijā, dzimtu izpētes entuziaste, "Facebook" grupas "Dzimtas detektīvs" izveidotāja un administratore Linda Sirsniņa un sistēmiskā un ģimenes psihoterapeite Maija Biseniece.

Ierakstā uzklausām Unas Oļševskas stāstu, kas savulaik atradusi mammu un trīs māsas, šobrīd vada "Facebook" grupu "Adoptēti Latvijā", kā arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvi Madaru Puķi.

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Bija izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Tāpēc Krustpunktā runājam par civilo aizsardzību, secinājumiem un mācībām, kas veicamas pēc šīs nakts notikumiem Latgalē.

Analizē Nacionālo bruņoto spēku majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, SIA "NEWT21" valdes priekšsēdērājs Jānis Garisons un Valsts ugunsdzšības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts.

Sazināmies ar aizsardzības ministru Andri Sprūdu, iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski un izglītības un zinātnes ministri Daci Malbārdi.

2010. gada 15. jūnijā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aizturēja vairākas vadošās „Latvenergo” amatpersonas aizdomās par kukuļņemšanu. Atsevišķas epizodes kriminālprocesā izmeklētāji izdalīja jaunās lietās, no kurām atsevišķās jau piespriesti sodi. Taču pamatlieta jau gandrīz astoņus gadus atrodas pirmās instances tiesā.

Laura Smukule, Rīgas pilsētas tiesas tiesnese: „Tas ir sarežģīti, laikietilpīgi un jo īpaši šādā krimināllietā, kura tiešām šobrīd ir apkopota vairāk nu jau nekā 160 sējumos.”

Lietā apsūdzēts gan bijušais „Latvenergo” prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļko un uzņēmējs Andrejs Livanovičs, gan arī virkne citu cilvēku. Viņiem katram bijusi sava loma vairāku apjomīgu „Latvenergo” iepirkumu sadārdzinājumā un kukuļu saņemšanā.

Kārlis Miķelsons, valstij piederošā uzņēmuma „Latvenergo” bijušais valdes priekšsēdētājs: „Nevienā brīdī es neesmu teicis, ka es atzīstu [savu vainu]! Vēl joprojām es saku, ka neatzīstu!”

Lietas skatīšanu traucējuši dažādi apstākļi, piemēram, Covid-19 pandēmija un liecinieku atsaucība. Gan esošajiem, gan bijušajiem tiesu sistēmas pārstāvjiem domas, kā uzlabot situāciju, pārsvarā sakrīt.

Andis Celms, bijušais Rīgas pilsētas tiesas tiesnesis: „Es varu pateikt, ka ir ļoti daudz liecinieku, ko mēs pratinām, [kas] apsūdzības pierādīšanai, manā skatījumā, nostrādā ļoti minimāli.”

Kādēļ „Latvenergo” lieta gandrīz 16 gadus pēc izmeklēšanas sākuma nav tikusi tālāk par pirmo instanci? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Kultūras rondo šoreiz runājam par kotletēm, tāpēc iesakām šo stāstu klausīties ne ar tukšu vēderu. Tiesa gan, šoreiz runa par kādu mākslas darbu, kurš sava kotletīgā izskata un kustīguma dēļ jau izpelnījies diezgan plašu interesi un diskusijas soctīklos. Izstādē "kotlete" tiekamies ar jauno mākslinieci Elzu Ābeli.

Latvijas kultūrtelpa ir vienlaikus plaša un daudzveidīga un reizē cieši saistīta. Dodamies uz radošo telpu “Sābrs Workroom” Rīgā, kur mēģinājumi notiek arī folkloras grupai “Banga”, ar kuru stāstījām vakardienas raidījumā, bet tur skatāma arī kāda visnotaļ neparasta laikmetīgās mākslas izstāde.

Radošajā telpā "Sābrs Workroom", kas atrodas Pārdaugavā, pašlaik skatāma jaunās mākslinieces Elzas Ābeles personālizstāde "kotlete", kuras centrā ir gan vairāki īpaši izstādei radīti jaundarbi, gan mākslas darbs – kinētiskā "kotlete", ko izstādes rīkotāji piesaka kā “jau plaši atpazīstamu”.

Una Zvejniece apskatīja gan kustīgo "kotleti", gan pārējos mākslas darbus un tikās arī ar Elzu Ābeli.

Kultūras rondo raugām iepazīt un domās jau izstaigāt kādu taku lielpilsētas vidū, uz kuras mēs visi varam satikties latviešu folklorā – tā varētu teikt par ģimeņu folkloras festivālu “Taka”, kas šo svētdien, 10. maijā, aicinās lielus un mazus rīdziniekus un viesus iepazīt un piedzīvot folkloru tai šķietami pavisam netipiskā vietā – VEF kvartālā.

Par festivālu un par folkloras nozīmi mūsdienu cilvēka dzīvē runājam ar festivāla idejas autori, etnomuzikoloģi, “Garatakas” vadītāju un ļoti aktīvu mūziķi Asnati Rancāni, studijas “Garataka” dalībnieci Karīnu Banderi un kultūras un sociālo antropoloģi Māru Neikenu.

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu.

"Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums."

Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā.

"Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne.

Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi.

Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam. 

Ir kāda ķirurģijas joma, kura darbojas vairākos virzienos, rūpējoties ne tikai par veselību, bet reizēm arī par pašapziņu - tā ir plastikas ķirurģija. Ko tā piedāvā un kādas problēmas risina, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Stāsta plastiskais ķirurgs Jānis Zaržeckis, plastiskais ķirurgs Fricis Zaržeckis un Latvijas Plastiskās rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centra vadītājs, Austrumu slimnīcas Mikroķirurģijas centra mikroķirurgs Kalvis Pastars.