Klarnetiste un Liepājas SO un LNSO mūziķe Alise Gavare līdzās darbam abos orķestros iesaistās arī dažādos kamermūzikas projektos un 8. maijā kopā ar pianistu Kārli Gunāru Tirzīti Dobeles koncertzālē "Zinta" spēlēs programmā "Bernsteins, Gēršvins un Horovics". 9. maijā viņas solo izskanēs koncertzālē "Cēsis", ar Jērga Vidmaņa Fantāziju godinot savu kādreizējo skolu - Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu – 100. gadskārtā, 12. maijā kopā ar domubiedriem viņa muzicēs J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet kopā ar LNSO 14. maijā svinēs tā 100. sezonas noslēgumu.

Telefonintervijā Lienei Jakovļevai Alise Gavare stāsta ar gaidāmajiem notikumiem, sadarbību ar pianistu Kārli Gunāru Tirzīti, kas aizsākusies pirms trim gadiem, kā arī pirmo uzstāšanos Dobeles koncertzālē "Zinta":

Alise Gavare: Kopā spēlējot, mums svarīgi, lai ir jautri, jestri, un šādā virzienā veidojām šo programmu.

Tā kā ikdienā pamatā spēlējam klasisko repertuāru, džeza ietekmē radītajos darbos izbaudām, ka te vairāk iespēju brīvībai ar laiku un nošu materiālu, arī varam pielikt vairāk no sevis un izmēģināt spēlēties ar kaut ko atšķirīgu no ierastā.

Vēlējāmies godināt 100. jubilejā Džozefu Horovicu, kura Sonatīne ir pagājušajā gadsimtā radīts darbs klarnetei un klavierēm. Horovics dzimis Vīnē, dzīvojis Anglijā, bijis arī diriģents un sarakstījis ļoti daudz orķestra darbu, baletus, filmu mūziku. Man šis noteikti ir izaicinošs skaņdarbs, jo te jāparada virtuozitāte un jāizceļ melodiskas līnijas ar dažādiem izrotājumiem, efektiem un frulato. Un tas viss ir džeza intonācijās. Arī Kārlim ir interesanti, jo, kā viņš teica - “beidzot es varu kaut kur ielikt svingu!” Līdzās izvēlējāmies divus amerikāņu dižgarus - Džordžu Gēršvinu un Leonardu Bernsteinu.

No manas puses nāca ideja par Bernsteina Sonāti klarnetei, kas ir viens no pirmajiem viņa publicētajiem opusiem, arī mūsu literatūrā tas ir ļoti svarīgs. Nekad to iepriekš nebiju spēlējusi. Tur ir ļoti daudz ritmisku grūtību, bet tajā pašā laikā tiešām izaicinoši un efektīgi.

Esam izvēlējušies atskaņot arī Trīs Džordža Gēršvina prelūdijas Aigara Raumaņa pārlikumā klarnetei un klavierēm. Nesen Latvijas Radio 1. studijā atskaņojām vienu daļu kopā ar “Berči kvartetu” un Aigaru Raumani, bet ir arī lieliska versija klarnetei un klavierēm ar dažādām klarnetes tehnikām, arī slap tone, kas dod perkusīvu efektu. Tad, protams, vēl ir "Rapsodijas blūza stilā" versija klavierēm, ko pats autors ir veidojis. Tas būs Kārļa lielais izaicinājums."

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode. Pārraides producente: Signe Lagzdiņa.

"Kā Maltā mēs pie lūpām cēlām kafu,

Ko dzer tur pašā Murats un Mustafa,

Un kas no turkiem nāk, bet ir tik asa

Kā inde sīvākā..”

Tā 1670. gadā raksta poļu diplomāts, dzejnieks un atdzejotājs, arī karaļa Staņislava II Augusta vecvectēvs Jans Andžejs Morštins, tālāk vēl vēlēdams, “lai kristiešiem tā muti nemaitātu”. Šis ir viens no pirmajiem zināmajiem kafijas pieminējumiem poļu dzejā. Ievērojamais baroka autors, Eiropas dzejas “modes kliedzienu” virtuozais sintezētājs Morštins, piesauc ‘kafi’ jeb kafiju elēģijā brālēna piemiņai un pie viena atskatās uz laikiem, kad Osmaņu impērijai bija ienācis prātā dažu nedēļu laikā ieņemt mazītiņo Maltas salu, bet tas izvērtās nožēlojamā sakāvē; raugoties pāri fortiem, kur simtu piecus gadus pirms citētā dzejoļa tapšanas notika sīvas kaujas Lielā Maltas aplenkuma laikā, tagad tiklab poļu kā latviešu ceļotāji var piestāt Eiropas malā un iemalkot kādu malku dziras, “kas no turkiem nāk”.

Pirmās kafejnīcas Eiropā tapušas Oksfordā (1650), divus gadus vēlāk Londonā, pēcāk Parīzē.

Slaveno Austrijas kafejnīcu aizsākums, savukārt, ir  poļu, austriešu, vācu apvienotā karaspēka uzvara pār Osmaņu impērijas pulkiem kaujā par Vīni 1683. gadā – leģenda vēsta, ka turki mūkot pametuši savus pupiņu krājumus. Pirmo kafejnīcu Vīnē dibināja poļu izcelsmes tirgotājs, dragomans – tulks no turku valodas un diplomāts – Ježijs Francisks Kulčickis, savijot poļu vēsturi ar kafiju arī gluži lietiski un vietiski.

Pirmā kafejnīca Polijā – ostas tuvuma nenoliedzami iedvesmota – atradās Gdaņskā, un vairāki avoti arī to saista ar Kulčicka vārdu.

Ar kafijas baudīšanu un tās labo īpašību slavinājumu aizrāvies arī ievērojamais un daudzpusīgais poļu apgaismības autors Ignacijs Krašickis un vairāki citi laikmetīgi domājoši prāti; Krašicka un domubiedru izdotajā periodikā tikusi uzsvērta jau iepazītā turku renegāta (arī tā dēvējuši kafiju!) uzvara pār regulāru un neapvaldītu stiprāku dziru patēriņu poļu augstmaņu vidū.

Jau piesauktā uzvara pār turkiem ļāva kafijas vilnim atplūst arī pavisam tuvu uz mūsu pusi; necik ilgi nebija jāgaida līdz pirmajiem “kafēhauziem” Viļņā.

Melnā dzira viļņiešiem gan bijusi pazīstama jau pirms publiskām kafijas malkotavām. Kristina Sabaļauskaite savā “Silva rerum” par kafijas klātbūtni Lietuvas augstmaņu dzīvē ieminējusies ne reizi vien.

Kaislīgākā šīs dziras baudītāja otrajā no četriem Sabaļauskaites romāniem ir Uršule Birontiene, kundze gados, kurai ārsts izsaka komplimentus par labo veselību un dāļā dažādus padomus, taču Uršule, kā Daces Meieres tulkojumā raksta lietuviešu romāniste, “neklausīja viņa uzstājīgajām prasībām vienreiz pārstāt dzert to savu kafiju, atcirzdama, ka labprāt atteiksies no kafijas, ja tikai Gordona kungs viņai te, Viļņā, pagādās kokoatlu, taču Viļņa jau nav nekāda Gdaņska vai Karaļauči, un šeit viņas reiz iecienīto rūgto Rietumindijas gardumu – šokolādi – nebija iespējams dabūt, tad kas viņai atlika – tikai turku kafija, ko aptiekās pārdeva kā līdzekli pret gremošanas traucējumiem, un pēc Vīnes uzvaras pār turkiem šīs mantas netrūka, un labi, ka viņa rīkojās apdomīgi, iepirkdama lielus krājumus, jo tagad zviedru kara dēļ atkal neko nebija iespējams dabūt, bet lāsīte tā rūgtuma mazītiņā apzeltītā krūzītē uzreiz pēc dienvidus bija vienīgā bauda, pēc kuras viņas sarūgtējusī diena iemantoja šādu tādu saldumu, bet aizvien vārgākās acis pat atvērās platāk.”[1]

Ebreju ārsts, noklausījies kundzes ietiepīgo monologu, paķircina viņu ar gluži tām pašām Morština dzejas rindām, kas šeit jau piesauktas, bet Uršule tikai atcērt: “pienāks laiks, kad kristieši kafiju dzers laizīdamies, acis piemieguši un laizīdamies”. Šis paredzējums piepildījās itin drīz, un bija tādi, kas grauzdētās “gremošanas zāles” gribēja pārdot, kā tagad teiktu, birokrātijas mazināšanas ietvaros: viens no pirmajiem kafijas tirgotavu pieminējumiem Viļņas dokumentos ir no 1787. gada – kāds Kļukovska kungs esot pamanījies savu kafijbodīti atvērt nelegāli.

19. gadsimta sākuma poļu literatūra, par spīti smagajām tēmām, ar ko tās autori spiesti noņemties, darbodamies trejkārši sašķeltā un apspiestā valstī vai trimdā, arī nepaliek bez kafijas pieminējuma.

Turklāt pirmoreiz ilustrē ko līdzīgu baristas profesijai, ko citviet Eiropā iepazīs krietni vēlāk, līdz ar 20. gadsimta un kafijas automātu uzvaras gājienu. Pirmās profesionālās kafijas gatavotājas Polijā un tagadējā Lietuvas teritorijā bijušas sievietes šļahtiču muižās, poļu valodā sauktas par kaviarkām (vienskaitlī kawiarka no vārda kawa). Kaviarku darba pienākumu sarakstu savā episkajā poēmā “Pans Tadeušs”, kurā smalki attēlotas visdažādākās šļahtiču paražas un dzīvesveida nianses, min Ādams Mickēvičs:

“Ko vien sirds kārojas, var ēst pēc patikšanas:

Bet, protams, visupirms tiek nestas kafijkannas

Uz milzu paplātēm, kas puķēm apgleznotas.

Un kafijkannas kūp un mirdz kā surdabotas,

Un Šveices porcelāns simt krūzītēs tur laistās,

Mirdz krējumtrauciņi kā rotaļlietas skaistas.

Par poļu kafiju nekur nav garšīgākas,

Jo poļi kafiju māk vārīt tā, kā nākas:

To vāra kaviarka, kam uz to ir ķēriens

Un ir savs noslēpums, kā izvārāms šis dzēriens:

Vispirms no vicīnām tā dabū eksportgraudus,

No kuriem kafiju var pirmšķirīgu grauzdēt:

Kā dzintars dzidra tā un it kā medus bieza.

Ir mokkas garša tai un ogļu melnums. Tiesa,

Ja ir vēl krējums klāt, tad tā ir īstā marka,

Un tāpēc katrurīt steidz čaklā kaviarka

No karstās virtuves uz vēso pienpagrabu,

Kur svaigu krējumu no piena podiem dabū:

Ņem vienai krūzītei tik karotītes pāris

No katra pientrauka, ko nav neviens vēl skāris.”

Poēma tapusi 1834. gadā, Mickēvičam atrodoties trimdā Parīzē. Tās tapšanu iedvesmojusi poļu augstmaņu jeb šļahtas vidē attīstītā mutvārdu prozas – gavendas – tradīcija. Grāmatu ar pilno nosaukumu “Pans Tadeušs jeb Pēdējais iebrukums Lietuvā. Vēsturisks 1811.–1812. gada šļahtas dzīves stāsts divpadsmit grāmatās dzejā” latviešu valodā atdzejojis Jāzeps Osmanis, 1964. gadā tā iznākusi Latvijas Valsts izdevniecībā greznā, pamatīgā sējumā ar Elviro Andriolli ilustrācijām.

Poļu kafijas gatavošana no pupiņu iegādes un grauzdēšanas līdz pat servēšanai parādās otrajā poēmas grāmatā “Pils”, ar skaņām, smaržām, smalkiem redzes tvērumiem tekstā iedzīvinot agru mielastu pēc augstmaņu medībām.

Kafijas apdziedājums veido pāreju starp grāfa ierašanos, gaistoša meitenes tēla samanīšanu, jutekliskiem jautumiem un politiskiem disputiem, un seniem, smagiem ietiepīgu dzimtu strīdiem.

Interesanti, ka atdzejotājs šajā monumentālajā veikumā ir izvēlējies kaviarkas vārdu atstāt nepārveidotu (līdzīgi kā tagad neatveidojam vārdu barista) un nepaskaidro to arī pēcvārdā; tajā tulkotājs uz brīdi pievērsies  tikai kafijas biezās konsistences pamatojumam – tā esot vārīta pa turku modei.

Mickēviča darbs, kurā publika velti izmeklējās vienu centrālo varoni un eposa viengabalainību, plašāku lasītāju un kritikas ievērību izpelnījās samērā novēloti, 19. gadsimta otrajā pusē. Tad tika rūpīgāk analizēta poēmas struktūra, bagātīgās atsauces uz antīko autoru darbu atdzejojumiem poļu valodā; poēmas baudītāji pamanīja smalki lietoto ironiju, izstaigājās pa elegantajiem tiltiņiem starp liriskām un traģiskām epizodēm un pieņēma domu, ka pans Tadeušs nav vis galvenais vai vienīgais šī darba varonis, bet gan autora atmiņu iemiesojums, tāds kā Uliss vai personificēts vektors, kurš dodas uz tobrīd neaizsniedzamo Lietuvas dižkunigaitijas muižu Nemunas krastos, lai atnestu no tās aizejoša laika pierakstus, tostarp cilvēciskas ikdienas sīkumus – kā krūzītes un kafijkannas uz paplātes.

[1] Kristina Sabaļauskaite “Silva rerum II” (Zvaigzne, 2012). No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Pensiju līmenis "Šleserā", Putinam sāp pirkstiņš.

0:00 Ievads: SPF 50. 

Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem! 

Aizsardzības ministram Andrim Sprūdam (Progresīvie) būs nopietna saruna ar Ministru prezidenti Eviku Siliņu (Jaunā Vienotība), kad viņš atgriezīsies no atvaļinājuma.

„Es tā to neatstāšu”, sacīja Siliņa Latvijas Radio, runājot par dronu incidentiem Latgalē. Siliņa uzsvēra, ka aizsardzības nozare saņēmusi milzīgu budžeta daļu, - tā visa dēļ citām nozarēm līdzekļus nepiešķīra vai būtiski samazināja.

Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi šodien, 8. maijā, piedzīvos sezonas pēdējais jauniestudējums – populārzinātnisks mūzikls “Sēnes”. Tā muzikālo kodolu veido Jāņa Šipkēvica un Marta Pujāta radītās dziesmas. Dramaturģiskā materiāla autore ir Ance Muižniece, bet režisore un tērpu māksliniece Pamela Butāne. Iestudējums ir muzikāli un vizuāli ļoti krāšņs, īsts sēņu šovs, kas vienlaikus aicina uz dziļākām pārdomām par dabas un cilvēka ciešo saikni un mijiedarbību. 

Mūzikla galvenie varoņi ir Juris, Inta un Pēteris, viņiem katram ir savas attiecības ar sēnēm. Vienā brīdī viņi nolemj paskatīties uz pasauli no sēņu perspektīvas un izveido krāšņu šovu, iejūtoties dažādu sēņu ādā.

Sēņu šovā sevi izrāda gan jaukās un cienījamās bekas, gan smalkās meža aristokrātes bērzlapes, gan meža dīva gailene, tērpta dīvai cienīgā, koši oranždzeltenā, apspīlētā kleitā ar spēcīgi kruzuļotu augšdaļu.

Mūzikls atklāj sēņu pasaules daudzveidību un krāšņos priekšnesumos sevi prezentē arī porcelāna tintene, mīkstais un pufīgais pūpēdis, suņu sēnes – spīgulītes, kā arī mušmires, tik indīgas un niknas, ka raisa arī reakciju publikā.

Katrai sēnei ir tieši tai raksturīga īpaša balss, raksturs un vizualitāte. To nodrošina visas komandas kopdarbs, jo Jānis Šipkēvics radījis stilistiski daudzveidīgu mūziku, Marts Pujāts - oriģinālus, rotaļīgus dziesmu tekstus, Pamela Butāne – izteiksmīgus tērpus, bet Agate Bankava – kustību partitūru.

Tas viss sevī jāiemieso aktieriem Annai Klišānei, Agrim Nātrem un Kristam Jēkabsonam, kuri uzsver vokālās pedagoģes Unas Stades īpašo lomu darba procesā.

Izrādes režisore Pamela Butāne un dramaturģe Ance Muižniece uzskata, ka sēnes ir lielisks temats izrādei, jo tās ir ne vien daudzveidīgas un intriģējošas, bet arī nodrošina vitālus dzīvības procesus uz zemes, un atgādina, ka viss pasaulē ir saistīts, un mēs, cilvēki, esam daļa no vienota tīkla, kurā katram ir nozīme.

Viņa ir drosmīga un ļoti pārdomāti pārkāpj noteikumus, meklējot savu ceļu uz panākumiem. Raidījumā Monopols viesos dziedātāja un dziesmu autore Marta Grigale.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit „zupa”, itai lobuok – virīņs, vyrumeņš.

Četri jaunieši – Sofija Berga, Kārlis Šadris, Jānis Edgars Štrauss un Gustavs Šķenders - izdevuši jaunu digitālo laikrakstu "Krējums", kas piedāvā savas paaudzes perspektīvu uz Latvijas attīstību un izredzēm.

Lai gan Sofija Berlīnē studē grafisko dizainu un Gustavs apgūst reklāmu Nīderlandē, savukārt Kārlis un Jānis dzīvo Latvijā un nesen absolvējuši Rīgas Ekonomikas augstskolu, visus četrus vieno vēlme "sapurināt" latviešus un atgādināt, ka sabiedrības "krējumu" veidojam mēs paši – galvenais ir "nenolikt karoti".

Tādēļ pirmā izdevuma nosaukums ir "Nenoliec karoti", un tajā apkopoti trīs raksti:

Gustavs dalās pieredzē par to, kā studenta dzīve Nīderlandē stiprinājusi viņa latvisko pašapziņu; laikraksta finanšu vadītājs Jānis analizē Latvijas kapitāla tirgu un skaidro, kāpēc valsts uzņēmumi tajā joprojām ir maz pārstāvēti; savukārt Kārlis apgalvo, ka Latvijas patiesais skaistums meklējams tās nepilnībās.

Par to, kāpēc laikrakstu sauc tieši šādi, laikraksta redaktors Kārlis Šadris stāsta: “Krējuma” nosaukuma vēsture ir tāda, ka pavadīju pirmo šī mācību gada semestri Valensijā, un ceturtā mūsu kolektīva biedre Sofija [Berga] bija pie manis ciemos. Es viņai vēl nebiju izstāstījis ideju par laikrakstu, jo tā vēl bija ļoti līdz galam neizdomāta ideja. Mēs gājām cauri skaistai vietai, ko sauc Rusafa - tas ir rajons, kas būtu kaut kas starp Kluso centru un Grīziņkalnu, ja tas būtu Rīgā. Tur bija veikals, kurā bija diezgan liela ballīte. Sofija paskatījās un teica: “Viss sabiedrības krējums atnācis.” Man nepatīk ideja par to, ka sabiedrības krējums ir sabiedrībā nozīmīgie vai stilīgie vai kaut kādi tādi cilvēki. Tad pārvirzījos uz otru vārdu, kas ir “krējums”, un sapratu, ka

krējums īstenībā ir ļoti svarīga daļa no Latvijas - es redaktora slejā mēģināju to pielīdzināt saspēles vadītājam.

Ja redzi vārdu “krējums”, uzreiz to asociē ar kaut ko, vai tā būtu mājās gatavota biešu zupa vai kas tamlīdzīgs, bet mums bija doma ne tikai par to, ka tas ir kaut kas ļoti latvisks, bet arī kaut kas mūsu identitāti veidojošs, ka mēs varam paši noteikt, kas ir tas sabiedrības krējums, un tā arī mēs rakstām, ka sabiedrības krējums esam mēs visi.

Kā dzima ideja par to, ka ir nepieciešams izdevums, kurā jūs gribat dalīties ar savu viedokli un zināšanām?

Gustavs Šķenders: Es jau ilgi vēlējos rakstīt. Mēs ar Kārli iepazināmies 2024. gada beigās, 2025. gada sākumā. Pagājušā gada rudenī, kad Kārlis bija Valensijā, viņš man uzrakstīja un teica, ka grib veidot kaut ko kopīgu. Tajā brīdī tas vēl nebija īsti laikraksts vai žurnāls, tas vienkārši bija kaut kas kopīgs, caur ko mēs varētu pasniegt latviešu jauniešu kopābūšanas sajūtu. Sākumā tas bija vairāk par sajūtām un kā to noķert, un kā to pasniegt tālāk, un tad vēlāk tas viss izveidojās, un patiesībā ļoti veidojās.

No sākuma tas tiešām bija “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet beigās tas pārtapa par visu to krējuma būšanu, ka tas vairs nav tikai “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet “ko tas nozīmē - būt latvietim” - jaunam, vecam, kaut kur pasaulē, bet tiešām vairāk latvietim.

Par kopības sajūtu ir patīkami dzirdēt, jo jums noteikti ir zināms vidējās un vecākās paaudzes stereotips, ka “tie jaunie, tie jau tikai ekrānos un cits ar citu vispār nemaz neko”. Ko jūs atbildat uz šādiem stereotipiem?

Jānis Edgars Štrauss: Tas patiesībā atgādina Gustava minēto. Gribēju piebalsot, kā es pievienojos - mēs ar Kārli bijām izgājuši pusdienās, abi bijām praksē, viņš tieši lidoja prom uz Valensiju un stāstīja par ideju veidot laikrakstu, kas parādīs, ka foršas un jaudīgas lietas notiek tieši no jauniešu puses. Kaut kādā mērā es piekritu piedalīties, jo jutu diezgan spēcīgas emocijas tieši par vecuma diskrimināciju no abām pusēm -

jaunieši domā, ka vecākās paaudzes pārstāvji nesaprot viņus, un tas strādā arī uz otru pusi, bet man kaut kā nešķiet, ka tā ir realitāte.

Mēs visi esam cilvēki, mēs visi esam latvieši, un tāpēc es gribēju tieši par to parunāt. Tā būtu platforma, kurā es varētu izteikt arī savu balsi un parādīt citām paaudzēm - hei, jaunieši nāk ar sparu, mums ir, ko teikt, ieklausāmies, sadarbojamies, jo tikai sadarbojoties kopā mēs varēsim uzbūvēt kaut ko lielāku par mums pašiem.

Latvijas gaisa telpā šorīt ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi no tiem. Pēc aizvadītās nakts incidentiem Latvijas austrumu pierobežā arvien vairāk izskan jautājumi par valsts spēju reaģēt uz bezpilota lidaparātu draudiem un savlaicīgi brīdināt iedzīvotājus. Rēzeknē viens no droniem nokrita naftas produktu glabātuvē, izraisot sprādzienu, kuru naktī dzirdējuši arī vietējie iedzīvotāji.

LSM korespondente Latgalē Anna Luīze Ruskule sekoja līdz amatpersonu preses konferencei Rēzeknē.

--

Bruņotie spēki dronus, kas ielidoja šorīt Latvijas austrumu novados, nav redzējuši tuvojamies, un tie pamanīti novēloti. Tā šodien raidījumā „Krustpunktā” atzina aizsardzības ministrs Andris Sprūds no Progresīvajiem, savukārt iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis no „Jaunās vienotības” apliecināja, ka ir paveicies, ka naftas produktu rezervuāri, pie kuriem nokrita viens no droniem, bijuši tukši.

--

Dronu eksperti skaidro, kāpēc bezpilota lidaparāti nomaldās no ceļa un ko mēs varam mācīties pēc notikušā

Bezpilota lidaparāti, kas šonakt iemaldījās Latvijas gaisa telpā, netika notriekti drošības apsvērumu dēļ. Kārtējais dronu incidents pie Latvijas robežas liek uzdot jautājumu par valsts gatavību operatīvi reaģēt uz šādiem notikumiem. Turklāt turpinoties Krievijas agresijai pret Ukrainu, šādu gadījumu būs arvien vairāk, uzskata eksperti. Kāpēc droni var iemaldīties Latvijas gaisa telpā, un ko mēs varam ar to darīt?

--

Latvijai ir steidzami jāmodernizē aizsardzība uz Austrumu robežas, it īpaši pretdronu spējas. Tā uzskata Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis no “Jaunās Vienotības”.

--

Incidentu ar Latvijas gaisa telpā ielidojošiem droniem šodien pārrunāja arī valdības Krīzes vadības sēdē. Galvenie secinājumi – ir jāturpina strādāt pie dažādu algoritmu un rīcības plānu pilnveidošanas – gan dienestiem, gan vietvarām, gan arī izglītojot iedzīvotājus.

--

Viedokli izsaka politoloģe Lelde Metla-Rozentāle.