Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere.

“Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.”

Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās:

“Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.”

(Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.)

LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments.

Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās:

“Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.”

(Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.)

Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās.

Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē.

Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu.

Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām.

2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

“Sometimes we argue. But then we go home, eat borshch, and it brings us together. Only in recent years have we finally begun to understand what traditional Ukrainian cuisine really is. And it is not the food created during the Soviet era. Our national cuisine is part of Ukrainian identity and part of our childhood memories,” says this week’s guest on the main interview of Drošinātājs, chef Yevhen Klopotenko, in conversation with Rihards Plūme. He has created the project “Cult Food”, which promotes traditional Ukrainian cuisine both at home and abroad, while also working to improve the quality of food in schools and in the army.

This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression.

Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs 

Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām: 

Epizodes gaita: 

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Šorīt agri no rīta Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide.

Pulksten 8.20 Nacionālie bruņotie spēki informēja, ka no rīta izplatītais brīdinājums par apdraudējumu gaisa telpā Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados ir beidzies

Ņemot vērā pašreizējo situāciju Rēzeknē un Rēzeknes novada teritorijā šodien atceltas mācības visās izglītības iestādēs. Un arī Ludzas novada pašvaldības vadība nolēmusi, ka mācības skolās nenotiks, bet pašvaldību darbiniekiem dots rīkojums strādāt attālināti. Savukārt Balvu novada pašvaldība nolēmusi, ka mācības skolās šodien notiks attālināti.

LSM Latgales korespondente Madara Bērtiņa ziņo, ka Rēzeknes iedzīvotāji bija satraukti, jo bija ilgstoša neziņa par notikumiem.

Viens no Krievijas ielidojušais drons nokritis Rēzeknē naftas uzglabāšanas bāzē. Valsts policija ir apstiprinājusi, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Valsts policijas priekšnieka vietnieks Andris Zellis intervijā Latvijas Televīzijai sacīja, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Viņš uzsvēra, ka patlaban ugunsgrēks notikuma vietā ir lokalizēts un draudu nav. Valsts policijas sākusi kriminālprocesu.

8. maijā oficiāli tiks atklāta Venēcijas biennāles 61. starptautiskā mākslas izstāde, bet nozīmīgi notikumi risinās iepriekš. 6. maijā tika atklāti Lietuvas un Igaunijas paviljoni, kā arī notika Baltijas valstu nacionālo paviljonu rīkotāju organizēts solidaritātes gājiens, paužot atbalstu Ukrainai, tās iedzīvotājiem, kultūrai un māksliniekiem, un iestājoties pret Krievijas dalību šajā starptautiski nozīmīgajā mākslas notikumā.

Notikumus klātienē piedzīvoja Inta Zēgnere, skatot lietuviešu mākslinieces Egles Budvītes (Eglė Budvytytė) darbu Lietuvas paviljonā un satiekot komponisti Linu Lapelīti, kuras kopā ar kolēģēm veidotais darbs Sun & Sea (Marina) 2019. gadā saņēma Venēcijas mākslas biennāles galveno balvu, kā arī pieredzot, kā ar Kriša Salmaņa veidoto simboliku "Nāve Venēcijā" Baltijas valstu kultūrļaudis devās gājienā no Lietuvas paviljona cauri Arsenālam, kur atrodas Latvijas paviljons, līdz Igaunijas paviljonam. Ukraina Venēcijā īpaši pamanāma ar izgaismotu uzrakstu Still Joy – from Ukraine into the World Ukrainas karoga krāsās uz filantropa Viktora Pinčuka fonda ēkas, kur 7. maijā atklāta plaša izstāde. Intai Zēgnerei bija iespēja tikties arī ar Igaunijas mākslinieci Meriki Estnu, kura Venēcijas biennāles laikā apgleznos milzīgu, baltu sienu Igaunijas paviljonā.

Plaša reportāža no Baltijas valstu paviljonu atklāšanas notikumiem skanēs LR3 „Klasika” piektdien plkst. 17.30.

Iluzionisma māksla un akordeona melodijas veidos īpašu saspēli izrādē ”Maģija un mūzika”, kas šobrīd top iluzionisma teātrī “Mystero”. Izrādi iestudē iluzionists Dante Pecolli, kurš uz sadarbību aicinājis itāļu akordeonistu Roberto Palermo, kurš virtuozās spēles dēļ arī savā ziņā līdzinās burvju māksliniekam.

Izrādes būs skatāmas trīs vakarus, sākot no 15.maija, un uzreiz pēc tām Dante Pecolli dosies uz Madridi, kur studēs aktiermeistarību un režiju, lai pilnveidotu savas burvju mākslinieka prasmes. 

Dante Pecolli: ”Es piedzimu šajā burvestību ”burbulī”, un esmu visu savu dzīvi bijis uz skatuves, aizskatuvē, līdzās vecākiem, guvis milzīgu pieredzi, ceļojot apkārt pa pasauli.”

Dante Pecolli ir pazīstamo burvju mākslinieku Daces un Enriko Pecolli dēls, burvju mākslas noslēpumos ”iesvaidīts” jau kopš agras bērnības. Reizēm interese par iluzionismu viņam zudusi, viņš sācis nodarboties ar citām lietām, bet ne uz ilgu laiku.

Jaunajā solo izrādē ”Maģija un mūzika” Dante Pecolli uz sadarbību aicinājis itāļu akordeonistu, izcilo improvizētāju Roberto Palermo.

Iluzionismam ir dažādi virzieni, un Dante Pecolli pārstāv teatrālo virzienu, kurā skatuves māksla saplūst ar maģiskiem un mistiskiem elementiem, un kam ir arī humora piesitiens. Jaunajā soloizrādē viņš labi iestrādātus trikus savienojis ar pavisam svaigiem, un sola šarmantu un kabarē stilā ieturētu vakaru. 

Vienā no daļām būs tā sauktie bīstamie triki. Ja kaut kas, triku veicot, noiet greizi, iluzionistam ir jāspēj ļoti ātri reaģēt un improvizēt, bet mēdz gadīties momenti, kad arī improvizācija nepalīdz.

Līdzās roku veiklībai, ļoti precīzām darbībām, citiem tehniskiem un psiholoģiskiem paņēmieniem burvju māksliniekiem ļoti labi jāspēj izjust publika, arī tas, kurus tieši cilvēkus trikos iesaistīt.

Dantes Pecolli soloizrādes ”Maģija un mūzika”, kurās piedalīsies arī itāļu akordeonists Roberto Palermo, notiks 15., 16. un 17.maijā iluzionisma teātrī “Mystero”.

Daces Priedes romāna "Saule špagas asmenī" fragmenti. 2. daļa. Režisors un radiovarianta autors Jānis Vītoliņš Lomās - romāna autore Dace Priede un aktieris Ivars Puga.

1993.gada ieraksts.

Šovakar Monopolā dzirdēsiet balsi, kas ierasti Latvijas Radio klausītājus sveicina agri no rīta. Kā saglabāt vēsu prātu, ik dienu strādājot ar karstām ziņām? Par to sarunā ar programmas Labrīt vadītāju Kristapu Feldmani.

Piektdien, 8. maijā, Rīgas Domā pirmo reizi Latvijā skanēs vērienīgais amerikāņu komponista Maikla Džona Trotas “Rekviēms”. Šis skaņdarbs tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem jaunākās paaudzes garīgās mūzikas opusiem, kur tradicionālā rekviēma forma savienojas ar mūsdienīgu, emocionāli dziļu muzikālo valodu.

Koncertā piedalīsies soprāni Viktorija Majore un Inese Romancāne, bass Jānis Almanis-Palmbahs, kā arī ērģelnieks Aigars Reinis, VEF Kultūras pils jauktais koris “Jasmīnas koris” un Jelgavas kultūras nama jauktais koris “Mītava”. Pie diriģenta pults stāsies Raimonds Gulbis. 

Sarunā ar diriģentu Raimondu Gulbi pārrunājām to, kā viņš atklājis Maikla Džona Trotas mūziku, par Trotas "Rekviēmā" pausto ideju un paša žanra uztveri, arī par Raimonda Gulbja un diriģentes Agitas Rimšēvičas satikšanos mūzikā, par kolēģu augstas kvalitātes profesionālismu, muzicēšanu kopā ar brāli Jāni Almani-Palmbahu, kā arī citām šobrīd aktuālajām nodarbēm.

8. maija koncertā līdzās Trotam izskanēs arī latviešu komponistu – Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska – darbi, veidojot daudzslāņainu un emocionāli bagātu koncertprogrammu. Pirms Rīgas Doma Trota mūzika jau skanējusi prestižākajās koncertvietās visā pasaulē – no Kārnegī zāle līdz katedrālēm un koncertzālēm Eiropā. Kritiķi, tostarp žurnāls Gramophone, izcēluši komponista spēju radīt “maigas harmonijas un bagātīgu vokālo un instrumentālo krāsu paleti”, kas klausītājiem sniedz gan estētisku baudījumu, gan garīgu piepildījumu.