Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā “Pilot” skatāma kolektīva “Latvānija” izstāde. Mākslinieces izstādes nosaukumā “Dārza iestāde” spēlējās ar vārdu “iestāde”, attiecinot to gan uz institūciju, gan stādīšanas procesu. Vietā, kuru tu iekop, ir nepieciešams laiks, lai izaugtu kaut kas skaists un praktisks. Nepieciešams zināt gadskārtas un būt saiknē ar zemi. Tieši tāpat arī “Latvānijas” darbos. Gadskārtu ieražas un folklora mijas ar laikmetīgām izpausmēm. Sapņu pasaulē iemājojuši rūķi.

Secinājumi un komentāri pēc Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” fināla. Kultūras rondo studijā iztaujām teātra kritiķi Atis Rozentālu un režisoru Valdi Lūriņu. Attālināti sarunā piedalās arī divi skates laureāti - Liepājas tautas mākslas un kultūras centra amatierteāta “Projekts” režisore Lelde Kaupuža-Čarnecka un Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātra “Vīzija” režisors Oskars Hofmanis.

24., 25. un 26. aprīlī Jūrmalā norisinājās Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” fināls, kurā tika noskaidrota žūrijas vērtējumā labākā izrāde 2025. gadā. Trīs dienu laikā skatītāji un arī žūrija varēja vērot vērot 10 izrādes, kas izvirzītas no 67 iestudējumiem.

Atis Rozentāls atzīst, noskatīties 10 izrādes nepilnās trijās dienās nav daudz, bet šogad vairāki teātri bija izvēlējušies iestudēt vienu darbu - lugu "Osedžas zeme".

"Šogad bija tā īpatnība, ka izrādes ir ļoti apjomīgas un garas, jo Lelde, piemēram, ir trīs stundas iestudējusi "Augusts. Osedžas zeme", un "Osedžas zemes" mums bija trīs. Tas ir vispār unikāls gadījums fināla vēsturē, ka viena luga, pie tam tāda, kas iepriekšējos gados nekad nav bijusi iestudēta. Jelgavas savā programmiņā lepojas, ka viņi bija pirmie. Un visi trīs tika finālā. Mums nepilnas deviņas stundas pagāja uz "Osedžas zemēm" vien," neparasto situāciju raksturo Atis Rozentāls.

Viņš arī atklāj, ka "veselas 9 izrādes ir no fināla viena punkta attālumā. Tātad līmenis patiesībā ir ļoti labs un konkurence ir ļoti liela. Protams, ka tie deviņi mācēja uzvesties un rakstīja arī "Facebook", cik viņi ir priecīgi, ka viņiem ir pirmā pakāpe, bet droši vien viņi arī gribēja būt finālā".

Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” laureāta titulu ieguvusi izrāde “Augusts. Osedžas zeme”, ko iestudējis Liepājas tautas mākslas un kultūras centra amatierteātris “Projekts”, režisore Lelde Kaupuža-Čarnecka.

Par gada aktrisi atzīta Odeta Ore par Živkas lomu izrādē “Ministrienes kundze”, ko iestudējis Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātris "Vīzija". Savukārt izrādes režisors Oskars Hofmanis saņēma atzinības rakstu par režiju izrādei “Ministrienes kundze”.

Par gada aktieri nominēts Roberts Avots no Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra par lomām izrādē „“Papelēs šalko vējš” un „Osedžas zeme”.

Biedrība "Zaļā brīvība" pētījusi gaisa kvalitāti Rīgā. Pētījums noslēdzies un iegūtie rezultāti liecina, ka Rīgā gaiss caurmēra ir labs, tomēr intensīvas satiksmes laikā krietni pasliktinās. Kādi citi novērojumi atklāti par Rīgas gaisa kvalitāti un iedzīvotāju paradumiem? Ko rāda pēdējā gada laikā veiktais Rīgas gaisa monitorings, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj biedrības"Zaļā brīvība" pārstāvji - Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga un Santa Krastiņa.

Vienlaikus pētījums atklāj, ka, lai gan jaunieši šobrīd pārsvarā izmanto sabiedrisko transportu, ilgtermiņā vairāk nekā puse viņu sevi redz kā automobiļa lietotājus. Pētījumā, kas no 2025. gada septembra līdz 2026. gada martam īstenots ar amatierzinātnes pieeju, apvienoti vairāk nekā 696 tūkstoši sensoru mērījumu, 117 skolēnu iesaiste datu vākšanā, 1208 iedzīvotāju aptauja un vecāku fokusgrupu dati. 

Šādā aukstā aprīļa nogalē, kāda ir šobrīd, uz dārza darbiem prāts nenesas, bet lielajiem lauksaimniekiem, īpaši tiem, kas audzē labību, laikam tas ir gana piemērots. Tomēr saruna par bioloģisko lauksaimniecību. Kā arī pārdomas par klimata pārmaiņu radītajiem riskiem nākotnē.

Toms Bricis viesojās bioloģiskajā saimniecībā, kas nodarbojas ar vairāku veidu graudaugu un zirņu, arī ēdamās lupīnas audzēšanu. Runājot ar zemnieku saimniecības “Kaņepītes” Valmieras pusē saimnieku Guntaru Antoniju, par laikapstākļiem un klimatu nemaz tik daudz nesanāca runāt. Lai arī Guntaram bioloģiskā saimniecība ir jau 20 gadu, bet lauksaimniecībā viņš darbojas vairāk nekā 30 gadus, viņam nekā daudz par klimata pārmaiņām nebija ko teikt – tikai jāstrādā un rezultāts būs.

Viņš vērtē, ka klimata svārstības ir bijušas visos laikos, jo dzīvojam tādā reģionā, kur ir vairāk redzamas un ietekmē darbus klimata svārstības.

Tas arī lika mazliet aizdomāties par to, kā mēs uztveram un kā runājam par klimata pārmaiņām. Šobrīd, šķiet, mēs par daudz esam koncentrējušies uz klimata pārmaiņu potenciālo risku meklēšanu. Tik ļoti koncentrējušies, ka brīžiem runājam par riskiem, kas ir ļoti nelieli, ar krietni mazāku svaru, nekā daudzas citas, jau reālas vai tiešām draudošas vides problēmas.

Jā, šāds viedoklis, protams, raisīs pārmetumus no visām iesaistītajām un ieinteresētajam pusēm. Bet par to rosināja domāt pagājušajā nedēļā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) rīkotā starptautiskā konference ar nosaukumu “Intensīvi nokrišņi un pilsētvides noturība”. Konferece pulcēja vairāk nekā 200 dažādu nozaru speciālistus gan no ārvalstīm, gan Latvijas. Finanšu sektors – bankas un apdrošinātāji, pašvaldību iestādes, glābšanas dienests, transporta un lauksaimniecības organizācijas. Lai arī sarunu temati bija plašāki par tikai pilsētvides noturību, bet fokuss bija uz to.

Protams, par to ir jārunā un tā ir problēma, jo zinām, kas Rīgā notiek ik vasaru – viens lielāks negaiss un daži ielu posmi vai kvartāli ir applūduši. Bet klimata pārmaiņu kontekstā dati rāda, ka šī īsti nav nākotnes problēma, ko risināt, jo īpaši tāpēc, ka gan konferencē, gan kad mēs iedomājamies par lietus izraisītiem plūdiem Rīgā, tad parasti nāk prātā tieši vasarīgas lietusgāzes.

Un šajā konferencē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs prezentēja jaunākos datus par nokrišņu izmaiņām nākotnē. Un tieši tie rada jautājumu, cik šī ir tagadnes, nevis nākotnes problēma.

Lūk, dienu skaits ar stipriem nokrišņiem nākotnē. No trim nākotnes scenārijiem divi paredz, ka dienu skaits ar stipriem nokrišņiem jeb vismaz 10 milimetriem diennaktī, gadsimta otrajā pusē pieaugs. Tagad mums ir vidēji 17 dienas ar stipriem nokrišņiem gadā, 21. gadsimts beigās dažādi scenāriji paredz pieaugumu par 2-3 dienām, ekstrēmākais scenārijs pat par piecām dienām. Tas kopumā būtu vērtējams kā gana manāms kāpums.

Tomēr, ja skatāmies uz LVĢMC datiem par nokrišņiem vasarā, kad lietus ir intensīvāks un izraisa plūdus, redzams, ka neviens scenārijs neparedz dienu ar stipriem nokrišņiem skaita pieaugumu. Latvijā šobrīd ir vidēji septiņas dienas ar stipriem nokrišņiem vasaras mēnešos un tieši tikpat paredzēts līdz gadsimta beigās.

Klimatoloģijā termins “diena ar stipriem nokrišņiem” nozīmē 10 mm diennaktī. No pieredzes zinām, ka vasarā šie 10 milimetri un vairāk nogāžas pusstundā un tad pilsētā applūst ielas, bet ziemā šādi nokrišņi pat ne vienmēr ir lietus. Ja tas ir lietus, nolīst vai bieži nosmidzina daudzu stundu laikā un nekādus plūdus pilsētas ielās nerada. Un nāktnē tieši tas tiek arī prognozēts – tāpat kā līdz šim galvenais nokrišņu daudzuma pieaugums Latvijā ir novērots ziemās, arī nākotnē tieši ziemās nokrišņu būs vairāk.

Klausītāji mums nereti jautā: kāda jēga šķirot atkritumus, ja atkritumu vedējs atbrauc un visu šķirošanai paredzēto konteineru saturu aizved vienā mašīnā? Par šo un citiem mītiem, kas saistīti ar atkritumu apsaimniekošanu, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro "Latvijas Zaļā punkta" direktors Kaspars Zakulis, "Eco Baltija Vide" vadītājs Jānis Aizbalts un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ervīns Straupe.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Ilgu laiku cilvēkam šķita, ka laba upe ir paklausīga upe. Taisna, ātra, paredzama, viegli ierāmējama kartē un viegli pielāgojama saimnieciskajām vajadzībām. Tāpēc daudzas Latvijas upes savulaik tika iztaisnotas, padziļinātas un pielāgotas meliorācijas vajadzībām, lai ātrāk novadītu lieko ūdeni un atvieglotu saimniekošanu. Tobrīd tas šķita loģiski. Taču tagad kļūst arvien skaidrāk redzams, ka, kopā ar upes līkumiem, mēs daudzviet aizvācām arī tās spēju pašai sevi uzturēt labā stāvoklī.

Taisna upe ūdenim ir kā ātrgaitas šoseja. Tā ātri aizvada visu, kas tajā nonāk - ne tikai ūdeni, bet arī augsnes daļiņas, barības vielas un citu piesārņojumu. Ja upe plūst vienveidīgā, iztaisnotā gultnē, ūdenim nav laika ne nomierināties, ne attīrīties.

Tas strauji aizplūst tālāk uz lejtecēm, nesot līdzi piesārņojumu un palielinot slodzi ezeriem un citām upēm. Tāpēc iztaisnota upe nevis atrisina problēmu, bet bieži vien to vienkārši pārceļ citur.

No pirmā acu uzmetiena upe joprojām šķiet dzīva, jo ūdens taču plūst. Tomēr šādā gultnē pazūd daudz kas svarīgs. Nav seklumu un dziļumu maiņas, nav mierīgāku posmu, nav akmeņu, sakņu, kritalu, bedrīšu un citu dabisku elementu, kas dažādo plūsmu. Līdz ar to samazinās arī dzīvotņu daudzveidība. Zivīm, kukaiņiem un citiem ūdens organismiem paliek mazāk piemērotu vietu, bet pati upe kļūst bioloģiski nabadzīgāka. Jo vienveidīgāka upe, jo vājāka tās spēja pašai uzturēt līdzsvaru.

Taču problēma nav tikai ūdens kvalitāte. Iztaisnota upe arī plūdu laikā uzvedas citādi. Tā ātri savāc un strauji novada lielu ūdens daudzumu, un tas nozīmē, ka lejtecēs ūdens līmenis var celties straujāk un radīt bīstamākus apstākļus!

Līkumi, palienes un dabiski daudzveidīga gultne ūdeni piebremzē. Tie ļauj tam izkliedēties, uzkrāties un aizplūst pakāpeniski, nevis vienā rāvienā traukties uz priekšu. Citiem vārdiem, dabiska upe ne tikai labāk attīrās, bet arī labāk sadzīvo ar lieliem ūdens apjomiem.

Līkumota upe darbojas pavisam citādi nekā taisns kanāls. Meandri palēnina plūdumu, padara to nevienmērīgu un rada daudzveidīgas straumes zonas. Vienā vietā ūdens plūst straujāk, citā mierīgāk, vienā krastā izskalo gultni dziļāk, citā nogulsnē smalkās daļiņas. Tur, kur ir oļi, saknes, koku atliekas un gultnes reljefs, ūdens mutuļo, sajaucas ar gaisu un piesaista skābekli. Tas ir ļoti svarīgi, jo skābeklis veicina dabiskos pašattīrīšanās procesus. Savukārt dažādās dzīvotnes nodrošina vietu organismiem, kas arī piedalās vielu apritē un palīdz uzturēt upes veselību.

Vienkārši sakot, līkumota upe pati sev palīdz, tā neļauj ūdenim aizskriet pa īsāko un ātrāko ceļu. Daļa piesārņojuma aizkavējas, daļa nosēžas, daļa dabiskos procesos tiek pārveidota.

Gultnes dažādība mazina plūsmas vienveidību, bet palienes un lēnākas zonas palīdz uzņemt lieko ūdeni. Tādēļ upe kļūst ne tikai tīrāka, bet arī noturīgāka pret krasām pārmaiņām.

Tieši tāpēc šodien arvien biežāk saprotam, ka agrākā upju iztaisnošana daudzviet ir bijusi kļūda. Vēloties ūdeni aizvadīt pēc iespējas ātrāk, samazinājām upes spēju pašai sevi attīrīt un mazināt plūdu riskus. Atņemot upei tās dabisko ritmu, saskaramies ar sekām - sliktāku ūdens kvalitāti, mazāku bioloģisko daudzveidību un vietām arī lielākiem plūdu draudiem lejtecēs.

Risinājums nenozīmē vienkārši atgriezt visu pagātnē. Taču tas nozīmē mācīties no iepriekšējām kļūdām. Vietās, kur tas iespējams, upēm jāļauj un jāpalīdz atgūt līkumus, daudzveidīgu gultni un dabisku plūdumu. Arī Latvijā jau ir īstenoti vairāki šādi pilotprojekti, piemēram, Slampes upē Ķemeru Nacionālajā parkā un Dvietes upes palienē.

Kopumā ir jādomā ne tikai par ātru ūdens novadīšanu, bet arī par to, kā ūdeni aizturēt, piebremzēt un dot laikam paveikt savu darbu.

Daba bieži piedāvā gudrākus risinājumus nekā taisna līnija kartē. Tāpēc, raugoties uz upēm, vērts atcerēties vienu būtisku atziņu: līkumi nav trūkums, tie ir upes spēks, kas palīdz tai elpot, attīrīties, uzturēt dzīvību un vienlaikus mazināt plūdu riskus. Taisna upe var būt ērta uz papīra, bet dzīva, vesela un izturīga upe dabā gandrīz vienmēr ir līkumota.

Foreļu audzētavas attīstītāji šopavasar tomēr neizvietos eksperimentālo zivju sprostu Rīgas līcī. Plāni mainīti, jo uzņēmumam izsniegtajā ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) programmā uzdots veikt padziļinātus pētījumus arī pirms pilotprojekta. Uzņēmums gan kopumā no plāniem par zivju audzēšanu tieši atvērta tipa sprostos nav atteicies un īstenos prasīto novērtējumu. 

Tikmēr piekrastes iedzīvotāji arvien pauž satraukumu par šo plānu ietekmi uz jūras ekoloģiju. Arī Valsts vides dienests IVN procesā uzdevis izvērtēt alternatīvus foreļu audzēšanas risinājumus.

Valsts vides dienests februāra nogalē apstiprinājis ietekmes uz vidi novērtējuma jeb IVN programmu foreļu audzēšanas iecerei Rīgas līcī Rojas un Mērsraga pusē. Uzņēmums "Riga Bay Aquaculture" plāno zivis audzēt atvērtā tipa sprostos, kas dara bažīgus vides ekspertus un arī piekrastes iedzīvotājus. Izvēlētā tehnoloģija var radīt kaitējumu jūras ekoloģijai, jo barības vielas un zivju atkritumi nonāk jūrā un veicina eitrofikāciju. Tas ir process, kas izraisa pārmērīgu aļģu augšanu, jūras vides degradēšanos un aizaugšanu. 

„Mēs katrs esam rūķis” – ar tādu domu Vecrīgā, divu soļu attālumā no Līvu laukuma, Latvijas Mākslas akadēmijas telpā “Pilot” ir atklāta mākslinieču kolektīva „Latvānija” laikmetīgās mākslas izstāde „Dārza iestāde”. Ar rūķu tēlu un radītiem darbiem piecas mākslinieces vēloties parādīt, ka ikviens sevi var attīstīt ar rokdarbiem un radošumu.

Dinamiskajā un straujiem notikumiem bagātajā nepilnas pusstundas garajā video mākslinieces košos tērpos vienubrīd kāpelē pa atkritumu poligona kalnu, tad nākamajā nogrieznī jau izklaidējas vilcienā, tad Vecrīgas ielās un it kā Dubaijas viesnīcas istabā lēkā pa gultu un izmētā naudu. 

Oriģinālo video var noskatīties teltī sēžot uz saliekamā pludmales krēsla. Šis objekts izstādē esot centrālais. Kā stāsta māksliniece Anna Malicka, viņas parādot, kā no ikdienišķā var iegūt kaut ko maģisku.

Ar rūķi sevi identificējot katra „Latvānijas” māksliniece, un tāds redzējums viņām palīdzot dzīvot.

Izstādi „Dārza iestāde” veidojušas Anna Malicka, Ieva Filatova, Marta Kalniņa, Elīna Mekša un Karlīna Marta Zvirbule. Mākslinieču radošos darbus līdz maija nogalei var apskatīt Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā “Pilot”, kas atrodas Vecrīgā, Riharda Vāgnera ielā.

Instruktorus Valsts aizsardzības mācībām reģionos nokomplektēt ir vieglāk nekā Rīgā. To intervijā Latvijas Radio sacīja Jaunsardzes centra direktors pulkvedis Valts Āboliņš. Viņš arī sacīja, ka ir liela instruktoru mainība, piemēram, pērn pievienojās 80 jauni instruktori, taču 60 no šī darba aizgāja.

Pēc izmaiņām likumos pašlaik daudzviet Latvijā notiek iedzīvotāju padomju vēlēšanas. Gada sākumā padomes tapa Dienvidkurzemes novadā. Maija sākumā velēšanas notiks Līvanu novadā. To mērķis ir vairāk iesaistīt iedzīvotājus pašvaldību darbā pēc lielo novadu izveidošanas. Lai gan Latvijā izveidotas jau ap 400 iedzīvotāju padomes, aktīvas ir tikai puse. 

Dienvidkurzemē padomes ir izveidotas pirmo reizi. Tas ir lielākais novads Latvijā un pašlaik tajā darbojas 24 padomes. Padomju vēlēsanās aktivākie iedzīvotāji bija pagastos, pirmrindniekos bija mazais Kalētu pagasts. Tomēr atsevišķās vietās padomes neievēlēja. Kāpēc tā, stāsta Marita Kurčanova, kura Dienvidkurzemes novadā atbild par sadarbību ar iedzīvotāju padomēm.

"Lielām pilsētām kā Grobiņai, Aizputei, Priekulei - viņas būtu labprātāk veidojušas iedzīvotāju padomi ar pieguļošajiem pagastiem. Tāpēc, ka aktivitāki ir lielākās pilsētās, pagasti ir vairāk kā guļamrajoni. Pašvaldības nolikums to neparedzēja, tā kā pilsētai un pagastam bija jāveido sava. Tas ir viens moments. Piemēram, Bunkas pagastiņš ir ļoti mazs, un cik pie viņiem biju aizbraukusi un stāstīju par iedzīvotāju padomēm, es saprotu, ka jaunieši un aktīvie cilvēki ir ļoti maz. Vairākumā ir seniori un tie jau tā kā paguruši, savu dzīvē izdarījuši un grib, lai vairāk jaunie nāk. Tāpēc tur nav izveidojusies padome."

Dienvidkurzemes iedzīvotāju padomēm ir notikušas kopīgas sapulces un notiek iedzīvotāju anketēšana par veicamajiem darbiem. Atsaucība esot liela, jo pēc Kurčanovas domām, cilvēki ir sapratuši, ka ar viņu iesaisti patiesi daudz ko var izdarīt. Kā labu piemēru Dienvidkurzemē viņa min Bārtu.