No 27. aprīļa līdz 1. maijam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pirmo reizi notiks starptautisks sitaminstrumentu mūzikas seminārs “Sound of Percussion”, kurā dalībniekiem būs iespēja piedalīties ansambļu mēģinājumos, meistarklasēs un koncertos. Tie notiks gan JVLMA Lielajā zālē, gan Ventspils koncertzālē “Latvija”.

JVLMA Sitaminstrumentu klases vadītājs Guntars Freibergs: “Šis ir pirmais tik liela mēroga sitaminstrumentu spēles notikums mūsu Mūzikas akadēmijā, turklāt ar visai lielu pārliecību varu teikt, ka ne pēdējais.

Šī semināra ideja ir atzīmēt Latviju uz Eiropas sitaminstrumentālistu kartes, parādīt to, ko mēs šeit darām, un es esmu pārliecināts, ka mums ir ko rādīt un ar ko lepoties.

Un, protams, arī gūt pieredzi, dibināt jaunus kontaktus un sadarbības – tās visas ir šāda notikuma milzīgas pievienotās vērtības. Veidosim un stiprināsim mūsu sitaminstrumentu mūzikas kopienu!” 

Sarunā Guntars iezīmē semināra notikumus, vērienu un dalībnieku ģeogrāfiju, aicina tam pievērst gan profesionāļu, gan klausītāju uzmanību, priecājas par iespēju pasaules sitaminstrumentu mūzikas kartē iezīmēt Latvijas vārdu un cerīgi raugās šīs jomas nākotnē.

Vai vari pastāstīt par ceļu līdz šim lielajam notikumam, kuram noteikti būs arī turpinājums?

Ceļš ir patiesi garš, un tas droši vien sākās 8 gadu vecumā, kad sāku spēlēt sitaminstrumentus, un tā tas līdz šim brīdim ir ritējis. Gribētu teikt, ka šis jau ir neliels turpinājums tam, kas pirms gada notika Ventspilī - pirmais “Percussion Sound Ventspils” festivāls-meistarklases. Šis savukārt ir pirmais, kas notiek Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ar akadēmijas gādību un atbalstu.

Ventspils Mūzikas vidusskola joprojām ir iesaistīta kā sadarbības partneris, jo, lai kaut kas tāds notiktu, ir vajadzīgi sadarbības partneri un atbalsts no daudzām pusēm.

Nākotnē ideja ir, ka vienu gadu notiks skaists festivāls-meistarklases Ventspilī un nākamajā gadā kaut kas līdzīgs un tomēr mazliet savādāks notiks Mūzikas akadēmijā. Cerams, ka visas iesaistītās puses turpinās būt tikpat atbalstošas un ieinteresētas kā līdz šim, un ir domāts turpināt šo veidot tālāk.

Ir brīnišķīgi, ka kāds notikums sākas nevis galvaspilsētā un tad dodas plašumā citviet, bet ceļš ir otrāds.

Jā. Tas nebija gluži pārdomāts, tā vienkārši sanāca. Bet, kā esmu teicis dažiem kolēģiem, kuri viesosies šajā seminārā,

mana galvenā doma ar iepriekšējo festivālu Ventspilī un šo, kas notiks Mūzikas akadēmijā, ir uzlikt Latviju uz sitaminstrumentu kartes, lai sitaminstrumentālisti ārpus Latvijas zinātu, ka pie mums notiek skaistas lietas, ka pie mums ir ļoti labi sitaminstrumentālisti. 

Lai arī mūsu vietējie sitaminstrumentālisti tiktu pie jaunām vēsmām un iespaidiem un redzētu, ka ir iespējamamas sadarbības ar dažādām ārzemju skolām, un kļūtu ar plašāku skatījumu un daudzpusīgāki, un ar, cerams, lielāku iniciatīvu nākotnē.

Vai ir tā, ka pazīsti lielu daļu vai varbūt pat visus, kas piedalīsies šajos semināros, meistarklasēs un koncertos?

Tā tiešām sanāk - jā, pilnīgi visus. Ir, kas šobrīd pasniedz Klāgenfurtes Gustava Mālera Mūzikas universitātē - tie ir divi mani studiju biedri no Lincas Antona Bruknera Universitātes laikiem. Citi, savukārt, ir satikti meistarklasēs vai konkursos. Ja godīgi, sitaminstrumentālistu kopiena nav tik liela - gandrīz visi, kas ir bijuši tie aktīvākie, viens otru pazīst lielākā vai mazākā mērā, un ar katru vienmēr kaut kur ir krustojušies ceļi. Tāds ir arī šis gadījums.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par mākoņdatošanu – kādas ir iespējas? Arī par to, kā uzņēmēji reaģē uz kārtējo krīzi pasaulē.

Lai mūsu digitālā pasaule ar mākslīgā interneta iespējām un tiešsaistes pieeju visam darbotos, ir nepieciešama milzīga tehnoloģiskā infrastruktūra. Un viens no būtiskākajiem tās elementiem ir datu centri – vietas, kur reāli glabājas un tiek apstrādāti mūsu dati. Datu centri bija viens no tematiem Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācijas konferencē. Viens no secinājumiem – datu centri ir ļoti sasaistīti ar drošību un ģeopolitiku.

Pasaules notikumi – no konfliktiem līdz bloķētiem šaurumiem un cenu kāpums – arī ietekmē notiekošo Latvijā. Bet kā uz to reaģē Latvijas uzņēmēji? Arnis Blūmfelds ir finansists, „ERST Finance” valdes priekšsēdētājs. Jautāts par pasaules notikumu ietekmi, viņš uzsver, ka ņemot vērā pēdējā laika krīžu skaitu, esam iemācījušies tās pārdzīvot un nekrist panikā. Tomēr šobrīd uzņēmēji ir piesardzīgāki savos plānos.

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas pirmo reizi notika 2016. gadā. Katru otro gadu Rīgā ir apskatāmas izstādes, kurās pēta to, kā 21. gadsimtā transformējas attēla veidošanas prakses. Šogad par centrālo tēmu izvēlēta pašpastāvēšana līdzās, lūkojoties uz to, kā tehnoloģijas ietekmē cilvēkus un kā šajā laikmetā vienā vidē spējam sadzīvot ar dabu un citām radībām. Šādas pārdomas caurvij daudzveidīgo notikumu programmu, ko varēs apmeklēt līdz pat jūlija sākuma. Dažas no izstādēm jau ir vērušas durvis apmeklētājiem. Izstādē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā var uzzināt, kas vieno tehnoloģijas, dabu un foto mākslu.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā aplūkojama Prijagīta Dija izstāde "viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā".

Šajā izstādē Prijagīta Dija izjautā fotogrāfiju kā mediju – atmiņu glabātāju. Viņas skatījums ir sakņots ģimenes vēsturē Dienvidaustrumāzijā, Malakas pussalā, kas savulaik tika uzskatīta par ienesīgāko Britu impērijas koloniju. Industriālās revolūcijas laikā 19. gadsimta septiņdesmitajos gados strauji attīstījās gumijas ražošana, un senie kaučuka ieguves resursi Dienvidamerikā nespēja apmierināt augošo ražošanas tempu, tāpēc Lielbritānijas valdība nolēma mākslīgi radīt sev resursus Tālo Austrumu kolonijās. Brazīlijā ievāktās hevejas (koka ar pienveida sulu lateksu) sēklas un stādi otrā pasaules malā uzauga grandiozās gumijkoku plantācijās, kur mūžu aizvadīja pamatiedzīvotāji vairākās paaudzēs, kļūstot par lētu darbaspēku britu gumijas rūpniecībā.

Prijagītas Dijas izstāde Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2026 ietvaros aplūkojama līdz 7. jūnijam.

Ar gobelēnos ieaustiem Rotko darbiem un pieciem Rotko oriģināliem Rotko muzejs Daugavpilī atzīmē savu 13. dzimšanas dienu. Aizvadītajā piektdienā – 24. aprīlī, dienā, kad pirms 13 gadiem apmeklētājiem pirmo reizi durvis vēra Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, nu jau muzeja statusā, te tika atklātas divas jaunas ekspozīcijas.

Izstāde „Rotko. No ģimenes kolekcijas” ļauj ielūkoties piecos Marka Rotko oriģināldarbos, ko apskatei piedāvā Rotko bērni Keita un Kristofers. Bet Latvijas tekstila māksliniece Iveta Vecenāne, kuras darbi lielākoties top klasiskajā gobelēna aušanas tehnikā, Rotko akvareļus simboliski pārcēlusi savā aušanas valodā un piedāvā plašu gobelēnu kolekciju savā izstādē ar nosaukumu „Pārcēlums. Rotko motīvs”.

12. maija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore būs Iveta Derkusova. Līdz šim viņa bijusi direktores vietniece krājuma darbā. 

Kā jums šķiet, kas būtiski mainīsies jūsu darba dzīvē?

Iveta Derkosova: Manā personīgajā darba dzīvē būs diezgan lielas pārmaiņas ikdienas pienākumos, jo es līdz šim esmu vadījusi vienu ļoti lielu, tomēr vienu jomu muzejā, kas ir krājuma darbs. Lielākais izaicinājums ir tas, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs darbojas sešās adresēs, līdz ar to tā laukuma aptveršana jebkurā gadījumā prasīs varbūt ne gluži simts dienas kā amatpersonām, kas sāk no nulles, tomēr zināmu laukuma pārskatīšanu, sarunas ar kolēģiem, lai mēs vienojāmies visi kopā par tiem veicamajiem darbiem, kuri nav varbūt ikdienas plānos iezīmēti. 

Bet, paldies Dievam, direktora maiņa muzejā nedrīkst neko rīt uz brokastīm mainīt, jo muzejs strādā ar ilgtermiņa plāniem, ar ikgadējiem plāniem, un tie visi procesi un projekti, pie kuriem mēs strādājam, tas arī ir mans darba uzdevums. Protams, ka, piesakoties šim amatam, es redzu atsevišķas akcentu pārbīdes tajā ceļā uz mērķu sasniegšanu. Pie tiem arī būs jāstrādā.

Muzeja direktoriem ir jārunā par visu mākslas ainu. Bet, kamēr jūs vēl neesat direktore, man jums tomēr ir jautājums, kas ir bijuši jūsu pētniecības lauki mākslā - kādi virzieni vai kādi autori?

Iveta Derkusova: Ja mēs runājam par periodu, tad lielais periods, kurā es orientējos vislabāk, ir starpkaru māksla, bet arī ar tādu starptautiskā avangarda piesitienu, jo autors, kuru es esmu pētījusi faktiski 20 gadu garumā, tas ir Gustavs Klucis, kam es esmu arī veidojis daudzas izstādes. Līdz ar to ir gan šī sasaiste ar starptautisko ainu, ar konstruktīvismu. Un tādā aspektā man arī, protams, vairāk interesē tie latviešu autori, kuriem saskares punkti ar šo laikmetu vai kā pretmeti, vai kā līdzgaitnieki. Šis ir tas laukums, kurā es kā mākslas zinātniece esmu visspēcīgākā. Bet, protams, gribētos domāt, ka man ir zināms priekšstats par plašāku periodu. Protams, es sekoju visu laiku līdzi aktualitātēm, kas notiek. Īpaši šobrīd ar akcentu uz laikmetīgo mākslu, jo tā sadaļa savukārt, kas muzejā visu laiku ir bijusi fokusā faktiski visu 21. gadsimtu, bet es personīgi pie tā esmu bijis klāt pēdējos 10 gadus, tā ir komplektēšana, kas attiecas arī uz mūsdienu mākslas procesu dokumentēšanu. Tā kā tas arī man nav svešs.

Vai šobrīd laikmetīgās mākslas komplektēšanai, iepirkšanai ir finanses?

Iveta Derkusova: Diemžēl nav, mērķēta finansējuma papildus nav. Droši vien arī atceraties, 2020. gadā ar noturības finansējumu muzejam tika piešķirts pusmiljona apmērā finansējums, kad mēs varējām ļoti mērķtiecīgi izveidot arī atsevišķu speciālu darba grupu ar ārējiem ekspertiem un tādu plašāku iepirkumu veikt. Pārējie gadi vienmēr ir periodiski, ļoti atkarīgs no muzeja pašu finansējumu, cik mēs spējam šim veltīt. Bet lai mēs laikmetīgo mākslu komplektētu mērķtiecīgi, var teikt, ka finansējuma nav.

Noslēdzies visaptverošs pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību - monitorings par cilvēka organismā sastopamajām kaitīgām ķīmiskajām vielām. Rezultāti nav unikāli Eiropai, taču ataino mūsdienu dzīvesveida paradumus, tostarp plasmatasas, kā arī pesticīdu un smago metālu klātbūtni mūsu dzīvē. Kādi izskatāmies uz Eiropas fona un kādas sekas mūsu veselībai var radīt šīs vielas? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)  Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Lāsma Akūlova un RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Linda Matisāne.

Ivars Vanadziņš saka paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atsaucās arī pēc pētnieku stāstiem raidījumā Zināmais nezināmajā un iesaistījās pētījumā.

Runājot par to, ko atklāj pētījuma rezultāti, pētnieki atzīst, ka viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem ir, ka Latvijas iedzīvotāju organismā ir kokteilis ar ļoti daudz un dažādām ķīmiskām vielām. Turklāt katram cilvēkam tas kokteilis ir diezgan individuāls. 

"Mēs kopumā noteicām nedaudz vairāk kā simts dažādas vielas cilvēku asinīs un urīnā, gan sākotnējās vielas, ko mēs uzņemam, gan tās vielas, kas organismā pārveidojas, metabolītus. Kopumā secinājumi ir tādi, ka vidējais vielu skaits ir 43 no 103," atklāj Linda Matisāne. 

Tāpat daļa vielu cilvēka organismā nav konstatēta, jo to koncentrācija bija zem laboratoriju iespējām noteiktās attiecīgās vielas.

"Pētījuma nākotne vai turpinājums ir ne tikai vākt papildus paraugus, noteikt citas vielas, bet arī skatīties, kā attīstās dažādas laboratorijas iespējas noteikt [vielas]. Iespējams, ja mēs pēc 10 gadiem analizēsim šo pašu cilvēku paraugus ar citām laboratorijas metodēm, mēs atklāsim vēl kādas vielas," turpina Linda Matisāne.

Pētījums atklāj, akrilamīds ir konstatēts visiem dalībniekiem, savukārt bisfenoli un daudzu pesticīdu līmeņi Latvijā ir zemāki vai līdzīgi Eiropas vidējam rādītājam. 

"Akrilamīds, kas konstatēts visiem pētījuma dalībniekiem, ir viens no blakus produktiem, kas rodas degšanas procesā, cepšanas, fritēšanas, grauzdēšanas procesā. Mūsu paradumi, kā mēs gatavojām ēdienu un ko mēs ēdam, un arī protams, smēķēšana jāpiemin un grilēšana," skaidro Ivars Vanadziņš.

Linda Matisāne norāda, ka nevajadzētu domāt, ka nedrīkst cept. Svarīgi nepārcept. Nav jākrīt galejībās.

"Neaicinām šašliku tvaicēt, bet cept saprātīgi," atzīst Ivars Vanadziņš.

Mājaslapā "biomonitorings.lv" var iepazīsties ar kaitīgajām vielām un tur cilvēki varēs pieteikties arī turpmākajiem pētījumiem.

No 13. gadsimta sākuma par politiskiem, ekonomiskiem un kultūras dzīves centriem kļuva mūra aizsargātās pilsētas. Tas bija jauns apdzīvotības tips salīdzinājumā ar dzelzs laikmeta kopienu dzīves centriem pilskalniem, un Latvijas teritorijā tas parādījās līdz ar ienācējiem no Rietumeiropas. Tādējādi šeit mainījās sabiedrības struktūra un zināmā mērā arī etniskais sastāvs, jo ienācēji pamatā nāca no vāciski runājošām zemēm un bija tendēti uz tirdzniecību un ienesa jaunas amatniecības prasmes. Par šīm pārmaiņām stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 3. sadaļa “Pilsētas mūris vieno”, un šodien piestāsim tajā. Pieturvietā vispirms tiekamies ar muzeja pētnieci, vēstures doktori Mārīti Jakovļevu, kura izceļ būtiskākās pilsētu iezīmes.

Pilsēta, no vienas puses, bija sadalīta dažādās sabiedrības kārtās, bet, no otras puses, tā sevi āreji reprezentēja kā kopiena, un viens no reprezentācijas elementiem bija zīmogs. Ekspozīcijā aplūkojami vairāku pilsētu zīmogu nospiedumi – Jaunjelgavas, Kuldīgas, Aizputes, Cēsu, Limbažu, Jelgavas, Grobiņas, Rīgas. Turpat līdzās zīmējums ar pilsētas galvenās iestādes – rātes – sēdi, ļaujot iepazīt tās hierarhiju un amatus.

Sudraba saktas, gredzeni un jostas – ar šādiem grezniem priekšmetiem rotājušies pilsētnieki, un daļu no šīm bagātībām atklāj ekspozīcijas stends. Vēl viens vēsturisks dārgums skatāms izvelkamā atvilktnē, un tas ir birģera zvērests. Lai kļūtu par birģeri un baudītu tiesības gūt ienākumus no savas nodarbošanās, saņemt sociālo atbalstu un citus labumus, pretendentam bija jādod uzticības zvērests. Un vēl bija visas kopienas zvērests, ko tā nodeva politiskajai varai svinīgā ceremonijā rātslaukumā, bet no 17. gadsimta birģeri apliecināja zvēresta tekstu arī ar saviem parakstiem. Ekspozīcijā redzams Rīgas birģeru zvērests Zviedrijas karalim Kārlim XI ar Lielās ģildes locekļu parakstiem. 

Viduslaiku pilsētā notika aktīva tirgošanās, un kur tirgošanās, tur nauda. Rakstītie avoti liecina, ka monētu kaltuve Rīgā atradusies Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī. Ļoti konkrētas un taustāmas pēdas gan par to atrodamas tikai dokumentos, ne vairs Rīgas ielās, bet, staigājot pa pilsētu, varam iztēloties, kā šajā vietā šķindējušas monētas.

Par naudas kalšanu plašāk gatava stāstīt muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa.

Pacientu pieredzes dati atklāj būtisku problēmu — daļa pacientu nav pietiekami informēti par viņiem nozīmētajiem medikamentiem un to iespējamām blaknēm. Tāpēc pacientu pieredzes asociācija sadarbībā ar Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu šodien, 27. aprīlī, rīko tiešsaistes diskusiju "Zāles bez skaidrojuma. Blaknes bez brīdinājuma".

Cik tā ir nopietna problēma, spriežam arī raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Stradiņa slimnīcas pacientu pieredzes eksperte un Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas vadītāja Vita Šteina, klīniskā farmaceite Austra Bula un Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle Anna Klesmite-Blūma.

"Es gribētu mazlietiņ izaicināt šo jautājumu," par zālēm un to raisītām blaknēm bilst Anna Klesmite-Blūma. "Ticu, ka katram mājās ir arī uztura bagātinātāji, vai tagad tuvojas maratons, arī visādi pulverīši. Tur citreiz mēs nemaz pat neinteresējāmies, kas varētu būt blakusparādība, ja mēs daudz dzeram, vai kā tas ietekmē mūsu orgānus. Tiklīdz mēs runājam par zālēm, kas varētu kaut ko izdarīt, tiešām ir šīs bailes par to, ka būs blakusparādības. Cilvēki salasās visu, kas ir. Ir ļoti labi, ka viņi lasa, bet viņi tiešām nobīstas no tā. Tas nenozīmē, ka viņiem būs tās blakus parādības, bet viņi var nobīties un nelietot. Bet, kamēr mēs skatāmies uz citām lietām, kur nav tāda likumisko normatīvo aktu pamata, tur mēs neredzam tādas bailes dzert kaut ko, kas tiek pārdots."

Vai Liānai Langai no Nacionālās apvienības ir taisnība, ka Vācijā, ja cilvēks nerunā ar policistu vācu valodā, to traktē kā pretošanos varai? Un vai tiesa, ka Lietuvā klientu apkalpošana citās valodās – ne lietuviešu – ir aizliegta? Justīne Kozlovska par to stāsta "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:check" iknedēļas raidījums. Vēl arī stāsts par kārtējo Krievijas propagandas piemēru – kā prokremliski kanāli izsmej Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.