Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki.

Itūreiz par repera Bruolāna miksteipu „Zalts”, kas ir kai ideju i skaņu apkūpuojums, kurā savīnuoti vairuoku godu laikā radeiti, da itam napublicāti goboli. Projektā, kas veidots kūpā ar DJ Valnu i Sleideigū, vydā 11 dzīšmu, kur jiutama kai ilgstūša sadarbeiba, tai vysaidu periodu nūskanis i stilistika. Miksteips skaņ kai breivs i organiskys hiphopa dorbs latgaliski – bez lelys konceptualuos strukturys, tok ar stypru autentiskumu i lokalū ideņtitati.

Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, deļkam latgaliski lobuok saceit „puorsoka”.

Lideja Leikuma skaidroj: „Lobuok puorsoka. Par kū lobuok puorsoka? Par tū, ka soka i puorsoka. Puorsoka ir tys, kū esi dzierdiejs i atstuosti piec tam tuoļuok. Atstuosta cyts cytam. Dzeds atstuosta unukam, kū ir dzierdiejs nu sova tāva, jis jam na tikai soka, bet puorsoka. A puosoka jau ir vīnkuoršuoks variants, bet var saceit ari puosoka.”

Tulkuotuoja Jūlija Tumanovska nu jaunnorvegu volūdys latgaliski puortulkuojuse Nobela premejis literaturā laureata Juna Fosis (Jon Olav Foss) lugu „Kaids nūteikti atīs”. Luga latgaliski īstudāta Daugovpiļs teatrī (režisors Olegs Šapošnikovs, 2024) i izruode sajāmuse Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2024”. Taipat luga latgaliski izdūta ari gruomotā (2025), kas tyka nomināta kai Latvejis Literaturys goda bolvai (LaLiGaBa 2025), tai gruomotu muokslys konkursa „Zelta ābele 2025” bolvai.

Kod vīnu mozu volūdu puortulkoj iz cytu mozu volūdu, juos obejis palīk drupeit leluokys. Jūlija Tumanovska stuosta par jaunnorvegu i latgalīšu volūdu leidzeibom: „Jaunnorvegu volūda ari ir leidzeiga tam, kai latgalīšu volūda Latvejā ar tū, ka jū lītoj na tik daudz cylvāku kai lelū volūdu, bet tam taipat ir dīzgon lela nūzeime vaļstī.”

Kod tulkuojums ir izguojs ceļu da teatra skotivis, tei ir ari sova veida tulkuotuoja atkluošona, soka Jūlija: „Kod es pyrmū reizi beju iz pyrmizruodi, es cīši uzatrauču, ka vysi niu redzēs, kū es dareju vīnatnē, vīntuleibā. Deļtam ka

raksteišona i tulkuošona ir dīzgon vīntuļs dorbs, tu esi vīnatnē ar tekstu, ar datoru i ar sovom dūmom.”

Struodojūt ar latgalīšu volūtu, Jūlija ir sasakuoruse ari ar napateikamu attīksmi nu cytu literatu, kas kustynoj vēļ vaira raksteit i tulkuot latgaliski: „Aizstuoviešona ir dreižuok vysys Latvejis kontekstā. Ir ari sova vajadzeiba storp latgalīšim koč kū ari paruodeit, nagrybu saceit pīruodeit, tod tys daboj taidu nagativu dzinuli, taidu napateikamu sajiutu. Dreižuok ar taidu lepuošonūs – vajag ari ik pa laikam paruodeit sovejim. Asūt storp literatim Latvejā, cytūs pasuokumūs ar latvīšu literatim, dažreiz cylvāki ari drusku rauga nūnycynuot, voi eistyn ir tik svareigi, ka roksta latgaliski, voi ir ari kaidi tulkuojumi latgaliski – nu latgalīšu volūdys, voi iz latgalīšu volūdu, i ar taidu nycynūšu attīksmi, tod arī rūnās tei sajiuta – redz, ite ir gruomota, tys ir nūtics, tys ari nūtiks i byus iz prīšku.”

Jūlija skaita, kod viņ ir īspieja, par sovom kulturys vierteibom, viesturi, latgalīšu volūdu vajag stuosteit, runuot i lapnuitīs, tok „pats svareiguokais ir vīnkuorši latgalīšu volūdys lītuošona. Juorunoj latgaliski vysur, kur tu vari.”

Svareiguokuo līta, kū cylvākam dūd literatura, ir empateja, izsver Jūlija: „Ir taids citats, ka dzeja ir empatejis mašyna. I maņ ruodīs, tū var attīcynuot ari iz gruomotom i dailliteraturu kūpumā.

Kū vaira tu skaiti gruomotys, tū vairuok redzi, kai dzeivoj dažaidi cylvāki, tu vari trenēt sovu empateju, izjust, kai vysaidi cylvāki pīdzeivoj pasauli, i saprast, kas ītekmej kaida cylvāka izvēli.”

Gruomotu, kū Jūlija grybātum puortulkuot latgaliski, saītu vasals saroksts, tok golvonais ir „nasabeit skaiteit gruomotys latgaliski. Tys, nu kuo cylvāki beistās, ka nav tai, ka tu skaiti tikpat dreiži, kai tu skaiteitu latvīšu volūdā. Juorauga pa drupeitei, i tai jau var tikt leidz vasalai izlaseitai gruomotai, gruomotu plauktam, varbyut var tikt ari leidz tulkuošonai, voi raksteišonai kai maņ.”

Par pavasara atnākšanu mēdz teikt "daba mostas", bet ar dabu esam nonākuši sarežģītās attiecībās, tāpēc jāmostas arī cilvēkam!

Lai sarunātos par putniem, priedēm, zilsniedzītēm, skudrām un citām būtnēm, lai palasītu pavasarīgu literatūru un apdomātu ne vien cilvēka, bet arī rakstīta vārda attiecības ar dabu, Roberts Vilsons uz studiju aicinājis trīs ekoloģiski domājošus rakstniekus – Ievu Melgalvi, Viesturu Ķeru un Sanitu Rībenu.

Raidījumā dzirdēsiet Ineses Zanderes, Jāņa Baltvilka, Imanta Ziedoņa, Marta Pujāta un Tomasa Stērnsa Eliota dzeju, Džeralda Darela, Haruki Murakami un Gabijas Grušaites prozu.

Man vienmēr bijis svarīgi dzīvi piepildīt ar jēgu, nevis ar kaut kādu atsēdēšanu amatos – saka arhitekte, bijusī politiķe Ingūna Rībena, kas savu viedokli vienmēr aizstāvējusi enerģiski un emocionāli, bet par savu lielāko darbu tagad sauc izaudzinātos dvīņu pārus. Par arhitektes diplomdarba zirgu staļļiem un Rīgas 800 gadu jubilejas nepiepildītajiem plāniem, par patriotismu, atbalstu kultūrai un kāpēc vīlusies politikā – saruna ar Ingūnu Rībenu Laikmeta krustpunktā.

Arhitekte, lektore, Rīgas domes deputāte, Rīgas 800 gadu jubilejas svinību organizētāja, kultūras ministre, Saeimas deputāte. Tā savu profesionālo darbu publiski pieejamā personīgajā mājaslapā sadalījusi Ingūna Rībena. Amati mainījušies, bet vienmēr viņa ir mamma četriem bērniem – dvīņiem un vēlreiz dvīņiem. Viņa cilvēciski atklāti dalījusies ar savām pārdomām, arī sarūgtinājumu un ideāliem, un bieži atbildējusi ar atmiņā paliekošiem salīdzinājumiem. 

Teju pirms četriem gadiem jūs paziņojat, ka esat nolēmusi nekandidēt 14. Saeimas vēlēšanās. Par politisko pieredzi mēs runāsim nedaudz vēlāk un diezgan daudz, bet vispirms, kā jums aizritējuši gadi?

Ingūna Rībena: Jā, tā bija mana pēdējā saruna ar aģentūru LETA, kur viņi man jautāja, kāpēc es nekandidēšu, un es teicu, ka es esmu zaudējusi ilūzijas, tik ilgi esot politikā vairāk nekā 30 gadus. Bet ka es nekur neiešu un par to nerunāšu, lai nelaupītu ilūzijas tiem, kuriem tās vēl ir palikušas. Šobrīd es pārkāpju savu solījumu. Kad viņi man jautāja, ko es darīšu tālāk, es teicu, ka gan jau liktenis zinās, kur mani tālāk vest. Un tajā brīdī, 2022. gadā, es, protams, nezināju, ka man 2023. gadā piedzims mazdēls un šobrīd jau ir četri mazdēli piedzimuši šo trīs gadu laikā. Tā kā tas ir tas ceļš, kur mani ir aizvedis liktenis. Kaut arī man kādreiz manā vecumā patiktos sēdēt Dievam pie kājām kā Marijai un klausīties, man atliek kā Martai rosīties, jo kopā man ir seši mazdēli. Tas ir brīnišķīgi, tas ir arī tāds enerģijas lādiņš, bet arī nopietns darbs un brīžiem negulētas naktis.

Paziņojot par šo lēmumu nekandidēt, jūs teicāt, ka esat zaudējusi ilūzijas par tiesisku, godīgu, sakārtotu valsti ar rūpēm un cieņu pret iedzīvotājiem. Vai jūs tagad tāpat domājat? 

Ingūna Rībena: Es domāju, ka šis ir seku laiks. Šis ir seku laiks. Mēs piedzīvojam sekas tam, kādi mēs esam bijuši 30 un vairāk gadu garumā. Tas ir, kā ar bērniem - tu vari viņiem no rīta līdz vakaram ar sausu muti teikt -– nekāp novembrī ledainā ūdenī, būs iesnas jeb plaušu karsonis. Un ja tu netiec uzklausīts, tad tanī brīdī, kad ir tās iesnas vai vēl vairāk plaušu karsonis, tad atliek klusēt. Ja secinājumi netika izdarīti no vārdiem, tad secinājumus ir jāizdara no notiekošā. Lielā mērā, es domāju, ka šobrīd ļoti daudzās jomās, ļoti daudzās sfērās, sākot jau ar veselības aprūpi, ir tieši tāda krīze, kādu to varēja paredzēt cilvēki, kas kaut cik adekvāti par šīm lietām domāja.

Šogad ir nākamā parlamenta vēlēšanas. Varbūt kāds jūs ir uzrunājis, un jūs būtu gatava kādam spēkam pievienoties? 

Ingūna Rībena: Arī 2022.gadā mani uzrunāja vairāki spēki. Pilnīgi noteikti nē. Jo tā ir ļoti liela pieredze, kāda man ir. Un es domāju, ka mēs varbūt varam izmainīt noteikumus. Bet vai mēs varam izmainīt mūsu sabiedrības mentalitāti tik viegli? Man tam nav ticības. Un pretēji varbūt citiem cilvēkiem, kas ir dzīvojuši intensīvu dzīvi un ir prom no politikas un mēģina kaut kā to atcerēties, aprakstīt un tā tālāk, es gluži otrādi – šī pieredze nav nekāda patīkamā. Es to dzēšu ārā no savas atmiņas. Kaut arī man ir piedāvāts uzrakstīt tādas kolorītās epizodes, bet lai saglabātu gaismu un prieku par dzīvi mazbērniem, es pie tā nekavējos savās domās.

Un tomēr kā justies vēlētājam brīdī, kad no pieredzējušiem politiķiem izskan arī šāda vilšanās, rūgtums? Noteikti arī pamatots, kā es arī saprotu no jūsu teiktā. Tomēr cerībai un ticībai valsts iekārtai, pārvaldei un spējai darīt labāku cilvēkiem jāpastāv. Kā rīkoties vēlētājam, ko izvērtēt?

Ingūna Rībena: Es kādreiz nācu no Saeimas un satiku savu draugu mūziķi un mācītāju Ingmāru Zemzari netālu no Saeimas. Uz jautājumu, kā klājas, es viņam saku: "Ak, Dievs! Ingmār, tam, ko es daru, nav absolūti itin nekādas jēgas. Tam nav nekādas nozīmes, tam, ko es runāju vai rakstu - es neko nevaru ietekmēt. Es neko nevaru iespaidot." Viņš smaidīja, skatījās uz mani un teica: "Tu laikam ilgi neesi pirmo Mozus grāmatu pārlasījusi."

Kad Dievs gāja nopostīt Sodomu un Gomoru, atceraties, viņš satiek Ābrahāmu. Un Ābrahāms saka: "Kā, Dievs, tu iesi nopostīt Sodomu un Gomoru kopā ar visiem krietniem un godīgiem cilvēkiem, kas dzīvo?" Dievs visu zina, bet viņš saka - Ābrahām, atrodi man piecdesmit taisnus cilvēkus. Un Ābrahāms nevar atrast ne 50, ne 40, ne 30, ne 20. Viņam jau gandrīz bail Dievam prasīt, Viņš saka – bet, mīļais Dievs, ja es desmit taisnus cilvēkus atradīšu, tu mainīsi savus plānus, tu nenopostīsi Sodomu un Gomoru desmit cilvēku dēļ? Dievs saka – jā, atrodi desmit cilvēkus. Mēs zinām, ka viņš atrada Latu vienu pašu. To viņš izveda laukā un pilsētas tika nopostītas. Morāle ir tāda, ja pat tu neko nevari izdarīt, tu pats vari tā nedarīt. Tajā brīdī es gandrīz Ingmāram apķēros ap kaklu. Es teicu: "Ak, Dievs, cik jauku cerību tu man esi devis." Kamēr mēs esam nosacīti desmit cilvēki taisni, tikmēr mēs turamies. Tā ir tāda cerība.

(..)

Ingūna Rībena: Ir skaidrs, ka ir trīs lietas, kas nosaka tautas pastāvēšanu – kultūra, valoda un kopīga izpratne par vēsturi. Es neesmu kaut kāda patoloģiska nacionāliste, bet man liekas, ka pasaule būtu ārkārtīgi garlaicīga, ja mums būtu viens globalizēts zieds, viena globalizēta melodija un tā tālāk. Man liekas, pasaule ir tik skaista, tāpat kā pļava ar bezgala daudz un dažādiem ziediem, tā pasaule ar bezgala daudz un dažādām kultūrām, atšķirīgām. Un es esmu bijusi daudzās situācijās, ka, stāvot dažādu valstu lidostās, es gribu kaut ko atvest uz māju, un nav vairs ko atvest, jo viss jau ir redzēts arī šeit, vai ne. Par kultūru mēs varētu daudz runāt. Protams, ka tas ir būtiski.

Bet samērojot ar veselības nozari. Drošību mūsdienās.

Ingūna Rībena: Kā jau es teicu, labās proporcijās, nevis kaut ko vienu izspīlēt un kaut ko citu absolūti ignorēt.

Droši vien drīzāk jautājums par izpratni un par sabalansētību. Kā jūs teicāt.

Ingūna Rībena: Pie kam, ja jūs atceraties, 2008. gadā, lielā krīze kad bija un kad vienas nakts laikā tika mazināti līdzekļi pusmiljarda apmērā. Toreiz Valdis Dombrovskis bija premjerministrs un Einars Repše bija finanšu ministrs, un tika noņemts finansējums visām 145 mākslas un mūzikas skolām visā Latvijas teritorijā. Mūzikas skolas, kas ir sakņu sistēma mūsu valstij, kas uzsūc mūsu talantus, lai pēc tam … koka vainagā tas viss tas viss ziedētu. 

Es to uzzināju tikai nākamā rītā, būdama Saeimas deputāte, un toreiz es biju "Vienotībā", un es ilgi staigāju pa ielu, lai novestu sevi līdz tam, kā tas ir kādreiz ģimenes skandālos – var jau sist durvis un teikt – es aizeju, un pēc trīs stundām nākt atpakaļ. Bet ir jāatgriežas. 

Es staigāju pa ielu, lai novestu sevi līdz tam, ka es pasaku absolūti mierīgi – ja tā tas paliks, ja tiešām visām mākslas un mūzikas skolām būs noņemts finansējums, es nolieku savu mandātu, es aizeju no parlamenta, un es aizeju no "Vienotības". To es arī pateicu. Knapi paspēju līdz sieviešu tualetei mazliet paraudāt. Un tad tomēr Valdim Dombrovskim tas kaut ko bija nozīmējis, un viņš atrada no Nacionālās bibliotēkas būvniecības aizņemties vienu miljonu un vajadzīgo 5,6 miljonu vietā ielika vienu miljonu. Mākslas un mūzikas skolām nācās izdzīvot līdz gada beigām. Un es atceros, ka Madonas mūzikas skolas vadītājs man stāstīja, kā skolotāji ir mainījušies ar sēņu burciņām un kartupeļiem. Joks, bet varbūt pavisam ne joks, bet katrā gadījumā tas finansējums tika saglabāts un pēc tam tā kā soli pa solim tomēr atjaunots. Tās lietas man tiešām ir bijušas vienmēr būtiskas.

Piecpadsmit gadu laikā, kopš darbojas vietne "Manabalss.lv", kurā var iesniegt dažādas likumdošanas iniciatīvas un balsot par tām, panāktas izmaiņas vairāk nekā 80 likumos. Bijušais vietnes vadītājs Didzis Meļķis šomēnes aizstāvējis promocijas darbu politikas zinātnē. Viņš pētījis "Manabalss.lv" darbību un salīdzinājis pilsoņu iniciatīvu efektivitāti Latvijā un citās valstīs, secinot, ka Latvijā pilsoņi pat neticami efektīvi spēj ietekmēt likumdošanas procesus, panākot, ka Saeima ņem vērā savāktos parakstus un maina likumus tā, kā aicinājuši pilsoņi. Tādējādi Latvija ļoti izceļoties uz citu valstu fona, pausts pētījumā.

Politikas zinātņu doktoru Didzi Meļķi iztaujāja Ilze Kuzmina.

Mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk izskan jautājumi par cilvēka attiecībām ar dabu, citām sugām, tehnoloģijām un zināšanām. Šos jautājumus aktualizē ne tikai zinātnieki un politiķi, bet arī mākslinieki un filosofi, kas arvien biežāk meklē jaunas pieejas, kā runāt par laikmeta izaicinājumiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem šai tendencei ir kritikas minifestivāls “Dzīvotnes”, kura nesenā trešā norise veltīta pārdomām par zināšanu attīstību, cilvēka centrālās lomas pārvērtēšanu un posthumānisma ideju integrāciju laikmetīgajā mākslā.

Trešais kritikas minifestivāls “Dzīvotnes” skāra idejas par posthumānismu un ekodramaturģijas aktualitātēm. Kādas pretrunas ir starp Kanta cilvēkcentrisko skatījumu un mūsdienu centieniem izcelt arī citu sugu, upju un mežu tiesības? Kā māksla un filosofija mijiedarbojas, meklējot jaunus veidus, kā runāt par dabu, tehnoloģijām un zināšanām? Kāpēc zināšanas nav tikai racionālas un kā emocijas un sajūtas kļūst par vērtīgu izziņas veidu mākslā? Vai mākslai ir spēks mainīt sabiedrības attiecības ar dabu? Kā domāt par cilvēku kā vienu no daudzām sugām, un ko nozīmē “būt ūdens ķermenim”? Kopā ar Evartu Melnalksni meklējam atbildes, iedvesmu un jaunus jautājumus par laikmetīgās mākslas un filosofijas satikšanos.

Evarts Melnalksnis par festivāla pirmsākumiem: Imanuels Kants, kuram 2024. gadā bija 300. jubileja, ir cieši saistīts ar Latviju - viņa brālis dzīvoja gan Jelgavā, gan Liepājā. Viņš pats apsvēra braukt strādāt uz Jelgavas Pētera akadēmiju, bet to tomēr neizdarīja un palika Kēnigsbergā, kur visu dzīvi nodzīvoja. Leģendārs ir stāsts par viņa precizitāti, ka pēc pastaigām varēja pulksteni uzstādīt. Bet viņam arī patika ballēties, un tika sarakstīti noteikumi, kā labi viesībās uzvesties vai kā sarunas veidot, to mēs arī iekļāvām festivāla struktūrā savulaik. Festivāla deja nāca no Igora Gubenko vēl daudzus gadus iepriekš. Viņš teica, ka tuvojas jubileja un vajadzētu veidot kantāti par Kantu.

Sākumā domāju par mūzikas teātri un kantāšu ciklu, bet lēnām nokļuvu pie šāda formāta - kritikas minifestivāla, kuru veidoju kopā ar jauno filosofu žurnāla “Tvērums” veidotājiem Rūdi Bebrišu, Sofiju Kozlovu, Tomu Babincevu, otrs kurators ir Kristaps Opincāns.

Mēs domājām par to, kādas Kanta idejas mums vēl arvien ir aktuālas, arī par mantojumu, ko 18. gadsimts ir atstājis, kā mēs uz to skatāmies šodien, jo ir ambivalence zināšanās, kas ir uzkrātas. Tieši tajā laikā veidojas veids, kā mēs domājam, veidojam zinātni, zināšanas - kā mēs tās uzkrājam, kā mēs tās pārbaudām, un uz tā bāzes mēs varam strādāt vairāk, ražot vairāk, būt ražīgāki un arī pakļaut dabu ar arvien labākiem tehniskiem palīgrīkiem. Un tur ir tā ambivalence, tās pretrunas. No vienas puses, zināšanas ir svarīgas, un mums ir svarīgi arī pārskatīt savas zināšanas. Tas arī ir tas, uz ko aicināja Kants un veica šo kopernisko apvērsumu, kur viņš visa centrā ieliek subjektu jeb to, kā mēs kā cilvēki skatāmies uz pasauli. Tas veido to, kāda pasaule mums ir. (..)

Tas, kur mēs jau pagājušgad un šogad ejam posthumānisma idejās, ir tieši mūsdienu filosofiskie strāvojumi, pēdējie 20, 30 gadi. Tas jau ilgstošāk ir veidojies process - pārskatīt zināšanas un varbūt vairs nelikt cilvēku pasaules centrā kā tādu pavēlnieku un kroni, kuram pasaule ir pakļauta, kur ar šiem zināšanu rīkiem to pasauli iekarot un sev pakļaut, izmantojot visus resursus.

Cilvēks ir viena no daudzām citām sugām. Te mēs esam pie vienas no posthumānisma pamatidejām, ka hiearhijā neesam augstāki, un arī citām sugām ir tiesības dzīvot. Mums jādomā par to labbūtību nevis tāpēc, ka tas ir svarīgi un izdevīgi cilvēkam, bet tā ir tā skatījuma maiņa - tas ir vienkārši nepieciešams viņiem. 

Vai meklējot savu motivāciju, iespējams palīdzēt to atrast arī citiem? Raidījumā Monopols saruna par dzīvi pēc profesionālā sporta ar hokejistu un motivācijas treneri Jēkabu Rēdlihu.