Laikmetīgās dejas apvienība "KUUP" piesaka sevi profesionālajā dejas laukā. Jau šovakar, 24. aprīlī, Leļļu teātrī pirmizrāde divām laikmetīgās dejas izrādēm, kuras vieno nosaukums "Tīrā prieka kritika". Horeogrāfe Sintija Skrabe veidojusi izrādi "KARUSELIS: prieka slavinājums", savukārt horeogrāfe Anastasija Čornaja dejas izrādi diviem dejotājiem "Savijušies".

Tradīcijām bagātais deju kolektīvs „Vektors” svin desmitgadi ar pašreizējo tās vadītāju, un tam par godu rīko vērienīgu koncertu. Kultūras rondo sarunājamies ar horeogrāfi un „Vektora” vadītāju Dagmāru Bārbali un mūziķi Kasparu Bārbalu.

9. maijā Ogres Kultūras centrs Rīgas Tehniskās universitātes Tautas deju ansamblis “Vektors” ar vērienu svinēs ansambļa mākslinieciskās vadītājas, Dziesmu un deju svētku virsvadītājas un horeogrāfes Dagmāras Bārbales desmitgadi “Vektorā”.

Desmit – tieši tik gadu pagājis, kopš ansambļa ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Uldis Šteins nodeva 55 gadus ilgi turēto ansambļa vadības stafetes kociņu Dagmāras jaunajās, darbu mīlošajās un talantīgajās rokās. Nevilcinoties tās ansambļa vektoru pagriezušas vēl nebijušu projektu, spilgtu panākumu virzienā un padarījušas “Vektoru” par latviešu skatuviskās dejas radošo laboratoriju.

Koncerta otrās daļas īpašais viesis būs “MM Orķestris”. Dzīvās mūzikas pavadībā “Vektors” izdzīvos daļu no deju uzveduma “Aiz ko garš pavasar's?” notikumiem, kā arī ļaus ieskatīties jauna uzveduma pirmajās deju skicēs.

Mākslīgā intelekta fiziskās ierīces ir pēdējā gada tendence, un "Mobvoi Ticnote" tai seko, ierakstot zvanus un sarunas sapulcēs un pēc tam pārvēršot tos tekstā un strukturētā informācijā. Tas strādā tandēmā ar viedtālruni, un piedāvā pat AI asistentu. Kā tam sokas ar latviešu valodu? Vai tas ir reāls ikdienas kompanjons vai MI rotaļlieta? Noskaidrojam apskatā!

* Ierīci neatmaksātam un neatkarīgam apskatam mums sagādāja ASBIS Latvia.

Mūsu šodienas viešņa ir Monta Viļumsone – mākslīgā intelekta uzņēmēja ar patiesi daudzpusīgu pieredzi. Viņa ir apceļojusi vairāk kā 60 valstis, strādājusi par angļu valodas skolotāju, un vēl pavisam nesen viņas ikdiena bija cieši saistīta ar jogu un meditāciju. Šobrīd Monta attīsta savu mākslīgā intelekta jaunuzņēmumu "Companon" un vada apmācības uzņēmumiem par mākslīgā intelekta iespējām.

Pie Digitālo brokastu galda runājam par to, kādi ir lielākie izaicinājumi, veidojot mākslīgā intelekta jaunuzņēmumu laikā, kad pasaule mainās ik sekundi, un kā pārvarēt bailes un drosmīgi spert pirmo soļus tehnoloģiju pasaulē.

Par ko parunāsim pie Digitālo brokastu galda?

“ChatGPT Images 2.0” uzlabo attēlu ģenerēšanu un teksta atveidi.

“Apple” vadību pārņems Džons Ternuss.

“Meta” plāno izmantot darbinieku datoru datus MI trenēšanai.

Runājam arī par pašatjaunojošu materiālu ar potenciāli kalpot simtiem gadu un par robotu pusmaratonu Pekinā, kur rezultāti strauji tuvojas cilvēku līmenim. Cik daudz no tā ir reāls progress un cik vēl mārketinga sapņi?

Ar 21 dienu būs par maz. Lai veidotos ieradums regulāri sportot, būs nepieciešams krietni ilgāks laiks. Kas varētu palīdzēt sākt un, galvenais, kas - nepadoties? To skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. 

Sportot aicina Sporta laboratorijas - FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka un zinātņu doktors medicīnas un veselības zinātnēs, Fizisko aktivitāšu klīnikas vadošais speciālists Latvijas Universitātes pētnieks Rūdolfs Cešeiko.

Lai pieradinātu sevi regulāri sportot vai vismaz aktīvi kustēties, sākumā jārada regulārs pieradums, mudina Sandra Rozenštoka.

Speciāliste arī atgādina, ka fiziskā slodze, kas saistīta ar darbu ikdienā, netrenē, bet uztur aktivitāti.

"Motivācija sākumā ir ar pieraduma radīšanu, pamazām, kad veidojas sajūta, ka varu un jūtos labi, tas jau turpinās kā ieradums," atzīst Sandra Rozenštoka.

Jebkura kustība ir fiziskā aktivitāte, bet fiziskā slodze būs tā, kas trenē ķermeni. Tad gan ir jāsvīst vai elpai jābūt ātrākai. Ja arī tā ir tikai iešana un jau zināmo 10000 soļu skaitīšana, svarīgi, lai tas nebūtu monotoni. Var apsēsties un piecelties uz soliņa, kam iet garām, piepumpēties pie koka.

"Ķermenis pierod pie ierastā maršruta un ritma, tāpēc svarīgi ikdienas pastaigā ielikt arī sparīgāku soļošanu, kas nav sprints, bet kad jūtam, ka aizdusa ir nedaudz lielāku. Tas iedod citu atbildes reakciju organismā, vielmaiņa paātrinās. Tas iedod labu pārsteigumu mūsu slinkumam," bilst Rūdolfs Cešeiko.

Sandra Rozenštoka min, ka daudziem cilvēkiem vajag uzstādīt mērķi. Rakstot savu doktores darbu, viņa atradusi pētījumu, ka Latvijā 82% pieaugušo domā, ka viņiem ir vidēji laba un augsta fiziskā sagatavotība. Cilvēks domā, ja var paveikt darba pienākumus un mājas darbus, viss ir kārtībā un nav motivācijas papildus kustēties un sportot.  

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks un plānotājs Oskars Leosks; pārraides producente - Liene Jakovļeva

Sestdienas rīti Mārupē vecākiem paiet dārza darbos vai atpūtā uz terases, kamēr bērni rotaļājas privātmājas pagalmā. Tieši šis sapnis par idillisku piepilsētas dzīvi ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ģimenes pārvācas uz dzīvi tālāk no Rīgas centra.

Pirmdienas rītā sapnis tiek iepauzēts, ierūcoties mašīnas motoram. Vispirms jāstāv sastrēgumā uz Ulmaņa gatves, tad bērni jānogādā Rīgas skolās, un tad pašiem vecākiem caur Rīgas sastrēgušo ielu tīklu jātiek uz darbu. Pēcpusdienā šāds pats ceļš kopā ar tūkstošiem citu šādu ģimeņu, kas no rīta iebrauc Rīgā un vakarā aizbrauc no tās, jāveic atpakaļ, vēl piestājot kādā Rīgas veikalā vai ēstuvē.

Darba dienās šī ģimene Pierīgā audzē redīsus un guļ, bet viņu dzīve paliek Rīgā. Sapnis par savu dārzu ir vecs un tā sākotnējais autors nav kāds nekustamo īpašumu mākleris, bet gan pilsētplānotājs Ebenīzers Hovards.

Hovarda ideja radās kā risinājums 19. gadsimta beigu Londonas problēmām, kuras bija radījusi straujā industrializācija. Pilsētā bija smogs, graustu rajoni un pārapdzīvotība, kamēr lauku apvidi ap to palika pamesti. 1898. gadā Ebenizērs Hovards (stenogrāfs bez pilsētplānošanas izglītības) publicēja grāmatu "Rītdiena: mierpilns ceļš uz reālu reformu" (Tomorrow: A Peaceful Path to Real Reform), ko 1902. gadā pārizdeva ar nosaukumu "Nākotnes dārzpilsētas" (Garden Cities of To-morrow). [1]

Grāmatas galvenā doma ir balstīta uz "trīs magnētu" principa. Pirmais magnēts ir pilsēta, kas piesaista ar darbu, kultūru un iespējām, taču vienlaikus atgrūž ar netīrību un dārdzību. Otrais magnēts ir lauki, kas piesaista ar dabu un mieru, bet atstumj ar izolāciju un nabadzību.

Savukārt trešais magnēts ir Hovarda dārzpilsēta, kas nav tikai kompromiss starp pirmo un otro magnētu, bet gan jauna kategorija, kas pārspēj pirmo un otro magnētu.

Hovards šo risinājumu dēvēja par "pilsētas un lauku laulību" (Town and Country must be married), tiecoties radīt vidi, kurā cilvēkiem būtu pieejamas gan pilsētas sniegtās sociālās un ekonomiskās priekšrocības, gan lauku veselīgais dzīvesveids un dabas tuvums. Šī vīzija kļuva par pamatu vienai no ietekmīgākajām pilsētplānošanas kustībām pasaulē.

Varētu šķist, ka Hovards bija piepilsētu un suburbanizācijas tēvs, taču patiesība ir pretēja: viņš bija pirmais suburbanizācijas kritiķis.

Hovarda dārzpilsētu ideja bija utopiska vīzija ar stingriem kritērijiem, lai novērstu gan pārapdzīvotību, gan nekontrolētu pilsētu izplešanos: ierobežots iedzīvotāju skaits (aptuveni 30 000), darbs ražotnēs un mājokļi netālu viens no otra (bet norobežoti ar zaļajām zonām), zaļā zona ap pilsētas robežu un kopīpašumā esoša zeme (lai peļņa nonāktu atpakaļ infrastruktūrā, nevis pie privātajiem attīstītājiem). Tāpat viņš paredzēja dzelzceļa tīklu, kas savieno dārzpilsētas vienotā sistēmā. Mūsdienu suburbanizācija ir tieši tas, ko Hovards mēģināja novērst. Šodienas piepilsētās ir mazāk darba vietu nekā darbspējas vecuma iedzīvotāju, nav aizsargājošas zaļās joslas un zeme tajās nav kopīpašums.

Pirmā dārzpilsēta, kas tika celta īstenojot Hovarda idejas, ir Lečvorta Anglijā. Interesanti, ka Latvijā mēdzam saukt Mežaparku par vienu no pirmajām dārzpilsētām Eiropā. [2] Mežaparka celtniecība tika sākta divus gadus pirms Lečvortas, kas to hronoloģiski padara pat vecāku par pirmo dārzpilsētu.

Tomēr starp Mežaparku un Lečvortu ir būtiska atšķirība, Mežaparks netika veidots kā pilnvērtīga Hovarda dārzpilsēta ar savu rūpniecību un kopīpašuma zemi. Tas drīzāk bija villu ciemats vai kūrortpilsēta, nevis Hovarda sociālekonomiskā modeļa iemiesojums.

Mežaparku sāka plānot laikā, kad Hovarda grāmata kļuva par sensāciju Eiropā. Rīgas tā laika pilsētas dārzu direktors Georgs Kūfalts un pilsētas galvenais plānotājs Gustavs Ādolfs Agte bija labi informēti par modernajām pilsētplānošanas tendencēm Anglijā un Vācijā. [3] Tomēr Mežaparks nav dārzpilsēta Hovarda izpratnē, tas drīzāk atspoguļo tā laika Eiropas estētikas tendences, kas iedvesmojās no Hovarda - līkumotu ielu tīklu, kas saplūst ar dabiskām formām, un dabu kā prioritāti.

Hovards dārzpilsētu redzēja kā risinājumu strādnieku šķirai, lai izvestu to no netīrajiem pilsētu graustiem, turpretī Mežaparks jau sākotnēji tika plānots kā ekskluzīvs rajons turīgajiem rīdziniekiem.

Mežaparks bija pirmais modernais guļamrajons bez savas industrijas, kas līdzīgi kā mūsdienu Pierīgas mazpilsētas ir pilnībā atkarīgs no Rīgas.

Tikai atšķirībā no Mežaparka, kas ir dārzpilsētu estētikas un pilsētbūvniecības paraugs, Pierīgas mazpilsētas ir šo pašu vēlmju masveida versija, kas nu jau ir pazaudējusi arī dārzpilsētu estētiskās iezīmes, kas atrodamas Mežaparkā.

Dārzpilsētām pārtopot par priekšpilsētām ar dārzu, pieaug izmaksas sabiedrībai kopumā. Šīs izmaksas var iedalīt trīs kategorijās: ekonomiskās (piemēram, jaunu ceļu un inženiertīklu izbūve brīdī, kad Rīgai ir grūtības uzturēt esošo infrastruktūru), sociālās (ienākumu noteikta telpiskā segregācija, mazkustīgs dzīvesveids un bērnu atkarība no vecāku automašīnām) un vides (katrs papildu nobrauktais kilometrs nozīmē vairāk CO₂ izmešu, sastrēgumus, troksni un neatgriezeniski aizbūvētas lauku zemes). [4]

Lai cīnītos ar šīm izmaksām, pilsētplānotāji atgriežas pie Hovarda idejām, taču šoreiz citā izpildījumā – nevis būvējot jaunas pilsētas laukos, bet integrējot šos principus jau esošajā vidē. [5]

Rīgā Hovarda vīziju varētu iedzīvināt, pārvēršot Rīgas un Pierīgas konkurenci par vienotu tīklu, kura pamatā ir dzelzceļa infrastruktūra.

Ja cilvēki vairs nebūtu atkarīgi no automašīnām un varētu ātri, ērti un regulāri sasniegt pilsētas centru 30 minūtēs, viņiem vairs nebūtu jāizvēlas starp dzīvi pilsētā vai laukos.

Papildus tam, Hovarda idejas par dārziem ir jāievieš arī Rīgas pilsētā, kur iedzīvotāju skaits sarūk, lai gan tur joprojām koncentrējas darba vietas. Rīgas ielām, kuras šobrīd piepilda mašīnu duna, ir jākļūst par zaļiem koridoriem starp kvartāliem. Uz ielām ir jāstāda koki, kas veido zaļus jumtus, nevis tikai dekoratīvus apstādījumus, bet iekšpagalmi, kas pārvērsti stāvlaukumos, jāatgriež to oriģinālajā izskatā ar zaļajām zonām, kopienu dārziem un rotaļlaukumiem.

Pirmoreiz Hovarda idejas Rīgā parādījās pirms 125 gadiem, taču tikai daļēji. Tagad ir pienācis laiks dārzus ienest ielās, pagalmos un daudzstāvu mikrorajonos, lai Rīgā beidzot īstenotos vīzija par zaļu, ērtu un sociāli taisnīgu vidi. Vērojot šodienas suburbanizācijas tendences, var teikt, ka sapnis par dārzu ir īsts, taču mēs to sapņojam ne tā, kā Hovards to bija paredzējis.

[1] Howard, E. 1902. Garden Cities of To-Morrow. S. Sonnenschein & Co., Ltd. London.

[2] Mežaparka Attīstības biedrība.1997. "Mežaparks – Pirmā dārzu pilsēta Eiropā". II laidiens. 

[3] Grupa 93. Rīgas Meži. 2013. Kultūras un atpūtas parka "Mežaparks" lokālplānojums. 1. daļa: Paskaidrojuma raksts. 

[4] Dawid, M., Dawid, Wojciech, D., Kudłacz, K. 2023. Suburbanization in Poland and Its Consequences: A Research and Analytical Perspective on the Phenomenon, Institute of the Urban and Regional Development, Poland.

[5] Blanco Pastor, A., Canniffe, E., & Rosa Jiménez, C. J. 2023. Learning from Letchworth and Welwyn Garden City: Garden cities' policies for the development of existing settlements in the contemporary world. Land Use Policy, 132, 106759. 

Vēlme vadīt valsti, varas kāre vai nemitīgas spriedzes uzturēšana? Premjeres Evikas Siliņas no “Jaunās Vienotības” valdība strādā jau vairāk nekā divarpus gadus. Šajā laikā ministri un pati premjere piedzīvojuši neparasti daudz demisijas pieprasījumu Saeimā. Varētu pat teikt, rekordlielu skaitu. Dažbrīd pat teju katru nedēļu kādam prasīts atkāpties no amata. Taču rezultāts nemainīgs – neviens nav kritis. Eksperti skaidro, ka tas nav tikai par valdības gāšanu. Tā ir arī cīņa par ietekmi un dienaskārtību, vienlaikus uzturot spriedzi koalīcijā, kas jau no sākuma veidota kompromisos un nav bijusi līdz galam stabila.

Kāpēc opozīcija turpina pieprasīt demisijas, ja tas līdz šim nav devis rezultātu? 

Ministru prezidente Evika Siliņa no “Jaunās Vienotības” valdību vada kopš 2023. gada 15. septembra. Šis laiks koalīcijai nav bijis viegls – domstarpības, valdības šūpošanās, ministru maiņas, sarežģītā ģeopolitiskā situācija un ieilgušas problēmas iekšpolitikā, bieži liekot pieņemt arī nepopulārus lēmumus. Turklāt jau rudenī gaidāmas Saeimas vēlēšanas.

Arī Saeimas opozīcija likusi pasvīst. Šo nepilnu trīs gadu laikā iesniegti 25 lēmumprojekti, pieprasot vairāku ministru un premjeres atkāpšanos no amata.

Lēmumprojekts par neuzticības izteikšanu ir viens no Saeimas parlamentārās kontroles instrumentiem, ko parasti iesniedz opozīcija, rosinot balsot par konkrēta ministra vai premjera demisiju. Seko debates, kurās politiķi argumentē par un pret, un amatpersonai ir iespēja skaidrot savu rīcību. Pēc tam notiek balsojums. Ja vairākums atbalsta neuzticības izteikšanu premjeram – krīt visa valdība, ja ministram – tikai viņš zaudē amatu. Ja vairākums neatbalsta, lēmumprojekts tiek noraidīts un amatpersona turpina darbu.

Līdz šim visvairāk jeb seši demisijas pieprasījumi bijuši pašai valdības vadītājai. Tālāk seko bijušais satiksmes ministrs Kaspars Briškens no “Progresīvajiem” ar pieciem, bet trešajā vietā – ar četriem – ir kādreizējais ārlietu ministrs un premjers Krišjānis Kariņš. Citiem ministriem to bijis mazāk – divi vai viens. No 14 ministrijām sešās – Tieslietu, Veselības, Ekonomikas, Klimata un enerģētikas, Zemkopības un Labklājības ministrijā – Saeimā nav skatīts neviens demisijas pieprasījums.

Pārliecība var mainīties.

0:00 Ievads: kad kritīsim ārā no A grupas? 

Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem! 

Šonedēļ aprit 40 gadi kopš Čornobiļas katastrofas, un pasaule kara dēļ Ukrainā saskārusies ar jauna veida draudiem – kodolterorismu. Taču Eiropa un pārējā pasaule joprojām nav gatava situācijai, kurā to atomelektrostacijas tiek okupētas. To intervijā Latvijas Radio norādīja ukraiņu zinātniece Katerina Šavanova. Viņas ieskatā okupētās Zaporižjas atomelektrostacijas gadījums kļūs par pamatu jauniem noteikumiem starptautiskajai kodoldrošībai un aizsardzībai. Intervijā zinātniece stāsta par pašreizējo situāciju Čornobiļā, savu darbu šajā teritorijā un kodoldrošību.

Ar Katerinu Šavanovu sarunājās Rihards Plūme.

Cik saprotu, jūs esat strādājusi Čornobiļā kā radiobioloģe. Varbūt varat pastāstīt, ko jūs pētījāt un ko atklājāt jūs darba laikā?

Katerina Šavanova: Man ir maģistra grāds ekoloģijas zinātnē un arī doktora grāds bioloģijā, konkrēti – ģenētikā. Mana kolēģe un grāmatas līdzautore Olena Pareņuka pirms vairāk nekā 15 gadiem lūdza mani pievienoties komandai darbam Čornobiļā. Tas bija pētījums par mikrobiomu – par baktērijām, mikrosēnītēm un to, kāda ir baktēriju ietekme uz radioaktīviem materiāliem un kā radioaktīvie materiāli ietekmē baktērijas. Mēs strādājam ar „mazo pasauli”, nevis ar dzīvniekiem vai augiem. Tas bija mūsu galvenais fokuss. Tas bija pirms apmēram 15 gadiem. Tolaik mēs tur veicām diezgan daudz dažādu eksperimentu.

Kad sākās pilna mēroga karš, mēs nomainījām savus laboratorijas halātus un kļuvām par ekspertiem radiācijas drošībā un kodoldrošībā. Jo tagad tas ir svarīgāk par mūsu darbu laboratorijā. Pagājušajā gadā es pievienojos Ukrainas Nacionālajai gvardei un tagad es galvenokārt strādāju par ķīmijas dozimetristi Ķīmiskās bioloģijas, radiācijas un kodolvienībā. Mēs par to jokojam – ja esi bijis Čornobiļā vienreiz, tu tur esi bijis mūžību. Mans pēdējais brauciens uz Čornobiļu bija šī gada martā. Tāpēc ka tā ir liela gadadiena, un daudzi žurnālisti vēlas tur iekļūt. Tas vienmēr ir laiks, kad par Čornobiļu ir vislielākā interese. Galvenokārt tas ir martā un aprīlī, tuvāk „lielajam” (gadadienas) datumam. Mēs joprojām turpinām darbu, jo nevar apstāties.

Tieši tas bija mans nākamais jautājums – kāda ir situācija pašā atomelektrostacijā un tās apkārtnē? Un vai jums joprojām ir iespēja tur strādāt. Jūs minējāt, ka tur joprojām dodas, piemēram, žurnālisti, bet kā situācija kopš pilna mēroga iebrukuma ir mainījusies?

Katerina Šavanova: Tagad situācija ir skumja un smieklīga vienlaikus, jo tā ir diezgan līdzīga tai, kāda tā bija 1986.gadā, jo tur ir daudz militārpersonu. Tā ir militāra teritorija netālu no robežas. Protams, zinātniekiem ir grūti strādāt, jo daļa teritorijas civiliedzīvotājiem un zinātniekiem ir slēgta. Visi tilti Čornobiļas biosfēras rezervāta teritorijā ir iznīcināti. Tā bija kā liels dabas rezervāts. Tagad starp Pripetes upes kreiso un labo krastu nav tiltu, viss kreisais krasts ir kā aizliegtā teritorija. Mēs tur nevaram strādāt. Ir sarežģīts savienojums ar Slavutiču. Slavutičā dzīvo diezgan daudz Čornobiļas slēgtās zonas strādnieku. Parasti īsākais ceļš no Slavutičas uz Čornobiļu bija caur Baltkrievijas teritoriju. Tur bija vilciens, bet tagad, protams, tas nav iespējams. Tāpēc visiem cilvēkiem turp jādodas pa garu ceļu no Čerņihivas apgabala līdz Kijivas apgabalam un tad uz Čornobiļu. Tas ir grūti. Tagad visiem jāstrādā, piemēram, maiņās – divas nedēļas tur, divas nedēļas mājās. Iepriekš bija četru dienu maiņas Čornobiļā, trīs dienas mājās. Protams, ja divas nedēļas jādzīvo Čornobiļā, ir nepieciešams kaut kas līdzīgs kopmītnei. Pēc krievu karaspēka tās visas iznīcināja, mums tās jāatjauno.