Daudziem jau piemirsies, kas ir stāvkundziņš. Bet varbūt jūs nemaz nezināt, kas tas ir? Arī par stāvkundziņu latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Par jaunajiem vārdiem stāsta Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Stāvkundziņš ir viens no vārdiem, kas iekļauts elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs". Tas iesniegts sabiedrības iesaistes iniciatīvā, kurai dots nosaukums "Iesaki vārdu!".

Stāvkundziņš ir rotaļlieta ar noapaļotu apakšdaļu, ko nav iespējams apgāzt, jo zemā smaguma centra dēļ tā vienmēr atgriežas stāvus stāvoklī.

Elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs" no 20. janvāra uzsākta sabiedrības iesaistes iniciatīva "Iesaki vārdu!". Tā ir daļa no Latvijas Zinātnes padomes finansētā pētījumu projekta "Mūsdienīgas metodes latviešu valodas leksisko resursu pilnveidei" un tā mērķis ir pētīt un attīstīt jaunākās metodes vārdnīcu papildināšanā, aptverot valodā lietotus, bet vārdnīcās vēl neiekļautus vārdus un to nozīmes. Par šogad iesūtītajiem un vārdnīcā jau iekļautajiem vārdiem stāsta Latvijas universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes aosciētā profesore Ilze Lokmane.

Dite Liepa īpaši analizējusi valodas lietojumu medijos. Viņa atzīst, ka būtisku jaunumu nav, bet norāda, ka pārāk daudz medijos lieto vārdu izaicinājums. 

"Nezinu, varbūt man vienai tagad ir tāda saasināta uztvere. Bet "skola ar fiziskās veselības izaicinājumiem", "bērni ar neiroloģiskiem kustību izaicinājumiem", "ģeopolitiskie izaicinājumi", "demogrāfijas problēmas ir lielākais izaicinājums". Humoram - "tualetes kā nepieciešamība un izaicinājums". Trīsreiz var minēt, kāds izaicinājums ir tualetēm. To gan ir teicis studijas viesis: "Tualetes kā nacionālo īpatnību izaicinājums."," piemērus min Dite Liepa. "Ja jums kaut kas pietrūkst, izaicinājums jums palīdzēs."

Teju viss ir izaicinājums. "Ja klausās ziņu raidījumus, dienā tie ir 30 - 40 izaicinājumi," bilst Dite Liepa.

Savukārt Andrejs Veisbergs min, ka daudzskaitlī mēdz lietot vārdu progresivitāte - progresivitātes.

"Daudzās progresivitātes ir liels izaicinājums," piemēru min Andrejs Veisbergs. "Samērā jauns modes vārds, kas parādījies ļoti dīvainā formā, tā ir resilience un resilients. Turklāt ar "s" nevis "z". Ja mēs to lietojam, tad jābūt "z", jo nesakām "reserve" un līdzīgus vārdus. Tā ir angļu valoda, bet šim vārdam jau gadus divus vismaz ir stabilas terminoloģija apstiprināts vārds "noturība". Ļoti labs vārds. Bet bieži mēs dzirdam tagad kopā tā sauktos dubultvārdus - "resilientā noturība"." 

"Esmu savācis vēl dažus šos dubultos [vārdus], kur parasti ir viens aizguvums, viens ir paša vārds," turpina Andrejs Veisbergs. "Nacionālā valstsvienība, zāļu medikamenti, testa pārbaude, potenciālās iespējas. Un tādu ir daudz." 

Arno Jundzes romānam "Kārļa grāmata" ir visciešākā saistība ar dzejniekam Eduardam Veidenbaumam veltīto romānu "Es nemiršu nekad", kas iznāca pirms gandrīz četriem gadiem "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu…". "Kārļa grāmata" ir romāna otrā daļa, veltīta Eduarda brālim Kārlim. Izlasot šīs grāmatas, ir jāapzinās, ka brāļus Veidenbaumus nedrīkst nošķirt vai pretnostatīt. Liega Piešiņa uz sarunu aicināja rakstnieku Arno Jundzi un painteresējās, vai autors apzinājās, ka taps grāmata arī par Kārli.

Arno Jundze: No sākuma nebija tās nojautas, pilnīgi godīgi. Es apņēmos uzrakstīt romānu par Eduardu Veidenbaumu, un, jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk tajā visā iedziļinājos un pētīju, un lasīju. Sapratu, ka ar to stāstu kaut kas nav kārtībā, to rakstu arī “Kārļa grāmatas’’ nobeigumā - bija sajūta, ka kaut kas nav īsti labi un pareizi.

Kad Eduarda grāmata bija pabeigta, pēkšņi sapratu, ka tajā brīdī, kad viņu  skaistajā, baltajā zārkā ielaida kapsētas zemē un uzlika lauru vainagu, viņš vēl nebija dzejnieks.

Dzejnieka stāsts notika pēc viņa nāves. Tad man radās lielais jautājums: kurš to izdarīja? Jo Kārlis mums bija paslaucīts zem tepiķa. Jo vairāk pētīju Kārļa materiālus, jo lasīju, ko viņš ir darījis un, protams, to, ko pētnieki bija rakstījuši, un sapratu, ka Kārlis ir absolūti svarīgs šajā stāstā. Bez Kārļa nebūtu Eduarda un nebūtu viņa skaistās dzejas, ko šodien lasām. Tas man ir pilnīgi, absolūti skaidrs. Viņš kā dzejnieks notika kaut kādus 4, 5 gadus pēc savas nāves. Var skatīties, kā grāmata iznāca - pēc dokumentiem tas ir 1896. gads, bet reāli tā parādījās pircējiem gada beigās vai pat nākamā gada sākumā, jo pirms tam jau nekā nebija. Un arī pēc tam nebija. Ir sociāldemokrātu izdevums Londonā, ko visi marksisti aizgūtnēm slavē un par ko mums skolā mācīja, ka tur nebija pareizi, tur nebija cenzūras. Lai viņi aiziet uz Nacionālo bibliotēku un pamēģina to grāmatu atrast! Tās šeit nav. Tā varbūt kādreiz ir bijusi.

Bet tad sapratu, ka tur ir viena lieta - tur nebija zīmoga, ka grāmata ir izlaista caur cenzūru, un neviens Latvijā oficiāli viņu tirgot neuzņēmās. Tā palika kaut kur Londonā pie sociāldemokrātiem un viņu draugiem.

Skaidrs, ka to nopirka - par to es nešaubos, tāpēc jau tās nekur nav, bet būtībā ši grāmata neietekmēja latviešu sabiedrību. Ietekmēja tā grāmata, kuru izdeva Edvards Treimanis-Zvārgulis, un izdeva par Kārļa naudu, un viņi abi kopā tos dzejoļus tur salika. Treimanis dabūja cauri cenzūrai, un viņam tas ļoti grūti gāja. Abi divi, Kārlis un Treimanis, viņi ir tie, kas Eduardu izcēla.

Mēs viņus varam uzskatīt par draugiem?

Es domāju, ka Kārlis ar Treimani tiešām draudzējās. Viņi labprāt, kā mūsdienās sacītu, tusēja, arī viņiem bija braucieni pa krogiem - ne jau tāpēc, lai piedzertos, bet, kā mēs zinām, krogi toreiz bija vienīgā sabiedriskā vieta ārpus mājas. Viņi tur varēja iedzert kādu pudeli alus, un tad viņi tur rakstīja dzejoļus un lasīja. Treimanis-Zvārgulis jau bija kupletists. Vēlāk bija arī citas personas, kas viņiem pievienojās.

Šodien mēs visi brīnāmies - no kurienes tukšā vietā radās dzejnieki? Nekur neradās. Viņi tur visu laiku bija.

Tas, ka mums grāmatniecība bija bērnu autiņos, nebija nekādu nopietnu latviešu izdevēju, lasīšanas intereses tajā laikā arī vēl nebija nekādas un visa šī kustība principā tikai sākās… Visas šīs dzejas lietas notika krogos - tās bija krogus dziesmas, kuplejas. Mums autoru nav neviena, bet tautasdziesmu sējums, kas tajā laikā sāka iznākt, ir nu ļoti biezs. Tā ir daļa no visa, mēs tikai skaitām “ai, nav, nav”, bet bija vēl Jānis Ruģēns pirms viņiem - viņš bija superzvaigzne tajā apgabalā, kur viņi dzīvoja, ap Valmieru, visi nostāsti par viņu un tā tālāk - es kaut ko drusciņ ieliku grāmatā, bet mans uzdevums nebija izgleznot visu, kā tas izskatījās, jo tam vajadzētu 800 lappuses vai 1000, ko neviens negribētu lasīt. Es šo ainavu ieliku tādiem lieliem vilcieniem vai punktiem, tā, lai ir saprotams, kas tur notika, un tas arī bija uzdevums.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Viduslaiku amatnieka dzīve noteikti bija aizņemta un piepildīta ar darbu, lai nodrošinātu savu un visas mājsaimniecības iztiku. Tomēr, arī viduslaiku cilvēki atrada laiku atpūtai un izpriecām. Arī viduslaiku Rīga itin bieži tapa par telpu svētkiem gan ar parādēm un dejām tās ielās, gan jautrību mājās un alus pagrabos.

Daudzus viduslaiku rīdziniekus vienoja viņu amati un to ģildes, kas bija ne tikai darbu un ekonomiku regulējošas organizācijas.

Amatnieki, kas apvienojās ģildēs, kopā arī svinēja svētkus, rūpējās par savu reliģisko pienākumu pildīšanu, un arī viens par otru - īpaši slimībā un nāvē, kad kopā izvadīja savus brāļus un māsas un aizlūdza par viņu dvēselēm.

Viduslaikos daudzas amatnieku apvienības pielūdza kristiešu svētos, kurus bija izvēlējušies sev par aizbildņiem. Bieži šo svētku dzīve bija saistīta ar šo amatu, piemēram, Svētais Elīgijs daudzās pilsētās kļuva par zeltkaļu aizbildni, bet svētie Krispins un Krispiniāns bieži bija kurpnieku svētie aizbildņi. Svēto dienas bija vieni no svētkiem, ko atzīmēja viduslaiku amatu ģildes. Tad darbi bija jānoliek malā, jo, kā raksta Rīgas bārddziņu 15. gadsimta šrāgas, Dievs caur saviem mācekļiem ir runājis, ka svētas dienas jāietur, lai visi traucēkļi tiktu samazināti un lai katram būtu laiks sev.

Dažādās svēto dienās amatu ģildes mēdza noturēt dievkalpojumus un mises savu aizgājušo biedru piemiņai, kā arī svinēt savus gada svētkus, kas iekļāva mielastu ar ēdieniem un dzērieniem.

Šos svētkus, ko sauca “drunke”, amatnieki mēdza svinēt arī reizē ar svarīgiem baznīcas svētkiem, piemēram, Ziemassvētkos, Vasarsvētkos, kā arī Miķeļos un Jāņos jeb šo svēto dienās. Ierašanās uz ikgadējiem svētkiem amata ģildes biedriem bija obligāta, ja vien tie neatradās svešumā vai nebija saslimuši. Dažādos svētkos piedalījās arī amata ģimene – par to liecina šrāgu ieraksti, kas aizrāda, ka meistaram nevajadzētu savu sievu atstāt mājās “drunkes” laikā.

Rīgas linaudēji, savukārt, aizrāda, ka bērniem nevajadzētu pasniegt dzērienus no stikla vai vara biķeriem, bet gan tikai no koka krūzēm, baidoties, ka viņi tās varētu saplēst.

Svētki, kas vistiešāk bija saistīti ar amatnieku profesionālo dzīvi, tika organizēti tad, kad zellis pēc sava apmācību laika bija gatavs kļūt par patstāvīgu meistaru. Lai to izdarītu, viņam bija jāizgatavo savs meistarstiķis un darba kvalitāti jāapstiprina citiem meistariem un amata oldermanim. Ja process bija veiksmīgs, jaunais meistars kopā ar ģildes vecāko varēja doties pie pilsētas rātes un lūgt pilnu pilsonību. Šis notikums bija arī pienācīgi jānosvin amata kopienā. Daudzas šrāgas no viduslaiku Rīgas apraksta, ko tieši jaunajam meistaram bija jāliek uz galda saviem amata biedriem. Neatņemama svētku sastāvdaļa bija muca alus, kas jaunajam meistaram jāatnes, bet uz galda bija jāliek arī mielasts, kas nereti bija atkarīgs no katra amata rocības.

Rīgas linaudējiem bija jāatnes divas mucas alus, cepetis, šķiņķis un tik daudz maizes, cik nepieciešams. Savukārt, Rīgas mūrniekiem bija jāsarūpē arī divi labi sieri, divi cepeši un divi žāvējumi.

Jaunā meistara svētkus mēdza apmeklēt ne tikai amata biedri ar ģimenēm, bet arī pa pārstāvim no Rīgas rātes un baznīcas. Mielasta mērķis nebija tikai dzīrot. Amatu šrāgas min, ka šī maltīte bija jāorganizē arī, lai visi amatnieki jauno meistaru pazītu. Kopīga maltīte viduslaikos bija gan sociāls, gan reliģisks rituāls, kas atsaucās uz maltītēm un dalīšanos ar ēdienu kopienā, kā tas attēlots stāstos no Jēzus dzīves. Viduslaiku rīdzinieki visdrīzāk jau zināja, ka kopīga maltīte saliedē un ļauj vienam otru iepazīt vislabāk.

Nu jau vairākus gadus Rīgas panorāmā viens no pamanāmākajiem vaibstiem ir "Zunda Towers" debesskrāpji, par kuru apdzīvotību bieži uzdoti jautājumi. Tie līdz šim piederējuši miljardierim Jurijam Šefleram, bet pagājušajā nedēļā notikušas izmaiņas īpašnieku struktūrā un arī torņus gaida jauni plāni. Tāpat jautājumus raisa nesen piemērotais tiesiskās aizsardzības process pazīstamajam alkohola ražotājam "Amber Latvijas balzams, kas arī pieder Šefleram.

Kādas ir izmaiņas miljardiera īpašumos un kā mainījušies „Zunda Towers” plāni', skaidro Sandra Dieziņa.

Miljardieris Jurijs Šeflers plašāk pazīstams kā alkoholisko dzērienu rūpnieks, tāpat viņam pieder nekustamie īpašumi Vestienas apkārtnē pie Gaiziņa un Rīgā. Viens no tiem atrodas tepat, Pārdaugavā, blakus Zunda kanālam ar panorāmu uz Vecrīgu un plašāku apkārtni. Vēl nesen abu Zunda torņu augšējos stāvos tika tirgoti dzīvokļi, kuru vērtība pārsniedza miljonus, taču biroju telpas līdz šim nav piepildītas.

Sociālajos tīklos izskanējusi informācija, ka viens no miljardiera Šeflera īpašumiem Pārdaugavā esot pārdots arābiem, bet vēl cits ir pārdošanas procesā. Vai tas atbilst patiesībai?

Sarunā ar Latvijas Radio skaidro „Towers Cnstruction Manegement” izpilddirektors Aigars Gerhards.

Šogad aprit 10 gadu, kopš Rīgā darbojas Modes muzejs, un veltījums jubilejai būs jauna izstāde ”Slavenību tērpi”, ko muzejs vērs vaļā šo 23. aprīlī.

Tajā būs skatāmi pasaulē pazīstamu aktrišu, dziedātāju un citu ietekmīgu personu tērpi, kā arī kostīmi no filmām un seriāliem. Tērpu valkātāju galerija ir ļoti plaša, sākot no britu premjeres Margaritas Tečeres līdz popmūzikas karalienei Madonnai un realitātes šovu zvaigznei Kimai Kardašjanai. Ar ekstravagantiem tērpiem pārstāvēti arī vairāki slaveni vīrieši, viņu vidū modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs.

Tērpus papildinās arī stāsti par tiem un to nēsātājām un nēsātājiem.

Agrita Grīnvalde: ”Es domāju, katrs varēs atrast kādu savu sajūsmas objektu. Vai nu tīri no modes skatupunkta raugoties vai arī, apbrīnojot kādu spēcīgu personību, jo visas šīs personības ir spēcīgas, visi tie ir cilvēki ar raksturu.”

Tā par izstādi kopumā saka muzeja projektu vadītāja Agrita Grīnvalde, un izstāde apliecina, ka cilvēki ar raksturu, spēcīgas personības valkā arī ļoti izteiksmīgus, izsmalcinātus un ekstravagantus tērpus.

ASV lēmums neatsākt militāros triecienus Irānā šobrīd ir loģisks, taču vienlaikus problēmas neatrisina. Intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas zinātņu prorektors Toms Rostoks. Hormuza jūras šaurums joprojām ir slēgts. 

Rostoks norāda, ka abas puses ir ieinteresētas risināt savstarpējās sarunas.

--

ASV prezidents Donalds Tramps ir nolēmis uz nenoteiktu laiku pagarināt pamieru ar Irānu, lai dotu iespēju diplomātiskā ceļā izbeigt pirms gandrīz diviem mēnešiem uzsākto karu, kas ir izraisījis enerģētikas krīzi visā pasaulē. Pakistānas galvaspilsētās Islamā-bādā iepriekš notika ASV un Irānas pārstāvju sarunas. Pagaidām nav zināms, vai un kad varētu notikt nākamā sarunu kārta. Tramps paziņojumā sociālajos medijos rakstīja, ka ASV ir piekritušas Pakistānas lūgumam neatsākt uzbrukumus Irānai līdz brīdim, kad islāma republikas vadītāji būs izstrādājuši priekšlikumu par bruņotā konflikta izbeigšanu. 

2024. gada nogalē noslēdzās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) reforma, kuras mērķis bija samazināt departamentu skaitu. Reformas gaitā tika likvidēta 31 amata vieta, bet, tā kā atlikušajiem darbiniekiem tika palielinātas algas, aģentūras budžets palielinājās par 16%, tika iecelta arī jauna vadītāja. Uz bijušo biznesa inkubatoru bāzes tagad izveidotas 20 reģionālās pārstāvniecības.

Skaidrojam, kā aģentūras darbu vērtē pašvaldību, darba devēju un ārvalstu investoru padomes pārstāvis.

Raidījuma "Ce*zūra" trešajā laidienā cenzūras pētnieks un žurnālists Edgars Raginskis uz sarunu aicinājis rakstnieku un publicistu Rvīnu Vardi, kura literārā darbība 2000. gadu pirmajā desmitgadē sākās pašam autoram negaidīti vētraini - pret viņu tika ierosināts kriminālprocess un Rvīns tika kriminālsodīts par literāra darba publicēšanu. Raidījuma viesis dalās savās atmiņās par izmeklēšanas procesu un kafkiānisko indivīda nespēju nedz izprast, nedz ietekmēt sistēmu, pauž savu viedokli par mākslas un mākslinieka brīvību mūsdienu Latvijā, lasa savu soctīklu publicistiku un ļauj lasīt sarunbiedram fragmentu no stāstu krājuma “Kur tu biji”, bet Edgars Raginskis pirmoreiz “Klasikas” ēterā sevi cenzē.

Par pieredzi ar Latvijas Republikas varas iestādēm Rvīns stāsta šādi:

“Vienā brīdī izmeklētāja paziņoja, ka, lai mani varētu tiesāt, ir nepieciešama tiesu medicīniskā ekspertīze. Mani ar policijas mašīnu aizveda uz Tvaika ielu, tur nebija durvju rokturu, bet bija garas, garas sarunas, man uzdeva apmēram pusotru tūkstoti jautājumu, piemēram: “Ko jūs mīlat vairāk - māti vai tēvu?” un “Ja jūs būtu gleznotājs, vai jums patiktu gleznot puķes?” Centos visā šajā procesā izskatīties vismaz pārliecināts, un, spriežot pēc man dotās diagnozes, man tas arī izdevās.

Diagnoze skanēja šādi: “Paštaisna egocentriska personība ar noslieci uz literāro ekshibicionismu. Bohēmisks izskats, kopta bārda, vidējs vārdu krājums [laikam, salīdzinot ar Ļevu Tolstoju].”

Man piesprieda piespiedu darbus, kurus es pildīju dažādos dienas aprūpes centros, kur bija cilvēki ar dažādiem traucējumiem, kas man šķita ļoti īpatnēja izvēle, jo šī ir ļoti neaizsargāta iedzīvotāja grupa. Cita starpā mans pants skanēja: “Vardarbīga rakstura pornogrāfisku materiālu izgatavošana un publiska demonstrēšana”.

Tas tiešam ir smieklīgi, bet, kad tas notiek, tas kļūst nāvīgi nopietni. Es nebiju tam gatavs.”

Raidījumā diskutējam par velosipēdiem - sēdekļa augstumu, riepu platumu, par to vai elektrovelo ir velo vai nav. Raidījuma viesis - velokurjers ar 20 gadu stāžu, astoņu velo īpašnieks, čempions senjoru startos - Ints Celmaraugs.

Kā līdz ar uzņēmumu aug tā veidotājs? Pirms 20 gadiem radās zīmols "Madara Cosmetics" – raidījumā Monopols saruna ar tā dibinātāju, uzņēmēju Lotti Tisenkopfu-Iltneri.