Telpa, dziļums, emocijas, doma - tas viss saskatāmas Laimas Puntules darbos. Paplašinot krāsu paleti, jaunākajai izstādei dots nosaukums “Melns. Zils. Sarkans. Piezīmes par esamību”. Māksliniece dzīvo Dānijā, taču ik pa laikam rīko izstādes Latvijā, iepriekšējā notika pirms diviem gadiem Jūrmalas muzejā. Uz galeriju “Daugava” satikt mākslinieci devās Laima Slava.

Laimas Puntules jaunākā izstāde  “Melns. Zils. Sarkans. Piezīmes par esamību” galerijā “Daugava” skatāma līdz 16. maijam.

Rakstnieces Ainas Rendas romāns “Pirmavots” ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta literārajiem darbiem, kas dēvēts par “himnu individuālismam”. Par romāna interpretāciju Dailes teātrī saruna Kultūras rondo studijā. 

Radošums, ceļošais un ārdošais. Kompromisi un bezkompromisu dzīve. Sabiedrība, publiskā telpa un nauda. Par pasaules mainīgo un arī nemainīgo dabu pēc pirmizrādes jautājām režisoram Viesturam Kairišam un scenogrāfam Reinim Dzudzilo, kurš iekustinājis visus iespējamos skatuves mehānismus. Bet studijā sarunājas divi aktieri – Ilze Ķuzule-Skrastiņa (izrādē Dominika) un Kaspars Dumburs (izrādē arhitekts Hovards Rorks). 

"Īstas apmātības un absolūtas kaislības ir kā debesskrāpji – tās met ēnu uz garāmgājējiem," teikts izrādes aprakstā.

Hovards Rorks ir jauns, ģeniāls un nepiekāpīgs arhitekts. Revolucionārs, kurš atsakās no komforta arhitektu birojā, lai strādātu akmeņlauztuvē. Tomēr viņā ieskatās kādreizējā drauga un konkurenta Pītera Kītinga mīļotā sieviete Dominika Frankona, augstāko aprindu sieviete, kuras tēvam akmeņlauztuve pieder. Abos dzimst jauna apmātība, kas kļūs par viņu nolemtību.

Viņi pārstāv vienu par otru atšķirīgākas pasaules, tomēr abi ir fatālisti. Dominika nevar izlemt: mīlēt Rorku vai iznīcināt, lai abiem nebūtu jācieš? Attiecību trijstūris savelkas vēl ciešāk, kad Dominika izlemj atdoties mediju magnātam Vainendam, lai viņas tābrīža vīrs Kītings varētu realizēt savas dzīves lielāko pasūtījumu. Taču Vainends lūdz Dominkas roku, un viss kļūst neiespējami sarežģīti, jo viņas pielūgtais Rorks un jaunais vīrs Vainends kļūst par nešķiramiem draugiem. 

Ir vietas Latvijā, kur sākušas ziedēt ievas un tautā ievziedu laiks parasti tiek saistīts ar pavasara aukstuma viļņiem. Esam jau stāstījuši, ka pašas ievas nav vainojamas pie aukstuma, ticējumiem ir cits pamats. Bet šoreiz plašāk par mītiem, kas saistīti ar laika apstākļu ietekmi uz cilvēku pašsajūtu un veselību.

Par laikapstākļiem un veselību ir gana daudz runu. Ticējumi, mīti vai patiesība par to, ka uz vecumu locītavu sāpes spēj labāk prognozēt lietu, nekā meteorologi, vai par caurvēja radītātām nebūšanām. Lai viestu skaidrību par to, ka ir patiesībā, saruna ar sertificētu fizioterapeiti Līgu Līdumnieci-Šulcu.

Fizioterapeite atzīst, ka tas ir mīts, ka laikapstākļi tieši ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu. Sāpes ir subjektīvs vērtējums, turklāt ir vēl jaucējfaktors, ka noskaņo sevi uz to, ka man sāpēs, jo ir lietus.

"Sāpes ir tik sarežģīts koncepts, kur mūsu prāts un emocijas spēlē milzīgu lomu, un tādēļ, ja skatās retrospektīvi par to, cik bieži un kādās situācijās cilvēkiem sāpes parādās, tad viņi spēj patiešām arī atcerēties konkrētas reizes - jā, toreiz bija lietas, un man sāpēja. Bet vēl papildus ir jaucējfaktors, ka viņam jau ir šī pārliecība, ka tad, kad ir lietus, viņam sāp un tieši tās reizes viņš arī atceras. Bet viņš neatceras, ka bija lietas un viņam nesāpēja vai viņam sāpēja un nebija lietus. Tādēļ tas mīts virmo gaisā, bet to kultivē cilvēki paši," atzīst Līga Līdumniece-Šulca.

--

Kas attiecās uz ievziedu aukstumu, tas ir lielisks piemērs, kā cilvēka prāts selektīvi izvēlas savilkt veidot saistības, jo tikpat labi varētu būt ticējums, ka vizbuļu ziedēšanas laikā uznāk aukstums vai mālēpju, vai vēl labāk pieneņu ziedēšanas laikā. Ievas Latvijā, ja ņemam visu valsts teritoriju, zied aptuveni mēnesi. Nupat pirmās sākušas ziedēt Latvijas dienvidos, bet kamēr izziedēs pekrastē, kur vēsāks, īpaši atsevišķos Kurzemes piekrastes posmos, būs jau maija vidus. Un tā kā pie mums pavasarī nemēdz būt mēnesis no vietas ar stabilu siltumu, sanāk, ka mūsu senči ir tajā vainojuši ievas, bet tikpat labi tas varēja būt jebkurš cits pavasarī ziedošs augs.

Vēl esam vēsajā pavasara daļā, nevis tajā, kad pēc lietus gaiss ir silts un smaržīgs. Pavasara pilnbrieds vēl priekšā.

Smaržai, kas parādās gaisā pēc lietus ir vairāki iemesli. Mūsu platuma grādos pavasarī un vasaras sākumā tas lielā mērā saistīts ar augiem, kad īsajās ziemeļu vasarās viss steidzīgi sazied. Bet ir vēl tā īpašā smarža, kas lietū rodas pat tad, kad nekas nezied. Pilsētas ielās vai klajā laukā, bet vislabāk to var just tieši pēc sausākiem un karstākiem periodiem. Angliski šai smaržai ir vārds - petrichor, kas atvasināts no sengrieķu valodas un nozīmē akmens asinis, bet šo savdabīgo smaržu izrādās rada baktērijas, kas dzīvo augsnē. Tās sausā un karstā laikā sāk iet bojā un to izdzīvošanas stratēģija ir izdalīt aromātu, kas piesaista nelielus kukaiņus, kuros baktērija var parazitēt. Pēc sausāka un karstāka laika šis baktēriju izdalītais aromāts ir uzkrājies augsnē un ar lietus pilieniem, kas triecas pret zemi, tiek uzmestas gaisā, kur ar mikroskopiskiem pilieniem izplatās, un to varam saost arī mēs cilvēki. Lūk, kas ir tā smarža, kas mums saistās ar svaigumu pēc lietus.

Cept, vārīt vai tvaicēt? Ko par šiem ēdienu pagatavošanas veidiem saka dietologi? Raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane un Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis.

Raidījuma viesi atzīst, ka tvaicēšana ir pati saudzīgākā ēdiena pagatavošanas metode, kas ļauj saglabāt vitamīnus. Vārīšana visagresīvākā metode vitamīnu iznīcināšanai. Tvaicējot zūd 10-15%, vārot, it sevišķi, ja tas ir ilgi, C vitamīns var zust līdz 70 %. Cepšanā viss atkarīgs no ilguma un izmantotajām taukvielām un to daudzuma.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Latvijā ir apmēram 12 400 upju ar kopējo garumu gandrīz 38 tūkstoši kilometru, un aptuveni 52% no visas kopējās upju platības atbilst upju straujteču un dabisku upju posmu dzīvotnei. Tās ir īpaši aizsargājamas dzīvotnes gan Latvijā, gan Eiropā, taču aiz šī šķietami iedvesmojošā fakta slēpjas nopietna problēma: liela daļa Latvijas upju vairs nav dabiskas.

Tās gadu gaitā ir taisnotas, padziļinātas, aizsprostotas, pat aizbērtas un citādi pārveidotas, tādēļ daudzi dabiskie procesi, kas upē nodrošina dzīvību, pašattīrīšanos un līdzsvaru, mūsdienās ir izjaukti. Vēl satraucošāk - izcilā stāvoklī ir tikai ļoti neliela daļa šo dzīvotņu.

Kāpēc tad šī dzīvotne ir tik vērtīga un kāpēc tās zudums ir tik būtisks?

Straujteces un dabiski upju posmi ir viena no bagātākajām un jutīgākajām dzīvotnēm visā upes sistēmā. Tie veido vienotu tīklu visā Latvijā, nodrošina mājvietas daudzām augu un dzīvnieku sugām, kalpo par dabiskajiem migrācijas ceļiem un vienlaikus palīdz attīrīt ūdeni.

Ar katru šādu upes posmu saistās vesela dzīvā pasaule - ne tikai pašā ūdenī, bet arī upes krastos, palienēs, mežos, pļavās un gravās. Dabiskās upju ielejās veidojas īpaši daudzveidīgi apstākļi, kuros var pastāvēt sugas un biotopi, kas nevar izdzīvot industriālās lauksaimniecības ainavā.

Īpaši nozīmīgas ir straujteces ar akmeņainu vai oļainu gultni un strauju ūdens tecējumu. Tieši šādos apstākļos veidojas ar skābekli bagāta vide, kas nepieciešama daudzām retām un jutīgām sugām. Šeit sastopami organismi, kas pielāgojušies ātrai straumei un tīram ūdenim: dažādas zivju, kukaiņu, gliemju, augu un citu organismu sugas, no kurām daudzas ir retas un aizsargājamas. To vidū ir ziemeļu upespērlene, biezā perlamutrene, sārtaļģes, strauta nēģis, strauta forele un alata.

Straujteces ir arī vienīgās nārsta vietas lasim, taimiņam un upes nēģim, bet to krasti un piekraste ir būtiska dzīves vide arī zivju dzenītim, ūdensstrazdam un pelēkajai cielavai.

Tomēr šo dzīvotni apdraud ne tikai agrākie pārveidojumi, bet arī šodienas ietekmes. Viens no būtiskākajiem draudiem ir piesārņojums. Upēs nonāk barības vielas no intensīvi apsaimniekotām lauksaimniecības un apbūvētām teritorijām, tās ieplūst ar virszemes noteci, meliorācijas sistēmām un arī no notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Liekās barības vielas veicina aizsērēšanu un aizaugšanu, un no tā cieš ne tikai daba, bet arī cilvēks - upe kļūst mazāk pievilcīga peldētājiem, laivotājiem un makšķerniekiem. Upēm kaitē arī sadzīves atkritumi. Mainās arī zivju sugu sastāvs: izzūd foreļupes, bet palielinās stāvošiem ūdeņiem raksturīgo sugu īpatsvars.

Otrs būtisks apdraudējums ir dažādi šķēršļi upēs. Aizsprosti un citas būves pārtrauc upes nepārtrauktību, traucē zivju migrāciju un pasliktina ūdens ekoloģisko kvalitāti.

Tie maina ūdens režīmu, samazina palieņu nozīmi, noplicina ainavas daudzveidību un kavē dabiskos procesus, kas nepieciešami veselīgai upes attīstībai. Arī taisnošana un padziļināšana samazina dzīvotņu daudzveidību un atņem upei tās dabisko ritmu. 

Tāpēc nav pārsteigums, ka Latvijas upju ekoloģiskā kvalitāte atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa. Tomēr risinājumi ir iespējami, un tie sākas ar attieksmi. Katrs var darīt kaut ko konkrētu upju labā: nepiesārņot upes un to krastus, neiepludināt neattīrītus notekūdeņus, lauku malās pie upēm atstāt zālāju joslas, ierobežot invazīvās sugas, saglabāt upju dabiskošanos arī meliorētās teritorijās. Vietās ar strauju tecējumu dabai var palīdzēt arī ieliekot upē akmeni, lai straume vairāk mutuļotu un bagātinātu ūdeni ar skābekli.

Plašākā mērogā nepieciešama valsts institūciju, pašvaldību, nevalstisko organizāciju, zemju īpašnieku un sabiedrības sadarbība, lai likvidētu šķēršļus, uzlabotu zivju migrāciju un atjaunotu dabisko upju ritējumu.

Tādēļ galvenais secinājums ir skaidrs: upju straujteces un dabiski upju posmi nav tikai aizsargājama dabas vērtība, bet arī būtiska mūsu pašu dzīves kvalitātes daļa. Jo vairāk spēsim saglabāt un atjaunot dabiskas, brīvi plūstošas upes, jo lielāka būs bioloģiskā daudzveidība, tīrāki ūdeņi un noturīgāka Latvijas ainava nākotnē.

Rīgas Motormuzejā skatāma Biķernieku trases 60 gadu jubilejai veltīta izstāde. Leģendārās motosporta trases bagāto vēsturi var iepazīt dažādās fotogrāfijās, dokumentālos video materiālos, kā arī apskatāmi vairāk nekā 20 vēsturiski sacīkšu eksponāti – motocikli, gokarti, mopēdi, formulas un sacīkšu auto. 

"Domāju, ka pilnā mērā vēl nav apjausts, ko nozīmē Biķernieku trase Latvijai, jo tāda trase ir pirmā un vienīgā. Šeit ir Biķernieku trases karogi autentiskie. Ja finiša karogs spētu mums tagad atšifrēt, cik finišu viņš ir redzējis, tas būtu iespaidīgi."

Biķernieku trase kļuvusi par neatņemamu Latvijas motoru sporta simbolu, kur norisinājušās daudzas pasaules līmeņa sacensības un izaugušas vairākas sportistu paaudzes. Trases 60 gadu jubilejas izstādes kurators Tālis Meļķis saka, ka tā Rīgas Motormuzejā iekārtotā teju garāžas noskaņā – pie grieztiem un sienām karājas nolietotie sacīkšu un melnbaltie finiša karogi, kā arī apskatāma virkne vēsturisko sacīkšu braucamrīku un braucēju aprīkojums.

“Rīgā iespējams panākt zemākas siltumenerģijas cenas, novēršot tirgus un regulējuma nepilnības.” Ar šādu secinājumu klajā nākusi Valsts kontrole savā jaunākajā revīzijā par siltumapgādes sistēmu.

Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš Latvijas Radio skaidroja, ka izveidotā tirgus un regulējuma sistēma nav sakārtota, tostarp, neesot elastīgs iepirkuma modelis.

Savukārt uzņēmuma “Rīgas siltums” valdes priekšsēdētājs Kalvis Kalniņš nepiekrīt, ka ir slikta pārvaldība un norādīja, ka tirgus sakārtošana aizvien turpinās un esot bijusi iespēja pārmaksāt krietni vairāk.

Vairākās Eiropas valstīs arvien aktīvāk tiek diskutēts par to, ka bērniem un jauniešiem nevajadzētu lietot sociālos medijus. Visbiežāk tiek runāts par 14 vai 15 gadu slieksni, līdz kuram pieeja tādām platformām kā „TikTok”, „Instagram” un „Facebook” tiktu liegta. Bet, lai šāds aizliegums būtu veiksmīgs, ir nepieciešams efektīvs vecuma kontroles rīks. Eiropas Komisija nesen nāca klajā ar šādu lietotni, tomēr tehnoloģiju eksperti gandrīz uzreiz paziņoja, ka to ir ļoti viegli uzlauzt.

Ar bērnu audzināšanu būtu jānodarbojas vecākiem nevis sociālo mediju platformām – ar šādu saukli Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena prezentēja jaunu vecuma pārbaudes lietotni. Fon der Leiena to salīdzina ar dokumentu pārbaudi veikalā pirms alkohola iegādes.

„Sociālo mediju platformas ir veidotas, lai radītu lielu atkarību. Bezgalīga ritināšana veicina šo atkarību: īsi video, kas saīsina spēju koncentrēties, ļoti personalizēts un mērķēts saturs. Laiks, ko mūsu bērni pavada, skatoties ekrānos, nekad nav bijis tik liels. Tas ir laiks, ko viņi nepavada spēļu laukumā vai ar saviem vienaudžiem. Jo vairāk laika viņi pavada internetā, jo lielāka varbūtība, ka viņi sastapsies ar kaitīgu un nelegālu saturu.”

Ir paredzams, ka jaunā lietotne darbosies uz viedtālruņiem, planšetēm un datoriem. Turklāt tā ievēros augstus privātuma standartus. Proti, lai arī lietotājiem tajā būs jāievada savi ID kartes dati, platformām tie nebūs pieejami.

Kulinārijas blogere Katrīna Mame cenšas praktizēt lēnu dzīvošanu. Ko tas nozīmē mūsdienu pasaules ritmā?