Kultūras Rondo studijā komentāri un ieraksti pēc Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijas Rīgas Centrāltirgus Gaļas paviljonā un jaunās Mākslas gada balvas pasniegšanas Valmierā, Jāņa Daliņa stadionā.

17. aprīlī notika Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) apbalvošanas ceremonija Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā, kas telpiski un mākslinieciski tika veidota sadarbībā ar dzejas un mūzikas pasākumu "Dzejas pusnakts". Noskaidroti uzvarētāji astoņās kategorijās, kā arī pasniegta speciālbalva un balva par mūža ieguldījumu.

Vēl pirms ceremonijas kāds literāts teica: "Es tur neiešu. Es esmu veģetārietis."

To varētu uztvert kā joku, bet iespējams, ka tas nav joks. Tur bija tukšs, auksts un neērti. Arī vairāk apbalvotie jutās neērti. Mēģināja gan spēlēt līdzi un bez traumām nokļūt uz improvizētās skatuves. Kā arī nesaprata, kā īsti izturēties pret to maisiņu, kurā ievietota balva. Varbūt atstāt turpat uz letes, lai pārdod tālāk. Un daudzi šo vietu pameta pēc iespējas ātrāk, iespējams, lai svinētu sev patīkamākā atmosfērā, nevis trīcētu blakus jēra un teļa gaļai, kā teica kāds laureāts. 

Ja doma bija par demokrātisku vidi, tad ceremonijai vajadzēja notikt dienas vidū, kur katrs varētu kļūt par dalībnieku. Stacija, tirgus vai lielveikals - var visur, ja vien tam ir pamatojums. Bet kā bija, tā bija. Mūziķi fonēja, aktieris Igors Šelegovskis darīja, ko varēja, bet akcenti no literatūras bija pārvirzījušies uz vietu. Ja tāds bija mērķis, tad izdevās.

Lai arī kāda bija pati ceremonija, pievēršam uzmanību laureātiem.

Savukārt dienu vēlāk, 18. aprīlī, svinīgā ceremonijā Valmierā, Jāņa Daliņa stadionā, nosaukti pirmās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) laureāti. Gada māksliniece – Maija Kurševa.

Aizvadītajā nedēļa ne tikai pašā Valmierā, bet arī novadā - Rūjienā, Mazsalacā un Strenčos - bija vairāki mākslas notikumi. Visām norisēm kopīga tendence - ārkārtīga dinamika, tāds kā sportisks skrējiens cauri visam un daudz dažādu iespaidu. Arī balvas pasniegšanas ceremonijā vairāki laureāti atzina, ka ir tāda sajūta it kā sacensībās, ka nav laika aizkavēties un teikt pārāk daudz pateicības vārdu. 

Latvijas Mākslas gada balva ir nozīmīgākais ikgadējais apbalvojums Latvijas vizuālās mākslas nozarē un vienlaikus augstākais valsts apbalvojums šajā jomā, kas iedibināts 2024. gadā pēc Latvijas Vizuālās mākslas padomes iniciatīvas. Tās mērķis ir izcelt nozīmīgākos mākslas nozares notikumus un personības, apzināt aktuālās tendences un veicināt mākslas procesu attīstību, vienlaikus stiprinot mākslas lomu sabiedrībā un veidojot dialogu starp mākslas vidi un plašāku auditoriju, norāda rīkotāji. 

Nu jau vairāk nekā nedēļu mājās atgriezušies "Artemis II" misijas četri astronauti, kas devās vistālāk prom no mūsu planētas. Ir bijis gana laika pārskatīt misiju, iepazīt gan inženiertehniskos risinājumus šādai apkalpes misijai, gan arī kalt nākotnes plānus. Skaidrs ir viens – cilvēks uz Mēnesi dosies un visticamāk visai drīz, verot vaļā jaunu lappusi kosmosa jomā. Kā mūsu astronomijas entuziasti vērtē šo misiju un tās, kas plāno Mēnesi apciemot drīzā nākotnē? Ko ceram redzēt nākotnē un kādas mācībstundas sniegusi šī misija? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē astronomijas entuziasti un IT speciālisti Raitis Misa un Ints Ķešāns.

Kļūstot siltākam, autovadītājiem arvien uzmanīgāk jāvēro atpakaļskata spoguļi. Kāpēc tas ir būtiski? Kā labāk dzīvot analizēsim aktuālos satiksmes drošības jautājumus.

Studijā Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks, Ceļu satiksmes drošības direkcijas satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis un Latvijas Motoklubu asociācijas prezidents Uģis Spēlmanis.

25. aprīlī Rīgā norisināsies tradicionālā Moto sezonas atkāšana. Tāpēc arī raidījumā atgādinām par drošību, piedaloties satiksmē ar motociklu.

"Motocikls ir ļoti bīstama rotaļlieta," atzīst raidījuma viesi.

Diemžēl satiksmes negadījumos daudz ir iesaistīti motociklisti, kuriem nav tiesību būt uz ceļa ar šo transporta līdzekli. 2025. gadā 11 motociklisti aizgāja bojā. Oskars Irbītis norāda, ka daudziem klibo braukšanas iemaņas, vairākiem arī nav bijušas motocikla vadīšanas tiesības. Vismaz ofociāli braukšanas māku nav apguvuši.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste

Arhitekts Kārlis Reisons (1894–1981) ir latvietis, kurš nācis no Vidzemes piekrastes ciema Latvijā, laika posmā starp abiem Pasaules kariem strādājis Lietuvā, bet kara bēgļu gaitās nonācis Austrālijā, kur turpināja savu profesionālo darbību Adelaidē un kur arī noslēdzās viņa mūžs.

Arhitekta Kārļa Reisona (Karolis Reisonas – lietuviski) mantojums Lietuvā īpaši ticis pētīts pēdējās desmitgades laikā, lai starpkaru perioda Kauņas modernā arhitektūra tiktu iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā: septiņi šī laika posma objekti Kauņā ir uzcelti pēc K. Reisona projektiem, bet kopumā 14 no viņa projektētajām celtnēm Lietuvā ir iekļautas Lietuvas nekustamā kultūras mantojuma sarakstā. Taču viņa dzīves pirmsākums meklējams šeit, Katrīnbādē, Pabažu muižai piederošās Vidzemes piekrastes ciemā, šobrīd – Saulkrastu pilsētā.

Ziņas par Kārļa Reisona dzimšanu atrodamas Pēterupes, tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas, draudzes baznīcas grāmatā. Tur 1894.gadā dzimušo un kristīto saraksta ierakstā Nr. 26 lasām, ka Kārlis dzimis 14., pēc jaunā stila – 26. aprīlī, Pabažu "Inču" mājās jūrasbraucēja Sīmaņa Reisona un Mildas, dzimušas Zvaigznes, ģimenē un kristīts Pēterupes baznīcā 22. maijā.

Pabažu muižas robežās esošās Katrīnbādes, kā tolaik sauca peldvietu Vidzemes piekrastē, "Inču" māju saimnieks,

Kārļa tēvs Sīmanis Reisons bija triju burinieku īpašnieks, rosīgs Pēterupes zvejniecības biedrības loceklis, kas rūpējās gan par savas ģimenes, gan vietējo iedzīvotāju labklājību.

Kad 1904.gadā Pabažu muižas robežās Vidzemes piekrastē jūrā tiek ievilkta turpat piekrastē uzbūvētā Sīmaņa Reisona trīsmastu barkentīna "Kaupo", Kārlis ir desmit gadus vecs. Tēvs viņu sūta mācīties Rīgas reālskolā, bet Kārļa māsas Annas skološanai uzaicinātajai mājskolotājai Olgai Veicmanei Sīmanis Reisons atvēl sev piederošās telpas skoliņas atvēršanai vietējiem bērniem.

Uzņēmība un vēriens, tālredzība un atbildība, dāsnums, augstsirdība un mecenāta gars – tās ir īpašības, kuras no savas dzimtas dzīves ceļā pārmantojis Kārlis Reisons.

Nav zināmi apstākļi, kāpēc 1920. gadā Pēterburgas civilo inženieru institūtu arhitektūras specialitātē absolvējušais un 1921. gadā Latvijā atgriezies jauneklis nonāk Lietuvā, Šauļos.

Šauļos viņam pavērās plaši darba apvāršņi. No otras puses, šis periods bija diezgan grūts, jo Šauļi vēl nebija atguvušies pēc Pirmā pasaules kara un vairāk nekā puse pilsētas ēku bija iznīcinātas. Tajā laikā pilsēta tika paplašināta, tāpēc K. Reisonam bija jāstrādā arī pie teritoriālās plānošanas darbiem. Teritoriālās plānošanas rasējumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Meklējot palīdzību, K. Reisons izveidoja un vadīja rasēšanas biroju Šauļos, kur dažādos laikos strādāja līdz pat 50 mērniekiem.

Šauļu mērs Jackus Sondeckis savos memuāros K. Reisonu raksturojis  kā vienu no labākajiem inženieriem Lietuvā, ļoti strādīgu cilvēku, kurš veltīja daudz enerģijas, lai palīdzētu Šauļiem atgūties no drupām.

Kārlis Reisons Šauļos projektējis Sacelšanās dalībnieku pieminekli, vairākas greznas savrupmājas, kā piemēram, Venclausku ģimenes pili, kurā atrodas viena no Šauļu Aušras muzeja nodaļām, projektējis saldumu fabrikas "Birute" ēku, bet 1924. un 1927. gadā – saldumu fabrikas "Rūta" ēku, kurā mūsdienās atrodas Šokolādes muzejs.

Būvniecības speciālistu nepieciešamība bija liela. Jūtot trūkumu pēc tiem, viņš rūpējās par viņu apmācību un izglītību, organizējot kursus būvmeistariem. Pēc K. Reisona iniciatīvas Šauļos tika nodibināta viena no pirmajām amatniecības skolām Lietuvā, un pirmo gadu viņš bija arī tās vadītājs.

Zemes reformas laikā jaunajiem zemes īpašniekiem trūka zināšanu dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecībā, un K. Reisons centās aizpildīt šo robu, 1926. gadā sarakstot grāmatu "Lauksaimniecības būvniecība" ("Žemes ūkio statyba"), bet 1928. gadā – "Māla būvniecība" ("Molio statyba"). Grāmatās sniegti daudzi noderīgi padomi, iekļauti tipveida projekti un pat būvniecības tāmes.

1930. gadā K. Reisons tika uzaicināts strādāt toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā, kur viņš vadīja celtniecības nodaļu un projektēja daudzas par izcilām atzītas ēkas.

Kopā ar arhitektu Vladimiru Dubenecki un Kazi Krikščiukaiti Kārlis Reisons projektēja jaunās Vītauta Dižā Kara muzeja ēkas ansambli, kura vertikāls akcents pāri muzeja dārzam slejas kariljona tornis un sasaucas ar Brīvības pieminekli, kura postamenta arhitektoniskās idejas autors ir Kārlis Reisons.

Kā izcilas Kauņas arhitektūras pērles minamas arī K. Reisona projektētā Mazā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, Evaņģēliskā reformātu baznīca, Kauņas priesteru semināra rektorāta ēka, Arhibīskapa metropoles pils, pils "Lietūkis", kura kalpoja kā Lauksaimnieku biedrības pulcēšanās vieta, bijusī Zemes bankas ēka, Lauksaimniecības kameras ēka, bet sadarbībā ar Vītautu Landsberģi-Žemkalni – "Pienocentras" ēka.

Iespējams, ka viskrāšņākais viņa īstenotais projekts ir Augšāmcelšanās baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas.

Kauņas ainava nav iedomājama bez viņa projektētās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvanu torņa vertikāles, kas ir redzama no visām pilsētas apkaimēm. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas 20. gadsimta starpkaru periodā tika celta kā tautas augšāmcelšanās simbols. Kad Lietuva atguva neatkarību, baznīca tika atdota draudzei. Ja K. Reisona daiļradē šis projekts būtu bijis vienīgais, viņa vārds tik un tā būtu saglabājies Kauņas un Lietuvas arhitektūras vēsturē.

Cituviet Lietuvā viņš projektējis Užunvežu Sv. Jaunavas Marijas baznīcu, Tauraģes slimnīcu, Jurbarkas tuberkulozes slimnīcu, uzņēmuma "Maistas" saldētavas un organizācijas "Lietūkis" noliktavas Klaipēdā, komercskolu Pasvālē un Lauksaimniecības bankas ēku Biržos.

Pēc padomju karaspēka okupācijas Lietuvā Otrā pasaules kara sākumā K. Reisons ar ģimeni devās uz Vāciju, bet atgriezies strādāja Paņevēžā, kļūstot pat par pilsētas mēru.

1944. gadā K. Reisons aizbēga uz Vāciju, bet 1949. gadā emigrēja uz Austrāliju.

Par Kārļa Reisona Austrālijas perioda sākumu liecina pārvietoto personu saraksti, kurā līdztekus citiem kara bēgļiem iekļauta visa viņa ģimene: pats Kārlis, kas kā savu nodarbošanos norādījis inženiera profesiju, bet kā izcelsmes vietu Latviju un Rīgu, sieva Elena, sarakstā minēta kā Helena, 1931. gadā dzimusī meita Renata un 1934. gadā dzimušais dēls Irvis.

Adelaidē Kārlis Reisons iesaistījās Austrālijas Lietuviešu nama pārprojektēšanā un pārbūvē kopienas vajadzībām, bet vēlāk, tautas brāļiem svešumā kļūstot turīgākiem, kļuva par daudzu  lietuviešu savrupmāju projektu autoru.

Viņš turpināja  strādāt arhitektūras jomā arī Austrālijā un aizgāja mūžībā 1981. gadā Adelaidē. Kārļa Reisona bērni profesionālajā jomā sekoja tēva  pēdās, un meita Renata, arī arhitekte, pēc valsts neatkarības atjaunošanas viesojoties Lietuvā uzsvēra, ka tēvam par to bijis liels prieks. Dēls Irvis Reisons kļuva par inženieri un strādāja Melburnā, bet Renata profesionālo darbību, tāpat kā tēvs, turpināja Adelaidē.

Nevar nepieminēt Kārļa Reisona pūliņus kļūt par pilntiesīgu Lietuvas pilsoni un šķēršļus būt atzītam tieši sava, lai arī brāļu tautas, un tomēr – šveštautieša statusa dēļ: lai pieminam kaut vai paša dibinātās Šauļu skolas direktora vietas zaudējumu. Savukārt konfesionālās piederības dēļ nācās lūgt Romas pāvesta atļauju jeb dispensu, lai varētu salaulāties ar līgavu Elenu Butnevičūti, kura bija Viļņā jurisprudenci studējusi lietuviete. Vairākkārtējie pūliņi iegūt Lietuvas pilsonību vainagojās ar Lietuvas pases saņemšanu tikai 1932. gadā, vienlaikus ar savu sievu. Arī konkursu par Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas projektu pavadīja negācijas. Lai arī tolaik presē tika publicēts tikai uzvarējušā projekta autora uzvārds, neminot, ka viņš ir latviešu tautības, tomēr šis fakts vēlāk kļuva par diezgan sāpīgu arhitekta kritiķu argumentu, piemēram, tādu, ka svešzemnieka izstrādātā projekta izvēle "ievaino lietuviešu tautiskās ambīcijas".

Kārļa Reisona nesavtība un augstsirdība, droši vien ar laiku – arī darba rezultātā sasniegts turīgums izpaudās faktā, ka, ņemot vērā to, ka Šauļu sacelšanās dalībnieku pieminekļa projekta īstenošanai tika vākti tautas ziedojumi, šo projektu viņš piedāvāja izstrādāt bez maksas. Arī Augšāmcelšanās baznīcas projekts tika pārprojektēts gan stilistiski, gan, ņemot vērā grunts problēmas izvēlētajā vietā, arī būvniecības sadārdzināšanās dēļ.

Mūsdienās vairāki Lietuvas pētnieki ir ieguldījuši daudz pūļu, pētot Kārļa Reisona mantojumu Lietuvā.

Par nopelniem Lietuvas labā Kārlis Reisons tika apbalvots ar IV pakāpes Ģedimina ordeni un III pakāpes Vītauta Dižā ordeni.

Lietuvas pilsētās, kurās K.Reisons strādāja, viņa devums izcelts, atklājot piemiņas plāksnes, bet dokumentālo filmu ciklā "Pagaidu galvaspilsētas fenomens" kā viena no 17 filmām 2020. gadā uzņemta par K. Reisona devumu Kauņai.

Mūsdienās tradicionāli Lietuvas valsts pasludināšanas gadadienu pasākumi 16. februārī un valsts Neatkarības atjaunošanas dienas svinības 11. martā risinās K. Reisona projektētā Vītauta Dižā Kara muzeja, tam piegulošā kariljona torņa, kā arī Brīvības pieminekļa pakājē.

2025. gada 16. novembrī no latvieša Kārļa Reisona projektētā kariljona torņa zvanu skaņās izskanēja latviešu komponista Emīla Dārziņa un viņa laikabiedra lietuvieša Mīkaloja Konstantīna Čurļoņa mūzika.

Bet K. Reisona projektētā Kristus Augšāmcelšanās baznīca kā lietuviešu tautas svētvieta kalpo arī kā koncertzāle. No tās plašās jumta terases tālu pārredzama Kauņa, bet Vecgada vakarā baznīcas pakāje ir iemīļota Jaunā gada sagaidīšanas vieta.

Rīgas domniece Elīna Treija no Nacionālās apvienības stāsta, ka Vācijā puse bērnu ir islāmticīgie. Zemkopības ministrs Armands Krauze no Zaļo un zemnieku savienības dalās ar safabricētu stāstu par it kā Ziemeļāfrikas migrantu veiktiem noziegumiem. Savukārt Valsts policija maldinoši un bez pamatojuma runā par "musulmaņu, hinduistu un citām etniskām noziedzīgām grupām, kuras drīz varot būt arī Latvijā".

Evita Puriņa par to stāsta "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:check" raidījumā.

Konflikts ir ļoti sarežģīts un nepieciešama citu globālo spēlētāju iesaiste. Tā par varbūtēju starpnieku sarunās starp ASV un Irānu par Hormuza šaurumu izteicās Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Intervijā Latvijas Radio viņš sacīja, ka konflikts var turpināties ilgi.

--

Amerikāņu karakuģi Persijas līcī ir pārtvēruši un sagrābuši Irānā reģistrētu kravas kuģi. Šis incidents liecina par turpmāku attiecību pasliktināšanos starp Vašingtonu un Teherānu tikai dažas dienas pirms pagaidu pamiera vienošanās termiņa beigām. 

Valstī nav vienotas kārtības par to, kādas ārsta zīmes skolai būtu jāpieņem un kādas ne. Tas rada pārpratumus un arī ģimenes ārstu pārslodzi. Ierakstu sērijā „Jēgpilna birokrātija” skaidrojam situāciju.

Kad piektās klases skolēns salauza rokas īkšķi un devās pēc mediķu palīdzības uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, tur bērna ģimenei cita starpā izsniedza izziņu, ka skolēns mēnesi nedrīkst sportot. Taču skola šādu izziņu nepieņēma un neatbrīvoja skolēnu no sporta, sakot, ka vajag tieši ģimenes ārsta izziņu. Tādu stāstu Latvijas Radio darīja zināmu kāda klausītāja. 

„Aizgāju pie ģimenes ārsta, kurš to pašu informāciju uzrakstīja uz citas veidlapas, un tikai tad skola ņēma to vērā. Principā tas ir izniekots ģimenes ārsta laiks."

Izglītības kvalitātes valsts dienestā skaidro, ka attiecībā uz to, kādas ārsta zīmes skola ņem vērā un kādos gadījumos tās vispār jāprasa, vienotas kārtības valstī nav. To nosaka skolu iekšējās kārtības noteikumos.

Ja vecākiem šķiet, ka prasības ir pārmērīgas, var lūgt skolai noteikumus mainīt. Ja nav atsaucības, var vērsties pie skolas dibinātāja, kas parasti ir pašvaldība.

Dienestā vecāku sūdzības par skolu prasībām iesniegt ārstu zīmes nav saņemtas.

Taču attiecībā uz atbrīvojumu no sporta ir spēkā valdības noteikumi, kas paredz, ka rekomendācijas par dalību sporta stundās var saņemt gan no ģimenes ārsta, gan ārsta speciālista. Tas nozīmē, ka skolai vajadzēja ņemt vērā slimnīcā izsniegto izziņu.

Stāsta Valsts izglītības attīstības aģentūras Sporta un veselības jomas valsts metodiķe Gita Pērkone:

Ģimenes ārsts ir [jāapmeklē] tajā gadījumā, ja nav bērns devies pie speciālista. Bet, piemēram, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā šīs izziņas, kuras sniedz traumu gadījumā, tajās jau norādītas, varbūt var tikt norādīta ārstēšana un arī norādes par fizisko aktivitāti. Taču jāņem vērā, ka pilnīgu atbrīvojumu no sporta kopš 2023. gada 1. septembra ārsti – ne ģimenes ārsti, ne speciālisti – vairs nedrīkst izsniegt.

„Ar katru gadu uzlabosies situācija, jo ārsti norādīs saprotamā veidā skolotājiem to, ko drīkst un nedrīkst. Algoritms Ir izstrādāts.”

Atgriežoties pie medicīnisko izziņu iesniegšanas kopumā, jāpiebilst, ka ģimenes ārsti jau agrāk pauduši viedokli, ka skolas pārāk daudz prasa ārstu zīmes.

Kā jau iepriekš vēstīja Latvijas Radio,ģimenes ārsts Ainis Dzalbs pat izteicies, ka tā ir padomju laika tradīcija, no kuras jāatsakās. Iespējams, ārstu noslodzi varētu mazināt, ja visā valstī būtu vienota sistēma par to, kādas ārstu izziņas un kādos gadījumos skola drīkst prasīt.

Taču, kad par šo jautājumu sprieda Saeimā, Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Kļaviņa pauda, ka nav plānots ieviest stingru, vienotu likumā vai valdības noteikumos nostiprinātu kārtību par kavējumu kontroli un ārsta zīmju iesniegšanu.

Piektdien, 24.aprīlī, ir Armēņu genocīda atceres diena. Tajā piemin vairāk nekā miljonu armēņu, kuri Pirmā pasaules kara laikā kļuva par Osmaņu impērijas pastrādāto masu slepkavību upuriem. Rīgā, Žaņa Lipkes memoriālā piektdien atklās Latvijas armēnietes Karinē Paronjancas izstādi ”Granātābola gaisma”. Mākslas valodā tā vēstīs par armēņu tautas sāpju ceļu un traģēdiju, bet arī par atdzimšanu, spēku un dzīvotspēju. Izstāde būs aizsākums veselam pasākumu ciklam, kas notiks līdz pat šī gada beigām.

Karinē Paronjancas izstādē melnbalti darbi mijas ar viņai raksturīgajiem ļoti krāsainajiem. Izstādē daudz sāpju, skaudruma un traģisma, bet visa vadmotīvs tomēr ir ceļš uz gaismu, uz baltās krāsas dominanci pāri visām pārējām.

Gleznās arī daudz simbolu, un savā ziņā simbolisks ir jau pats to radīšanas process, jo Karinē, gruntējot audeklu, izmanto pelnus, kas ir gan tīri tehniskais paņēmiens, gan zīmīga metafora izstādes saistībā:

”Bet šoreiz šai skaistajai un dzīvi apliecinošajai leģendai par Fēniksa atdzimšanu no pelniem ir rūgta piegarša, jo izstāde ir veltīta genocīda tēmai, cilvēces traģiskākajiem momentiem.

Kāpēc atkal pelni? Jo ļoti bieži gan armēņu, gan ebreju slaktiņi sākās tieši ar cilvēku sadedzināšanu viņu tempļos.

Jā, līdz ar to tā tehniskā pieeja – tie pelni ir vienlaikus gan atdzimšanas, gan mūžīgās piemiņas simbols”.

Tāpat simboliski, ka vairākām gleznām Karinē audeklu vietā izmanto, kā viņa pati saka – audumus ar vēsturi. Konkrēti šajā izstādē tie ir galdauti, ko ilgus gadus ģimene klājusi uz galda, kas savu laiku nokalpojuši, bet uzsūkuši sevī ģimenes enerģiju un atmiņas:

”Es arī speciāli atstāju tās audekla malas ārpus rāmja, lai skatītājs var redzēt, ka tiešām tas nav klasiskais audekls, bet tas ir audums, kurš atceras gan tos ģimenes svētkus, gan arī manu radošo procesu, jo es ļoti bieži pēc norakstīšanas šos audumus izmantoju vienkārši savā darbnīcā, lai nosegtu galdus, un uz tiem tad paliek visi tie krāsu un lakas pleķi. Starp citu, šiem darbiem ļoti interesanta ir arī otrā puse, kurā visus šos pleķus var redzēt. Jā, tā kā šie ir audumi ar vēsturi”.

Gleznās bieži izmantoti tēli ir granātābols kā dzīvības spēka un auglības simbols, armēņu krusts jeb hačkars kā uzvaras pār nāvi un mūžīgās dzīvības simbols, neaizmirstulītes kā armēņu genocīda simbols.

Katra nopietna izvēle, ko izdarām mūsu dzīvē, var pilnībā izmainīt virzienu, un tieši nopietnās, svarīgās izvēles mums dažkārt nākas arī nožēlot. Ko Svētie raksti saka par izvēlēm, par lēmumiem, vai tiek doti padomi, kādā veidā izvēles izdarīt, kā pieņemt lēmumus, lai pēc tam nenāktos tos nožēlot?

Gribot negribot kā pirmais piemērs no Svētajiem rakstiem nāk prātā Ievas un Ādama situācija dārzā. Vai ar Ievu tika manipulēts, tāpēc viņa izdarīja nepareizu izvēli?

Raidījuma viesi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Rinalds Grants un Katlakalna Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Andris Krauliņš.

Alkohola atkarība ir grūti risināma problēma. Kā palīdzēt un ko var dot iesaistīšanās Anonīmo Alkoholiķu kustībā? To noskaidrosim sarunā ar narkoloģi, psihoterapeiti Ilzi Maksimu, uzklausīsim arī cilvēku pieredzes stāstus.