Nesen apritēja 77. gadskārta, kopš dibināta Ziemeļatlantijas alianse jeb NATO. Un arīdzan nesen - 22 gadi, kopš Latvija ir šīs alianses dalībvalsts. Par to, kas ir NATO šodien un kas tā bija mazliet pagātnē, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas vadītāju politoloģi Sigitu Strubergu.

Šoreiz sarunā atstāsim "ārpus iekavām" NATO dižo pagātni, kad tā bija primāri pretpadomju militārā alianse, domāta, lai turētos pretim padomju ekspansionismam. Tai pretim stāvēja otra, ne mazāk spēcīga alianse, kas bija tā sauktais Varšavas līgums. Tā bija tā bipolārā pasaule toreiz. Bet šodien runājam par to, kas ar NATO ir noticis pēc aukstā kara beigām un kāda šī organizācija ir šajās nu jau arī pagājušajās vairāk nekā trīs desmitgadēs veidojusies, un kādi ir bijuši izaicinājumi tās pastāvēšanai. 

Sākam ar vispārīgu jautājumu: kas noteica to, ka NATO netika uzskatīts par savu laiku nodzīvojušu un lieku pēc tam, kad beidza pastāvēt Varšavas līgums, kad Padomju Savienība sadalījās un tās galvenā mantiniece Krievija arī tā kā tai brīdī šķita nostājusies uz demokratizācijas ceļa.

Piedalās: Roberts Morics Mūrnieks, Dāvis Engers, Raimonds Mežaks, Ilmārs Bonoparts.

Šoreiz raidījumā par šaušanas sportu. Studijā viena no Latvijas labākajām šāvējām Agate Rašmane, kura stāsta par šogad plānotajiem startiem un, protams, lielo mērķi – Losandželosas vasaras olimpiskajām spēlēm pēc diviem gadiem.

Andris Dzenītis ir mūsdienu latviešu komponists, kuram tagad pieder arī eseju krājums "Es esmu, manis nav". Andra Dzenīša esejas izdevis "Neputns". Nav jau tā, ka komponisti nav bijuši arī literāti – pārskatāmā pagātnē izcils piemērs ir Marģeris Zariņš, bet mūsdienās – Gundega Šmite, kaut gan Andris Dzenītis pārsteidz ar ļoti privātām atklāsmēm.

Viņa esejās ir gan sāpe par mūsdienu mūzikas vienīgo atskaņojumu un rutīnu, kas ar laiku iezogas komponēšanā, pieredze vizuālā mākslā, sākot no Dārziņskolas gaiteņiem līdz Ventspils izstādei un darbu transportēšanai pēc izstādes, amatiersociālantropologa pētījums par tinderi.

Lasītavā Gundars Āboliņš lasa pa gabaliņam no katras nosacītās eseju tēmas. Ir arī neliels ekskurss M6 vēsturē (kolorītākie apmeklētāji, cenas, radošo ļaužu paradumi un personīgie novērojumi). Pie tam, grāmatas vāks pieļauj nosaukumu izlasīt arī citādā kārtībā...

Raidījumu atbalsta:

Latvijas Folkloras biedrība balvas "Austras koks" laureātus sveiks 19. aprīlī ceremonijā Rīgā. Balvu pasniegs trīs nominācijās: "Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana", "Aktivitātes folkloras jomā 2025. gadā" un "Mūža ieguldījums".

"Etnovēstīs" tiekamies ar Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētāju Andri Kapustu, ar kuru daudzinām šī gada balvas ieguvējus. Sarunā uzzinām, ka "Austras koka" galvenā ideja ir rūpēties par folkloras dzīvotspēju mūsdienu sabiedrībām, atklājot, ko folklora spēj dot "vienkāršajam" cilvēkam.

Balvu nominācijā "Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana" par gadskārtu svētku, ģimeņu godu un folklorā mantoto zināšanu par dabu un Visumu iedzīvināšanu un daudzināšanu saņems Rīgas folkloras kopa "Budēļi". Kopas radošā darbība aizsākās jau 20. gadsimta 80. gadu sākumā, kad kopā ar citiem folkloras kustības virzītājiem "Budēļi" modināja sabiedrību gan senču mantojuma saglabāšanai, gan arī dziesmotajai revolūcijai.

Balvu nominācijā "Aktivitātes folkloras jomā 2025. gadā" saņems Rucavas tradīciju klubs. Zināms, ka Dienvidkurzemes novads ir bagāts ar tautas tradīcijām, kuras lielā mērā ir saglabājušās un dzīvas arī mūsdienās. Iespaidīgs ir Rucavas tradīciju kluba aktivitāšu saraksts, kas ietver ļoti plašu daudzveidību – gadskārtu svētki, dziedāšanas un muzicēšanas prasmes, rokdarbi un amatniecība, tradicionālā virtuve un citi notikumi.

Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems viena no izcilākajām tautasdziesmu pētniecēm, Latviešu folkloras krātuves ilgstoša darbiniece un vadītāja, habilitēto filoloģijas zinātņu doktore Beatrise Reidzāne.

Balvu par mūža ieguldījumu saņems arī Mērdzenes etnogrāfiskā ansambļa "Mārga" ilggadējā dziedātāja un vadītāja Austra Golubova. Austra Golubova ir savas apkaimes dziesmu tekstu un melodiju glabātāja. Viņas bagātajā zināšanu krājumā ir gan senas tautasdziesmas, gan humoristiski stāsti, ticējumi un tautas gudrības.

Ar mūža balvas ieguvējam sarunājas Rozīte Katrīna Ponne.

***

Tikām Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, atklājot vasaras sezonu, jau trešo gadu aicina uz īpašu notikumu – “Viena diena mūsmājās”. 1. maijā muzeja sētas pārtaps dzīvā vēstures ainavā ar dziesmām, darbiem, stāstiem un satikšanos starp dažādu novadu tradīcijām. Par pasākuma ideju sarunājamies ar muzeja Izglītības un klientu apkalpošas nodaļas vadītāju Andu Skuju.

Ar Evelīnu cenšamies ieklausīties sevī – kas notiek vēderā, galvā un krūtīs. Lasām Bena Elkoma stāstu „Vēderraizes. Slimību detektīvi" („Latvijas Mediji"), kurā caur detektīvu piedzīvojumu bērniem saprotami izstāstīts par sliktu pašsajūtu un to, kas notiek organismā. Bet otra ir Ingas Gailes dzejoļu grāmata „Reiz divas meitenes, mamma un priecīgs dievs" („Liels un mazs").

Tiekamies ar Rotko muzeja Daugavpilī vadītāju Māri Čačku, lai uzzinātu, kā tika atklāta Marka Rotko darbu vērienīgā retrospekcija Florencē, kādi jaunumi gaidāmi Daugavpilī 24. aprīlī, kad durvis tiks vērtas jaunām izstādēm, tai skaitā arī jaunai Marka Rotko oriģināldarbu ekspozīcijai. Protams, interesanti, kā paralēli muzeja vadītāja pienākumiem risinās paša Māra Čačkas radošā dzīve, un kur šobrīd ir skatāmi mākslinieka darbi.

„Mums jautā, kā ar tik maz cilvēkiem pagastā jums ir tik daudz kolektīvu. Atbilde ir – tāpēc, ka pie mums brauc no citiem pagastiem, jo viņiem patīk Atašienē," teic Atašienes tautas nama „Annas sāta" vadītāja Vēsma Turkopole.

Kā skan izloksne un dziesmas šajā Jēkabpils novada pagastā, par to saruna ar folkloras kopas "Vīraksne" dalībniekiem. Vēl viesojamies pie keramiķes Inetas Dzirkales dzimtas mājās „Zaļbirzes", kur klausāmies stāstu par viņas dzimtas un mantojuma iemūžināšanu gan keramikas darbos, gan priekšmetu kolekcijā.