Koncertā tiks pirmatskaņots skaņdarbu cikls "Gadalaiki", kuru veido Almas Kalniņas "Saules atspulgs", Pola Bernota "Vasariņa", Tabitas Balodes "Rest is as good as sleep - nepieradināts. Rudens", Gitas Rebekas Adleres "Ziema - variācijas ledus hallē" un Laumas Kazākas "Gadalaiki Emīlijas Dikinsones dzejā". Koncerta programmā iekļauti arī norvēģu komponista Stoles Kleiberga un vācu baroka meistara G. F. Tēlemaņa skaņdarbi.

Koncertu papildinās arī mākslinieku Maijas Arvenas, Pētera Jansena, Ilzes Pavāres un Augusta Zariņa gleznu izstāde, kurā skatāmie darbi ir gadalaiku noskaņās.

Sarunā ar ansambļa dalībniecēm Darju, Aneti un Karīnu - par ansambļa dzimšanu pirms gada un līdzšinējo radošo veikumu, nosaukuma atšifrējumu, interesesi par laikabiedru radītajiem sacerējumiem, jauno komponistu sagādātajiem pārsteigumiem un izaicinājumiem, mūzikas un mākslas mijiedarbi.

Eiropas līderi šobrīd piesardzīgi reaģē uz ASV prezidenta Donalda Trampa neapmierinātību ar pārējo NATO valstu nevēlēšanos iesaistīties ASV un Izraēlas karā pret Irānu.

Itālijas premjere Džordžija Meloni, uzrunājot parlamentu par dažādiem aktuāliem jautājumiem, atzina, ka attiecībās starp ASV un Eiropu šobrīd ir ļoti sarežģīts brīdis, bet abām pusēm ir jāturpina strādāt kopā. Savukārt Briselē arvien biežāk izskan politiķu neapmierinātība, ka Eiropai jau atkal ir jāmaksā par Trampa rīcības sekām.

--

Tā bija kļūda, ka Latvijas amatpersonas bija tik piesardzīgas saistībā ar karu Irānā. Tā pēc Donalda Trampa veltītās kritikas NATO Latvijas Radio norāda ārpolitikas eksperts Māris Andžāns. Viņaprāt, Latvijai vajadzēja skaidrāk paust gatavību atbalstīt ASV. Vienlaikus eksperts ar bažām raugās uz atkārtotajiem izteikumiem par iespējamu ASV izstāšanos no NATO, uzsverot, ka tas tieši ietekmē arī Baltijas drošību. Tikmēr Latvijas amatpersonas uzsver, ka ASV ir un būs mūsu sabiedrotais un ka Latvija līdz šim ir rīkojusies atbilstoši savām iespējām.

Eiropas līderi šobrīd piesardzīgi reaģē uz ASV prezidenta Donalda Trampa neapmierinātību ar pārējo NATO valstu nevēlēšanos iesaistīties ASV un Izraēlas karā pret Irānu.

Autotransporta direkcija: Pasažieru pārvietošanās iespējas būtiski ietekmēs "Ecolines" lēmums no 18. aprīļa pārtraukt visus komercreisus Latvijas teritorijā. 

Aizvadīts vēja enerģijas forums.

Viestura Kairiša spēlfilma "Uļa" iekļauta Kannu konkursa programmā.

Rīgas "Zeļļu" basketbolistiem izšķirošā cīņa par ieklūšanu Eiropas Ziemeļu basketbola līgas finālčetriniekā.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas apskatām divus daudzsēriju darbus – Stīvena Konrāda piepilsētas dēku un intimitātes krimināldrāmu “DTF. Seintluisa” ar Džeisonu Beitmanu, Deividu Hārboru un Lindu Kardelīnī galvenajās lomās, kā arī Heilijas Z. Bostonas veidoto un brāļu Daferu producēto laulību šausmu komēdiju “Notiks kaut kas ļoti slikts” ar jaunākās paaudzes seriālu zvaigznēm Kamilu Moroni un Ādamu Dimarko.

"DTF. Seintluisa" (DTF. Saint Luisa) ir iepazīšanās aplikācija, kuru rutinētas ikdienas nogurdināti pāri izmanto, lai atrastu ārlaulības sakarus. To ieinstalē arī seriāla varoņi, surdotulks Floids un laika ziņu diktors Klārks, un vēlme pēc piedzīvojuma noved līdz... nāvei.

Epizodē apspriežam krimināldrāmas un melodrāmas krustpunktus, neuzticamā stāstnieka aizvietošanu ar nezinošo stāstnieku, un to, kā seriāla veidotājiem ir izdevies film noir čaumalā attīstīt vienu no pēdējā laika godīgākajiem stāstiem par intimitāti.

Kā jau vēsta nosaukums – “Notiks kaut kas ļoti slikts”, Reičela pirms kāzām sava līgavaiņa Nikija ģimenes lokā jūt, ka nebūs labi. Kad priekšnojautas apstiprina vairākus gadsimtus vecs radinieks, kļūst skaidrs – plūdīs asinis.

Epizodē apspriežam laulību tematikas uzšķērduma popularitāti pēdējā laika šausmu žanra darbos, mirkļus, kuros atsauces no asprātīgām kļūst par pašmērķīgām un to, cik garš derīguma termiņš ir parabolai, līdz ar to sāk notikt kaut kas "ļoti slikts".

Kā mākslīgā intelekta sarunu boti ietekmē bērnus un jauniešus un kā vecāki, skolotāji un sabiedrība kopumā var palīdzēt bērniem un jauniešiem mākslīgā intelekta rīkus izmantot droši, kritiski un atbildīgi?

Ģimenes studijā analizē kiberdrošības tehnoloģiju inženieris Egils Rupenheits, Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska un  klīniskā un izglītības psiholoģe, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras profesionālās maģistra studiju programmas “Veselības psiholoģija” direktore Zane Gulbe.

Droši vien visvairāk "šķēpu lauzts" pēdējā laikā par atbalstu kokrūpniekiem, taču ir arī citas aktualitātes nozarē. Krustpunktā izvaicājam zemkopības ministru Armandu Krauzi.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons un portāla "LSM.lv" ekonomikas ziņu redaktore Ilze Zālīte.

„Riga Waterfront” projekts, kuru Andrejsalā attīsta uz ekskluzīviem zemes gabaliem, nākamo 13 gadu laikā galvaspilsētā izmainīs Vecrīgas izskatu. Tās siluetā blakus baznīcas torņiem vietu ieņems jaunas augstceltnes. Ar lielām pārmaiņām jau nākas saskarties cilvēkiem, kuri mitinās dzīvojamā ēkā tieši blakus šī projekta būvlaukumam.

Guntars Ruņģis, Andrejostas ielas 22. nama iedzīvotājs: “Rīga Waterfront” [..] jau [no] visiem īpašniekiem nopirkuši šo zemi, tur tālāk tepat aiz mājas. Un mums jau sāk tādu brīdinājuma signālu dot.”

Mājā šobrīd palikuši vien daži iedzīvotāji, bet vairākums dzīvokļu, kuros iepriekš bija kaimiņi, tagad stāv tukši, jo ir izpirkti. Uzņēmums, kam tie pieder, noliedz saistību ar „Riga Waterfront” projektu. Arī jaunajam ēkas apsaimniekotājam ar to neesot nekāda sakara.

Igors Plūme, uzņēmuma "SJ Real Estate" prokūrists: „Norādām, ka pārvaldnieks savu saimniecisko darbību veic stingri saskaņā ar normatīvo regulējumu.”

“Waterfront” projekta dēļ pašvaldības atbildīgās komitejas deputāts jau mudina pārdomāt, vai nebūtu jāmaina Rīgas vēsturiskā centra aizsargzona.

Edgars Bergholcs, Rīgas domes deputāts, Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs: „Viens ir tas, to buferzonu, man liekas, ka vajadzētu spēcīgi samazināt.”

Vai "Riga Waterfront" projekta dēļ varētu samazināt Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonu, apdraudot Rīgas palikšanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Epizode ir turpinājums raidījumam par šo tematu, kas skanēja 2025. gada oktobrī.

10. aprīlī Rīgas Kongresu namā un 11. aprīlī Klaipēdas koncertzālē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņos Ludviga van Bēthovena mūzikas programmu, kurā soliste un atskaņojuma vadītāja būs vijolniece, aizvadītās sezonas LNSO rezidējošā māksliniece Vineta Sareika. Koncertprogrammā iekļautas Bēthovena divas romances vijolei un orķestrim, "Lielā fūga" un Astotā simfonija Famažorā.

Sarunā ar Vinetu Sareiku - par Bēthovena fenomenu un humora izjūtu, sadarbību ar LNSO un muzicēšanu bez diriģenta, gaidāmo Vāgnera operas "Valkīra" atskaņojumu Losandželosā Gustavo Dudamela vadībā un darbu dažādās žūrijās, toskait  ARD starptautiskajā stīgu kvartetu konkursā Minhenē, kā arī 26. septembrī gaidāmo viesošanos ar franču pianisti Amandīni Savarī Mazajā Mežotnes pilī, kad Vineta Sareika pirmoreiz atskaņos Pētera Vaska “Vasaras sonāti” vijolei solo.

Vai ir risks, veidojot monogrāfiskas, vienam komponistam veltītas programmas?

Neteiktu, ka tas ir risks, un arī neteiktu, ka tā ir monogrāfiska programma. Mēs gan atskaņojam viena komponista skaņdarbus, bet man liekas, ka atšķirīgāki tie nevarētu būt, pat ja tos būtu sarakstījuši trīs dažādi cilvēki. Tieši tāpēc man bija interesanti pievērsties šai programmai. Agrīnajās romancēs, kas atklās šo vakaru, Bēthovens vēl bija jauns puisis, kas mēģināja iekļauties Vīnes muzikālajā apritē un darīt visu pēc noteikumiem, visu rakstīt harmoniski, skaisti, liriski, kā no viņa to varbūt gaidīja klausītāji un publika.

Pilnīgs pretstats ir vēlīnā “Lielā fūga”, kurā viņš pilnīgi sadragājis visus šos noteikumus. Tas ir maksimāli radikāli, moderni un inovatīvi. Kā Stravinskis vēlāk minēja, “Lielā fūga” ir un vienmēr paliks moderna, un tas ir viens no vismodernākajiem skaņdarbiem, kāds jebkad ir uzrakstīts.

Tas ir tā, kā doties uz Mēnesi - tam laikam tas tiešām bija brauciens uz Mēnesi, kaut kas jauns un pilnīgi nepazīstams, arī nesaprasts, bet Bēthovens atvēra pilnīgi jaunu laikmetu ar šo skaņdarbu. Šis radikālais kontrasts man likās ļoti interesants kā šīs programmas vadlīnija.

Un vēl arī Astotā simfonija.

Šī simfonija man liekas īpaša, jo tā ir relatīvi maz spēlēta. Nezinu, kad Latvijā tā pēdējo reizi atskaņota, bet arī pasaulē tā vienmēr palikusi Septītās simfonijas ēnā. Bet tā bija arī tolaik - kāds laikabiedrs Bēthovenam esot vaicājis: kāpēc Astotā simfonija ir ne tik mīlēta kā Septītā? Viņš savā stilā esot pateicis: tas tāpēc, ka tā ir daudz labāka (smejas). Es nezinu, vai tā ir labāka, Septītā simfonija jau arī ir ģeniāla, bet Astotā ir šedevrs un brieduma gados esoša Bēthovena mākslinieciskā laboratorija, kur viņš spēlējas, izaicina sevi un publiku, spēlējas ar to, kāds varētu būt gaidāmais risinājums vai gaidāmā toņkārta, vai gaidāmā melodija.

Bēthovens mūs pilnīgi izāzē ar veselīgu humora devu. Tēmas vispirms atskan pilnīgi citā toņkārtā nekā pēc klasiskā trafareta vajadzētu būt. Tad viņš ar humoru kļūdas arī izlabo un "pārmet pār plecu". Visādi triki tur ir.

Ceturtā daļa īstenībā ir pavisam vienkārša Famažora melodija, it kā nekas nebūtu, un tad pēkšņi ieskanās do#, kas visu izjauc - tur ir daudz ironijas, daudz sarkasma, bet arī daudz humora. Simfonija ir arī ļoti viegla un kompakta, tāpēc man likās, ka tas ir ļoti labs kontrasts starp pārējām lietām, ko mēs spēlēsim šajā koncertā.

Vai tev ir izdevies izveidot savu Bēthovena kā cilvēka un mūziķa portretu? 

Viņš ir fenomens, un es tiešām nevaru aptvert, ka tik lielus kontrastus ir spējīgs sarakstīt viens cilvēks. Arī tas, kā viņš attīstījās savas dzīves laikā - gan sāpīgi notikumi, gan, protams, dzirdes zaudēšana, un tas iekšējais spīts, kāds viņā valdīja. Vēl vairāk eksperimentēja un trakākas lietas rakstīja, kad vairs galīgi neko nedzirdēja - to ir tiešām grūti izprast.

Viņš viennozīmīgi bija ģeniāls cilvēks. Droši vien ne vienkāršs cilvēks saskarsmē, tā varu iztēloties, bet man personīgi liekas, ka es varētu spēlēt Bēthovenu visu savu mūžu un man neapniktu.

Atceros, kad vēl spēlēju “Artemis Quartet”, man kolēģi stāstīja par to laiku, kad viņi atskaņoja Bēthovena ciklu, visus 15 kvartetus. Viņi bija nospēlējuši kādus 60 koncertus tikai ar Bēthovenu. Un teica: neviens brīdis nelikās garlaicīgs, vai, ka liktos - cik tad var Bēthovenu spēlēt? Man šķiet, viņš ir viens no tiem komponistiem, ko var spēlēt mūžīgi.

Kāds ir tavs Bēthovens kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri?

Man visbūtiskākais ir izcelt raksturus un kontrastus, un konfliktus, sevišķi “Lielajā fūgā” - tur ir ļoti daudz iekšējo konfliktu. Kad pirmajā mēģinājumā sākām strādāt pie šī darba, likās, fūga, polifonija - vajadzētu izdalīt, kura ir svarīgākā balss, kura mazāk svarīga. Taču ļoti daudzos posmos ir četras vienlīdz svarīgas balsis, kuras cīnās viena ar otru par izdzīvošanu ar pēdējiem spēkiem. Tas arī ir Bēthovens. Tās dažādās šķautnes un kontrasti. Ir ļoti daudz subito momentu, kad ir forte un tad uzreiz ļoti klusi jāspēlē - domāju, ka vienmēr vajadzētu mēģināt tos leņķus nenoapaļot un atstāt tādus, kā tie ir iecerēti.

Šis arī būs īpašs koncerts, jo mēs spēlēsim bez diriģenta, un tas gan man, gan kolēģiem ir izaicinājums. Interesanti ir tas, ka jau otrajā dienā es jūtu, kā cilvēkiem ausis un visas maņas atveras un kā viņi viens uz otru klausās, un tā pielāgošanās - rodas uzticība.

Ar diriģentu spēlēt, protams, ir nesalīdzināmi vieglāk un ērtāk, tiek parādītas iestāšanās. Es spēlēju vijoli - pirmkārt, es nemāku diriģēt, otrkārt, es nevaru katram parādīt iestāšanos, tā kā no katra mūziķa tiek prasīta daudz lielāka atbildības sajūta un partitūras zināšana. No sākuma ir neliels mulsums, kā tas tagad funkcionē, bet ar katru stundu man ir sajūta, ka mēs kļūstam par kameransambli, kur ir citi likumi nekā parasti.

Par to, ka orķestrim tas patīk, guvu apliecinājumu koncertā Ventspilī, kad spēlējāt Bahu un Šostakoviču, un tas bija viens no neaizmirstamajiem koncertiem, kad likās - jā, var arī šādi. Ir nepierasti priekš Nacionālā orķestra, bet var un skan.

Ir nepierasti, bet es domāju, ka tas ir ļoti veselīgi.

Mūsu galvenā prioritāte nav tehniska perfekcija - varbūt būs netīras notis un varbūt kaut kas nebūs kopā, bet man liekas, ka tas ir tā vērts - iet šo ceļu, lai saprastu, ka tā kopā muzicēšana, kāpēc mēs to vispār darām

- tas nav tā, ka atnāk uz darbu, nospēlē un iet mājās. Tā ir kopības sajūta, mēs kaut ko kopā radām, tas radošais process - man liekas, ir ļoti, ļoti labi to ik pa laikam vēl košāk apzināties.