Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā “Gada mākslinieks 2025” izvirzīta Laimdota Malle. Aizvadītajā gadā viņai bija trīs nozīmīgas izstādes – “Biedē mani, mierini mani, biedē mani“, “Kā medūza saulē” un “Es iekodos stikla lagūnas ādā”. Mākslas zinātniece un kritiķe Aiga Dzalbe Laimdotas mākslu raksturo kā terapeitisku, meditatīvu un domas rosinošu.

Laimdota Malle ir vizuālā māksliniece, kas strādā ar dažādiem medijiem - tēlniecību, grafiku un telpisko instalāciju. Beigusi maģistrantūras programmu tēlotājmākslā Mančestras Metropolitēna universitātē Lielbritānijā un ieguvusi maģistra grādu vizuālajā mākslā Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās kopš 2011. gada. Aizvadītajā gadā Laimdotai Mallei bija trīs nozīmīgas izstādes. Viņas radītajās trauslo, sarežģīto skulpturālo objektu instalācijās notverama vēstījuma daudzslāņainība. 

"Korīga" – jauns projektu formāta koris, kurš sevi publiski pieteiks ar kora vadītājas Lauras Jēkabsones kompozīcijas – kora teikas "Radīšana" pirmatskaņojumu nākamajā nedēļā. Kultūras rondo par jaunā kora plāniem un iecerēm izvaicājam diriģenti un komponisti Lauru Jēkabsoni un projekta idejas autoru, kora prezidentu Klāvu Ozoliņu.

"Līdzatbildīgi, cieņpilni un mīlestībā uz mūziku kopīgi veidot 2-3 koncertprogrammas viena gada ietvarā. Tiekties uz augstvērtīgu sniegumu, kas sniedz gandarījumu kā dziedātājiem, tā klausītājiem. Un realizēt dzīvē to, ka arī sagatavošanās procesam jābūt baudāmam un cieņpilnam. Būt tur, kur vēlamies būt, un darīt to, ko vēlamies darīt patiesā godīgumā pret sevi un citiem," tā par "Korīga" ieceri var lasīt Lauras Jēkabsones mājaslapā.

Pazīstamais teiciens, ka latvieši ir dziedātāju tauta, sevi apliecina arvien no jauna: piemēram, ar to, kāds var būt un kā var darboties koris. Jo – ko darīt, ja gribas dziedāt, bet darba vai ģimenes dēļ nevari atļauties to darīt visa gada garumā? Latvijas koru kultūrā pamazām ienāk citviet pasaulē labāk pazīstamais projektu formāts: ierasto iknedēļas mēģinājumu tradīciju papildina kori, kas tiekas tikai uz divām, trim koncertprogrammām gadā. Bet kad tiekas, tad strādā intensīvi un bez atlaidēm. Nupat šajā pulciņā sevi pieteicis jauns koris “Korīga”.

Komponisti Lauru Jēkabsoni publiski viņu vislabāk pazīstam kā vokālās grupas “Latvian Voices” māksliniecisko vadītāju, dziedātāju un dziesmu autori, bet Laura ir arī profesionāla kordiriģente. Viņas vadītais jaunais koris “Korīga” nupat piedzīvojis ugunskristības Rīgas koru skatē un jau nākamnedēļ klausītāju vērtējumam nodos savu pirmo koncertprogrammu, kurā atskaņos Lauras Jēkabsones komponēto kora teiku “Radīšana”.

Latvijā noslēdzies viens no apjomīgākajiem pētījumiem Latvijā - GISTAR, kura mērķis bija izvērtēt kuņģa un zarnu vēžu skrīningu metodes. Projekta uzdevums svarīgs ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai. Pētījumā 13 gadu laikā piedalījās vairāk nekā 11 tūkstoši dalībnieku no dažādām Latvijas pilsētām. Kādi ir pētījuma rezultāti un kāpēc kuņga un zarnu vēži kļūst aizvien izplatītāki? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro gastroenteroloģe, interniste, endoskopiste Danute Ražuka-Ebela un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētniece, Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Daiga Šantare.

Kā būtu, ja kultūru un veselību varētu uzlūkot kā savstarpēji saistītas jomas? Ko tas dotu nākotnē veselības traucējumu profilaksē, veselības veicināšanā, kā arī slimību pārvaldībā un ārstēšanā visa mūža garumā? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē veselības un kultūras pasākumu organizētāja un pētniece Inga Surgunte un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore, asociētā profesore Anda Ķīvīte-Urtāne.

"Mums patīk dažkārt domāt, ka mūsu muzeju biļetes nav tik dārgas un viss ir ļoti pieejams, bet, līdzko paskatāmies uz mazaizsargātajām sabiedrības grupām, uzreiz ieraugām, ka kultūras patēriņš ir stipri mazāks un arī pieejamības risinājumi joprojām pieklibo," atzīst Inga Surgunte. 

Viņa piekrīt klausītāju paustajam, ka tikai ar Jāņiem, Ziemassvētkiem vai dziesmu svētkiem nepietiek. 

"Pētījumi saka, ka varam novērot arī no vienreizējas kultūras pieredzes lielu emocionālu iedvesmu, pacēlumu, bet, lai mēs varētu runāt par paliekošu un transformatīvu ietekmi, būtu nepieciešamas vismaz sešas nedēļas, kuru laikā vismaz vienu reizi ir tāda dziļa, ilgstoša kultūras vai mākslas pieredze. Regulāra, pastāvīga kultūras pieejamība ir šo programmu pamatā," turpina Inga Surgunte.

Raidījuma viešņas iepazīstina ar pilotprojektu, kurā studenti strādā ar sievietēm, kurām ir krūts vēža pieredze. Programmā ir 10 ar rakstīšanu un vārdu saistītas aktivitātes: lēnā kaligrāfija, haiku rakstīšana, kopā lasīšana, dalīšanās. 

11. aprīļa vakars Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" solās kļūt par īpašu notikumu Latvijas un Baltijas laikmetīgās mūzikas ainavā – Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā piedāvās koncertprogrammu, kas balstīta vācu dzejnieka Rainera Marijas Rilkes "Vēstulēs jaunam dzejniekam". Šis literārais avots, kas jau vairāk nekā gadsimtu iedvesmo gan dzejniekus, gan domātājus, šoreiz atklāsies caur četru Baltijas komponistu – Justes Janulītes, Rolanda Kronlaka, Līzas Hiršas un Krista Auznieka – speciāli šim notikumam radītām partitūrām, savijoties ar Rilkes tekstiem aktiera Ģirta Krūmiņa balsī.

Rilkes "Vēstules jaunam dzejniekam" ir ne tikai literārs, bet arī eksistenciāls dokuments – dziļi personiska un vienlaikus universāla saruna par mākslu, vientulību, cilvēka briedumu un radošo ceļu. Kā sarunā norāda Kaspars Putniņš, šis materiāls ir "ārkārtīgi interesants un vērtīgs", jo "runā par dažādām ļoti svarīgām tēmām, svarīgām gan jaunam radošam cilvēkam, gan jebkuram... kurš jebkad ir šinī pasaulē dzīvojis".

Vēstuļu tapšanas apstākļi atklāj arī Rilkes un viņa vēstuļu adresāta – jauna dzejnieka, kadeta – dvēselisko vientulību militāras disciplīnas ieskautā vidē. Šī saskarsme starp diviem vientuļniekiem rada īpašu emocionālu intensitāti, kas Rilkes tekstiem piešķir laika pārbaudi izturējušu aktualitāti.

Koncertprogrammas dramaturģija balstās uz Rilkes vēstuļu fragmentu kompilāciju, kas, kā precizē Putniņš, "ierāmē vēl četrus jaunus muzikālus sacerējumus". Katrs no komponistiem ir brīvi izvēlējies tekstu fragmentus, un, kā uzsver Putniņš, "nav bijis jāilustrē vēstuleaq" – mūzika nav pakļauta tiešai naratīvai, bet gan atklāj brīvu, filozofisku noskaņu, kurā teksta un skaņas robežas saplūst. Šo radošo brīvību papildina īpaši šim notikumam tapis Silvijas Brices tulkojums.

Lai arī Rilkes tekstu muzikālā interpretācija nav bijusi īpaši bieža viņa dzīves laikā, mūsdienu komponisti aizvien biežāk pievēršas viņa dzejai un prozai. Kā atzīst Putniņš, Rilke ir aktuāls tiem, "kuriem ir iekšēja nepieciešamība uz lietām skatīties… kontemplatīvā, padziļinātā veidā", jo "pirmajā acumirklī šie teksti ir diezgan neparasti… un tad pēkšņi viņi norezonē ārkārtīgi dziļi un būtiski". Šī rezonanse arī ir koncerta galvenā estētiskā asprātība – Rilkes vārdi un mūzika kļūst par aicinājumu uz domas un sajūtas kluso dialogu.

“This project is about light, not pain or death. We did not want to be like others — simply an archive. This project is about personalities, values, stories, families, and memories. Collecting the stories of those who have fallen is important, because this too is a form of defending the nation,” says this week’s “Drošinātājs” guest, Dafna Sosnovska, co-founder of the project “Zavdyaky”, in a conversation with Rihards Plūme.

Dafna has created a special platform not only to honor the fallen, but also to ensure that their stories remain part of history and can be studied more broadly by society in the future.

Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs

Stāsta dziedātāja un JVLMA Profesionālās doktorantūras programmas studente Evija Hilmane; pārraides producente – Zane Prēdele

Viens no svētku organizatoriem bija Jānis Reinholds – savulaik pazīstams komponists, vijolnieks, skolotājs un diriģents.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā esošais muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvs glabā daudzveidīgus avotus: vēstules, laikabiedru un kolēģu atmiņu pierakstus, kā arī svarīgus arhīva dokumentus. Šie materiāli ļauj no jauna ieraudzīt Jāni Reinholdu kā vienu no interesantākajām un mazāk novērtētajām personībām Latvijas mūzikas vēsturē. Diemžēl, lielākā daļa Reinholda kompozīciju gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, taču joprojām atpazīstami ir tādi darbi kā “Mosties, mosties, reiz svabadais gars” un citi, kas bijuši un vēl aizvien ir koru repertuārā.

Reinholda mūžs ildzis 56 gadus.

Savas dzīves laikā viņš strādājis par diriģentu vairāk nekā piecpadsmit dažādos koru kolektīvos. Tai skaitā arī Atturībnieku biedrības korī, kura darbība organiski sasaucās ar viņa personīgo pārliecību, jo viņš visu mūžu bija nelokāms alkohola un smēķēšanas pretinieks.

Interesanti, ka tieši šajā korī savas vokālās gaitas sācis arī dziedātājs Jānis Ādolfs Kaktiņš – vēlāk viens no izcilākajiem Latvijas Nacionālās operas baritoniem starpkaru periodā.

Reinholds strādājis vairākās skolās par mūzikas skolotāju un piedalījies dziesmu svētku organizēšanā un vadīšanā, tomēr viena no interesantākajām viņa dzīvesgājuma lappusēm saistās ar Pirmā pasaules kara laiku un pēckara gadiem. Līdzīgi daudziem citiem latviešiem, arī Reinholds sākotnēji ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu, kur viņa meitas Lauma un Ilga uzturējās visus kara gadus. [1] Tieši Sanktpēterburgā jeb tolaik Petrogradā Reinholdu beidzot sasniedz pavēste par iesaukumu strēlniekos un jau 1916. gadā viņš atgriežas dzimtenē, lai kļūtu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka kapelmeistaru.

Dalība strēlniekos gan netraucēja darbīgajam Reinholdam koncertēt un gan 1916. gada nogalē, gan 1917. gada sākumā viņš sniedza vairākus koncertus kā vijolnieks, kapelmeistars ar strēlnieku pulku orķestri, kā arī atskaņojot savas kompozīcijas kopā ar dažādiem koriem.

1917. gadā Reinholds kopā ar latviešu strēlniekiem atkāpjas sākotnēji uz Valmieru un pēc tam uz Maskavu, kur 1918. gada sākumā tiek iecelts par apvienoto latviešu strēlnieku pulku orķestra vadītāju (līdz tam šo amatu pildīja Pāvuls Jurjāns). Arī šajā laikā Reinholds pastāvīgi domā par kultūras dzīvi, tādēļ kopā ar strēlnieku orķestriem sniedz koncertus dažādās Krievijas vietās, par ko tiek saņemta kritiķu atzinība. Taču lielākais viņa panākums neapšaubāmi ir 1918. gada 24. jūnijā (jeb 6. jūlijā pēc t. s. “jaunā stila” jeb Gregora kalendāra) Maskavā Sokoļņikos organizētie Jāņu pasākumi, kas oficiāli izskanējuši kā Latviešu strēlnieku II dziesmu svētki.

Neskatoties uz neapšaubāmo mūziķa un arī organizatora talantu, kas parādās visā mūža garumā,

Jānis Reinholds pēc rakstura, kā laikabiedri un kolēģi liecina arhīvā izlasāmajās atmiņu vēstulēs, bijis ļoti kautrīgs un atturīgs cilvēks, kurš nekad nav izcēlis savus panākumus.

Tādēļ, kaut arī vēstures avotos tieši viņš ir minēts kā svētku organizators, pats Reinholds kautrīgi sevi piemin tikai kā apvienotā orķestra kapelmeistaru, ļaujot citiem saņemt slavu, kas pienāktos viņam.

Ideja par Jāņu svinēšanu latviešu strēlniekiem, protams, nebija sveša. Taču 1918. gada Jāņi varēja iegūt simbolisku nozīmi kā ārpus dzimtenes esošo latviešu strēlnieku, to ģimeņu un bēgļu apvienotāji, kas padarīja šo Reinholda organizatorisko darbu vēl būtiskāku.

Tie bija pirmie Jāņi pēc Rīgas atstāšanas, kas sekoja Vācijas Impērijas karaspēka uzbrukumam 1917. gada vasarā un smagajām kaujām pie Mazās Juglas, kurās dalību ņēma arī strēlnieku pulki.

1918. gada jūnijā, dažas nedēļas pirms svētku norises, parādījās pirmās afišas, kurās redzam iecerēto svētku programmu – jauktos strēlnieku un sieviešu korus vadīs Kārlis Jurģītis – vēlāk arī Ludzas kultūras svētku virsdiriģents 1926.gadā. Bija paredzēts, ka strēlnieku svētkos kā solisti piedalīsies arī vairāki ievērojami latviešu dziedātāji. Līdzās jau pieminētajam Ādolfam Kaktiņam te atzīmējams, piemēram, Pauls Sakss, kas pazīstams kā viens no Pāvula Jurjāna dibinātās Latviešu operas tenoriem un pirmajiem Latvijas Konservatorijas mācībspēkiem. Savukārt Amanda Liberte-Rebāne bija viena no spilgtākajām latviešu operdziedātājām, dziedājusi Maskavas un Sanktpēterburgas operās, Latvijas Nacionālajā operā, kā arī pēc Otrā pasaules kara uzstājusies Rietumvalstīs.

Diemžēl šie latviešu strēlnieku dziesmu svētki vēsturē "pazuduši" pavisam prozaiska iemesla dēļ.

1918. gada 24. jūnijā 15:00 (vienlaikus ar dziesmu svētkiem) sākās t. s. kreiso eseru dumpis, kura apspiešanā naktī no 24. uz 25. jūniju tiek piesaistīti latviešu strēlnieki kā kaujasspējīgākā vienība Jukuma Vācieša vadībā.

Atsevišķos avotos pat izteikts pieņēmums, ka tieši fakts, ka latviešu strēlnieki bija aizņemti ar Jāņu svinēšanu, tātad nebija pieejami citu funkciju izpildē, bija viens no iemesliem, kādēļ dumpim tika izvēlēts tieši šis datums. Tomēr ar latviešu strēlnieku palīdzību eseru sacelšanos izdevās apspiest jau līdz nākamās dienas pusdienlaikam.           

Līdzās Jāņa Reinholda gaitām kā entuziastiskam un talantīgam kordiriģentam pieminēšanas vērtas ir arī citas viņa darbības jomas – vijoļspēle un komponēšana.

Vijoļspēli Reinholds sāka apgūt vēlu, tikai 20 gadu vecumā, kad virtuozu spožumu vairs nebija iespējams sasniegt. Neraugoties uz to, atsauksmes par viņa sniegumu ir cildinošas.

Lai gan daudzi Jāņa Reinholda kompozīciju manuskripti vācu okupācijas laikā gājuši bojā, līdz mūsdienām saglabājušās kora dziesmas, tostarp tautasdziesmu apdares korim, klavierminiatūras, kā arī solodziesmas, kurām viņa daiļradē bijusi nozīmīga vieta. Tā, piemēram, 1909. gadā Reinholds sarīko savu kompozīciju vakaru, par ko vēlāk Emīls Dārziņš raksta, ka Reinholds, kā jau gandrīz katrs jauns mūziķis, iesāk ar dziesmām, raksturojot, ka tajās mīt sirsnība, nopietnība un drūmums.[2] Dažus gadus vēlāk – 1911. gadā Jānis Reinholds sarīko vēl otro kompozīciju vakaru, un šoreiz savas domas izsaka Jānis Zālītis, uzsverot komponista sapņaino dabu un intuitīvo rakstības stilu.

Reinholda biogrāfijas lappusēs vēl ievērību pelna fakts, ka

Jānis Reinholds kopā ar domubiedriem – Ernestu Vīgneru, Ādamu Ori un Jāni Mediņu – dibināja Latvju komponistu biedrību 1923. gadā,  divus mēnešus pirms Latvijas Skaņražu kopas izveides. To var uzskatīt par pašu senāko mūsdienu Latvijas Komponistu savienības priekšteci.

Jāņa Reinholda dzīvesgājums un veikums apliecina, ka viņš ir personība, kuru vērts ne vien pieminēt, bet arī no jauna iepazīt. Un arī strēlnieku dziesmu svētki, kuros viņš devis savu ieguldījumu, noteikti ir pelnījuši plašāku izpēti mūsu dziesmu svētku tradīcijas kontekstā. Līdz šim tie palikuši vēstures ēnā, muzikologa Oļģerta Grāvīša vārdiem runājot, kā nepelnīti aizmirsta Jāņa Reinholda biogrāfijas un Latvijas kultūras vēstures lappuse.

[1] Dzimtenes Vēstnesis, Nr.269, 23.11.1916

[2] Mūzikas Nenedēļa, Nr.17, 01.05.1924.

“Šis projekts ir par gaismu, nevis sāpēm vai nāvi. Mēs negribējām būt kā citi – vienkārši kā arhīvs. Šis projekts ir par personībām, vērtībām, stāstiem, ģimenēm un atmiņām. Kritušo cilvēku stāstu apkopošana ir svarīga, jo arī tā ir sava veida tautas aizsardzība,”  tā sarunā ar Rihardu Plūmi saka šīs nedēļas Drošinātāja intervijas varone Dafna Sosnovska, projekta “Zavdyaky” līdzdibinātāja.

Dafna izveidojusi īpašu platformu ne tikai, lai godinātu kritušos, bet arī lai bojāgājušo stāsti paliktu vēsturē un nākotnē būtu pētāmi plašākai sabiedrībai.

Savukārt, Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Spēja saskatīt skaisto atraisa cilvēkā laimes sajūtu – uzskata keramiķe Maira Karstā, un skaistuma atklāsme ir arī viens no viņas darbu galvenajiem vadmotīviem. Par to varēs pārliecināties viņas retrospektīvajā personālizstādē ”Forma un laiks”, ko atklās šodien, 9. aprīlī, Rīgas Porcelāna muzejā. Izstādē būs skatāmi gan funkcionālās, gan dekoratīvās keramikas darbi, kam iedvesma galvenokārt gūta dabā novērotajās noskaņās un motīvos.

Maira Karstā: ”Nosaukums ”Forma un laiks” man atnāca ļoti harmoniski, jo vienkārši man dārzā stāvēja mans diplomdarba fragments, ko es veidoju pirms 30 gadiem, un man pēkšņi likās, ka laika zobs to vispār nav skāris, un man pēkšņi nez no kurienes radās tāda enerģija, ka es vēlos to darbu restaurēt un paskatīties uz to ar šā laika acīm.”

Izstādes kontekstā nozīmīgais darbs ir stilizēta olas formas skulptūra, kas atgādina cilvēka galvu, savulaik tapusi kā Mākslas akadēmijas diplomdarbs Pētera Martinsona vadībā. Laika gaitā darbam bija pazudusi augšējā daļa, tagad Maira Karstā to izveidoja no jauna, un tieši šī vecā un jaunā sintēze un laika ietekme uz formu ir viens no visas izstādes galvenajiem vadmotīviem kopumā.

Izstādē redzams, ka ir virkne elementu, kas mākslinieces darbos atkārtojas gadiem, piemēram, augu motīvi un cilvēka sejas atveidojumi, bet laiks tos transformējis, jo mainījušās viņas attiecības ar materiāliem, viņas roku kustības, arī viņas attieksme pret konkrētajiem motīviem.

Nemainīgs jau kopš bērnības gan ir tas, ka viņu joprojām visvairāk iedvesmo daba, un pats, pats mīļākais augs, kas dažādās interpretācijās redzams uz ļoti daudziem darbiem ir dilles, kā saka Maira Karstā – tik vienkāršas, bet tik karaliski skaistas.

Līdzās dillēm keramiķes darbus apdzīvo arī ļoti daudzi citi augi, kuru formas, nokrāsas un struktūras viņa ikdienā vēro savā dārzā.

Augu motīvi rotā arī dekoratīvās skulptūras ar māksliniecei raksturīgajām izteiksmīgajām, garenajām un it kā senatnīgajām sejām, vienu no sērijām iedvesmojusi dzimtas ciltskoka pētniecība.

Mākslinieces Mairas Karstās retrospektīvo personālizstādi ”Forma un laiks” Rīgas Porcelāna muzejā varēs apskatīt līdz 7. jūnijam.