Vērts iepazīties – jaunie dramaturgi un "Satori" autori Patrīcija M. Keiša un Aleksandrs Barons. Arī dramaturgi Dailes teātra iestudējumam bērniem "Runcis zābakos".

"Mēs jau iepriekš minējām par vēsturiskajām pasakām, to dažādajām versijām. Kā es teicu, saskāros pirmajā cēlienā ar tādu nelielu bloku saistībā ar to, ka oriģināli visās pasaku versijās kaķis nes karalim nomedītus zaķus un paipalas. Man šķita problemātiski..." min Aleksandrs Barons. "Tad, kāpjot lidmašīnā, es iedomājos ierakstīt "Spotify" Runcis zābakos. Varbūt kaut kas atrodas. Tur izlec ārā - 2023. gada bronzas medaļas ieguvēja hokejā lasa savu mīļāko pasaku. Skatos, pasaku "Zābakotais runcis" lasa, manuprāt, šobrīd labākais Latvijas hokejists Uvis Balinskis. Un viņa lasījumā tā izrādījās pilnīgi jauna versija, ar ko nebiju vispār pazīstams. Kur nevis kaķi manto, bet ir dezertējis zaldāts, kurš ievācas siena gubā un izdzen kaķi no turienes ārā. Kaķis, lai tiktu no viņa vaļā, viņam palīdz. Tur tas kaķa trikstera motīvs bija izvērsts arī uz zaķiem, un arī lapsas bija. Tas ir otrs dzīvnieks, kas arī izrādē parādās.

Kaķis ieiet mežā, zaķis iet garām un redz - kaķis zābakos, tā sapucējies - kurp tu ej? Kaķis saka: es eju pie karaļa, būs tur mielasts, nāc tu arī. Šis bija tāds viens no pēdējiem rakstīšanas procesa pievienojumiem. Paldies Uvim Jānim Balinskim!"

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.

--

Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem.

Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Ja tu neinteresējies par mākslīgo intelektu (MI), tas nenozīmē, ka tas neinteresējas par tevi. Izklausās draudīgi, bet kā izmantot MI un to darīt tā, lai pašiem nebūtu jāuztraucas par savu virtuālo drošību, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Skaidro Mākslīgā intelekta Latvijas asociācijas (MILA) padomes loceklis Guntis Kalniņš, "Tilde" vadītājs Latvijā un MILA valdes loceklis Artūrs Vasiļevskis, VARAM valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis.

"Visu vēlams pārbaudīt, pirms pieņemt lēmumu," atgādina Gints Mālkalnietis. "Ja jūs skatāties, kā uztaisīt kūku, viss kārtībā, ja jums ir jāpieņem lēmums, no kura ir atkarīgas lielas finanses vai kāda cilvēka dzīvība vai veselība, jums tomēr ir jābūt tam, kas ir gudrāks."

"Ja mēs runājam par riskiem, es vienu risku gribētu aktualizēt. Proti, mākslīgais intelekts ietekmē mūsu, domāšanu, rada slinkuma paradumus," norāda Artūrs Vasiļevskis. "Ir veikti jau pētījumi, ka cilvēkiem, kuri izmanto mākslīgo intelektu, domāšanas prasmes, kognitīvā koncentrēšanās ir samazinājusies 50 -60, pat 70 procentus.

Šobrīd notiek sarunas par to, kā mākslīgo intelektu izmantot izglītībā. Es domāju, ka vissliktākais, ko var izdarīt mūsu nākotnes paaudzei šajā posmā, kad notiek domāšanas un loģiskās spriešanas attīstība, ir ļaut  piekļūt pie vispārīgiem mākslīgā intelekta rīkiem, tādiem kā . Šis ir vēl līdz galam neapzināts risks, ka mēs mūsu nākotnes paaudzei spriešanas, domāšanas spēju samazināsim ļoti būtiski."

Guntis Kalniņš papildina, ka ne tikai pazaudējam laiku domāšanai, bet arī pašu prasmi domāt zaudējam. Viņš arī norāda, ka pasaulē jau darba devēji ceļ trauksmi, ka cilvēki zaudē prasmes.

No vienas puses MI ir palīgs, no otras - jau tagad dažādu nozaru pārstāvji norāda, ka MI ir līdz galam neapzināts risks, kura dēļ samazinās cilvēku spriešanas, domāšanas spēja.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste

13. gadsimtā Kubeseles (Krimuldas) draudzes pārvaldniecībā esošajā tagadējā Saulkrastu teritorijā tika uzcelta lūgšanu kapela. Tās tapšanas gads gan aizgājis aizmirstībā, bet nostāsti, kā tā ieguvusi Pētera vārdu un gan arhīvos, gan senajās, un nemaz ne tik senajās kartēs dēvēta par "Peterskapelle" – saglabājušies.

Kapela uzcelta 22,6 metrus augstajā kāpā, kas šajā apvidū bijusi pati augstākā vieta, un leģenda vēsta, ka tās cēlēji esot iedvesmojušies no Mateja evaņģēlija, kurā Kristus savam māceklim, zvejniekam Pēterim saka šādus vārdus: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." (Mat. 18:16). Vienā no baznīcas kanceles pildiņiem arī attēlots apustulis Pēteris.

Ziemeļu kara laikā no 1700. līdz 1710. gadam Vidzemē krievu karaspēks Vidzemē nodedzinājis 30 baznīcas. Grāfs Šeremetjevs caram Pēterim I esot ziņojis: "Ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt." Tomēr vecajai Pēterupes baznīcai šie postījumi un ugunsgrēki esot gājuši secen. Varam vien minēt – vai kareivji bija tie, kas apžēlojās par tolaik sliktā stāvoklī esošo baznīcu?

Jauno Pēterupes baznīcas ēku, kura mūsdienās slejas pār Saulkrastu pilsētu, 19. gadsimta otrajā pusē uzsācis būvēt Bīriņu pils īpašnieks Augusts fon Pistolkorss, izmantojot gan savas sievas Emīlijas pasakaino bagātību – mantojumu, ko tā saņēma no sava neprecētā tēvoča Štiglica, gan pieņemot dāvinājumus no citiem radiniekiem tieši baznīcas būvniecībai.

Atslēdzot Pēterupes baznīcas slēdzeni ar smago, iespaidīgo atslēgu, kura pagriežas ar sev raksturīgu klaudzošu metālisku skaņu, ienākot dievnamā un pagriežoties pret ieejas durvīm, pa kreisi no tām pie baznīcas torņa sienas piestiprināta plāksne ar uzrakstu: "Erbaut von August von Pistolkors 1856". Tā ir norāde, ka tornis uzbūvēts 1856. gadā un to cēlis Augusts fon Pistolkorss.

Tomēr Pēterupes draudzes Dāmu komitejas protokolos, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, lasām, ka rosīgās komitejas dāmas gadā 1934.gadā gatavojas svinēt baznīcas 70. jubileju. Kāpēc šāda nesakritība? Kur palikuši astoņi gadi starp 1856. un 1864. gadu?

Atbildi uz šo iespējamo neskaidrību sniedz Augusta fon Pistolkorsa dienasgrāmata. 1863. gadā viņš raksta: "28. maijā tiek likts pamatakmens jaunbūvējamai Pētera kapelas baznīcas daļai. Mācītājs Knīrims teica svētku runu, un zem altāra sienas tika iemūrēta slēgta kaste. Visu altāra sienu, astoņas dienas cītīgi strādājot, uzcēlu pats savām rokām. Ar lielu darbu baznīcas sienu būve tika pabeigta 4 mēnešos. [..]"

1864. gadā viņš turpina: "5. jūnijā Pētera kapelā patrons Augusts fon Pistolkorss iesvēta jauno mūra baznīcu. [..] Šai dienai par godu tika dziedāta himna, kuru bija inscenējis un ar panākumiem uzvedis Augusts fon Pistolkorss. Mans svinīgis solījums ir izpildīts. Lai nāk Dieva valstība!" 

Tātad baznīcas tornis tika uzbūvēts agrāk – 1856. gadā, bet baznīcas daļa pabeigta 1864. gadā.

Otra mīkla saistīta ar piemiņas plāksni, kas veltīta Augusta fon Pistolkorsa mirušajai māsai Augustei Amālijai fon Pistolkorsai (20.01.1839., Rīga – 19.11.1854., Rīga). Šī plāksne – epitāfija – ir valsts nozīmes kultūras piemineklis ar numuru 4215. Kā plāksnes vērtība ir atzīmēta gan tās oriģinālais materiāls un izpildījuma tehnika, gan vēsturiskais vietas konteksts, virsmas apdare, dekoratīvais risinājums, modelējums, izpildījuma amatnieciskā kvalitāte, vizuālā informācija un laikmetu raksturojoša tehnoloģija.

Tomēr rodas jautājums: kāpēc Augusts fon Pistolkorss, kurš pēc tautības bija vācbaltietis, savu dienasgrāmatu rakstīja vāciski, ar ģimeni sarunājās un sarakstījās vāciski, tomēr epitāfiju savas māsas piemiņai pasūtīja izgatavot ar latviešu tekstu?

Engelis, kas debbes mahjas

Šāds jautājums urdīja arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti. Viņš sazinājās ar Pistolkorsu ģimenes arhivāru, vēsturnieku un bijušo Getingenes universitātes profesoru Gertu fon Pistolkorsu, kurš, ilgi meklējot atbildi savu radinieku vidū, sniedzis šādu atbildi:

Augusts fon Pistolkorss esot bijis lettofils (lettophil – no G. fon. Postolkorsa atbildes vēstules) – latviešu mīlētājs, tāpat kā Gerta fon Pistolkorsa vecvectēvs Romans fon Antropofs – estofils jeb igauņu mīlētājs.

Un šajā beznosacījumu mīlestībā, cik nu tāda varēja būt pie citas kārtas piederīgam aristokrātam, bet intelektuālam aristokrātam, ietilpa prieks un mīlestība pret latviešu valodu un kultūru. Pie tam māsas Augustes Amālijas piemiņa tika godināta ne vien ar latviešu valodā iegravētu epitāfiju Pēterupes baznīcā, bet arī ar viņas brāļa dibinātu skolu latviešu bērniem. "Kad 1854. gadā nomira mana mīļā māsa, man gribējās viņas piemiņai radīt dzīvu, paliekošu pieminekli," raksta A. fon Pistolkorss savā dienasgrāmatā. "Tāpēc es jūrmalas mājā "Kaspekes" ierīkoju skolu, kuru nosaucu viņas vārdā – Augustes skola. Es izbūvēju ērtu, lielu skolas ēku, kura divus gadus vēlāk gan nodega [..] Tūlīt pēc tam es uzbūvēju tagadējo skolu, un man bija gods redzēt to uzplaukstam un pārceļamies uz Pladi."

Bet trešais noslēpums, kas saistīts ar Pēterupes baznīcas altārgleznu, šajā raidījumā paliks neizpausts…

Tagadējais dievnams – Pēterupes evaņģēliski luteriskā baznīca – joprojām atrodas augstās kāpas vietā, un tā pakājē tek Pēterupe. Vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tā savos ūdeņos auklēja upespērlenes un vēl senāk tika saukta par Pērļupi.

Neviļus nāk prātā kāda Kristus mācekļiem stāstīta līdzība: "Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to." ( Mat.13:45-46).

Kādus maldus sociālajos medijos izplata par masalām un vakcīnām pret tām? Un kā portāli "LA.lv" un "NRA" biedē ar iebraucējiem? Par to šīs nedēļas "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" raidījumā stāsta Annija Petrova.

Ar Klusās nedēļas un gaidāmo Lieldienu noskaņām cieši sasaucas izstāde ”Ticēt un kalpot”, kas atklāta Okupācijas muzejā. Tā vēsta par okupācijas varu represijām pret garīdzniekiem un citiem ticīgajiem, kā arī šo cilvēku ticības spēku, ko viņi saglabāja arī ļoti smagu pārbaudījumu laikā.

Izstādē var uzzināt stāstus par visu kristīgo konfesiju pārstāvjiem, stāstus papildina arī dažādi priekšmeti, kas grūtībās kalpoja kā mierinošs atbalsts, bet ko bieži vien vajadzēja turēt slepenībā. 

”Lūk atkal diena, spilgta un saulaina – 27.marts, kura tāpat ātri aizlidos, kā iepriekšējās. Ar katru stundu mēs pietuvināmies Mūžībai, kur nav ne bēdu, ne nopūtu.”

Izstādes veidotāja Aija Ventaskraste lasa fragmentu no pareizticīgo priestera Nikolaja Trubeckoja vēstules sievai, kas rakstīta gandrīz tieši pirms 80 gadiem – 1946.gada martā no ieslodzījuma nometnes Sibīrijā. Vēstulē viņš piemin, ka, lai arī viņa rakstītais var šķist sēru tonī, patiesībā viņš nav zaudējis dzīvesprieku un optimismu, jo neaizmirst, ka ir kristietis, un viņš vienmēr atkārto lūgšanu – ”grūtsirdības garu nedod man”.

”Un arī paraksta vēstuli: ”Cieši, cieši skūpstu mūsu mīļos bērniņus un tevi, mana mīļā sieva.”.

Nikolajam Trubeckojam mājās ir palikuši trīs pavisam mazi bērni, padomju režīms viņu sodījis par dzimtenes nodevību un aktīvu pretpadomju darbību.

Kopumā izstāde iepazīstina ar desmit dažādu konfesiju garīdznieku likteņiem, daļa no viņiem ieslodzījumā arī gāja bojā. Viņu vidū katoļu garīdznieks Jānis Mendriks, kurš Vorkutā strādāja ogļu raktuvēs, nometnē slepeni vadīja dievkalpojumus, dalīja komūniju un pieņēma grēksūdzes. Izstādē apskatāma metāla etvija, kurā viņš glabāja Vissvētāko Sakramentu, un viņa rožukronis, izgatavots no maizes.

Viena no apsūdzībām viņam bija, ka viņš noturējis aizlūgumu nacionālā partizāna piemiņai, ko režīms dēvēja par pretpadomju bandu dalībnieku atbalstīšanu.

Par sadarbību ar nacionālajiem partizāniem 10 gadus ieslodzījumā piesprieda arī luterāņu mācītājam Paulam Birzulim.

Izstādē redzēsim arī dažādus ar ticības dzīvi saistītus priekšmetus, kas grūtībās kalpoja kā mierinošs atbalsts un kas dažkārt bija arī rūpīgi jāslēpj. To vidū ir Dziesmu grāmata, ko deportētajai Annai Vijumai bija svarīgi paņemt līdzi 1941. gada 14. jūnijā, arī 19. gadsimta Bībele, kas tāpat izgājusi visus Sibīrijas ceļus.

Izstādē apkopotās liecības par spēju palikt uzticīgam savai pārliecībai arī vissarežģītākajos apstākļos ir ļoti vērtīgas arī mūsdienu kontekstā – uzskata viens no izstādes veidotājiem Mārcis Romancevičs.

Izstāde ”Ticēt un kalpot” Okupācijas muzejā būs skatāma līdz augustam.

Ja Viktors Orbāns vairs nevadīs Ungāriju, tad sāksies karš – tā ir pārliecināti daudzi ungāri, kas atbalsta valdošo partiju. Tas ir arī viens no centrālajiem Orbāna un viņa partijas "Fidesz" priekšvēlēšanu saukļiem. Viņš bez pamata un pierādījumiem regulāri apgalvo, ka Brisele un citi ārvalstu spēki mēģina ieraut Ungāriju karā, ko Krievija īsteno pret Ukrainu. Šiem apgalvojumiem tic arī nabadzīgie romu kopienas iedzīvotāji, kas dzīvo netālu no Budapeštas. 

Pēc ilggadējās Zaļo un zemnieku savienības varas maiņas Jelgavā domes vadībai budžetā izdevies atrast vairāk nekā 600 tūkstošu eiro ietaupījumu uz dažādu nelietderīgu tēriņu rēķina, piemēram, apturēta dārgu auto noma, izvēlēta cita pieeja luksoforu apsaimniekošanai un samazināti izdevumi pašslavināšanai medijos. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt atzina Jelgavas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Daģis no „Kustības „Par!”.

Kāpēc mantiniekam, kurš saņēmis notāra izsniegtu mantojuma apliecību un ieradies bankā saņemt mantoto naudu, vēl jāmaksā bankai par dokumentu pārbaudi, un kāpēc atšķiras banku pieeja šīs maksas iekasēšanā? Vai arī bankas piedalās birokrātijas veicināšanā?

Latvijas Radio klausītāja Andra nesen kā vienīgā sava tēva mantiniece ieradās pēc mantotās naudas divās no Latvijas komercbankām. Cik naudas katrai no bankām mantiniecei jāizmaksā, to noskaidroja notārs un tas bija norādīts mantojuma apliecībā.

„Šajā gadījumā man tie bija divi konti divās dažādās bankās. Viens bija SEB bankā, kur man ļoti ātri viss notika - paņēma gan par pakalpojumu samaksu, ko ieturēja no šī konta, un man vienkārši nākamajā dienā ieskaitīja naudu.”

SEB banka tātad par šo pakalpojumu no mantotās naudas iekasēja 30 eiro.

Savukārt „SWEDBANKA” prasīja 12 eiro par mantojuma apliecības pārbaudi un atteicās šo summu paņemt no mantotās naudas.

Tiekamies Pūpolu jeb Palmu svētdienas pašā vakarā. Daudziem mājās noteikti ir arī kāds pūpolzars. Pasaule mostas pretī jaunai dzīvībai, bet vienlaikus arī globālajos notikumos vērojama aizvien lielāka spriedze.

Raidījumā pakavēsimies pie šī laika - gan pie Pūpolsvētdienas, gan pie notikumiem, kas risinājās, pirms Jēzus ieradās Jeruzālemē, kur viņu uzskatīja par ķēniņu un daži pat par pravieti. Sarunas galvenais jautājums tieši tāds arī būs - par ko tu mani uzskati? Tā mēs dažkārt vaicājam ikdienā, mēs vaicājam, kas īsti es tev esmu? Un tā ir tāda savstarpējo attiecību noskaidrošana. Bet līdzīgi tas bija arī Jēzus laikā. Piemēram, Jānis Kristītājs, sludina par Jēzu, viņš saka: "Mesija, es neesmu cienīgs viņam atraisīt kurpju siksnas." Un tad ir pirmie mācekļi, un Filips saka Nātanelam: "Mēs esam atraduši Mesiju!" Un Nātanels, saka: bet vai tad vispār no Nācaretes var nākt kas labs? Tātad no tās vietas, kur Jēzus dzīvoja. Un tā bez gala. Vai arī pirmā reakcija, kas bija Pēterim. Mierīgi zvejo zivis, dzīve rit savu gaitu. Tiesa, nav  loma nav. Tad ierodas Jēzus, viņš atiras ar laivu mazliet no krasta un saka: izmet tīklus tur un tur. Mani pārsteidz pirmā Pētera reakcija, kad viņš saprot: ahā, tagad loms ir milzīgs, tā, ka tīkls plīst, te kaut kas nav kārtībā. Viņš ir saskāries ar kaut ko pārdabisku. Un viņš saka Jēzum - ej prom no manis. Kāpēc? Liekas vajadzētu būt otrādi. 

Raidījuma Pāri mums pašiem viesis ir Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkēvičs.