Sestdienas rīta programmā "Atspere" - saruna ar mākslas portāla Arterritory galveno redaktori un mākslas izstāžu kuratori Unu Meisteri, kuras kopā ar Ilzi Pīlēnu veidotā izstāde “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība” no 20. marta skatāma mākslas un kultūras telpā Ola Foundation. Tas ir aizsākums izstāžu ciklam, kas veltīts spilgtām personībām Latvijas modē, caur ļoti personiskiem stāstiem izceļot saikni starp individuālo un kolektīvo estētiku.

Šobrīd Una kopā ar Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktori Daigu Rudzāti jau strādā pie jauna, vērienīga, cilvēka emocijām veltīta multimediāla pētnieciska projekta - izstādes “Kā tu šodien jūties?”, kas no 2. jūlija būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Šajā projektā māksla kā spogulis un arī pašizziņas instruments aicinās dziļāk ielūkoties savā emocionālajā pasaulē un paraudzīties uz to  arī no  zinātnes, medicīnas un ikdienas dzīves skatpunkta. Turpinot pirms vairākiem gadiem ģimenes ārstes Ilzes Aizsilnieces (1966- 2025) aizsākto emociju pratības diskusiju ciklu, izstādi papildinās arī sarunas un diskusijas, kurās piedalīsies mākslinieki, psihologi, neirozinātnieki, psihiatri, mūziķi, arhitekti, dizaineri un filozofi. Ikdienā visbiežāk vaicājam viens otram “Kā tev klājas”? un daudz retāk izskan “Kā tu šodien jūties” , kaut gan tas ir  ļoti būtisks jautājums mums katram, atzīst Una Meistere.

Kādas sajūtas tevi pārņēma, strādājot pie izstādes “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība”?

Atslēgas vārds ir tas pats, kas izstādes nosaukumā - nepārtrauktība. Izstāde ir Asnates skats uz laiku, bet vienlaikus tas ir arī mūsu visu skats uz laiku, kas mūs ir veidojis, jo izstāde nosacīti ir par modi, stilu un ļoti spilgtām personībām, kas ir atstājušas savas zīmes, arī par notikumiem un lietām kā žurnāls “Rīgas Modes”.

Šī nepārtrauktība ir tā, kas ir katrā no mums, tas ir kods, kas veido mūsu šodienu, un tāpēc, manuprāt, tā ir ļoti vērtīga lieta, ko dara kultūrtelpa “Ola” gan mākslā, gan ar šo pirmo izstādi modē, veltot izstādes ārkārtīgi spēcīgām personībām, kas lielā mērā ir veidojušas mūsu kopīgo laiku šeit.

Asnate ir bijusi ļoti klātesoša Rīgas modes un stila dzīvē gan savulaik kā modele, gan vēlāk arī kā dizainere, gan vienkārši kā personība, kas apvieno visas šīs šķautnes.

Skatījos uz “Rīgas Modes” žurnāliem, kurus bagātīgi var redzēt ekspozīcijā, un sapratu, ka atpazīstu sejas no manas bērnības, jo žurnāli taču bija mājās. Bija arī kaut kādi sapņi par to, ka varbūt es tādu kleitu kādreiz iegūšu vai tamlīdzīgi. Tā ir kā atgriešanās neparastā pagātnē. Kādi tev bija atklājumi vai pārsteigumi? 

Mans pārsteigums un atklājums, par kuru it kā zināju, bet varbūt tam nebiju pievērsusi uzmanību, bija fotogrāfe Ilga Sūna, kuru Asnate minēja jau pašā sākumā, kad mēs sākām par šo izstādi runāt.

Viens no mūsu mērķiem bija šajā skrejošajā laikā, kad mēs un jo īpaši jaunākā paaudze esam izveidojuši savu stereotipu par pagātni, parādīt to, ka, neraugoties uz dzelzs priekškaru un priekšstatiem, ka šeit valdīja pelēcība, tas radošā gara izpausmē tā nebūt nebija, jo radošās lietas gan mākslā, gan mūzikā, gan modē te ir bijušas ārkārtīgi spēcīgas.

Tas bija viens no iemesliem, kālab izvēlējāmies Ilgas Sūnas darbus, jo viņa nebija klasiska fotogrāfe. Sākotnēji viņa vairāk darbojās aizkulisēs, un tas, ko viņa fiksēja, bija aizkulišu momenti, šī dzīve, kā mode top. Paraugoties šajās fotogrāfijās, kā mēs arī runājām ar Ilzi Pīlēnu, šīs izstādes uzdevums ir pacelt mūsu pašapziņu, parādīt, ka šajā dzelzs priekškara pusē varbūt materiāli un iespējas ir bijušas mazākas, bet radošā dzirksts ir bijusi. Mūsu darba kods, kā mēs paši smējāmies, bija nolikt Ilgas Sūnas fotogrāfijas tajā pašā plauktiņā, kurā ir Helmuts Ņūtons. Paskatoties uz dažām no tām ar atsvešinātu aci, spēks tur ir ļoti līdzvērtīgs. Viņa bija mans lielais atklājums. Veidojot šo izstādi, mēs abas ar Asnati bijām Latvijas Fotogrāfijas muzejā un izpētījām Ilgas Sūnas fotogrāfiju arhīvu, kas ir īsta pērle, un patiesībā diezgan aizmirsta, un sapratām, ka neviens cits kā viņa tik labi nespēs izstāstīt šo stāstu par dzīvi, kā tas viss tapa, jo fotogrāfijas nav pozētas, tās ir ļoti reālas, reāls darba procesa un arī laika atspoguļojums - gan modeles autobusā, gan tas, kā Jānis Kreicbergs fotografē stila lapas “Rīgas Modes” žurnālam. Tajā visā ir labs humors un ļoti spēcīga estētika, kas kaut kādā mērā ir tuvināma Jaunā viļņa estētikai.

Ja paskatāmies kino, skaidrs, ka viss, kas tajā laikā pasaulē notika - tas bija gaisā abās pusēs priekškaram. Kā Asnate stāsta par 60. gadiem un hipiju laiku - tā sajūta jau bija. Tā varbūt šeit nemanifestējās tā, kā Rietumu pusē mums visiem zināmu iemeslu dēļ, bet gaisā tā bija, un radošajā vidē tas viss bija jūtams, arī darbos, tērpos.

Lūdzu, vēl dažus faktus par izstādi. Ko vēl mēs tur varam skatīt?

Vēl viena ļoti īpaša lieta izstādē ir tas, ka, tā kā “Rīgas Modes” ir tiešām milzīga daļa no Asnates dzīves, mēs gribējām atrast iespējami daudz oriģinālo žurnālu. Mēs ar Asnati izsludinājām nelielu “Facebook” kampaņu, nezinot, kas no tās iznāks, un bijām patiesi pārsteigtas, ka ļoti daudzās mājās šie žurnāli joprojām glabājas, un pat iesieti un glabāti kā dārgumi. Tas arī kaut kādā veidā raksturo mūsu attiecības ar atmiņām, kas šajā gadījumā, man liekas, patiešām ir ļoti, ļoti īpašas. Mēs izveidojām veselu instalāciju no oriģināliem žurnālu vākiem, un tur ir žurnāls arī no pašiem pirmsākumiem - 1949. gada. Tas ir ar mazliet uzlocītiem stūriem, var redzēt, ka laika patina to ir skārusi, bet tas joprojām ir īsts, autentisks un ārkārtīgi estētiski skaists. Tur ir arī visi vēlāko gadu žurnāli, jo “Rīgas Modes” beidz iznākt tikai 1993. gadā.

Vēl mēs esam izveidojuši sienu, kur ir iespējams ieskatīties žurnāla iekšlapās un brīnišķīgajās latviešu modes dizaineru skicēs, kas īstenībā ir zelta vērtas, un var arī palasīt dažus no tekstiem, kas tolaik tika rakstīti.

Mēs varam stilistiski sajust to laiku, bet īstenībā tie ir ārkārtīgi mūsdienīgi, jo valoda jau nav mainījusies - ir mainījušies kaut kādi akcenti, bet par modi mēs joprojām runājam ļoti līdzīgi. Tas arī man bija liels atklājums, cik patiesībā viss šis stāsts ir laikmetīgs, kaut gan daļa no tā ir atmiņas.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- jautrs prāts un labas dziesmas!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.

Saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu notiek uz komponista Pētera Vaska 80. jubilejas mēneša sliekšņa, kas tiks pārkāpts 1. aprīlī ar koncertu Pater Noster Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, bet turpināsies 16. aprīlī, komponista dzimšanas dienā, Aizputes Sv. Jāņa baznīcā un 23. aprīlī Rīgas Domā.

Sigvards Kļava atklāj, kā gadu gaitā caur mūziku ir sadraudzējušās abu dvēseles un kāda laime ir dzīvot vienā laikā ar Pēteri Vasku. Viņš uzskata, lai iekļūtu šajā mūzikas brīnumā, ir vajadzīgs laiks, tāpēc atšķirīgs ir Pētera Vaska kora darbu iestudēšanas process ar Latvijas un ārzemju koriem. Uzzinām arī par dialogiem koncertprogrammās, par lūgšanām, kas kopīgas Pēterim Vaskam un Džeimsam Makmilanam, par eksistences formu un kalpību mūzikai un jauno tvartu, ko izdevniecība Ondine izdos aprīlī ar dažādos gados rakstītiem Pētera Vaska kordarbiem.

Sigvards Kļava: Tas ir tiesa, ka nevaru novilkt robežu, kur beidzas mana personiskā dzīve un kur sākas darbs vai vispār došanās pie mūzikas lieluma - to nemaz tik viegli nevar nosaukt par darbu. Katrā ziņā man tā ir dzīve, un, esmu pilnīgi pārliecināts, arī

Pēterim mūzika un mūzikas brīnums, un mūzikas gars - tā ir visa viņa dzīve. Tas gaišums un piepildījums, ko viņš atnes gan kā cilvēks, gan ar savas jaunrades klātbūtni - viņš mūs visus padara gaišākus, mierīgākus un godīgākus.

Es pašlaik nevis kā radiointervijas formātā to saku, man tiešām tā liekas - ir kaut kāds ārkārtīgi skaists mirklis. Vēl šodien pieķēru sevi pie domas: cik jauki, ka mēs kopīgi dzīvojam šajā laika nogrieznī un varam viens otram uzticēt gan savas asaras, gan priekus, gan cilvēciskas likstas, ja tādas ir. Caur mūziku un muzikālo sadraudzēšanos noteikti ir sadraudzējušās arī dvēseles. Man ir tā laime un privilēģija, ka Pēteris bieži man atklāj muzikālās ieceres un nospēlē priekšā savu jaunradīto darbu.

Un viņam interesē tavas domas.

Vairāk kaut kādas manas sajūtas.

Zinu, cik ļoti trausls, vienreizējs un piepildīts ir tas mirklis, kad kādam rāda priekšā savu jaunāko radošo devumu. Kaut vai tās ir druskas vai fragmenti, tās vienmēr ir kaut kas tik nozīmīgs, un Pētera gadījumā tas vienmēr ir pārdzīvojumu un degsmes pārpilns brīdis. Ļoti personiski katrā ziņā.

Vai kā izpildītājmākslinieks jūti īpašu gaisotni, kad klausītāju vidē ir Pēteris Vasks?

Redzi, mēs kopā, es negribu teikt, ka attīstamies, bet izauklējamies, izaugamies. Bija pilnīgi citādas sajūtas pirms 30 gadiem, kad mēģināju interpretēt kādu viņa opusu, kāda tad bija šī ļoti lielā bijības un uztraukuma sajūta, kas bieži vien traucēja muzikālajai sajūtai. Šodien, kad satikāmies mēģinājumā, bija pilnīgi atgriezenisks efekts vai afekts, ka

Pētera klātbūtne ar savu iekšējo un izjūtamo gaišumu ārkārtīgi palīdz gan strādāt, gan būt kopā un izpildīt mūziku.

Es teiktu, ka tas ir tāds eņģelisks gaišums, ka tas palīdz un piepilda, nevis ir uztraukums “ko Pēteris tagad teiks”, kaut gan skaidri un gaiši mēs visi zinām, ka Pēteris ir ārkārtīgi godīgs savās izjūtās un savā pārliecībā - viņš kopīgi priecāsies par visām veiksmēm un būs atklāts arī par kādām neveiksmēm vai kļūdām. Tāda ir mūsu ikdiena. Pieskaršanās un dzīvošana viņa mūzikā pierāda seno patiesību, ka pie mūzikas un vispār mākslinieciskām patiesām dzīlēm tu nonāc tikai laikā, un ka mūzika, kur salīdzini, kāds bija pirmatskaņojuma brīdis, kad tev liekas “uh, ah, cik tas viss bija kolosāli, skaisti, pārliecinoši”, kā, ejot cauri atskaņojumiem un atskaņojot opusus 10. un 50. reizi, pēc tam var atšķirt tās milzīgās atšķirības, kādas bija pirmreizēji un kādas ir, paģērot pārdzīvojumu un pieredzi, kas ir bijusi, interpretējot to visu daudzkārt.

Valsts ir šķirta no baznīcas – tas ir nostiprināts konstitūcijā, bet tas, protams, nenozīmē, ka baznīca un reliģija nebūtu valsts daļa un uz to neattiektos valsts noteiktie likumi. Vienkārši tie nevienu reliģiju un nevienu konfesiju neizceļ pārāku par citām. Bet, kā ir ar žurnālistiku, ceturto varu? Vai arī tai jābūt objektīvai un neitrālai pret ikvienu reliģiju un vēl vairāk – jābūt vienādai attieksmei pret ticīgajiem un tiem, kuri netic? Kā vispār šīs jomas mijiedarbojas – tas ir mūsu sarunas temats šodedēļ Mediju anatomijā. 

Sarunājas divu kristīgi orientētu mediju pārstāvji. Aija Volka ir medija "Tuvumā.lv" dibinātāja un galvenā redaktore, Aigars Brikmanis ir "Radio Marija" raidījuma "Mīliet cits citu" vadītājs.

Savlaicīgi pieņemts lēmums par manuālu balsu skaitīšanu rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās palīdz mazināt spekulācijas par vēlēšanu godīgumu un dod iespēju labāk sagatavoties pašam procesam.

Pie jauna mēra Rēzekne šodien tā arī netika.

Rīgas Tehniskās universitātē notika „Klimata dienas” – festivāls skolēniem, kura laikā jauniešiem mācīja šķirot atkritumus, rūpēties par dabu un stāstīja par klimata pārmaiņu izaicinājumiem.

Pasniegtas Latvijas mediju valodas balvas.

Ungārijas varasiestādes apsūdz izmeklējošo žurnālistu spiegošanā ārvalsts labā.

Laikus pieņemts lēmums par manuālu balsu skaitīšanu rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās palīdz mazināt spekulācijas par vēlēšanu godīgumu un dod iespēju labāk sagatavoties pašam procesam. Tā uzskata gan Centrālā vēlēšanu komisija, gan arī eksperti. Viņuprāt, šāda skaidrība ir būtiska, lai nerastos šaubas un iecirkņu komisijas zinātu, kā organizēt darbu vēlēšanu dienā un pēc tās.

Vienlaikus gan jāņem vērā, ka balsu skaitīšana ar rokām nozīmē lēnāku, bet rūpīgāku rezultātu apkopošanu. Arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šodien, 27. martā, ir izsludinājis likuma grozījumus, kas paredz, ka šoruden balsis būs jāskaita manuāli. Tas nozīmē, ka rīt tās stāsies spēkā. 

Saeimai vienbalsīgi pieņemot lēmumu – gaidāmajās vēlēšanās balsis skaitīt ar rokām – tiek noņemts pamats šaubām par to, kā un kāpēc tas pieņemts. Tā saka Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Māris Zviedris, piebilstot, ka tas nedod vietu spekulācijām un stiprina sabiedrības uzticību vēlēšanu procesam. Operativitāte bijusi svarīga arī praktisku iemeslu dēļ – lai laikus sagatavotos izmaiņām.

Līdzīgās domās ir arī eksperti. Sabiedriskā politikas centra “Providus” asociētā pētniece Iveta Kažoka norāda, ka ātra lēmuma pieņemšana vēlēšanu komisijām radīs skaidrību par darbu vēlēšanu dienā.

Zināms, ka ragavas jākaļ vasarā. Ko tas nozīmē renes sportistiem? Monopolā viesos olimpietis, kamaniņbraucējs Roberts Plūme.

Itūgod Rēzekne ir Latvejis Jaunīšu golvyspiļsāta 2026. Niu ir paguojuši treis mieneši, izdareiti pyrmī dorbi i pasaruodejušys ari sovstarpejis dūmstarpeibys.