Raidieraksta “No Sibīrijas līdz šodienai” trīspadsmitā epizode atklāj izsūtīto ikdienas aizkulises. Neparedzamība, smags darbs un pastāvīga cīņa par izdzīvošanu bija daļa no ikdienas, kurā cilvēkiem nācās pielāgoties un pieņemt sarežģītus lēmumus.

Epizodē skan bijušo izsūtīto atmiņu fragmenti par darbu, dzīves apstākļiem un izdzīvošanas pieredzēm. Sarunā ar sociālās atmiņas pētnieku Mārtiņu Kaprānu pievērsīsimies izsūtījuma ikdienas organizācijai un cilvēku spējai saglabāt izturību šajos apstākļos.

Līdzīgi kā piegādes kurjeri nogādā paciņu precīzā adresē, arī medikamentu devu varētu nogādāt konkrētai šūnai, kurai tas nepieciešams - mērķterapija ir nākotnes medicīnas stūrakmens un visas cerības liktas uz to. Pētījumi mērķterapijā top arī Latvijā*. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes vadošā pētniece Evita Rostoka, šīs pašas fakultātes pētniece Līga Kundrate un doktorants Matīss Bojārs.

Reportāža no Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja, kurā pavisam nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Turpmāko mēnešu laikā iepazīsim daudzveidīgās ekspozīcijas sadaļas, šoreiz pirmais stāsts. 

Laika tvērums ekspozīcijā ir iespaidīgs - no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, aptverot 12 500 gadu, sniegts skatījums uz Latvijas vēsturi un tās iedzīvotājiem. Ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 1500 vēsturisku priekšmetu no muzeja bagātīgā krājuma, tas viss papildināts ar digitālu saturu un apvienots īpašā dizainā. Šī ir pirmā ekspozīcija pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī, un soli pa solim ar to iepazīstināsim arī raidījumā. Izstāstīt vairāk nekā 12 tūkstošus gadu vienā plūdumā, protams, nav iespējams, un “Straumējot laiku” ietver deviņas tematiskās sadaļas.

Par jaunās ekspozīcijas tapšanu un tās sadaļu “Radošie cilvēki” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Toms Ķikuts, muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Baiba Dumpe.

--

* Projektu finansē FLPP projekts (LZP-2024/1-0206), Latvijas Universitātes fonds (Nr. 2313) un Eiropas Reģionālās attīstības fonds (Nr. 1.1.1.8/1/24/I/003).

Jaunākie dati rāda, ka šobrīd tikai nepilna puse Latvijas iedzīvotāju (48 %) uzskata, ka valstī pastāv sieviešu un vīriešu vienlīdzība atalgojumā. Pie tam vīrieši bija optimistiskāki, atbildot uz šo jautājumu. Kā ir patiesībā?

Raidījumā Kā lābāk dzīvot analizē "Novatore" pārstāve Dagnija Lejiņa, "Citadele" grupas personāla daļas vadītāja Anta Praņēviča, Latvijas Bankas pārstāve ekonomiste Krista Kalnbērziņa un Latvijas Darba devēju kofederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.

Jau ceturto tiek veikts pētījums par situāciju Latvijā un Baltijā saistībā ar dzimumu līdztiesību. 

"No vienas puses, varētu teikt, ka situācija ir normāla, respektīvi, 68% - divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju domā, ka Latvijā pastāv dzimumu līdztiesība. Protams, varam uzdot jautājumu, vai divas trešdaļas ir daudz vai tas ir maz?" norāda Dagnija Lejiņa. "Problēma sākas tajā brīdī, kad mēs pajautājam atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Tur redzam, ka sievietes "glāzi redz pustukšu", kamēr vīrieša glāzi redz "puspilnu"."

"Sajūta, kas cilvēkiem pašiem ir, tā noteikti ir ļoti būtiska un ļoti svarīga. Ja uzdodam jautājumu ne tikai par sajūtām, bet arī faktiski, vai pēdējo divu gadu laikā esat saskārušies ar nevienlīdzību, tad situācija ir vēl dramatiskāka. Mēs redzam datos, ka 37% sievietes saka, ka viņas saskārušās ar nevienlīdzību. Tas ir daudz," turpina Dagnija Lejiņa. "Vīrieši divreiz mazāk. Arī vīriešiem ir situācijas gan saistībā ar mājas pienākumu sadali, gan situāciju darba tirgū, profesiju izvēli varbūt mazāk, bet atalgojums noteikti ir lielā tēma, lielā plaisa, kuru mēs redzam arī faktiski. Tur sievietes saka, jā, pastāv nevienlīdzība, kamēr vīrieši saka - nē, tā nav tik liela."

Aizritot septiņdesmit septiņiem gadiem kopš 1949. gada 25. marta deportācijas, kad no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 42 129 cilvēki, Rīgas Sv. Jāņa baznīcā skanēs Sibīrijas bērnu fonda organizēts piemiņas koncerts.

Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris "Sōla" mākslinieciskā vadītāja Kaspara Ādamsona un diriģentu Jēkaba Bernāta un Robertas Kumsāres vadībā tajā atskaņos latviešu kormūzikas meistardarbus, un muzikālo vēstījumu papildinās ērģelniece Ilze Reine un vijolnieks Arvīds Zvagulis.

Par koncerta programmu izjautājam diriģentu Kasparu Ādamsonu.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Lielāka bija tikai Krievijas impērijas galvaspilsēta Pēterburga. Rīgā pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja nepilns pusmiljons cilvēku. Tas bija aptuveni tikpat cik Kopenhāgenā, bet ievērojami vairāk nekā Stokholmā. Helsinki un Tallina šajā ziņā tālu atpalika no Rīgas.

1913. gadā Rīgas rūpnīcās strādāja gandrīz 90 tūkstoši strādnieku, kas saražoja produkciju vairāk nekā 220 miljonu zelta rubļu vērtībā. Salīdzinājumam – Kopenhāgenā strādnieku bija divas reizes mazāk nekā Rīgā. Savukārt Stokholmā rūpniecībā strādāja gandrīz trīs reizes mazāk cilvēku, kas saražoja gandrīz četras reizes mazāk produkciju nekā Rīgā.

Kāda bija Rīgas panākumu atslēga? Šeit bija izdevīgi ražot. Rīga bija viena no lielākajām ostām, ar attīstītu transporta un sakaru infrastruktūru.

Izejvielas bija viegli piegādāt un saražoto produkciju nogādāt pie patērētāja. Rīgai vēsturiski kopš viduslaikiem bija ciešas tirdzniecības saites ar Rietumeiropas un sevišķi Vācijas pilsētām. Tādēļ ārvalstu investori, domājot par ieguldījumiem šajā reģionā, parasti izvēlējās Rīgu. Tāpat te bija pieejams labi izglītots darbaspēks – latviešu zemnieku un strādnieku izglītības līmenis bija vairākas reizes augstāks nekā Krievijā.

Arī inženierus un menedžerus bija daudz vieglāk atrast tieši Rīgā, pateicoties Rīgas Politehniskajam institūtam, kas gatavoja augsta līmeņa speciālistus.

Gandrīz visa Rīgas rūpniecība atradās vietējo vāciešu rokās. Rīgā bija tikai daži lielāki latviešu rūpnieki. Zināmākais no viņiem bija kokrūpnieks Augusts Dombrovskis. Kokapstrādes un metālapstrādes uzņēmums piederēja arī Krišjānim Ķergalvim, kura būvuzņēmums bija uzbūvējis vairākus Rīgas lielo rūpnīcu kompleksus. Latvieši bija pārstāvēti arī pārtikas rūpniecībā.

Rīgas rūpniecības flagmanis bija gumijas rūpnīca “Provodņiks”, kuru bija dibinājuši franču uzņēmēji.

Pirms Pirmā pasaules kara uzņēmumā, kas atradās Sarkandaugavā, strādāja vairāk nekā 14 tūkstoši strādnieku un divarpus tūkstoši speciālistu. Uzņēmums ražoja automašīnu un velosipēdu riepas, gumijas apavus, izolācijas materiālus, medicīnisko gumiju, medicīnisko gumiju un daudzas citas preces.

“Provodņiks” bija otrs lielākais gumijas riepu ražotājs pasaulē, bet kopumā gumijas ražošanas apjomu ziņā ieņēma ceturto vietu pasaulē.

Gumijas ražošana tolaik bija viena no tehnoloģiski modernākajām nozarēm, ar augstu pievienoto vērtību. Līdzīgi mūsdienu tehnoloģiskajiem gigantiem, “Provodņiks” nodrošināja saviem darbiniekiem, sevišķi menedžmentam, ekstravagantus darba apstākļus. Rūpnīcas teritorijā bija kazino, biljarda zāle un boulinga zāle. Līdzīgi citām lielajām Rīgas rūpnīcām, tā tika zaudēta Pirmā pasaules kara laikā.

Premjeres Evikas Siliņas no “Jaunās Vienotības” ikgadējā ziņojumā Saeimai teikts, ka šogad nodrošināts lielākais finansējuma pieaugums pabalstiem vairāk nekā 10 gadu laikā. Mēs, "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" žurnālisti, pārbaudījām un secinājām, ka dati to neapstiprina. Un kāpēc Siliņa uzrunā parlamentam apgalvoja, ka Latvijā jau pielāgotas 500 patvertnes? Par to stāsta Annija Petrova.

Gleznošanas process ir aizraujošs piedzīvojums, kam īpašu burvību piešķir nejaušības – saka māksliniece Agata Muze. Viņas jaunākais veikums – gleznu cikls ”Noskaņas” – no 23. marta būs apskatāms mākslas telpā ”Aminori”. Galvenokārt tās būs ainavas, kas atspoguļo gleznotājas Latvijas sajūtu un pateicību par dabā piedzīvotajiem iedvesmas mirkļiem. Izstādi papildinās arī mūzika.

Agata Muze: ”Es gan šeit esmu tikai pusotru gadu. Bet tad, kad es nācu izīrēt šeit telpas, tad kaut kā uzreiz bija tā sajūta, ka es esmu savā vidē, mājās, un ļoti gribējās šeit iemitināties. Kaut kā uzreiz pieķērās šai telpai sirds.”

Agatas Muzes darbnīca ir neliela, bet ļoti mājīga, spožas pēcpusdienas saules gaismas pielieta. Visi izstādes darbi šeit arī tapuši un brīdī, kad pie gleznotājas viesojos, vēl tikai gaida pārvešanu uz mākslas galeriju. Viena no Saunaga purva ainavām vēl pat ir uz molberta un gaida pēdējos otas pieskārienus.

Būt procesā – Agatai Muzei tas nozīmē ne tikai savas iecerētās vīzijas īstenošanu, bet ļaušanos arī tam, kur glezna viņu ved, un to viņa uzskata par gleznošanas lielāko burvību. Spilgts piemērs tam ir Pāvilostas iespaidu iedvesmotā glezna ”Atkusnis” ar spēcīgu notecējuma efektu.

Pēdējos gados gleznotājai iepaticies gleznot ar sevišķi liela izmēra otu, no kuras krāsa dāsni pil, notek un plūst un kas tādējādi regulāri ļauj piedzīvot skaistos neparedzamības un nejaušības mirkļus. Iespaidi jaunās izstādes gleznām galvenokārt gūti Kurzemē, ko Agata Muze dēvē par savas sirds pusi, jo viņas bērnības zeme ir Liepāja. auna šķautne viņas darbos ir ziemas motīvi, bet vairāk tomēr joprojām dominē siltie un saulainie gadalaiki. Īpaši spilgti vasaras sajūta notverta dīķiem veltītajā sērijā.

Ir arī darbi, kas raisa nostalģiskas, apcerīgas un arī smeldzīgas noskaņas, kā tas ir vairākos purvu gleznojumos.

Izstādei īpašu atmosfēru piešķirs čellistes un komponistes Esteres Jansones mūzika. Tā skanēs izstādes fonā, bet pie dažiem darbiem būs kvadrātkodi, kas dos iespēju dzirdēt tieši šo konkrēto darbu iedvesmotu mūziku. Estere Jansone savu mūziku raksturo kā gleznas atbalsi citā dimensijā, viņa necenšas gleznai uzrakstīt mūziku, bet drīzāk ieklausās, kā tā skan.

Latvijas atbildīgās iestādes ir ilgstoši „pievērušas acis” uz pārkāpumiem un dažādu normu apiešanu imigrācijas jautājumos. To Latvijas Radio atzina Nacionālās apvienības Saeimas deputāts un Parlamentārās izmeklēšanas komisijas, kas analizē ar imigrāciju saistīto regulējumu un atbildīgo iestāžu darbu, vadītājs Jānis Dombrava.

Viņš teica, ka jau uzturēšanās atļaujas pret investīcijām bija nepareizs lēmums, kur ir daudz likumpārkāpšanas risku.

„Biju rēķinājies ar pietiekami lielu darbu apjomu, bet nebiju domājis, ka problēmas ir tik milzīgas”, tā Jānis Dombrava sacīja par uzņemšanos vadīt Imigrācijas parlamentārās izmeklēšanas komisiju.

Jautāts par neseno musulmaņu masu lūgšanos Purvciema ielās, Dombrava norādīja, ka satraucošākais ir nevis reliģija, bet lielu trešo valstu imigrantu kopienu veidošanās.

Uzņēmums “Madara Cosmetics” tika izveidots pirms 20 gadiem un turpina attīstīties – Mārupē uzbūvēta jauna rūpnīca, kurā strādā 200 darbinieki. Uzņēmums attīstībai piesaista valsts finansējumu gan no Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA), gan "Altum". Šogad uzņēmumā tiks īstenoti septiņi pētniecības projekti par vairāk nekā diviem miljoniem eiro. Viens no tiem – ražotnē tiks uzstādīta zīmuļveida produktu pildīšanas iekārta, kas ļaus veiksmīgām konkurēt ar citiem nozares uzņēmumiem Eiropā.

“Madara Cosmetics” rūpnīcā pa plašiem stikla logiem kosmētikas ražošanas procesu var vērot arī apmeklētāji. “Madara Cosmetics” izpilddirektore Gunta Šulte stāsta ka uzņēmumam ir sava laboratorija, kur, sadarbojoties ar Latvijas zinātniekiem un kompetences centriem, top unikāli kosmētikas produkti.

Šogad “Madara Cosmetics” plāno tirgū ieviest vairāk nekā 30 jaunus produktus un to izstrādes grupas vadītāja Santa Mičule stāsta, ka uzņēmumā top produkti gan uz bērzu sulas, gan gaileņu ekstrakta bāzes.

Santa Mičule stāsta, ka uzņēmumā turpinās arī jaunu zīmuļveida produktu izstrāde.

Jaunā zīmuļveida produktu pildīšanas iekārta maksā 600 000 eiro un tā nopirkta, izmantojot finanšu institūcijas ALTUM programmu “Aizdevums ar kapitāla atlaidi inovatīvu produktu ražošanai”. ‘Tas nozīmē, ka, projektu noslēdzot, uzņēmums saņems 30% atlaidi. Finanšu institūcijas "Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš vērtē, ka uzņēmums “Madara Cosmetics”, lai straujāk attīstītos, ļoti aktīvi izmanto gan LIAA, gan "Altum" finansējumu.

“Madara Cosmetics” izpilddirektore Gunta Šulte stāsta, ka 20% no saražotā paliek Latvijā, 80% tiek eksportēti.

“Madara Cosmetics” akcijas tiek tirgotas biržā un 2025. gadā uzņēmuma apgrozījums pieauga par 12% līdz 23,2 miljoniem. Šogad uzņēmums plāno sasniegt vismaz 10% apgrozījuma pieaugumu.

Raidījumā Pāri mums pašiem runājam par kristīgo kustību "Alfa", kas kristiešu vidū ir kļuvusi populāra. Temats patiešām ir gana svarīgs, un iespējams, ka pat tie, kuri dievnamā neiegriežas bieži vai arī vispār neiet pie tā durvīm vai tuvākajā apkārtnē, būs pamanījuši plakātus ar aicinājumu "Nāc uz Alfu!". Iespējams, arī kādas fotogrāfijas, kurās redzams, kā cilvēki par kaut ko priecīgi sarunājas vai arī pusdieno, vai ir kādās nodarbībās. Bet uz kādu "Alfu" tad būtu jānāk un kas tā "Alfa" īsti ir?

Raidījumā Pāri mums pašiem stāsta priesteris, "Alfa" padomes priekšsēdētājs Rihards Rasnacis, nodibinājuma "Alfa" direktors Edmunds Ābelīte, viens no "Alfas" kursa vadītājiem Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā Valters Diure, kā arī "Alfas" dalībnieces, kuras pašas jau ir iesaistījušās kalpošanā, Marina Kupča un Liene Kalviša. Raidījuma viesu tiešām ir šovakar daudz. Paldies visiem, kuri atsaucās šim aicinājumam.