Emociju regulācijas prasmes mums nepieciešamas kvalitatīvai dzīvei. Kas tās ir un kā tās apgūt, turpinā, pētīt raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē Dr.psych, klīniskā psholoģe, supervizore, lektore Ieva Bite un klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapijas speciāliste Baiba Griščuka.

Šoreiz turpinām runāt par to, kā pieņemt sevi, kā pieņemt to, ko mēs jūtam, un arī kā gatavoties pārmaiņām, vai tas vispār ir iespējams tik viegli, kā reizēm mums gribētos par to domāt. Tas, par ko runājam šajā reizē, skar ikvienu no mums. Kā dzīvot ar sevi tā, lai vienlaikus spētu pieņemt to, kas ir, un tomēr neapstātos savā attīstībā. Vai tas vispār ir iespējams - pieņemt un mainīt vienlaikus? 

Par to runā dialektiskās uzvedības terapija. Tā ir pieeja, kura māca līdzsvarot šķietami pretējas lietas - pieņemšanu un pārmaiņas. No vienas puses, spēja teikt: šobrīd ir tā, kā ir, no otras puses, ir nepieciešama drosme jautāt: ko es varu darīt, lai būtu labāk? Protams, ir jautājums, kāpēc mums tik bieži ir grūti pieņemt realitāti un kāpēc dažkārt cenšamies sevi mainīt ar kritiku un spiedienu? Bet tas nestrādā. Un kā galu galā atrast veselīgu līdzsvaru starp šiem diviem spēkiem?

Kāpēc runājam par šo tēmu jau otro reizi? Mēs ieskicējām pirmajā sarunā, kas vispār ir, emociju regulācija, bet varētu būt arī aktuāls jautājums sabiedrībai, kas ir tādas lietas, ko mēs varētu atklāt sev no jauna vai arī kaut ko varētu ieraudzīt citādā gaismā? Kāpēc būtu tik nepieciešami tomēr runāt par šo dialektisko pieeju.

Nesen atkal bija 16. marts, kad medijos un tīmekļa vietnēs virmoja jautājums par to, kā būtu pareizi uztvert, vērtēt un pieminēt tos, kuri Otrajā pasaules karā bija iesaistīt Nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un visbiežāk tiek apvienoti zem nosaukuma leģionāri. Latvijas okupācijas muzejs šajā sakarā bija sarīkojis diskusiju, kuras centrā bija tēmas komunikācija publiskajā telpā.

Raidījumā Šīs dienas acīm muzejā ierakstīta saruna ar diviem šīs diskusijas dalībniekiem - Okupācijas muzeja vēsturniekiem Gintu Apalu un Edvīnu Evartu.

Spēlē piedalās Aivars Volcītis, Valdis Kleinhofs, Edijs Začs un Inga Tenisa.

"Manas demences hronika" nav padomu grāmata par mentālo veselību, kaut gan ko derīgu var atrast arī par atmiņu un vecumu. "Manas demences hronika" ir rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska, kā viņš pats raksta, piezīmes, kurās ".. es grasos rakstīt par demenci, par sevi, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un Staļinu".

Būs arī par Raini, jo etniskais krievs Roalds Dobrovenskis 13 gadus studēja Raiņa materiālus muzeja krājumā un uzrakstīja romānu "Rainis un viņa brāļi". Dobrovenskis ir paradoksālas domāšanas meistars, viņa izglītībā ir gan Maskavas valsts kora skola, gan Maskavas konservatorija, gan Augstākie literārie kursi Maskavā. Tur viņš iepazinās  ar Veltu Kaltiņu un kopš 1975. gada dzīvo Latvijā, brīnišķīgi runā latviski, raksta gan joprojām dzimtajā valodā, bet savā "Facebook" profilā liek brīnišķīgas fotogrāfijas no sava fotoarhīva.

Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" tulkojuši Gundega Blumberga un Gundars Āboliņš, izdevusi "Zvaigzne ABC".

Par Roaldu Dobrovenski un viņa dzīvesbiedri Veltu Kaltiņu sarunas arī raidījumā Kultūras rondo.

Raidījumu atbalsta:

Pavasarīgās noskaņās ielūkojamies nupat notikušajā "Blusu ballē", kā arī uzzinām vairāk par dažiem Lieldienu ticējumiem.

No 20. līdz 21. martam Rīgā notika balfolka un tradicionālo deju pasākums "Blusu balle". Festivāla ietvaros notika gan mandolīnu spēles meistarklase un koncerts ar dejām, gan divas deju darbnīcas, kurās bija iespējams gūt vispārīgu ieskatu balfolka dejās, kā arī iemācīties sarežģītākas dejas.

Piektdienas vakarā Kalnciema ielas kvartāla mandolīnas spēlmaņiem tika dota iespēja papildināt repertuāru un prasmes pie beļģu mandolīnista Viktora Lekeu. Tam sekoja grupas Feather and Fox koncerts ar dejām. Par pieredzi meistarklasēs un balfolka dejām sarunājāmies ar mūziķiem Paulu Ābeli, Mārtiņu Rodki, kā arī "Blusu balles" brīvprātīgajām "blusām" Justīni Blumbergu un Klintu Madaru. Savukārt jau pēc koncerta tikāmies ar Viktoru Lekeu no grupas Feather and Fox.

Tikām rubrikā "Etnovēstu vārdene" dažādus ticējumus par Lieldienām apkopojusi Rozīte Katrīna Ponne.

Vai visas mammas pasaulē ir līdzīgas? Par to domājam kopā ar Undu. Pļāpājam arī par citām interesantām lietām – piemēram, kas ir lokomocija un kas ir brahiācija. Lasām Mimī "Lapsas atvaļinājumu" ("Zvaigzne ABC") un Romanas Romanišinas "Kurp un no kurienes" ("Liels un mazs").

Kopā ar Atgāzenes, Rīgas mazākās apkaimes, iedzimto – pētnieku Mārtiņu Gillu staigājam pa teritoriju, kur uzcelta apkaimes pirmā ēka – Fēgezaku muiža. Piestājam pie namiem, kur darbojušies nažu rūpnieki un konfekšu gatavotāji, skatām māju, kur mita Rainis un Aspazija un šeit cieta no garnadžu uzbrukuma. Arī aplūkojam šīs apkaimes populārāko "zīmolu" – čigānu zirgus un mēģinām saskaitīt, cik daudz literātu ir dzīvojuši Atgāzenē.

"Tas tikai tā skaitās – piecdesmit gadi uz skatuves... Faktiski uz skatuves biju jau triju gadu vecumā – kopā ar "Dzintariņu"!" intervijā "Klasikai" sirsnīgi teic izcilais horeogrāfs, kādreizējais baleta solists un ilggadējais Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.

Viņa apaļā radošā darba jubileja ar krāšņu koncertu tiks atzīmēta 22. marta vakarā uz Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra skatuves. Jubilejas koncerta rītā ar Aivaru Leimani tiekamies "Klasikas" studijā.

Sarunā Aivars Leimanis atceras gan pirmos soļus uz skatuves, gan dažādus spilgtus braucienus uz ārzemēm, un atzīst, ka par piedzīvoto varētu uzrakstīt diezgan biezu grāmatu.

"Piecdesmit gadi – tie ir dažādi laiki un dažādas valstis, dažādas iekārtas, dažādas finansiālās iespējas un dažādas mākslinieciskās iespējas – viss tik dažāds bijis," uzsver izcilais mākslinieks.

Intervijas gaitā šķetinām, kas ir Aivara Leimaņa skatuves vilkme, kādi bijuši grūtākie posmi piecdesmit darba gadu laikā, kādas ir dejotāja un horeogrāfa attiecības ar mūziku, kā tiek veidots repertuārs šobrīd un kādi būs akcenti svētku koncertā, kurā piedalīsies arī tautas deju grupa "Dzintariņš"! Tāpat mākslinieks pastāsta par īpašām nejaušībām jeb pavērsieniem savā karjerā...

***

22. marta vakars Baltajā namā būs aizkustinošs un iedvesmojošs ceļojums cauri piecām radošām desmitgadēm – no spilgtākajām lomām uz skatuves līdz nozīmīgākajiem horeogrāfijas darbiem un ieguldījumam latviešu baleta attīstībā.

Koncertā Aivara Leimaņa horeogrāfa rokraksts atklāsies fragmentos gan no klasiskajiem baletiem, gan oriģināliestudējumiem: "Bahčisarajas strūklaka", "Kopēlija", "Gulbju ezers", "Riekstkodis", "Esmeralda", "Dons Kihots", kā baletiem "Karlsons lido…" un "Antonija #Silmači" ar Jura Karlsona mūziku. Programmu papildinās arī daudzveidīgi videomateriāli, kas ļaus atskatīties uz Aivara Leimaņa dejotāja talantu un prasmēm. Vakara gaitā tiks demonstrēti arī video sveicieni no ārvalstu kolēģiem – horeogrāfiem un baleta vadītājiem.

Koncertā piedalīsies Latvijas Nacionālā baleta solisti un mākslinieki, Rīgas Baleta skolas audzēkņi un tautas deju kolektīvs "Dzintariņš". Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra pults stāsies diriģenti Mārtiņš Ozoliņš un Farhads Stade, koncerta vizuālo tēlu veido scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, videomākslinieks Artis Dzērve un gaismu mākslinieks Kārlis Kaupužs.

Sarunu teksta formātā drīzumā lasiet portālā lsm.lv!