Āgenskalna apkaimes biedrība un citi aktīvisti turpina aktualizēt jautājumu par Mazās Arkādijas turpmāko likteni un iestāties pret šīs vēsturiski nozīmīgās vietas iecerēto apbūvi. Kamēr konkrētas atbildes par šīs vietas attīstību no Rīgas domes nav saņemtas, apkaimes aktīvisti Āgenskalna tirgū izveidojuši izstādi, kurā iepazīstina ar savu vīziju par Mazās Arkādijas nākotni. Šodien, 9. martā, pulksten 11.00 izstādē notiks vīzijas prezentācija, uz kuru aicināts ikviens interesents.

Ar dizaineri Unu Grants satiekamies Mazajā Arkādijā, Pārdaugavā. Pēc mirkļa mums pievienojas arī arhitekts Pēteris Blūms. Viņi abi ir Āgenskalna apkaimes biedrības pārstāvji, kuri aktīvi iestājas pret Mazās Arkādijas plānoto apbūvi.

Lai arī pilsētas plānošanas dokumentos ir ierakstīts, ka šī ir kultūrvēsturiski, ekoloģiski un ainaviski vērtīga vieta, un tas jārespektē plānojot attīstību, oficiāli parka vai skvēra statuss tai nav piešķirts. 2000. gados tā nonāca tagadējā īpašnieka īpašumā, kurš plāno šīs teritorijas daļas apbūvi ar mazstāvu dzīvojamām ēkām, ko pieļauj Rīgas teritorijas plānojums.

Mazās Arkādijas aizstāvji savukārt iestājas par to, ka šī vieta ir jāsaglabā kā sabiedrībai pieejama zaļā zona. Šai saistībā biedrība aicinājusi pašvaldību vienoties ar īpašnieku par šī īpašuma apmaiņu pret citu platību, kur varētu realizēt apbūvi.

Mūsu sarunai vietu, lai mikrofonā nepūstu vējš, atrodam aizvējā aiz maza kalniņa, kas atrodas zaļās teritorijas pašā centrā. Izrādās, šis kalniņš, tāpat kā visa teritorija ir ļoti nozīmīgi un seni Rīgas vēstures liecinieki.

Teritorija tiešām izskatās pēc neliela parka, tajā ir daudz koku, vasarā viss zaļš, tajā atrodas arī Paula Jaunzema skulptūra ”Jātnieks”. Var novērot, ka cilvēki aktīvi nāk uz šejieni staigāt. Pašlaik tā izskatās diezgan nekopta, bet tieši tāpēc vietas aizstāvji sarīkojuši izstādi Āgenskalna tirgū, lai ne tikai iestātos pret apbūvi, bet piedāvātu savu vīziju tās sakārtošanai, stāsta Una Grants.

Šodien pulksten 11.00 izstādē Āgenskalna tirgū būs tikšanās ar Mazās Arkādijas aizstāvjiem, kuri prezentēs savu vīziju par šīs vietas labiekārtošanu.

Rīgas domē noskaidroju, ka šobrīd vēl turpinās teritorijas biotopu ekspertīze un tās slēdziens attīstītājam jāiesniedz līdz 21.maijam, pēc tam arī tiks pieņemti tālākie lēmumi.

Partija "Mēs mainām noteikumus" šā gada rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās nosaukusi mērķi iegūt Saeimas vairākumu jeb 51 deputāta vietu Saeimā. Sadarbības partneri būs partijas, kas atbalsta mērķus par vēlēšanu kārtības maiņu Latvijā un birokrātijas mazināšanu valsts pārvaldē. Tā pirmdienas rītā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt teica partijas "Mēs mainām noteikumus" biroja vadītājs un partijas vadītāja vietnieks Jāzeps Baško. 

--

Politiskajā vidē pēdējā laikā uzmanību piesaistījusi partija "Mēs mainām noteikumus". Tā pārdēvēta partija "Republika", un to vada režisors un Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. Viņš jau aizvadītā gada nogalē centās sākt politisko karjeru, taču izstājās no paša dibinātās politiskās kustības "Bez partijām". Tagad politiskais spēks sola būtiskas pārmaiņas Latvijas politikā un par mērķi izvirzījis vēlēšanu sistēmas maiņu. Kas ir cilvēki, kas pievienojas šai partijai, vai izdosies savākt kandidātu sarakstus, un ar kādu programmu tā plāno startēt vēlēšanās? To vaicājam partijas valdes loceklim Jāzepam Baško.

Risks, kas var novest pie satiksmes krīzes. Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija ir satraukta par Tuvo Austrumu konflikta dēļ radīto degvielas cenu pieaugumu. Ja valsts nerīkosies maksimāli ātri, pārvadātājiem varot nākties pārtraukt pasažieru apkalpošanu. Asociācijā norāda, ka viņiem jau tā šogad trūkst 15 miljonu eiro, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu, bet krasais degvielas sadārdzinājums, viņuprāt, radīs vēl lielāku deficītu. Vai Satiksmes ministrija ir gatava rīkoties?

5. martā uzzinājām sēru vēsti - mūžībā devies Jānis Streičs - kinorežisors, filmu "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Teātris", "Cilvēka bērns" un daudzu citu nozīmīgu kinodarbu radītājs, arī rakstnieks, publicists, gleznotājs. 

Savulaik Jānis Streičs vairākkārt ir viesojies raidījumā Šīs dienas acīm. Pieminot viņu, skan fragmenti šim sarunām.

Spēlē piedalās Uldis Priekulis, Inga Štrāle, Uldis Siliņš, Sanda Dīcmane.

Šoreiz vēl uz brīdi pakavējamies atmiņās par aizvadītajām Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēm. To darām kopā ar kalnu slēpotāju Lieni Bondari, kura Itālijā aizvadīja savas otrās olimpiskās spēles un slalomā abos braucienos sasniedza finiša līniju. Ne tikai par kalnu slēpošanu, bet arī par tenisu, veikbordu un studijām augstskolā sarunā ar Lieni.

Nedēļas notikumu izlasē:

Vai nostalģisks skats ar nacionālā līmeņa avīzi pie brokastu kafijas pieder tikai bagātajām Eiropas valstīm?  Vai (atmetot ekonomiskos faktorus) varam šai ainai piešķirt arī piederības sajūtu valstij un lasīšanas kultūrai Latvijā? Kā mainījies „apjukumu laika” pieprasījums pēc autoritātēm? Tiktāl mēs aizrunājamies ar literātiem Ēriku Hānbergu un Osvaldu Zebri, šķirstot grāmatu „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos”.  Trešais autors ir Voldemārs Hermanis, bet savas atmiņas viņiem uzticējuši daudzi 90. gadu preses žurnālisti.

Inta Lehmusa-Briede savējās noslēdz tā, kā varētu noslēgt arī šo grāmatu: „Tas viss ir tiesa, tikai man negribētos, ka 90. gadus pasniegtu kā medus maizi bez garozas. Tādas maizes nemēdz būt”.

90. gadi Latvijas presē ir laiks, kad valda gan jaunatgūtā preses brīvība un valsts, gan ekonomiska nestabilitāte un vēlāk – konkurences pieaugums. Preses nams kā teju visu preses žurnālistu darbavieta ar savu bohēmu un paradumiem; laikrakstu numuru nodošanas laiki un poligrāfiskās problēmas; janvāra barikādes, augusta pučs; „smalko aprindu” hronika; jauni mediju patērēšanas paradumi (tādu jēdzienu gan laikam vēl nelietoja); laikrakstu rašanās, izdzīvošana un arī to pēdējie numuri;  pēdējā greznā jaunlaiku Preses balle 1994. gadā Kongresu namā.

Grāmatas „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos” sastādītāji ir Ēriks Hānbergs, Voldemārs Hermanis un Osvalds Zebris. Divi no viņiem – Ēriks Hānbergs, kurš bija Andra Jakubāna redaktora biedrs ‘’NeCīņā”, un Osvalds Zebris, kurš 90. gadu vidū kā ļoti jauns cilvēks sāka strādāt „Neatkarīgās Cīņas” ziņu dienestā, ir mūsu sarunu biedri par trakajiem deviņdesmitajiem Latvijas presē. Kā šai ainai balansēt starp „atmiņu ugunskuriem”, dokumentiem, publikācijām un pētījumiem, par to varat pārliecināties, lasot grāmatu „Latvijas prese trakajos deviņdesmitajos”, kuru izdevuši „Latvijas Mediji”. Grāmatu ievada profesores Vitas Zelčes raksts „Latvijas avīžniecības pēdējais zelta laikmets”.

Apjukuma laiks, kurā bija liels pieprasījums pēc autoritātēm – tā 80. gadu beigas un 90. gadu sākumu raksturo Osvalds Zebris.

Raidījumu atbalsta:

13. martā plkst. 19.00 VEF Kultūras pils Kamerzālē norisināsies teicējas Margaritas Šakinas dziesmu koncerts "Skaņu balseņu palaidu". Koncertā piedalīsies "Saucējas", "Grodi", "Upīte", "Burdons" un "Vilkači".

Pievēršoties Ziemeļlatgales mantojuma un tradīciju kopšanai šodien, attālinātā sarunā tiekamies ar nemateriālā kultūras mantojuma centra "Upīte" direktoru Andri Slišānu, bērnu folkloras kopas "Upīte" vadītāju Kati Slišāni un Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāju Ligitu Spridzāni.

Ar sarunas viesiem runājam par Margaritas Šakinas repertuāra nozīmi šodien, folkloras kopu iemīļotākajām dziesmām. Tāpat atskatāmies uz nesen notikušo muzikantu un dancotāju simpoziju, kā arī ieskicējam gaidāmos pavasara notikumus.

Pirms pavasaris pilnībā uzplaukst, rubrikā "Etnovēstu vārdene" ielūkojamies pelēkās krāsas nozīmē latviešu folklorā un tradicionālajā kultūrā, balstoties pētnieces Ieva Pīgozne pētījumā par pelēko krāsu tautasdziesmās un apģērbā. Uzzinām, kā pelēkais folklorā saistās gan ar ikdienas apģērbu, pelēkiem mēteļiem un aitām, gan arī ar simboliku – piemēram, precību gados esošiem puišiem.