
Sign up to save your podcasts
Or


Režisoru Aivara Šaicāna un Jēkaba Okonova īsmetrāžas filma „Žļurga” tapusi kā Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas nobeiguma darbs. „Lielajā Kristapā” ieguvusi divas nominācijas. Filma izvirzīta balvai kategorijā „Labākā īsmetrāžas filma”, savukārt Jēkabs Okonovs nominēts kategorijā „Labākais montāžas režisors”.
Montāža ir kā liela skaņdarba komponēšana, tik muzikāli darbu pie filmas salīdzina Jēkabs Okonovs.
"Вони хотіли, щоб я співпрацював, брехав, пропонували посади. Казали, що я тут згнию і сидітиму вічно. Але навіть найсильнішим болем неможливо перетворити брехню на правду. Мій вибір був очевидний – я українець. Можна нас хоч повбивати, але українці ніколи не стануть росіянами", – так у розмові з Ріхардом Плуме говорить колишній мер Херсона Володимир Миколаєнко.
Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо «Drošinātājs» («Запобіжник»), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.
Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs
Līdz 13. martam Latvijas Mākslas akadēmija aulā apskatāma izstāde “Rozīši. Svinam 80!”, kas veltīta Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolas 80 gadu jubilejai. Izstāde apvieno skolas absolventus, kuri šobrīd akadēmijā darbojas kā pedagogi, pētnieki un administratīvie darbinieki, atspoguļojot skolas radošā mantojuma turpinājumu un attīstību.
Kultūras rondo saruna "rozīšu" absolventiem. Studijā trīs mākslinieki, Jaņa Rozentāla Mākslas skolas absolventi – Edgars Groševs, kurš pašlaik ir skolas direktors, un Vija Zariņa un Kaspars Zariņš, kuri ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesori. Viņi daudzus „rozīšus” satiek un māca pēc tam, kad skola ir pabeigta. Runājam par šīs jauno mākslinieku kalves gaitām cauri gadiem un "rozīšu" šodienu.
Mēneša lielo sarunu esam veltījuši kādām ļoti īpašām attiecībām, kas turpinās varbūt pat desmitiem tūkstošu gadu. Cilvēka labākais draugs, uzticamākais pavadonis un sargs - suņa ķepas nospiedums palicis uz cilvēces sirds jau tūkstošiem gadu. Kāda ir suņu izcelsme? Kāpēc tieši suns atrada īpašu vietu cilvēka sirdī un namā - ko par to stāsta evolūcija un arheoloģija? Kā mainījušās suņu funkcijas, uzvedība un šķirnes un vai šodien uzticamajā mājas mīlulī ir kaut kas no savvaļas vilka? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents, arheologs Eduards Plankājs un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna.
Retās neiromuskulārās slimības. Šādu slimību diagnoze pirmajā brīdī varētu šķist kā gala spriedums cilvēkam, bet tā nebūt nav. Par dzīvi ar retām slimībām un ārstēšanas iespējām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.
Sarunājas neirologe, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reto neiroloģisko slimību centra ārste Marija Roddate, neiroloģe, Reto neiroloģisko slimību centra virsārste Viktorija Ķēniņa un cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāve Gunta Anča.
1. martā Mazajā ģildē kamermūzikas programmu ar J. S. Baha, F. Šūberta, S. Franka, B. Bartoka, F. Lista un B. Bartoka darbiem atskaņos pianiste Aurēlija Šimkus un vijolnieks Dainis Medjaņiks, kurš dzīvo un strādā Vācijā, ir Osnabrūcker Symphonieorchester koncertmeistars.
Telefonsarunā ar Ingu Žilinsku uzzinām par pianista ceļu mūzikā no Jūrmalas mūzikas skolas līdz Hannoveres konservatorijai, par nozīmīgām uzvarām konkursos, toskait Grand Prix Starptautiskajā konkursā “Uzlecošās zvaigznes” Rīgā un Paganīni konkursā Dženovā, gaidāmo koncertu Rīgā, pirmo sadarbību ar Aurēliju Šimkus, ar kuru vienā laikā ritējušas mācību gaitas Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, un allaž prieku atgriezties Latvijā, kur pavadīti mūža pirmie 17 gadi.
Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula
Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz.
Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi.
Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu.
Nē. Valmierā bija republika.
Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks.
Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6].
Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu.
Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i., latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē.
2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7].
Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]).
Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu.
Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk.
"Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top.
"In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11]
"Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12]
Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus
[1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g.
[2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks
[3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks
[4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars
[5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas
[6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku
[7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi")
[8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam
[9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase"
[10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists
[11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28)
[12] Ievas Ginteres tulkojums
Kā Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš ("Sarauj, Latgale!") redz Daugavpils lomu šī brīža ģeopolitiskajā situācijā, atbalstot Latvijas valsts kopējo aizsardzību?
Šajās dienās Briselē notiek augsta līmeņa diskusijas par austrumu pierobežas reģionu drošību un attīstību. Šodien, 26. februārī, plānots parakstīt vienošanos par lielāku atbalstu valstīm, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju. Intervijā raidījumā Labrīt skaidro Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš.