By
Download on the App Store

episodes

  • Svarīgi starti šodien kamaniņbraucējiem un biatlonistiem

    Milānas-Kortīnas olimpiskajā spēlēs rit otrā pilnvērtīgā sacensību diena, kurā, protams, startē arī Latvijas sportisti. Par medaļu kamaniņu sacensībās šodien, 8. februārī, cīnīsies latviešu sportists Kristers Aparjods. Jauktajā stafetē startēs arī Latvijas biatlonistu komanda.

    Bet paralēli sporta notikumiem satraucošas ziņas saņemam no Itālijas, kur esot notikusi dzelzceļa mezglu sabotāža pirms atklāšanas ceremonijas. Tas gan esot noticis vairāk uz dienvidiem Boloņas apkārtnē, ne Milānas vai Kortīnas reģionos. Esot vērojamas līdzība ar sabotāžām, kā pirms Parīzes Olimpiskajām spēlēm 2024. gadā.

    Kamaniņu sacensībās Kortīnā vakar aizvadīti pirmie divi braucieni vīriešiem. Kristers Aparjods ierindojas uzreiz aiz goda pjedestāla (4. vietā), savukārt Gints Bērziņš noslēdza labāko desmitnieku. Šodien noslēdzošie braucieni plkst. 18 un plkst. 19.30.

    Gaidot startu vakarpusē, uzklausām abus kamaniņbraucējus – Kristeru Aparjodu un Gintu Bērziņu.

    Pēc diviem braucieniem ātrākais ir vācietis Makss Langenhans un austrietis Jonass Millers, trešajāvietā itālis Dominiks Fišnallers no līdera atpaliek 0,298 sekundes.

    Šodien biatlona jauktajā stafetē startēs arī Latvijas biatlonisti un biatlonistes – ilggadējais izlases līderis Andrejs Rastorgujevs, jaunā Latvijas cerība Renārs Birkentāls un dāmas – Baiba Bendika un šī brīža Eiropas junioru čempione Estere Volfa. Biatlonistiem starts plkst. 15.05.

    Vai varam gaidīt patīkamus pārsteigumus? To vaicājam Jēkabam Nākumam no leģendārā Nagano četrinieka un šobrīd sava Ogres biatlona kluba vadītājam.

    Bet, gaidot olimpisko hokeju, neliela saruna ar mūsu izlases vārtsargu Elvi Merzļikinu.

    22 min
  • Itai lobuok – uzjāmums, uzjiemiejs, uzjiemiejdarbeiba

    Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

    Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit uzjāmums, uzjiemiejs, uzjiemiejdarbeiba.

    Pasaruoda kaida jauna realeja, i tod vajag sprīst, cik tys īdereigi voi nav īdereigi. Nu volūdys pusis verūtīs, nav lobs tys „uz” par tū, ka latgalīšim „uz” vītā ir vīns vīneigais prīdieklis „iz”. Itaidūs, koč kaidūs jaunūs darynuojumūs skaidrys, ka mes lītuosim ar „uz”, kas ir latvīšu literarajā volūdā. I labi byutu, ka mes nūturātu koč voi „uzjiemiejdarbeiba", a na „uzniemiejdarbeiba", partū ka vīna daļa latgalīšu soka: „nimt”. Nu, lai byutu ar tū napareizū prīdiekli, bet vysmoz tuoluokais ir gramatiski pareizi pīraksteits ar „j” i ar „ie”, lobuok – jimt, uzjāmums, uzjiemiejs, uzjiemiejdarbeiba.

    3 min
  • Vuordineica – koldre

    Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „koldre”.

    Ir taidi vuordi, kuri latgalīšu volūdā īguojuši nu pūļu volūdys. Niu Latgolā varim dzierdēt vysus treis vuordus: saga, dečs i koldre. Kotram varbyut ir drupeit cytaiduoka izpratne, ar kū tys kotrys vuords saistīs. Ir tai, ka ar kaidu vuorda lītuojuma nūzeimi var gadeitīs, ka taids vuords ir tik vīnā saimē, vīnā solā voi vīnā pogostā.

    Valentins Lukaševičs stuosta, ka bierneibā sātā beja sagys, deči i koldris: „Pi myusu Garančūs i Ratinīkūs beja tai, ka tys, kas beja taids pluonuoks, beja puorkluojs. Kod beja cīši solts, tod saceja dabuosim navys sagu, deči, bet dabuosim koldri. Tys beja pats syltuokais, ar kuru varēja segtīs – koldre.”

    Arņs Slobožanins dasoka: „Šmuks vuords „koldre”, varātu mes atpakaļ jū īvīst – padūd koldri, apsasegsim, lai syltuoks!”

    6 min
  • Kalnu slēpotājs Elvis Opmanis debitē ar 32. vietu. Patrīcijai Eidukai skiatlonā 23. vieta

    Latvijas sportisti aizvadījuši pirmās sacensības ziemas olimpiskajās spēlēs Itālijā. Kalnu slēpotājs Elvis Opmanis olimpiskajās spēlēs debitē ar 32. vietu. Distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka skiatlona sacensībās finišē 23. pozīcijā. 

    Pirmais šajā olimpiskajās spēlēs Latvijas godu aizstāvēja slēpotājs Elvis Opmanis. 28 gadus vecajam sportistam šīs ir pirmās olimpiskās spēles, un pirmā no disciplīnām, kurā viņš startēja, bija nobrauciens vīriem. Opmanis startēja ar 34. numuru, un Bormio trasi, ko daudzi dēvē par sarežģītāko pasaulē, viņš veica pārliecinoši, bez lielām acīmredzamām kļūdām. Finišu viņš sasniedza 7,63 sekundes pēc uzvarētāja. Opmanis arī apsteidza četrus citu valstu sportistus un divi no tiem piedzīvoja kritienus. 

    Par čempionu kalnu slēpošanas nobraucienā vīriešiem tika kronēts šveicietis Franjo fon Almens

    Opmanim priekšā ir vēl divas kalnu slēpošanas disciplīnas – viņš piedalīsies sacensībās supergigantā un arī milzu slalomā.

    Ja ne karsta, tad noteikti vēl silta ziņa ir mūsu distanču slēpotājas Patrīcijas Eidukas rezultāts 10+10 kilometru skiatlona sacensībās. 70 sportistu konkurencē viņa izcīnīja 23. vietu.

    Viņa lieliski uzņēma ātrumu tieši noslēdzošajos kilometros un pašā izskaņā spraigā fotofinišā apsteidza amerikānieti Džūliju Kernu. Sportiste pati pēc finiša nebija sajūsmā par rezultātu, un tas parāda, ka viņa ir maksimāliste.

    Eidukai nākamais starts paredzēts 12. februārī, kad plkst. 14.00 pēc Latvijas laika viņa piedalīsies 10km brīvajā stilā.

    Šovakar sacensības sāks arī kamaniņu braucēji, vīriem paredzēti pirmie divi no kopumā četriem startiem. Latvijas krāsas aizstāvēs gan Kristers Aparjods, gan Gints Bērziņš. 

    Rīt, 8. februārī, startēs biatlonisti Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Kā arī skiatlonā vīriem Latviju pārstāvēs Raimo Vīgants, Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis.

    15 min
  • Marika Rudzīte-Griķe Līvānos aicina apskatīt un iegādāties Latgales amatnieku darbus

    Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie uzņēmējas Marikas Rudzītes-Griķes Līvānos. Pirms septiņiem gadiem viņa kopā ar ģimeni dzimtas īpašumā, vecā šķūņa vietā izveidoja "Handmade Latgola" - vietu, kur var apskatīt un iegādāties mūsdienu Latgales amatnieku darbus. Ēkas pirmo stāvu var arī iznomāt dažādiem pasākumiem, bet kopš Covid pandēmijas ēkas otrajā stāvā var arī pārnakšņot.

    30 min
  • "O, tajā kaut kas ir!" Diskutējam par LNMM laikmetīgās mākslas kolekcijas jauno iepirkumu

    Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa.

    Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone. 

    Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija?

    Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..)

    Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju?

    Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?"

    Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja?

    Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.)

    Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā?

    Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece.

    Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas?

    Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa.

    Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos?

    Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..)

    Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst?

    Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi. 

    Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem.

    Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs.

    Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties.

    Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt. 

    Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs?

    Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt!

    Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

    41 min
  • Uga Dumpis: Krīzes nav paredzamas. Nav teikts, ka nākamā krīze būs infekcijas slimība.

    Kļuvu par ārstu, jo laikam būtu grūti pārspēt slavenos vecākus – literatūrzinātnieku un tēlnieci, tā smaidot atzīst profesors, infektologs Uga Dumpis, kuru visi iepazina pandēmijas laikā. Ko studējis Oksfordā un pētījis Āfrikā, kādas slimības pasauli apdraud ASV lēmumu dēļ un kā būtu jābūvē slimnīcas? Saruna ar Ugu Dumpi Laikmeta krustpunktā.

    Bija dienas un mēneši, kad mēs viņu redzējām biežāk nekā savus draugus, darba biedrus un pat tuviniekus. Gaidījām viņa vērtējumu un ieteikumus, baidījāmies no jaunākajām ziņām, bet reizē arī cerējām, ka tās būs labākas nekā iepriekšējās. Viņa ziņojumi ir bijuši tieši, neizpušķoti un zinātnē pamatoti. Patiešām mūsu laikmeta nozīmīgi krustpunkti šajā reizē ar Ugu Dumpi, profesoru, infektologu Stradiņa slimnīcas Infekciju slimību un hospitālās epidemioloģijas konsultatīvā dienesta vadītāju. Tomēr ir daudz citu, ne mazāk svarīgu un cilvēcei bīstamu infekcijas slimību, kurām ik dienu seko profesors, audzis tēlnieces un indologa ģimenē, studējis tropisko medicīnu, strādājis arī Āfrikā, atkal un atkal brīdinājis par pārmērīgu antibiotiku lietošanu un antibiotiku rezistenci.

    Rit jauns gads un notikumi pasaulē tiešām notiek ļoti strauji. Kam šobrīd ir pievērsta jūsu uzmanība, gan kā cilvēkam, pilsonim, gan arī kā profesionālim.

    Uga Dumpis: Diemžēl mana uzmanība ir pievērsta politiskiem notikumiem. Droši vien lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kas interesējas par to, kas notiek pasaulē, mums jāinteresējas diemžēl arī par politiku. Arī mana nozare ir lielā mērā atkarīga no politikas, piemēram, tas, kas notiek ASV tagad attiecībā uz vakcīnām vai pētniecību. Tas viss ir ļoti nopietni. Līdz ar to es esmu, varētu teikt, spiests ļoti rūpīgi sekot notikumiem pasaulē.

    (..)

    Šķiet neticami, ka februārī jau būs pagājuši seši gadi kopš Covid pandēmijas sākuma. Es joprojām atceros to laiku, kad pandēmijas sākumā trauksmaini mēs ik dienu lūdzām jūsu padomus. Sākumā tikāmies televīzijā, pēc tam tikai attālināti. Zinu, ka Covid pandēmijas jautājumi nav pirmā izvēle jums sarunai, tomēr, manuprāt, ir daži jautājumi, uz kuriem, iespējams, tikai jūs varat sniegt atbildi. Vai jums ir skaidrs, kas izraisīja Covid pandēmiju?

    Uga Dumpis:  Protams, vīruss. Bet jautājums ir laikam - vai no laboratorijas? Manā izpratnē tas ir pilnīgi vienalga, vai vīruss nācis no laboratorijas vai no sikspārņiem kaut kur mežā vai tirgū, jo tie pasākumi, kas bija jāveic, bija vienādi.

    Ja no laboratorijas, tad tas ir jautājums par biodrošību?

    Uga Dumpis: Es nedomāju, pirmkārt, ka tas ir no laboratorijas. Protams, ka teorētiski var ģenerēt un izveidot jaunus vīrusus. Pie mūsdienu tehnoloģijām un mākslīgā intelekta tas varētu palikt vēl bīstamāk. Ja tas patogēns jeb vīruss ir ieradies, mums ir vienalga, vai viņš ir radīts laboratorijā vai dabā. Mums ar to ir jātiek galā tāpat.

    (..)

    Ko jums pašam kā profesionālim, kā zinātniekam nozīmē, varbūt atskatoties, vai arī tajā mirklī varbūt paspējāt izvērtēt, ko nozīmē piedzīvot pandēmiju, par kuru arī jūs noteikti studējāt. Tas bija kaut kur tālu, vēsturiski seni notikumi, mazākas pandēmijas, kas mūs nav skārušas. Tagad bija teju vispasaules pandēmija.

    Uga Dumpis: Pirmkārt, visi ir gaidījuši gripu. Tagad uzradās savādāks vīruss ar savādākām klīniskām izpausmēm. Tas, protams, ir tāds unikāls piedzīvojums. Es ceru, ka vairāk šādu piedzīvojumu nebūs. Lai gan to izslēgt nevar. Man tas nozīmēja diezgan murgainu laiku, jo jāsaprot, ka šādās situācijās, jebkuras krīzes situācijās nekad nav skaidrs, kas ir jādara. Nav skaidra arī zinātne. [..]  Tajā laikā bija ārkārtīgi grūti noorientēties informācijā, jo lieli nopietni zinātnes izdevumi publicēja, kā mēs tagad zinām, blēņas. Tātad nepareiza informācija. Bija visu laiku jāzvana. Es zvanīju draugiem gan Karolinskas institūtā, gan Oksfordā un pārspriedām un runājām. Bija ļoti grūti saprast, jo tā pat nebija gripa, kad tu vismaz zini, kā gripa izplatās. Mēs par gripu zinām daudz, daudz vairāk kā par šiem koronavīrusiem. Tāpēc tā neziņa, neskaidrība un arī visas organizatoriskās problēmas, kas bija. Tas bija tāds liels notikums tādā ziņā, ka principā jebkura krīze sabiedrības pārsteidz nesagatavotus. Un tas arī bija piemērs. 

    Beigu beigās ne jau tā medicīniskā sadarbība bija tā trakākā. Trakākā bija darbība ar iedzīvotājiem vai krīzes vadība, jo tā medicīniskā daļa varbūt bija mazāk sarežģīta. Kā rīkoties ar sabiedrību, kā informēt sabiedrību, kā koordinēt sabiedrību, tas, man liekas, bija lielākais izaicinājums, ko visi ir sapratuši pēc šīs pandēmijas.

    1 hr 13 min