
Sign up to save your podcasts
Or


Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze
Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā.
Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos.
Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati.
Spalvainā degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas.
Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris.
Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem.
Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811). Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam.
Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā)
1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem.
Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi.
Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā.
Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un
mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka.
Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.)
Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.
Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie).
Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās!
Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937.
Organizācija viena cilvēka ego apmierināšanai - tā par Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Donalda Trampa izloloto Miera padomi domā starptautiskās politikas analītiķi. Padomes izveidi pamatoja ar nepieciešamību panākt ilgstošu mieru kara nopostītajā Gazas joslā, taču organizācijas statūti paredz tās darbību daudz plašākā mērogā, tāpēc ir bažas par Trampa vēlmi aizstāt Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO). Tomēr maz ticams, ka Miera padomei būs ilgs mūžs.
Ar svinīgu ceremoniju Šveices kalnu kūrortā Davosā pirms nedēļas nodibināja Miera padomi. No aptuveni 60 uzaicinātajām valstīm Miera padomes statūtu parakstīšanas pasākumā bija pārstāvētas tikai 19.
Neraugoties uz to, ASV prezidents un Miera padomes priekšsēdētājs uz mūžu Donalds Tramps neslēpa savu lepnumu.
„Šī ir ļoti aizraujoša diena. Ilgi gaidīta. Daudzas valstis ir saņēmušas ielūgumu. Visi vēlas piedalīties. Mēs sadarbosimies ar daudziem citiem, tostarp ANO. Šeit ir sapulcējušies valstu līderi, vairumā gadījumu ļoti populāri līderi. Dažos gadījumos ne tik populāri, bet tāda ir dzīve. Mums ir iespēja kļūt par vienu no ietekmīgākajām organizācijām, kāda jebkad ir izveidota. Man ir liels gods būt tās priekšsēdētājam. ANO ir milzīgs potenciāls. Es domāju, ka Miera padomes un ANO sadarbība var būt kaut kas ļoti unikāls pasaulei,” paziņoja Tramps.
Miera padomes izveidi pērn septembrī apstiprināja ANO Drošības padome, lai veicinātu pamiera īstenošanu Gazas joslā. Tomēr Miera padomes statūtos Gaza nemaz nav minēta.
Dokumentā ir uzsvērta „drosme atteikties no institūcijām, kas pārāk bieži ir cietušas neveiksmi”, ar to domājot ANO. Tāpēc tiek piedāvāts izveidot „daudz elastīgāku un efektīvāku starptautisku miera veidošanas institūciju”, kuras mērķis ir „veicināt stabilitāti, atjaunot uzticamu un likumīgu pārvaldību un nodrošināt ilgstošu mieru konfliktu skartajos vai apdraudētajos reģionos”.
Tas rada aizdomas, ka Tramps ar Miera padomes palīdzību vēlas mest izaicinājumu ANO, ko viņš ir regulāri kritizējis kā neefektīvu un vāju.
Ženēvas Drošības politikas centra pētniece un Tuvo Austrumu eksperte Nomi Bar Jākova intervijā Latvijas Radio sacīja, ka Miera padomē visa vara būs koncentrēta Trampa rokās, bet organizācijas dalībvalstis ir izraudzītas pēc kritērijiem, kuriem ir maz sakara ar mieru
Kad no darījuma sanāk purkšķis.
0:00 Ievads: korporatīvā negausība un iedzīvošanās uz darbaļaužu rēķina.
Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem!
Viņš mani noņēma no basketbola laukuma un atvēra jaunu pasauli – tā par Maestro Raimonda Paula lomu savā dzīvē saka pazīstamais dziedātājs Viktors Lapčenoks. Tieši viņa un Noras Bumbieres balsī skan Paula zelta fonda dziesmas. Tās joprojām ir Viktora Lapčenoka repertuārā, un viņš apgalvo – labākas melodijas par Paulu neviens viņam nav uzrakstījis.
”Viņš mani uzveda uz lielās skatuves, viņš izdarīja visu, lai mani uzceltu saulītē. Arī vēl tagad es dziedu visu to repertuāru, ko viņš man ir uzrakstījis. Es no tā arī dzīvoju, jo citas dziesmas es nemāku dziedāt.”
Viktors Lapčenoks stāsta, ka lai arī ne mazums dziedājis citu komponistu dziesmas, nekad nav tās izjutis tik personiski un dziļi kā Paula komponētās. Paula dziesmas savukārt ar viņu saaugušas it kā uzreiz. Vajadzējis tikai uzmanīgi paklausīties, kā Maestro pats tās pāris reizes nodungo, un dziesmas atslēga bijusi rokā. Dziedātājs pats to skaidro ar melodijas un labas dzejas izcilu sintēzi, kas skan dabiski, nesamāksloti un uzrunājoši.
6. februārī Itālijas pilsētās Milānā un Kortīnā d'Ampeco sāksies 2026. gada ziemas olimpiskās spēles jeb XXV ziemas olimpiskās spēles. Uz spēlēm dosies arī Latvijas Radio pārstāvji un ziņos par sacensību gaitu, rezultātiem un citiem ar spēlēm saistītiem notikumiem. Cik liela šogad ir Latvijas komanda, kādos sporta veidos startēs mūsu sportisti un kādus rezultātus varam sagaidīt? Vai politiskās peripetijas arī ir gaidāmas šajās spēlēs?
Kolēģi Māri Bergu izvaicājam pirms viņš dodas uz ziemas olimpiskajām spēlēm.
Koncerta „Manai dzimtenei” rīkotāji sola darīt visu, lai koncerts šovasar notiktu.
Saeimā norisinās ārpolitikas debates.
Eiropas Savienība iekļauj Irānas revolūcijas gvardi teroristu sarakstā.
Neskatoties uz bargajiem ziemas apstākļiem, Krievijas uzbrukumi Ukrainas frontē nav apstājušies. Iebrucējs lēnām turpina virzību uz priekšu.
Šovasar plānotais dziesmu svētku koncerts „Manai dzimtenei” turpina jukt pa vīlēm. No gatavošanās koncertam tagad atteikušies arī novadu virsdiriģenti, bet šodien, 29. janvārī, Latvijas Radio noskaidroja, ka savu dalību grasās atsaukt arī Latvijas Radio bigbends.
Mežaparkā plānotais koncerts sākotnēji tika dēvēts par Raimonda Paula dziesmu svētkiem „Manai dzimtenei”, tā godinot maestro 90. jubileju. Taču pēc Paula norobežošanās nosaukumu mainīja. Iepriekš savu dalību atsauca arī, piemēram, dziedātājs Intars Busulis. Tiesa, biļetes uz koncertu turpina tirgot.
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas epizodē ielūkojamies divos kardināli atšķirīgos darbos, kas vēsta par ģimenēm. Vienu no tiem ir radījis amerikāņu neatkarīgā kino meistars Džims Džārmušs – viņa īsstāstu anotoloģijā “Tēvs māte māsa brālis” radu lomās spurdz Ādams Draivers, Toms Veits, Keita Blanšeta un citi. Savukārt otras ģimenes centrā ir Šekspīri un viņu sēras – tās tiek izvērstas Hlojas Žao dziedinošajā drāmā “Hamnets”.
Tam visam pa vidu – sākam gatavoties kārtējai balvu sezonai, piedāvājot klausītājiem sarunu ar irāņu kinorežisoru un disidentu Džafaru Panahi, kura darbs "Tas bija tikai negadījums" nominēts arī "Oskars" apbalvojumiem.
Savukārt Hloja Žao, kas triumfēja 2020. gada "Oskaros" ar filmu “Klejotāju zeme” (labāka filma, labākā režija, labākā aktrise (Frānsisa Makdormanda)), savā jaunākajā darbā "Hamnets" iztēlojas Viljama Šekspīra ģimenes dzīvi. Šoreiz gan fokusā patiesi ir ģimene, nevis jau ierastais "autors-ģēnijs".
Par vienu raidījumā vienojamies – filma ir uzbūvēta tā, lai skatītājam būtu jāraud. Tiesa, mūsu viedokļi šķiras sarunās par to, vai tā ir laba parādība. Dārta iestājas par to, ka šāda filmveide robežojas ar manipulatīvu, savukārt Žulijens to piedāvā uzraudzīt kā ģimenes filmu Eiropas tradīcijā.
Daudzi uzlūko ASV prezidentu Donaldu Trampu kā pasaules izlabotāju, kā to, kurš sodīs pasauli par tās grēkiem. Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna ar politologu, Latvijas Universitātes pasniedzēju Andi Kudoru.
Andis Kudors: Starptautiskā politikā ir dažādas teorētiskās pieejas, no kurām trīs populārākās varētu nosaukt reālismu, liberālismu un konstruktīvismu. Tramps atgriežas tajās kategorijās, kur Džons Mīršaimers, viens no zināmākajiem neoreālisma autoriem, aicina Ameriku nekur nebūt par globālo policistu. Tikai tur, kur tas ir simtprocentīgi izdevīgi ASV nacionālajai drošībai, bet nebūtu par tādu normatīvo policistu, kas seko taisnīgumam tālos pasaules nostūros, kur, Amerikai panākot, piemēram, taisnīgumu, Amerikai pašai nekas nemainītos. Tas būtu pret šo reālismu. Kāpēc tērēt resursus? Reālismā galvenās kategorijas, ar ko operē šajā teorētiskajā pieejā, ir vara, nacionālā drošība, ekonomiskie ieguvumi vai zaudējumi. Šādi spriežot, Mīršaimera pieeja ir, ka Amerikai nevajag Ukrainā iesaistīties, ja tas neaizskar kaut kā burtiski ASV intereses. Un MAGA vēlētāju daļa bija tie, kas arī atsaucās, ka ASV jāpārtrauc būt par pasaules policistu.
Jautājums gan ir, vai tomēr arī no reālisma perspektīvām ASV izolacionisms būtu izdevīgs? Vai kopumā viņi tomēr nezaudētu paši gan nacionālās drošības ziņā, gan ekonomiski? Tas būtu plašāks jautājums, vai Mīršaimera pieeja vispār būtu atbilstoša?
Tramps jau nav izolacionists. Viņš vienkārši selektīvi izlemj, kur viņš piedalīsies ar pātagu vai ar burkānu.
Gribētos saprast, cik lielā mērā Donalda Trampa klātbūtne mūsdienu politikas ainavā un tas, kas tur notiek līdz ar viņa darbošanos, cik to ir pelnījusi šībrīža pasaule? Šķiet, ka tiešām Donalds Tramps iedarbojas uz vājajiem punktiem. Viņš uzrāda Eiropas ar integrācijas deficītu, drošības un aizsardzības pūliņu deficītu, viņš iedarbojas uz Apvienoto Nāciju Organizāciju tajos punktos, kur šī organizācija ir tiešām nefunkcionējoša.
Andis Kudors: Ap 2000. gadu bija populārs tāds autors Jans Menners, viņš runāja par Eiropas Savienību kā par normatīvo varu. Proti, tā vara, kas spēj pārliecināt citas valstis sekot saviem principiem, tātad aizrauj ar savu principu pievilcīgumu. Tas varētu būt kaut kāds maigās varas paveids. Bet, ja maigā vara ir ļoti plaša koncepcija, kur varbūt jeb kā pievilcīgums, gan kultūras, gan vērtība jo sevišķi populārās kultūras. Normatīvā varā runa ir par principu, politisko vērtību pievilcīgumu, ar ko varētu aizraut. Un Jans Menners lietoja piemēru par nāvessoda atcelšanu. Eiropas Savienības valstis aizraut citas valstis un tad viena pēc otras atcēla nāvessodu. Vēl viņš runāja par Austrumeiropu kā piemēru. PSRS sabruka, kad tur bija ideju vara, kas ietekmēju. Bet visi neaizraujas.
Eiropas liberālās domas naivums ir bijis, ka, komunicējot savā starpā Eiropas lielajā burbulī, var rasties sajūta, ka visi ir tādi. Tad sākam komunicēt uz ārpusi kā tādā džentlmeņu klubā esam radoši, (..) un liekas, visi ar to aizrausies.
Tad Semjuels Hantingtons, par ko daļa varbūt vīpsnāja, teica, ka politikā mēs nemeklējam tikai drošību un ekonomiku, mēs meklējam arī savas identitātes aizstāvību arī globāli. Tāpēc būs konflikti tur, kur būs ļoti spilgti atšķirīgas kultūras.
(..) Eiropas vājums ir bijis tas, ka taisnīgumu nevar panākt starptautiskajās attiecībās bez spēka instrumenta. Valsts iekšienē mums ir pašsaprotami - ir policija, ir prokuratūra. Tikai daļa no pilsoņiem ievēro likumus idejas pēc, daļa ievēro aiz bailēm.
Starptautiskā arēnā radās ideja, ka Eiropa ar savu normatīvisma aizraus. Nē. Pat Eiropas iekšienē var rasties problēmas. starptautisko tiesību princips kaut kādā ziņā tika nonivelēts, jo netika piespiestas valstis, kuras izgāja ārpus tā.
(..) Mums daudz kur veicās, ka ASV kā globālais policists varbūt šur tur, kur tas atbilda arī ASV interesēm, piespieda valstis sekot kaut kādiem principiem.
(..) Cilvēce nav atradusi labu risinājumu, un es ticu arī, ka neatradīs, karu likvidēšanai. ir jābūt kaut kādam piespiedu mehānismam, kā viens otru savalda un pieskata. Ko tiesību eksperti parasti saka, ja Tramps kaut ko dara Grenlandē vai vēl kaut kur? Starptautisko tiesību principi kā tāda jau nelikvidējas. Līdzīgi kā pat ja visi Latvijā izlemtu, ka drīkst zagt, pats princips, ka zagt ir slikti, nemainās. Tas tāpat ir slikti.
(..) Konstruktīvā pieeja ir tāda: likumi ir objektīvi pastāvoši. Cilvēki ir radīti līdzīgi, tāpēc labais un sliktais ir kaut kas vairāk nekā tikai par ko mēs tagad vienojāmies. Ja nebūs piespiedu mehānisma starptautisko tiesību nostiprināšanai un taisnīguma panākšanai starptautiskā arēnā, normas darbosies tikai daļēji. Tur, kur stipriem aktoriem sakritīs taisnīguma vērtības. Citādi nē.