By
Download on the App Store

episodes

  • Krustpunktā: Ar daudzdzīvokļu māju renovāciju arvien neveicas

    Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā.

    Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš.

    Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

    54 min
  • "Nošu racēji" – stāsts par cilvēka iekšējo brīvību. Saruna ar filmas radošo komandu

    "Man šī filma ir par cilvēka iekšējo brīvību. Par Platona Buravicka un Annas Fišeres iekšējo brīvību un tiešām augsto līmeni, kuru viņi tajā sasnieguši. Manuprāt, iekšējās brīvības patlaban mums pietrūkst, pie tam ne tikai Latvijā, bet vispār pasaulē – mēs slēpjamies aiz kaut kādiem mūriem un neatklājamies. Un par to arī liels paldies Annai un Platonam – par to, ka viņi bija atvērti, atklāti: filmai tas ir ļoti liels ieguvums," intervijā Lienei Jakovļevai uzsver režisors Andrejs Verhoustinskis, stāstot par savu jaunāko filmu "Nošu racēji". Vakar, 27. janvārī, kinoteātrī "Splendid Palace" tā piedzīvojusi pirmizrādi, un nākamais seanss gaidāms 9. februārī.

    Divi jauni laikmetīgās mūzikas komponisti ir pametuši stabilu darbu, lai radītu ko tādu, ko liela daļa cilvēku nesaprot. Anna Fišere – introverta un jūtīga, Platons Buravickis – ekstraverts un autentisks. Viņu personības ir tikpat atšķirīgas kā viņu mūzika, bet abus vieno neatlaidība un uzticība savam radošajam aicinājumam.

    Kāda ir mūsu atbildība par izvēlētajiem dzīves ceļiem un kas tos liek izraudzīties? Kur meklēt iedvesmu, ja rezultāts nav paredzams? Vai uzticība sev ir tā vērta, ja pastāv liela varbūtība, ka paliksi nesaprasts?

    Liene Jakovļeva: Vai jūs ārpus šīs filmas saista vēl kaut kas cits?

    Andrejs Verhoustinskis: Jā, mēs visi trīs esam kursabiedri Latvijas Kultūras akadēmijas, Mūzikas akadēmijas un Mākslas akadēmijas kopīgajā profesionālajā doktorantūrā.

    Tātad pieņemu, ka tieši tu, Andrej, esi galvenais šīs kinolentes tapšanas vaininieks, jo tā ir zināma pietura tavās studijās. Vai pats izvēlējies savas filmas varoņus?

    Andrejs Verhoustinskis: Jā, es abus uzrunāju – ka vēlētos par viņiem abiem veidot filmu. Viņi arī piekrita.

    Anna, Platon – ilgi domājāt?

    Anna Fišere: Nē, es jau kā parasti: vispirms daru, un tad domāju. (Smejas.)

    Platons Buravickis: Es arī ilgi nedomāju. Man ideja patika.

    Andrejs Verhoustinskis: Uzreiz Annai un Platonam teicu, ka tas nebūs gluži klasisks vērojuma dokumentālais kino, bet gan kino ar performatīviem elementiem, kur prasīšu no komponistiem gan viņu laiku, gan viņu enerģiju un došu arī kādus uzdevumus – piemēram, vizualizēt savu skaņdarbu, uzrakstīt mūziku savam un otra tuvplānam… Abi tam piekrita, par ko viņiem liels paldies.

    Vai pirms doktorantūras jau biji dzīvē iepazinis Annu un Platonu un varbūt pat iedomājies, ka par viņiem varētu uzņemt filmu?

    Andrejs Verhoustinskis: Es zināju abu darbus, bet personīgi nepazinu ne vienu, ne otru. Abus uzrunāju pēc kāda pusgada, kad kopā jau bijām studējuši. Tā kā tas kaut kādā ziņā bija ļoti labi, ka es biju iepazinis viņus, bet ne mazāk svarīgi, ka viņi bija iepazinuši arī mani. Līdz ar to mums nebija ieskriešanās perioda – mēs jau filmējām. Bija uzreiz uzticēšanās no abām pusēm. Ceru, ka mums izdevās pieskarties radīšanas, komponēšanas brīnumam, mēģinot to atklāt.

    Cik laika prasīja filmas uzņemšana? Skatoties filmu, šķiet, ka laika plūsma, vietas, lietas un gadalaiki mainījušies.

    Anna Fišere: Tas bija vairāk nekā gadu – kādu pusotru. Un mainījās šajā laikā daudz. Man tagad vispār šķiet, ka laiks iet ātrāk. 

    Un vai jūs paši filmas uzņemšanas laikā mazliet mainījāties? Varbūt kaut kas mainījās arī jūsu domās un attieksmē pret kino?

    Platons Buravickis: Man pašam grūti pateikt, vai esmu mainījies. Bet to noteikti var pamanīt, paskatoties filmu – atnākot, piemēram, uz filmu 9. februārī. Man pašam būs interesanti, kā es tur un vai vispār mainos.

    Andrej, droši vien daudz kas palika arī aiz kadra – kā vienmēr?

    Andrejs Verhoustinskis: Protams. Ļoti daudz. Gan no abu komponistu ikdienas gaitām, mēģinājumiem ar dažādiem sastāviem, tāpat arī šis tas no mūsu performatīvajiem uzdevumiem un uzstādījumiem. Bet ar to ir jārēķinās, ka vienā filmā var tikai kaut kam pieskarties, parādīt no viena aspekta. Tā nekādā ziņā nav objektīva un absolūta patiesība. Kaut kādā ziņā tas ir izteikts autora konstrukts. 

    Bet tā ir arī izteikta uzticēšanās un ļoti liela tuvība. Vai jūs jau no paša sākuma sapratāt, ka filmā neko īsti nevarēs noslēpt?

    Platons Buravickis: Jā, sapratu. Bet varbūt pēc gada, diviem šai filmai var sagaidīt režisora versiju… Jā, tur neko nevarēja noslēpt. Taču ārpus kadra vēl ir daudz materiāla.

    Anna, tev nebija bail no tā, ka filmā parādīsies tik atkailinātai?

    Anna Fišere: Nē, man nebija bail. Jo tas tieši pēdējā laikā ir man iekšējais uzdevums – parādīties arvien atklātākai gan pašai sev, gan arī citiem. Tāpat jau nevaru īsti kontrolēt, kā mani redz citi cilvēki, līdz ar to man nebija nekādas vēlmes Andrejam kaut ko tēlot. Andrejs mani redzēja ļoti dabiskā veidolā, formā.

    Andrej, pieņemu, ka filmas uzņemšanas gaitā esi iepazinis pilnīgi, pilnīgi visu pieejamo Platona Buravicka un Annas Fišeres mūziku – vai tā?

    Andrejs Verhoustinskis: Nezinu, vai pilnīgi visu. Filmā parādās mūzika, ko viņi pēc savas izvēles un pēc mana lūguma atsūtīja. Bet viņi atsūtīja daudz vairāk, nekā filmā, protams, var ielikt. Jā, tur ir gan viņu, gan mana atlase. Un arī vēl filmas montāžas režisora atlase.

    Vairāk un plašāk – audioierakstā.

    23 min
  • "Gora" nedienas: kā pasargāt koncertzāles no vietējo politiķu neapdomīgiem lēmumiem

    Latgales vēstniecību "Gors" atdosim nomā privātajam īpašniekam! Lai ņem valsts, ja labāk zina, kā strādāt, kredītus maksāsim paši! Mūsu pērli – Latgales vēstniecību "Gors" valsts grib atņemt! Tik krasi mēneša laikā mainījies Rēzeknes valstspilsētas domes priekšsēdētāja Aleksandra Bartaševiča no „Kopā Latvijai” redzējums, ko darīt ar Latgales vēstniecību "Gors".

    „Tas mainās saskaņā ar mēnesfāzēm vai kā citādi. Bet tas nav veids, kā pieņemt lēmumu!” Tā par šo saka kultūras ministre Agnese Lāce no Progresīvajiem. Pats Aleksandrs Bataševičs savu vēl decembrī pausto, ka valsts "Goru" var ņem savā pārziņā, šobrīd skaidro šādi: „Tā bija tāda ironija, daži žurnālisti to uztvēra kā ironiju. Kas saprata, tas saprata!”

    Kas turpmāk notiks ar Latgales vēstniecību "Gors"? Ko par Kultūras ministrijas piedāvājumu – pārņemt "Gora" ēkas infrastruktūru valsts īpašumā un 75 procentu apjomā iesaistīties tās kapitālsabiedrības darbībā domā pārējo reģionālo koncertzāļu īpašnieki? Un vai Latgales vēstniecības "Gors" nedienas ir nopietns signāls, lai domātu, kā pasargāt arī citu koncertzāļu darbību no iespējamiem vietējo politiķu neapdomātiem lēmumiem?

    15 min
  • Sievišķīgs spēks raksturo Annas Egles un Ievas Putniņas izstādi „Spēkstacija”

    Saruna, abpusēja iedvesmošanās un sievišķīgs spēks raksturo Annas Egles un Ievas Putniņas kopīgo izstādi „Spēkstacija”. Abas autores vieno ilgstoša radošā draudzība, lai arī katra strādā savā medijā - Ieva Putniņa darbojas glezniecībā, bet Anna Egle tēlniecībā, izstādes darbi veido dialogu.

    Šī ir Annas Egles līdz šim vērienīgākā, bet Ievas Putniņas pirmā darbu skate kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Ieva Putniņa ir Vijas Celmiņas fonda pirmās stipendijas ieguvēja. 

    Annas Egles un Ievas Putniņas duo izstāde „Spēkstacija” kim? Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāma līdz 1.martam.

     

    13 min
  • Ukraiņu dokumentāliste Oļha Žurba: Dokumentālā kino nozīme ir spējā būt cilvēcības pusē

    Pasaulē, ko esam radījuši, ir ļoti maz empātijas, un tieši tāpēc māksla mums pašlaik ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk – tā saka ukraiņu kinorežisore Oļha Žurba, kuras poētiski skaistā un vienlaikus satricinošā dokumentālā filma „Lēni degošās zemes dziesmas” fiksē, kā mainās Ukrainas iedzīvotāju dzīve pirmajos divos Krievijas pilna mēroga kara gados.

    Kultūras rondo saruna ar ukraiņu dokumentālisti Oļhu Žurbu.

    Ukraiņu jaunās paaudzes režisores Oļhas Žurbas dokumentālā filma „Lēni degošās zemes dziesmas” kopš pirmizrādes Venēcijas kinofestivālā un uzvaras Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ir satricinājusi daudzus. Skaudrais un smeldzīgi poētiskais darbs fiksē kara iesūkšanos ukraiņu ikdienā.

    „Dokumentālā kino lielā nozīme ir spējā būt cilvēcības pusē,” saka Oļha Žurba. „Tajā nelielajā cilvēcības daļā, kas pasaulē vēl ir palikusi.”

    Oļhu tikāmies Berlīnē, kur „Lēni degošās zemes dziesmas” bija nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā gada labākā dokumentālā filma.

    Oļhas Žurbas dokumentālo filmu „Lēni degošās zemes dziesmas” pašlaik varat noskatīties arī sabiedriskā medija vietnē „Replay.lv”. Bet raidījuma „Brīvības bulvāris” arhīvā pieejama arī vērtīga saruna ar filmas producenti Darju Baselu.

    16 min
  • "Stum savu arklu pār mirušo kauliem". Andas Buševicas pārdomas par romānu un izrādi

    Kultūras rondo jauna rubrika! Kultūras žurnālistu personīgas pārdomas par redzētajām izrādēm un grāmatām, arī ikdienas dzīves vērojumi, kas palikuši ārpus sagatavoto sižetu rāmjiem. Šoreiz Andas Buševicas pārdomas par Olgas Tokarčukas romānu „Stum savu arklu pār mirušo kauliem” un holandiešu režisores Olu Mafālani iestudēto izrādi “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” Dailes teātrī.

    15 min
  • Cik šaurs pilsētvidē ir par šauru, lai mierīgi sadzīvotu un nodrošinātu labklājību

    Cilvēku migrācija uz pasaules lielajām pilsētām un metropolēm rada jautājumu - cik šaurs ir par šauru, lai dažādi cilvēki spētu mierīgi sadzīvot līdzās, bet pilsētas iestādes varētu nodrošināt drošību un sakārtotību? Ko pieprasa mūsu labsajūta un labklājība un kā to sniegt pārapdzīvotībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš un pilsētplānotājs, atvērto inovāciju kustības "VEFRESH" izpilddirektors Viesturs Celmiņš.

    Senu koka ēku sienas "apdzīvo" ķērpji

    Ķērpju eksistence uz senu koka ēku sienām ir fantastisks piemērs dabas un cilvēka mijiedarbībai un nekaitīgai līdzās pastāvēšanai. Tā  interneta vietnē "kerpji.lv" raksta šīs vietnes autore, dabas eksperte Renāte Kaupuža. 2025. gadā Renāte laida klajā  informatīvu bukletu par šo organismu specifisko dzīves vietu - seniem koka namiem. Bet pirms lūkojam sīkāk par šīm ķērpju mājvietām, Renāte Kaupuža atgādina, kas tad īsti par radījumu ir ķērpis.

    Senas koka ēkas patīk dzelteniem pulverveida, tumšiem kā krustnagliņas, pelēkiem punainiem, zaļiem un vēl citu veidu un krāsu ķērpjiem.

    Ķērpis senai mājai nekaitē, tas ir kā savdabīga dekorācija un pie tam  apveltīts ar ļoti skanīgiem un poētiskiem vārdiem - dzeltenspožie zeltmilti, kas tieši tā arī izskatās, it kā Saulesmeitas uz māju sienām būtu bagātīgi pūderi izšķaidījušas, tad vēl slotgalviņu mikrokalīcija, zaļganā henotēka, Vairākas no šīm ķērpju sugām ir īpaši retas un aizsargājamas, skaidro Renāte Kaupuža.

    --

    Ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par kraukli.

    55 min