Krustpunktā VIP intervija: akciju sabiedrības "Sadales tīkla" valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons. Viņu iztaujājam kopā ar žurnālistiem. Jautājumus uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un žurnāliste Inese Helmane.

Rēzeknes novada Rogovkā jau vairāk nekā 20 gadu tiek rīkots dzejniekam Pīteram Jurciņam veltīts literātu konkurss. Viens no tā mērķiem ir veicināt jaunu literāru darbu latgaliski tapšanu, jo īpaši – veltītu bērniem un jauniešiem. Šogad darbus varēja iesniegt trīs kategorijās. Dzejā uzvaras laurus plūca literāte ar radošo pseidonīmu Elizabete, humoreskā – Aija Mikele un bērnu un jauniešu literatūrā – Meldra Gailāne.

Plašāk par latgaliešu literātu konkursu mūsu LSM Latgales studijas kolēģes Beatrises Borises sagatavotajā ierakstā.

Nautrēnu kultūras centrā aizvadīta „Pīterdīna Rogovkā” ar tradicionālo Pīteram Jurciņam veltīto literātu konkursa noslēguma pasākumu. Par viņa devumu Nautrēnu pagastam un to, kāpēc ir svarīgi turēt cieņā Jurciņa piemiņu, vairāk stāsta Nautrēnu pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Vigule:

“Viņš bija tāds kā jauno literātu skolotājs. Viņš aicināja, lai nebaidās sākt rakstīt, un viņš palīdzēja jaunajiem literātiem uzsākt savas gaitas rakstniecībā. Un mums tad, kad tika sākts literātu konkurss, likās, ka tas ir pats piemērotākais veids, kā godināt viņa piemiņu. Tā kā turpinot to, ko viņš ir darījis un kam ir veltījis savus spēkus.”

Šogad Pīteram Jurciņam veltītajā literātu konkursā piedalījās 13 autori. Žūrija vērtēja 22 darbus trīs kategorijās – dzejā, humoreskā un bērnu un jauniešu literatūrā. Un tieši par bērnu un jauniešu literatūras kategoriju konkursa rīkotājiem bija vislielākās bažas, cik tā būs kupli pārstāvēta, jo autoru, kas rakstītu latgaliski jaunākajai paaudzei, ir gaužām maz. Par pārsteigumu bērnu un jauniešu literatūras kategorijā tika iesūtīts visvairāk darbu – astoņi. Un uzvaras laurus šajā kategorijā plūca Rēzeknes novada iedzīvotāja Meldra Gailāne par darbu, kurš iecerēts kā sākums topošajai grāmatai.

Meldra Gailāne ir četru bērnu mamma. Iespējams, tieši tas motivējis rakstīt ne vien dzeju, bet pievērsties arī stāstiem bērniem. Līdz šim Meldra jau izdevusi divas grāmatas bērniem.

„acij ir maza kabatiņa” – šādu nosaukumu savam otrajam dzejas krājumam pieaugušajiem devusi dzejniece Linda Mence, intriģējot lasītāju, kas tad glabājas šajā kabatiņā. Tas interesēja arī Kultūras rondo, jo Lindu Menci pazīstam ne vien kā talantīgu dzejnieci, bet daudzpusīgu radošu personību un dziļi domājošu sarunbiedri. Raidījumā saruna ar Lindu Menci – par kontekstiem, kādos tapis viņas jaunais dzejas krājums, par to, kā dzejā iesūcas pasaulē notiekošais, un arī par to, kas pašlaik dod ticību literatūrai, sev un apkārtējiem. Un, protams, klausāmies arī Lindas Mences dzejoļus viņas pašas lasījumā.

„Mences otrajā dzejoļu krājumā pieaugušajiem harmoniski sadzīvo interese par vēsturi, raizes par tagadni un rūpes par valodu. Šī ir viena no tām grāmatām, kas palīdz saglabāt ticību literatūrai un cilvēkiem." Tā Lindas Mences krājumu „acij ir maza kabatiņa” raksturo tās redaktors Artis Ostups.

Studējusi antropoloģiju, teoloģiju, absolvējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, skolojusies grafikā Latvijas Mākslas akadēmijā un tagad savos 34 sākusi mācības, kurās jūtas pavisam savā vietā – Lēvenes universitātē viņa studē literatūrzinātni. Linda Mence ir literatūras un filozofijas žurnāla „Punctum” galvenā redaktore un dzejniece, kuras otrais dzejoļu krājums pieaugušajiem „acij ir maza kabatiņa” ir iemesls, kura dēļ tikāmies uz sarunu tieši pašlaik. Tiesa gan – attālināti, jo Linda pašlaik ģimenes apstākļu dēļ dzīvo un mācās Beļģijā.

Grāmatu laidis klajā apgāds "Neputns".

Bet žurnālā „Punctum” varat lasīt arī lieliskas Lindas Mences intervijas ar dažādiem literātiem un domātājiem, kur viņa ir jautātāja, nevis atbildētāja kurpēs. Un izrādās, ka Lindas Mences dzejoļu krājums „acij ir maza kabatiņa” jau ieinteresējis pirmos tulkotājus un šoruden iznāks arī nīderlandiešu valodā.

Rīgas Tehniskajā universitātē darbu uzsākusi jauna laboratorija, kas pētīs to, ko ir visai grūti nomērīt, cilvēka uzvedību, lēmumu pieņemšanu un tehnoloģiju ietekmi, jeb mūsu attieksmi, emocijas un reakcijas uz dažādiem ārējiem stimuliem, piemēram, reklāmām vai dezinformāciju. Veicot fizioloģiskus ķermeņa mērījumus, piemēram, sirds darbību vai acu skatienu, laboratoriskais aprīkojums ļaus iegūt objektīvu informāciju par cilvēka reakciju uz informāciju, pakalpojumu, preci vai rīcību. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes tenūrprofesors, „HyperLab” dibinātājs un līdzvadītājs Agnis Stibe. Ierakstā uzklausām Latvijas Universitātes profesoru Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju Jurģi Šķilteru.

Vēstis par karstuma rekordiem mūsu platuma grādos un cilvēku centieniem atvēsināties dzirdam ne pirmo gadu. Bet pētnieki Austrālijā pievērsušies tam, cik lielā mērā karstums skar bites. Plaša mēroga pētījumā, kas publicēts žurnālā "Nature Communications", apsekota 95 vietējo bišu sugu karstuma tolerance. Dati liecina, ka bišu sugas, kas ligzdo augu stublājos, varētu saskarties ar vislielākajiem draudiem no temperatūras paaugstināšanās, kas saistīta ar klimata pārmaiņām. Turpretī bites, kas ligzdo pazemē, šķiet labāk sagatavotas, lai izvairītos no bīstamā karstuma. Cik lielu karstumu bites var izturēt un vai draudi Austrālijas bitēm būtu attiecināmi arī uz mums? To šoreiz skaidro vienīgā bišu veterinārārste Latvijā, kā arī Latvijas Biškopības biedrības pētniece un konsultante Ineta Eglīte.

Tuvojas noslēgums studentu pilotprojektam – kustību nodarbībām cilvēkiem ar Parkinsona slimību. Kādi ir rezultāti? Kopumā: joprojām ir aktuāli jautājumi par to, ka trūkst atbalsta cilvēkiem ar Parkinsona slimību. Tāpat diemžēl pieejamais atbalsts atpaliek no Lietuvas un Igaunijas, un moderna ārstēšana netiek piedāvāta vispār. Taču pilotprojekts uzrāda, ka arī mākslinieciska intervence var būt atbalsts ne tikai pašam pacientam, bet visai viņa ģimenei.

Par kultūras nozīmi veselības stiprināšanā runājam ar horeogrāfi Alisi Putniņu, projekta vadītāju Katrīnu Dūku un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģi Kristu Lazdovsku.

Kustību nodarbības cilvēkiem ar Parkinsona slimību turpināsies arī rudenī. Lielākoties tās būs Rīgā, bet ir iecerēta izbraukuma nodarbība Cēsīs jau augustā, jo pilotprojekta laikā bija pieteikusies arī sieviete no Cēsīm. Arī Liepājā ir aktīva kustību grupa, kur varētu notikt izbraukuma nodarbība.

Raidījumā turpinām aprīlī Kā labāk dzīvot sākto sarunu par to, vai kultūru un veselību var uzskatīt par savstarpēji saistītām jomām.

Mazā Norvēģijas pilsētiņā Kirkenesā, kas atrodas aiz polārā loka, netālu no robežas ar Krieviju, attiecības ar krievvalodīgajiem daudzas desmitgades bijušas ļoti draudzīgas. Taču arī šeit, tālu no Ukrainas, Maskavas izvērstais karš ir atstājis sekas. Kā mainījusies pilsēta un iedzīvotāju attiecības, plašāk Riharda Plūmes reportāžā no Kirkenesas.

Kirkenesā ierodos kopā ar vairākiem tūristiem, no kuriem lielākā daļa ir pensijas vecuma cilvēku. Viņu vidū arī daži norvēģi. Lai gan liela daļa te ierodas ziemā, kad vietējie ārzemniekus piesaista ar iespēju vērot krāšņas ziemeļblāzmas, apciemot ziemeļbriežus, zvejot karaliskos krabjus un doties citās izklaidēs, kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tūristus pilsētā arvien biežāk ievelk stāsti par tās saikni ar Krieviju. Kirkenesa atrodas vien 15 kilometrus no robežas. Ārpus pilsētas satieku vietējā tūrisma uzņēmuma Barents Safari vadītāju Ulfu. Arī viņš ar kolēģiem jau kopš 90. gadiem piedāvā tūristiem dažādas izklaides, tostarp vadā ekskursijās uz robežu. Ulfs atzīst – pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tūristi kļuvuši ziņkārīgāki.

„Tūristu skaits ir tāds pats, kā pirms kara. Tūristu no ASV, no Austrālijas, viņi uzdod vairāk jautājumu par situāciju šeit, ko mēs šeit izjūtam. Protams, tas, kas ir noticis Ukrainā, ietekmē ikvienu. Tas ir acīmredzams. Tāpēc ir dabiski, ka tūristi jautā.”

Par vietējo vēsturi tūristi tiešām interesējas, un viena no vietām, kur to var izzināt, ir Andersgrotas bumbu patvertne, kurp dodos arī es. Tā atrodas vien dažu minūšu gājiena attālumā no pilsētas centra un visai nemanāmi gulst starp privātmājām. Gide atver smagās, pelēkās patvertnes metāla durvis un virs trepēm, kas ved pakāpienus desmit zemāk, skatam paveras liels Norvēģijas karogs, bet tālāk garš, klintī izgrauzts tunelis. Otrā pasaules kara laikā Kirkenesu okupēja nacistu armija, ar mērķi virzīties uz 200 kilometru attālumā esošo Murmansku. Sarkanajai armijai uzsākot ofensīvu pilsēta 1944. gadā piedzīvoja aptuveni 300 uzlidojumu, un tie, kas vēl nebija pametuši pilsētu, slēpās patvertnē. Lēsts, ka tie bija no viena līdz trim tūkstošiem cilvēku. Pilsēta tika pilnībā nolīdzināta un skatam pavērās vien drupas. Arī tās uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Taču Sarkano armiju te sagaidīja kā atbrīvotājus un vietējo norvēģu attiecības ar krieviem bijušas draudzīgas. Par to liecina arī minūtes gājiena attālumā esošais „piemineklis par godu padomju atbrīvošanai”. Pie tā satieku vietējo vēsturnieku un vietējās pašvaldības domes locekli Haraldu Sundi, kurš atzīst, ka ar kaimiņiem līdz šim dzīvots saticīgi.

Tieši pirms 100 gadiem – 1926. gada jūlijā – Latvijā reģistrēja pirmo dievturu organizāciju. Gadu iepriekš savukārt pirmo reizi publiskajā telpā bija parādījies jēdziens ”dievturi”, apzīmējot piederību tieši latviskajai dzīvesziņai un senām senču tradīcijām.

Šiem notikumiem par godu, Latviju šobrīd apceļo izstāde “Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai – 100”, ko sestdien atklās Rīgas Latviešu biedrības namā.

Izstāde iezīmē dievturības vietu Latvijā un pasaulē, rosina iepazīt dievturības būtību, tradīcijas un vēsturi.